— Sērgas pieradināšana jeb Visas mūsu nesatikšanās

 

Par Paolo Džordāno grāmatu-eseju Sērgas laikā (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds; 2020)

 

Šo apceri es rakstu 11. aprīlī, „vienā no šī garā gada sestdienām”. Tikai sešas nedēļas pēc tam, kad Sērgas laikā sāka rakstīt Paolo Džordāno – trīsdesmit astoņus gadus vecs fizikas doktors un rakstnieks. Sarakstījis četrus romānus. Viņa pirmais un slavenākais romāns Pirmskaitļu vientulība izdots arī latviski.

Ir savādi šo mazo grāmatiņu ar izaicinošo nosaukumu lasīt tik ātri pēc sarakstīšanas. Ar grāmatām tā parasti nenotiek. Bet šogad daudz kas nenotiek kā citus gadus. Nebija ziemas. Robežas slēgtas. Nesatiekamies. Un neko nezinām par tuvāko nākotni.

Grāmatas sākumā mani nepamet sajūta, ka esmu nākotnes lasītājs aizgājušu laiku dienasgrāmatai. Pie vainas skaitļi, kuriem šai grāmatā ir svarīga nozīme. 29. februārī, kad autors sāka rakstīt šo darbu, ar Covid-19 sirgstošo skaits pasaulē tikko bija pārsniedzis 85 tūkstošus. Ar to arī sākas šis darbs – kaut kas starp analītisku eseju, literāru darbu un dienasgrāmatu. 10. aprīlī, kas bija vakar, sērgas nogalināto oficiālais skaits pārsniedza 95 tūkstošus. Šodien tas visdrīzāk jau ticis pāri simt tūkstošiem, bet to nepārbaudīšu. Tam vienkārši tā jābūt. Brīnumi nenotiek. Brīdī, kad šo lasāt jūs, aktuālie Covid-19 skaitļi jau ir krietni atšķirīgi no iepriekš minētajiem, arī kartē sarkanie sērgas izplatības rimbuļi ir pilnīgi citādāki. To, cik ātri rit laiks un cik ātri viss mainās, mums pandēmijas laikā visvairāk izsaka tieši skaitļi.

Sērgas laikā aizņem vien 48 neliela izmēra lappuses. Pat lēni lasot, tai nevajadzēs ne stundu. Arī grāmatiņas ietērps ir askētisks. Vienīgā krāsa bez burtu melnās un lappušu baltās ir sarkana. Virsraksts Sērgas laikā uzrakstīts svaigu asiņu krāsā (izdevumam latviešu valodā). Tam, iespējams, es nepievērstu diži lielu uzmanību, ja vien autors pats sava darba pirmajās lappusēs nepieminētu Džonsa Hopkinsa universitātes interaktīvās Covid-19 kartes sarkanos rimbuļus. Sarkans – tā ir trauksmes krāsa, viņš raksta, un grūti viņam nepiekrist.

Tomēr grāmata trauksmes sajūtu neraisa. Džordāno sērgas vēstījums ir fatālistiski nomierinošs, jo sevišķi darba otrajā puse un – visvairāk – beigās. Pat neskatoties uz skarbajiem salīdzinājumiem un sērgas izskaidrojuma saistīšanu ar mūsu agresiju pret vidi, šis darbs ir kā mierinošs glāsts pār iedomāto lasītāju satrauktajām galvām. Sērgu varam apvaldīt tikai mēs paši – ar prasītajiem upuriem un pieņemot to ar „gudru sirdi” (47. lpp.).

Autora veiktā sērgas analīze ir patiešām viegli uztverama. Darba skaidrībai un vienkāršībai nekaitē arī grāmatā iekļautās matemātiskās formulas un simboli, par kuriem tie, kas ar matemātiskajām formulām pēdējo reizi nodarbojušies vidusskolas eksāmenā, visdrīzāk ir dzirdējuši pirmo reizi. Tomēr visinteresantāk man bija sekot līdzi sērgas personificēšanai, kas rada gluži pretēju sajūtu loģiskajām un sakārtojošajām matemātiskajām formulām. Tā vijas cauri visam darbam un metaforiski atklāj sērgu kā pastāvīgi domājošu globālo kaitnieci. Sērga ir debitējusi (28. lpp.), tā ir gudra. Muļķīgi, aprobežoti gudra (10., 13. lpp.). Vīruss cilvēci sadala grupās (10. lpp.), atrod paņēmienus, ar ko izsist mūs no sliedēm (13. lpp.). Vīruss tiek aizdzīts bēgļa gaitās, jo mēs to iztriecam no ierastā mājokļa (33. lpp.), un tāpēc tas kolonizē zemes (28. lpp.). Tas ir veiklāks par mums, tas spēj mainīties un pielāgoties. Mums būtu no tā jāmācās. Jāiejūtas tā muļķīgajā gudrībā, jāparaugās uz visu tāpat, kā redz viņš – vīruss (46. lpp.). 

