— Perfekcionisma problemātika

 

Aleksejs Muraško patlaban ir Latvijā atzītākais un aktīvākais grāmatu dizainers (nevis grāmatu mākslinieks – kā pats bieži uzsver), taču par saviem panākumiem runā maz, lielāko daļu aizrautības veltot dažādām grāmatu tapšanas procesuālajām niansēm un grāmatu dizaina industrijas spožumam un postam. Daudzi jautājumi paliek neuzdoti, jo Aleksejs Muraško savā entuziasmā par tiem ir izstāstījis pats, bez jautāšanas, tādējādi apliecinot iekšējo nepieciešamību aktīvi reflektēt par grāmatniecības un kultūras stāvokli Latvijā. Tos raksturojot, viņš bieži izmanto klaustrofobiskas metaforas, kas kontrastē ar viņa paša noslieci uz daudzpusību un daudzveidību, un centieniem strādāt ar plašāku zināšanu un materiālu konteksu, ne tikai to, ko sniedz konkrēta izdevuma informācija vai vispārpieņemti priekšstati par grāmatas mākslinieciskajiem uzdevumiem. Muraško radītajā dizainā grāmatu vizuāli materiālās īpašības nekad nav patvaļīgas nejaušības, tās atbalsojas un balstās daudznozīmīgos vēstījuma elementos, smalkās materiālās un nemateriālās kultūras atsaucēs, kuru izpratnei vajadzīgs arī inteliģents, iedziļināties gribošs lasītājs.

Santa Hirša

 

Kāda ir grāmatu dizainera dzīve pandēmijas un ārkārtas situācijas ierobežojumu laikā?

Šobrīd nav nepieciešamības kaut kur steigties un tikties klātienē, daži projekti top, man ir, ko darīt, lai gan esmu kļuvis mazliet slinkāks. Beidzot gan sāku strādāt pie sava portfolio, ir laiks sakārtot dažādas lietas. Protams, ārkārtas situācija mani ietekmē arī citā līmenī – visi cilvēki ir kā sastinguši, ļoti mazinājusies komunikācijas intensitāte. Šajos apstākļos es nevaru fiziski piekļūt daudziem materiāliem, tipogrāfijas un papīra piegādātāji strādā attālināti, savukārt man fiziskas lietas grāmatā nozīmē ļoti daudz. Līdz ar to pāris projektiem es nevaru ķerties klāt arī tāpēc, ka man nav pieejas maniem rīkiem, ieročiem, ar kuriem esmu pieradis darboties. Man grāmata bieži vien sākas ar kādu fizisku ideju, impulsu – man ir ļoti svarīgi pataustīt papīru, apskatīties papīra toņu katalogu, pasūtīt paraugloksnes, lai uz visu paskatītos lielākā formātā un saprastu, kāda ir papīra tekstūra, kā tas maina toni atkarībā no apgaismojuma. Man ir sajūta, ka šobrīd mēs dzīvojam digitālā distopijā, kurā dominē netaustāmas lietas. Es domāju, ka pēc dažiem mēnešiem pēc visiem šiem ierobežojumiem cilvēki būs ļoti noguruši no digitālā, no interneta, visiem tas būs līdz kaklam.

 

Man jau ir! 