Sērgas personificēšana, protams, ir māksliniecisks paņēmiens, kā izstāstīt epidēmijas sarežģīto iedabu saprotami un interesanti. Nelādzību personificēšana ir labi pazīstama arī daudzu tautu folklorā un mitoloģijā. Tālu nav jāmeklē. Latviešu tautasdziesmu piemēri šajā ziņā ir visai izteiksmīgi:

Mēris kala ambīlīti,¹
Tēraudāi mērcēdams.
Sargies, mana balta galva,
No tā mēra ambīlīša.²

Džordāno personificētā sērga raisa asociācijas ar mūsu pašu tautas pasaku muļķa velnu, kurš ir neganti stiprs un nežēlīgs, tomēr bez dižām prāta dotībām un pieveicams ar pavisam vienkāršu un smieklīgu apmuļķošanu. Izskatās, ka Covid-19 gadījumā veiksmīgākā apmuļķošana nav nekas cits kā visas mūsu nesatikšanās.

„Rakstīšana spēj būt drošs balasts, kas palīdz noturēties stingri uz zemes,” raksta Paolo Džordāno, minot to kā vienu no iemesliem, kādēļ tapa Sērgas laikā. Otrs – vēlme nepalaist garām to, ko šī epidēmija atklāj par mums pašiem (7. lpp.). Tieši ar to, tikai citādā formā, nodarbojas arī pandēmijas dienasgrāmatu projekts. Mēs – Punctum kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, kam pievienojies arī Kroders un Ubisunt, – aicinājām (un aizvien aicinām) ikvienu, kas savā ikdienā un domās vēlas dalīties ar citiem, rakstīt dienasgrāmatu. Mēnesi pēc šī projekta uzsākšanas dienasgrāmatu skaits sniedzas pāri simtam. Iesūtīts vairāk nekā 600 ierakstu no Latvijas, ASV, Anglijas, Islandes, Itālijas, Somijas, Vācijas un Ukrainas.

Kaut arī dienasgrāmatas rakstīšanas tradīcijas un veidi ir ļoti dažādi, sērgas laika dienasgrāmatas (tās lasīt, starp citu, var ikviens, jo visas projektā iesniegtās dienasgrāmatas bez piekļuves ierobežojuma tiek publicētas garamantas.lv) atšķiras no vairuma LFK Autobiogrāfiju krājumā glabātajām. Iespējams, visvairāk tās līdzinās dienasgrāmatām, kas tapušas kara un citu katastrofu laikā, kad notikumu uzskaitījums un sekošana to attīstībai ir viena no vēstījuma svarīgākajām sastāvdaļām. Gluži kā reportāžas no kara lauka tās ir piepildītas ar skaitļiem, faktiem un dažāda mēroga novērojumiem. Tās saliekot kopā hronoloģiskā secībā, tiekam pie hronikas ar notikumu un skaitļu izlasi.

„Pasaulē joprojām visus citus notikumus aizēno Covid-19. Itālijā kopš vakardienas visos ziemeļos ir karantīna. Ap 15 milj. iedz. [..] Itālijā atkārtojas Uhaņas sižets. Ceru, ka tas viss notiek laikus, lai pēc iespējas ātrāk mēs tiktu ar vīrusu galā.” (No Gunta Vāvera dienasgrāmatas. 09.03.2020.)

„Ļoti ātra situācijas eskalācija Eiropā saistībā ar Covid-19 jeb koronavīrusu. Šobrīd Latvijā 17 apstiprināti gadījumi, bet neapstiprināto noteikti ir vairāk. Vissmagāk pašlaik Itālijā. Uz slikto pusi strauji viss virzās daudzās citās valstīs. No 12. marta LV ārkārtas stāvoklis, atcelti pasākumi, slēgtas mācību iestādes, kas var – nepieņem apmeklētājus, strādā attālināti, bibliotēka arī ciet. Daļa ir stresā un vieglā panikā, daļa bezatbildīgi, daļa uzskata, ka viss tiek pārspīlēts.” (No Mairitas Gurovas dienasgrāmatas. 13.03.2020.)

„Ap plkst. 4 UK iesniedz savus datus. Cipari ir līdzīgi tiem, kādus gaidīju, vairāk nekā 600 jaunu gadījumu, bet pagaidām nav norādīts mirušo skaits. Stundu vēlāk uzrodas mirstības dati. Man paliek slikti no tiem cipariem. +33 jauni nāves gadījumi…” (No Keitas dienasgrāmatas. 18.03.2020.)

Pandēmijas laika un eventuālo ieguvumu konceptualizēšana ir vēl viena iezīme, ko pamanu dienasgrāmatās, jo sevišķi to pirmajos ierakstos. Ar mierinošo, apdomīgi uzmundrinošo noskaņu un vēlmi izprast, izskaidrot un pieņemt tās līdzinās Džordāno Sērgas laikā.