Es šodien izlasīju Maijas Rudovskas recenziju par manu pēdējo grāmatu Drīz, autore tajā raksta, ka viņai mainījās attieksme pret grāmatu, jo bija laiks no tās atvilkt elpu, tad pievērsties atkal un atrast tajā lietas, kas sākumā nebija ieraudzītas. Un man tas bija ļoti patīkami pārsteidzoši, jo mēs tieši cerējām, ka cilvēki šo grāmatu pētīs ļoti lēni, mierīgi, es pat uzrakstīju grāmatas komandai tādu nelielu vēstījumu no sevis – šo grāmatu nepieciešams pētīt lēni, divos naktī, darīt to klusi, lai pat kaķis, kuram patīk dīvainas skaņas, nedzirdētu, kā tu ar lineālu un nazīti griez to papīru, un tad aizmigt pie galda. Es nevaru būt pateicīgs pandēmijai un vīrusam, ka cilvēkiem tagad ir vairāk laika lasīt, tas būtu muļķīgi, bet, no otras puses, tajā visā ir kaut kāda metafora, uz kuru filozofi un vēsturnieki vēlāk varēs atskatīties un reflektēt, analizēt. Esmu ļoti pateicīgs, ka šī grāmata tika pamanīta, jo ļoti bieži nav vispār nekādu atsauksmju, refleksiju – es nevaru uzzināt, kā grāmata ir novērtēta. Piemēram, Zelta ābelē. Kas tieši ir tas, kas patika, interesēja? Varbūt bija kādi trūkumi? Grāmatu dizaineri pēdējos gados kļuvuši daudz nozīmīgāki grāmatu veidošanā, jo arvien svarīgāka kļūst produkta pievilcība, jāstimulē vēlme to iegādāties. Un tas nav nekas nosodāms, tas ir laikmets, kādā dzīvojam. Grāmatu autori, redaktori savās aprindās var vismaz kaut ko uzzināt par grāmatas atstātajiem iespaidiem, taču grāmatu dizaineriem nav iespējas savstarpēji komunicēt, lai gan esam tik nedaudzi. Lasot recenzijas, neviļus ceru, ka kaut ko minēs arī par tās dizainu. Ja ir kaut vai pāris frāzes, kurās tiek izteikta atzinība vai arī tiek kritizēti kaut kādi elementi, tas jau ir daudz, tā ir vismaz kaut kāda atgriezeniskā saite. Mēs dzīvojam kā kāmīši burkās, ziniet, padomju laikos tos turēja tādās trīslitru burkās, ievietoja tur vati, lai viņiem ir silti un nav garlaicīgi. Un es jūtos tā, it kā dzīvotu šādā burkā. 

 

Tu jau otro reizi esi saņēmis Zelta ābeles balvu kā gada labākais mākslinieks. Apsveicu un ceru, ka esi priecīgs par šādu novērtējumu!

Es lasīju tavu repliku Punctum par šīgada nominācijām konkursā un daudz kam piekrītu. Piemēram, par to, ka atsevišķas kategorijas ir ļoti vājas. Nezinu, cik daudzi to pamanīja, bet pēdējos divus gadus vairs nebija kategorijas „mācību literatūra”. Ziniet, mācību literatūrai ir vislielākās tirāžas, nekādi bestselleri ne tuvu nekonkurē ar tās apjomiem! Un vienlaikus tā ir kategorija, kas Zelta ābelē jau gadiem ir visvājākā, tagad tajā vispār pat nav, ko izskatīt. Tas pat vairs nav tāds brīdinājuma zvaniņš, ka kaut kas nav kārtībā, tas ir skaļš katedrāles zvans. Turklāt šī kategorija ir adresēta uztveres ziņā visatvērtākajai, progresīvākajai mērķauditorijai – skolēniem, studentiem. Tā taču ir iespēja jau no mazotnes pievērst bērnus grāmatām, to vajadzētu izmantot. Arī savulaik latviešu valodas kursos svešvalodīgajiem piedzīvoju, ka nav normālu latviešu valodas mācību grāmatu. Tas ir paradokss, jo tā ir valsts, kurā valoda ir viens no nacionālās identitātes pamatiem, ar labām grāmatām varētu palīdzēt cilvēkiem ātrāk apgūt valodu, kas ir sarezģīta, bet par šādiem resursiem, kaut vai elektroniski, vispār netiek domāts. Dīvaini, ka par to neizsakās arī galveno grāmatniecības konkursu žūriju locekļi. Viņi ir savas jomas eksperti, viedokļu līderi, viņiem ir iespēja skaļi izteikt savu viedokli, un es uzskatu, ka tā ir arī viņu funkcija: ne tikai pateikt – jā, šogad mums ir tik daudz labu grāmatu –, pagaludīt galviņas, kādi mēs visi forši, bet arī norādīt, kas šajā industrijā būtu jāuzlabo. Trūkst secinājumu, analīzes, kas noderētu gan grāmatu dizaineriem, gan izdevējiem, valsts iestādēm, Kultūras ministrijai utt.

 

Varbūt mācību literatūras izdevumi ir tik vāji tieši tāpēc, ka tos labi pērk un pirks jebkurā gadījumā. Kādēļ tērēt naudu labam dizainam, ja pirks arī sliktu?

Naudas tērēšana ir ērts aizbildinājums, lai neko neuzlabotu, bet ir tāda lieta kā konkurence. Tas ir ļoti nopietns instruments, enerģija, kas ļauj daudzas lietas darīt labāk. Konkurence, iespēja salīdzināt ir viens no lieliskākajiem cilvēces sasniegumiem. Jums taču patīk ieiet veikalā un izvēlēties no četriem kefīru veidiem labāko, nevis pirkt vienīgo pieejamo? Vissliktāk ir tad, kad nav konkurences – ideju, iespēju, zināšanu konkurences. Labai grāmatai piemīt arī komerciāla loģika – laba grāmata nesīs lielāku labumu, un labas lietas ir vienkāršāk pārdot, turklāt pārdot par labu naudu. Laba grāmata kalpos ilgāk, un par to būs vērts maksāt vairāk. Vēl kāds paradokss – šobrīd uz ārkārtas situācijas laiku Latvijas Nacionālā bibliotēka ļauj piekļūt resursiem, grāmatām, ko nebija iespējams iegādāties jau daudzus gadus. Taču, lai tās būtu pieejamas, cilvēcei nācās nokļūt šādā situācijā… Šajā loģikā un motivācijā ir kaut kas dīvains. Esmu ļoti pateicīgs LNB par šo iespēju, esmu atklājis daudz ko noderīgu, bet kāpēc cilvēcei jānonāk tādā milzu nelaimē, lai viņi atvērtu savus fondus? Es saprotu, ka runa ir par autortiesībām, bet tad atkal jāvaicā – vai tad tagad autortiesības nedarbojas? Arī muzeji varēja savus arhīvus padarīt virtuāli pieejamus jau daudz senāk. Veidojot grāmatas, bieži vien nākas būt atkarīgam no muzeja tiesībām, tā ir briesmīga lieta, tu nevari saņemt materiālus, jo tie nevienam nepieder. Nav runa par māksliniekiem, kuri vēl darbojas un uz kuriem attiecas autortiesības, es domāju senākus materiālus – lai tos dabūtu, jāsazinās ar, nezinu, Galaktikas prezidentu. Turklāt šīs iestādes tiek uzturētas par mūsu naudu, mēs maksājam nodokļus, lai tās darbotos. Arhīvu pārraudzītājiem taču vajadzētu būt ieinteresētiem, lai šī informācija no tumšajiem, putekļainajiem plauktiem nokļūtu gaismā. Priecājieties, mēs to visu parādīsim pasaulei! Bet viņu funkcijas laikam ir paslēpt, nevis atklāt… Tas viss mani ir ļoti sarūgtinājis. Protams, ir vietas, kurās šis process nav tik birokrātisks, taču ir muzeji, kuriem ir ļoti grūti kaut ko prasīt, to pat negribas darīt. Spriežam – ā, fotogrāfijas nāk no tā muzeja, tad labāk no tām vispār atsakāmies, tās dabūt būs bezcerīgi. Divus mēnešus jāsarakstās, jālūdzas, ziniet, daudzviet pat nav tādu ierīču, lai attēlus pienācīgi ieskenētu, un mēs esam piedāvājuši atnākt ar savu tehniku, visu safotografēt pienācīgā izšķirtspējā un arī iedot muzejam failus, bet, nē, saņemam atbildi, ka vienas bildes ieskenēšana maksās 24 eiro. Nu kādi 24 eiro?! Mēs dažos projektos pat nespējam redaktoram honorāru samaksāt! Mēs popularizējam vietējo literatūru, kultūru, piemēram, Montas Kromas grāmatu pēc tam pārdevām pa pieciem eiro, kas nesedz pat pašizmaksu, bet muzeji pret mums attiecas kā pret banku… Ļoti skumji, ka tik maz tiek darīts, lai šo mainītu…

 

Varbūt tieši pandēmija to mainīs?

Vai tiešām cilvēkiem jāslimo un jāmirst, lai šādas lietas mainītos? Kaut kas nav kārtībā ar cilvēci…

 

Kaut kas noteikti nav. Bet varbūt atgriezīsimies pie kaut kā priecīgāka – taviem panākumiem Zelta ābelē. Man šķita jauks žests, ka naudas balvu tu ziedoji portālam Arterritory, kas tieši tajā laikā bija palicis bez līdzšinējā finansētāja Jāņa Zuzāna atbalsta. Kāda bija tava motivācija?