„Tieši tāpēc nekas vairs nebūs kā iepriekš. Jo šis ir laiks, kad mainās ne tikai pasaule. Arī mēs maināmies. Mūsu uzskati. Mūsu intereses. Kamēr zemeslode priecīgi griežas mazliet lēnāk, mēs „sēžam mājās” un attīstāmies ar paātrinājumu. Zinātne attīstās. Medicīnas sistēmas sakārtojas. Skolas sāk veidot savstarpēji atbalstošu mācību sistēmu. Ģimenes satuvinās. Un tieši tā es ieteiktu šo uztvert. Nevis – kad šis beigsies. Bet – ko mēs vēl varam iemācīties.” (No Agneses Kalējas dienasgrāmatas. 28.03.2020.)

„Šis neparastais laiks ir pieprasījis no ikviena cilvēka, no ikvienas organizācijas būt radošiem, darīt, kā iepriekš neesam darījuši. Un, darot kaut ko pirmo reizi, darot nezināmos apstākļos, sanāk kļūdīties. Neparastākais ir tas, ka ik pa laikam kļūdāmies mēs visi un mēs arvien mazāk baidāmies kļūdīties. Daži no mums padalās ar savu pieredzi par kļūdām un ko esam no tām mācījušies. Apstākļi mums ir iemācījuši paskatīties uz kļūdīšanos kā iespēju.” (No Līgas Peisnieces dienasgrāmatas. 08.04.2020.)

Pandēmijas laikam ritot uz priekšu, regulāro dienasgrāmatu ierakstos pārsvaru ņem ikdienas dzīves dokumentējums, aizvien retāk mijoties ar reportāžām par esošo situāciju un vispārinošiem kopsavilkumiem. Lēni – dienu pa dienai – tās atklāj, kā rakstītāji pieradina un izdzīvo sērgas laiku un ar to saistītos ierobežojumus. Tam nav viena scenārija. Dienasgrāmatas ir raibas kā dzeņa vēders. Sadzīve, kultūra, studijas, darbs, daba, ēdiens, ēdiens, ēdiens, veikali, bērni, vecāki, draugi, radi, kaimiņi, mājdzīvnieki… Sapņi, ilgas, satraukums, bailes un apnikums. Notiek tik daudz un reizē viss it kā stāv uz vietas.

„Angliski ir tāds teiciens: „Kā tev šonedēļ šķiet: ir TIKAI trešdiena vai JAU trešdiena?” Man šonedēļ šķiet, ka ir – nu, diena. Laikam. Varbūt? Pasaule turpina mainīties, mēs turpinām turēties līdzi, cik vien labi mākam.” (No Kaijas Straumanis dienasgrāmatas. 09.04.2020.)

Izvēloties savas pārdomas uzrakstīt grāmatas formā, Paolo Džordāno refleksiju par sērgu noslēdz, kad pandēmija vēl nav īsti sākusies. Taču interesanti, kāda būtu Džordāno Sērgas laikā, ja tā tiktu rakstīta šodien – brīdī, kad Itālija jau izgājusi cauri vairākiem Covid-19 elles lokiem un tikai tagad, šķiet, sāk pamazām iet uz labo pusi. Brīdī, kad sāk draudīgi piepildīties noslēdzošās nodaļas pravietojumi par visām ciešanām, kas piemeklēs cilvēci? Par to man jādomā līdzīgi, kā lasot citu dienasgrāmatas, kuras kādā brīdī vienkārši aprausies.

„Skaitīt dienas. Dabūt gudru sirdi. Nepieļaut, ka visas šīs ciešanas izrādās veltīgas” (48. lpp.). Šis Paolo Džordāno grāmatu noslēdzošais vēlējums ir skaitāms kā mantra. Dienasgrāmatas nav grāmatas. Tām nebūs beigu un izdomāta noslēguma. Un arī mēs nezinām, kurp rakstītāji dosies savās Pandēmijas dienasgrāmatās. Cik ilgi viņi turpinās rakstīt? Vai ārkārtas laiks, kad līdzšinējā normalitāte ir atcelta, taps par jauno normalitāti un tās dokumentēšana sāks šķist velta? Un ko gan no tā visa par mūsu dzīvi šajā laikā sapratīs nākamās paaudzes?

„Pievērsos periodika.lv un uzzināju, ka mana vecvecmamma 1952. gadā ir nelikumīgi turējusi divas govis. Domāju, ko 2088. gadā lasīs mani radinieki. Un cik daudz „nelikumību” par mūsu senčiem noteikti nav pierakstīts. Piemēram, tas varētu būt tā: „2020. gada aprīlī Brešā aizturēta Latvijas Republikas pilsone, jo maskas vietā cenšas izmantot bītlenes apkakli.” Bet kurp viņa devās, par to vēsture klusēs.” (No anonīmas dienasgrāmatas. 09.04.2020.)

1. Ambīlis – neliels cirvis.  (atpakaļ uz rakstu)
2. LD 27369  (atpakaļ uz rakstu)