Es Latvijas mākslu nepārzinu visās niansēs, varbūt kaut ko esmu neprecīzi uztvēris, taču man ir sajūta, ka finansiālā situācija kultūrā pēdējos gados ir dramatiska… Cilvēku vēlme darīt interesantas lietas ir palielinājusies, savukārt finansiālās iespējas to darīt, realizēt, ir ļoti samazinājušās, šī disproporcija ir dramatiska, tās ir divas atšķirīgas realitātes, kas nesaskaras. To ir sakāpinājusi dažādu mecenātu aiziešana, piemēram, brīdī, kad tika likvidēta AB LV banka, Latvijas laikmetīgajai mākslai tika „piegriezts skābeklis”. Kļuva skaidrs, ka laikmetīgā māksla turpinās pastāvēt, taču savā šaurajā zārciņā, bez iespējas pilnvērtīgi tikt eksponētai. Lai mākslas vide attīstītos, jābūt konkurencei. Tādas mazas institūcijas kā Kim? vai Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs nevar aptvert visu scēnu, viņu resursi nav pietiekami, un iespēju realizēt idejas ir maz, lai gan viņi dara pamatīgas lietas un pelnījuši pieminekļus par paveikto. Pagājušajā gadā mūžībā aizgāja mecenāts Boriss Teterevs, nupat Jānis Zuzāns atcēla savu finansējumu kultūrai, kas, kā viņš apgalvo, ir miljons gadā. Tas ir tieši tikpat, cik VKKF budžets visai vizuālās mākslas nozarei gadā. Līdz ar to šobrīd naudas ir kļuvis vēl mazāk, bet pretendentu vairāk. Lūk, arī atbilde par manu motivāciju. Varbūt, ja kultūras ļaudis skaļāk par to runās, kaut kas beidzot mainīsies.

 

Es vairs neticu, ka attieksme pret kultūras finansēšanu varētu kardināli mainīties – ir pagājuši 12 gadi kopš finansiālās krīzes, bet mēs joprojām neesam sasnieguši pirmskrīzes budžetu kultūrā, neesam, kā saka, tikuši laukā no krīzes.

Lai kaut kas mainītos, nepieciešams par to runāt skaļāk, bet man ir sajūta, ka vizuālās mākslas nozares ļaudis drīzāk grib paslēpties, nolīst stūrī. Atmodas laikā rupora lomu uzņēmās radošā inteliģence – kur viņu balsis ir tagad? Es baidos, ka drīzumā nepietiekamā medicīnas finansēšana liks par sevi manīt, es turu īkšķus, lai tas nenotiktu, taču mēs esam ļoti tuvu medicīnas krīzei…Uz tā fona prasīt naudu kultūrai, no vienas puses, šķiet kaut kā neērti, taču no otras puses… jā, kaut ko nepieciešams prioritarizēt, taču papildu miljons vai pieci miljoni kultūrai valsts budžetā nav milzu summa, bet vizuālajai mākslai, kas gadiem turēta badā, tā būtu ļoti nozīmīga. Ir apsolīts finansējuma palielinājums, iepludinot kultūras budžetā akcīzes nodokļu ienākumus, taču es līdz galam neticu, ka tas notiks. Atcerēsimies, kā tika apsolīti algas palielinājumi mediķiem un kā viņi tika apmānīti. Esmu jurists pēc izglītības, un principā toreiz likumdošana tika brutāli izmantota kā priekšvēlēšanu reklāma. Turklāt to izdarīja vesela koalīcija, nevis tikai atsevišķas partijas vai personas.

 

Vai jurisprudences izglītība kaut kādā veidā ir ietekmējusi tavu darbību kā dizainerim?

Nekādu īpašu saistību nejūtu. Augstākā izglītība ļāva sakārtot galvu. Vidusskola pēdējos gados man riebās, man bija garlaicīgi, un es izmantoju jebkuru iespēju neapmeklēt mācības. Universitātē viss bija tuvāk dzīvei, īstenībai. Es specializējos krimināltiesībās, kas varētu šķist vēl tuvāk dzīvei, detektīviem, taču realitātē tā nav, tas viss ir tuvāk cilvēku stulbumam. Tu lasi grāmatas par labajiem policistiem, kas meklē maniakus, taču realitātē visvairāk noziegumu notiek alkohola ietekmē, sadzīves apstākļos, nekas pat nav jāizmeklē. Man tikai nepieklājīgi vārdi nāk prātā par to visu… Līdz ar to es zaudēju interesi. Bet nu vismaz līgumus lasīt māku un ieraudzīt tajos kādas slidenas vietas.

 

Kurus citus grāmatu māksliniekus tu novērtētu kā šobrīd labākos Latvijā?

Mani ļoti interesē pilnīgi viss, ko dara Armands Zelčs. Inese Hofmane ir ļoti rūpīga, man ir sajūta, ka viņa velta grāmatām ļoti daudz laika un uzmanības, viņas pieeja grāmatu dizainam ir tradicionāla, bet noteikti vajag arī šādi strādājošus grāmatu dizainerus. Inga Ģibiete – es esmu redzējis tikai dažas viņas grāmatas, taču man šķiet, ka viņa strādā progresīvā virzienā. Sekoju līdzi tam, ko dara Krišs Salmanis. Arī Evija Pintāne, kas šogad izcili debitēja. Un, protams, Toms Mrazauskas, kuram ir starptautiska profesionālā pieredze. Viņs man personīgi ļoti tuvs, un arī šeit ir migrants savā ziņā… Ļoti daudz skaistu lietu notiek bērnu literatūrā – tā plaukst, un tur viss notiek bagātīgi, daudzbalsīgi, ir daudz labu un izcilu ilustratoru. Tāda optimistiska nozare, bet laikam bez tā nevar iztikt, strādājot ar bērnu grāmatām. Visus nenosaukšu, bet gribētu izceltu Elīnu Brasliņu, viņa ir rūpīga, talantīga, nemēģina būt trendīga, man patīk, kā viņa ilustrēja Itālo Kalvīno Neredzamās pilsētas, atgādinot, ka ne tikai bērnu literatūrā var būt ilustrācijas. Brasliņa ir manā panteonā. Es vispār apskaužu cilvēkus, kas māk zīmēt. Es esmu tipogrāfs, es strādāju ar jau gataviem blokiem, bet viņi var paši no galvas izdomāt veselu pasauli. 

Vēl viena Latvijai raksturīga lieta – te krasi nodala grāmatu dizainerus (vai māksliniekus, kā te saka) no maketētājiem. Es varu strādāt kā maketētājs, un tas ir normāli, jo grāmatā galvenais nav vāks. Tu vari uztaisīt skaistu vāku, bet, ja iekšā būs slikts makets, to negribēsies lasīt. Tāpēc man šis dalījums līdz galam nav saprotams un rodas jautājums, kur ir tā robeža, kad maketētājs kļūst par mākslinieku un kad tas ir tikai tehnisks darbs? Nevar nodoties tikai vienam aspektam, piemēram, paziņot, ka vāku veidot tev ir interesanti, bet maketu ne. Kā var neinteresēt makets, kas ir grāmatas galvenais saturs? 

 

Kurš dizaina elements tevi visvairāk aizrauj, iedvesmo profesionāli? Kāda ir tava lielākā kaislība grāmatu dizainēšanā?

Nav tādu lietu, kas būtu atbildīgas par manu iedvesmu, dažkārt tas ir interesants papīrs, piemēram, Montas Kromas grāmatas gadījumā papīrs bija galvenais efekts. Daudzi varbūt nepiekritīs, bet man grāmatas Monta Kroma. Re: vāks bija vienkārši bomba. To krāsu pat īsti nevar definēt, tā nav ne terakota, ne sarkans, kaut kāds izdedzis sarkanā tonis… Mēs tikāmies ar grāmatas komandu Raiņa un Aspazijas mājā, man bija līdzi grāmatas lelle, un es stāstīju, kā bērnībā mans pioniera lakats visu laiku balēja no saules un mazgāšanas, un tas tonis bija aptuveni kā tagad grāmatai. Tad izrādījās, ka Kromas pirmā grāmata bija ar pioniera attēlu uz vāka. Arī dažādi poligrāfiski eksperimenti, jauni risinājumi, kas ļauj tipogrāfijām gūt jaunu pieredzi, pilnveidot dažādus jaunus tehnoloģiskus piegājienus. Vēl mani iedvesmo izaicinājumi, piemēram, akadēmiskā literatūra, kas paredzēta šauram speciālistu lokam. Nesen dizainēju akadēmiskas sērijas grāmatas, veltīju tām ļoti daudz laika un priecājos, ka arī šādiem izdevumiem var radīt mazliet drosmīgāku dizainu. Mākslas izdevumu pasaulē, dzejā ļoti daudz kas jau ir izdarīts, ir grūti kādu pārsteigt, bet ar akadēmiskiem izdevumiem ir citādāk. Varbūt tāpēc tik sāpīgi izteicos par mācību literatūras nozari, jo redzu tajā vēl neizmantotu iespēju lauku, kas mani interesē. 

 

Tev ir svarīgas dažādas smalkas nianses izdevumos, tu esi rūpīgs pret detaļām, kuras, pieņemu, lielākā daļa lasītāju diemžēl pat nepamana. Vai tev nav sajūtas, ka tevis paveikto spēj novērtēt pavisam maza daļa lasītāju?

Tā ir daļa no perfekcionisma problemātikas, turklāt ne tās komplimentārās daļas – ak, kāds es malacītis, jo esmu baigais perfekcionists.  Jūs vispār varat iedomāties, kādas galvassāpes man var radīt pilnīgi jebkas?!

 

Varu, tādēļ arī par to jautāju!

Lūk, redzat šo grāmatu? Zināt, kāpēc tās vāks ir labs? Šī rieva ir taisna, pareiza, bet šai [rāda citu grāmatu] tā ir pārāk dziļa, nepareiza, te vidū kaut kas pāršķelts.

 

Ja tu uz to norādi, tad redzu, bet nedomāju, ka pati ievērotu…

Kad grāmatu saņēmu no tipogrāfijas, es biju šokā, burtiski kliedzu savā darbnīcā. Es gribu, lai lietas ir skaistas, pārdomāti izstrādātas. Ir cilvēki, kuriem sākotnēji trūkst kaut kādu priekšstatu, piemēram, par vīniem. Kad viņš pirmo reizi dzīvē bauda labu Bordo sarkanvīnu, visdrīzāk tas viņam negaršos. Sākumā tu nesaproti, kā kaut kas tāds var garšot, bet ar laiku attīsti savu gaumi, trenē aci. Cilvēks, kas nesaprot laikmetīgo mākslu, var pateikt, ka tās ir muļķības, bet pēc laika atgriezies pie tās un atklāt no jauna skatpunkta, līdzīgi arī ar grāmatām. Grāmata ir ilgtermiņa projekts, tas nav sprints, bet gan maratons, un man ir svarīgi, ka ir vismaz daži cilvēki, kas to novērtēs. 

 

Kurā grāmatu žanrā tev visvairāk interesē izpausties? Iepriekš minēji, ka mākslas izdevumos ir grūti radīt ko jaunu, pārsteigt…

Man ļoti patīk daudzveidība, un nav tāda viena žanra, ko es būtu pilnībā izpētījis, un viss, tagad man ir garlaicīgi. Runājot par mākslas izdevumiem, es domāju, ka konkurence ir lielāka un daudz kas ir izdarīts pasaules mērogā, nevis Latvijas. Turklāt šajā žanrā ir daudz jāstrādā ar atzītiem māksliniekiem un tā telpa, kurā tu vari izpausties, ir ļoti maza, jo viņu daiļrade runā skaļi pati par sevi. Ir tādi starpdisciplināri žanri, ko nevar viennozīmīgi definēt. Tīru žanru mūsdienās ir ļoti maz. Līdz ar to man ļoti daudz iespēju sniedz tieši žanru daudzveidība, kas ļauj darīt daudz ko, nevis vienu un to pašu, kas liktu stagnēt. Esmu priecīgs, ka man gadās saturiski garlaicīgākas grāmatas, kurām varu piešķirt izklaides elementus, un arī otrādi – grāmatas, kuru saturs jau ir spilgts un kurām vienkārši vajag piešķirt labu noformējumu. Tā bija, piemēram, Valda Āboliņa gadījumā – viņš pats par sevi jau bija kreizī, un atkārtot to dizainā, padarot lasīšanu apgrūtinātu, būtu nejēdzīgi. Ir grāmatas, kurās saturs runā pats par sevi un ar dizainu vajag tikai pastiprināt grāmatas balsi.