— Rakstnieks ar lielajiem burtiem

 

Šīgada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) Mūža balvas ieguvējs Juris Zvirgzdiņš (1941) ir jau daudzkārt apbalvots un atzīts rakstnieks, kurš kopš 1982. gada publicē dažādu formu literārus darbus – stāstus, esejas, lugas, miniatūras. Viņš ir autors vairāk nekā 25 bērnu literatūras grāmatām par lācīša Tobiasa piedzīvojumiem, Rīgas un Latvijas vēsturi, aizraujošiem ceļojumiem uz tālām zemēm, muzejiem, pagātni. Tieši par bērniem rakstīto literatūru Zvirgzdiņš visbiežāk ieguvis arī augstu kritikas novērtējumu, taču tā viņam nenozīmē tik daudz, cik katrs individuālais lasītājs, kurš noteiktajā brīdī izvēlējies klausīties viņa stāstā. Zvirgzdiņam piemīt rets talants – sadzirdēt savu lasītāju un iedziļināties bērna uztverē. Autors ne brīdi neaizmirst, ka lasītāja valoda un zināšanas atrodas augšanas procesā, un viņam nepietrūkst pacietības apstāties pie katra jaunā vārda, atbildēt uz bērna jautājumu, nezaudējot azartu doties tālāk piedzīvojumā, kurš vienlīdz aizraujošs var būt gan ceļojot pa džungļiem un tuksnesi, gan audzējot uz palodzes sīpolu un gaidot ziemas beigas savā istabā.

Santa Remere

 

Mēs jūs jau daudzus gadus uzskatām par bērnu literatūras klasiķi. Bet kas bija jūsu bērnības klasiķi un nozīmīgākās grāmatas?

Jāsaka, ka visu mūžu no piecu gadu vecuma esmu lasījis daudz un pat pārāk daudz. Pirmās divas grāmatas, kuras lasīju apmēram piecu ar pus gadu vecumā, atradu pie 4. vidusskolas Mārupītes krastā, kur tolaik dzīvoju. Beidzoties skolai, skolēni bija iemetuši dažas grāmatas upītē, es tās izvilku, izžāvēju un sāku lasīt. Viena bija Vasilija Jana Čingishans un otra bija Viduslaiku vēsture, kas paredzēta vidusskolas klasītēm. Pirmā grāmata, ko lasīju no tām, kas bija vairāk bērniem paredzētas, bija liela formāta dzeltena grāmata, uz kuras sarkanos zābakos un kovboja cepuri galvā bija uzzīmēts brālītis Trusītis. Grāmata saucās Kā brālītis Trusītis uzvarēja lauvu, to man uzdāvināja 44. gada Ziemassvētkos. Un pēc tam jau lasīju visu ko citu: lubu romānus, kriminālromānus, tā sauktos „lielos ziemeļniekus”, padomju bērnu literatūru. Daudz, daudz, daudz, un tas vēl turpinās.

 

Vai kaut kas no agrā vecumā lasītā ir atstājis savu nospiedumu arī uz jūsu rakstniecību?

Brālīti Trusīti es vēlāk uzrakstīju kā raidlugu, tai iznāca arī skaņu plate. Vēl man bija tāda grāmatiņa Franklina cepure, kura radās tā – es biju ciemos pie sava drauga Ulda Krastiņa un viņa sievas Gitas Luksemburgā un tur, skatoties pa balkona logu, redzēju, ka ielu pārskrien divas vāveres, un es sāku domāt vispār par kažokzvēriem. Es atcerējos kanādiešu autoru Kervudu (ja atmiņa neviļ), kas rakstīja par medniekiem Kanādas ziemeļos, un atcerējos kādu vēstures grāmatā redzētu Bendžamina Franklina portretu, kur viņš bija ar bebrādas cepuri galvā, un es izdomāju – kāpēc tādam humānam cilvēkam kā Bendžaminam Franklinam vajadzētu nēsāt tādu cepuri, kuras dēļ vajadzēja zvēriņu nomedīt, noģērēt. Un, tā domājot, izdomāju, ka tā cepure varētu būt vienkārši dzīvs bebrs. Tad šī mazā grāmatiņa iznāca un pēc tam iekļuva jau krietni biezākā grāmatā bērniem Seši stāsti par ASV vēsturi – mēs nekad nezinām, no kurienes nāk tā saucamā iedvesma un kādā veidā viņa izpaužas vai neizpaužas.

 

Jūs kādā intervijā reiz atsaucāties uz igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka vārdiem, ka „bērni jau paši zina, ko viņi grib lasīt”. Bet ko par to var zināt pieaugušais?

Visi vai vismaz lielākā daļa pieaugušo kādreiz ir bijuši bērni jeb, kā reiz teica dzejnieks Aivars Neibarts, „īsie cilvēki”. Es domāju, ka kaut kas no tās pieredzes saglabājas. Daudz kas arī aizmirstas, un tad mēs sakām –  kā tie bērni var būt tādi un šitādi, kā viņi var nezināt to un to. Mēs bieži aizmirstam, ka mūsu pieredze nāk no grāmatām, cilvēku stāstiem, pašu piedzīvotā, bet tas ir laikietilpīgs process un ir pat labi, ka mēs neatceramies visu.

 

Es arī biju aizmirsusi daudz ko no savas bērnības, bet tagad kopā ar bērniem sāku atcerēties – atkal redzu, kā izskatās pilsēta metra augstumā.

Lieliskais bērnu rakstnieks Ērihs Kestners ir teicis, ka viņam idejas vislabāk raisās, kad viņš palien un apsēžas zem galda. Es pats to neesmu piedzīvojis, bet no šāda redzespunkta tiešām viss varētu izskatīties interesanti.

 

Vai jums arī ir kāds rituāls? Kā vispār atnāk Jura Zvirgzdiņa stāsts?

Ja es to zinātu! Iespējams, tā ir metafizika.

 

Bet cik bieži jums sanāk kaut ko uzrakstīt?

Man ir bijuši ilgi periodi, kuros neesmu uzrakstījis neko, un varbūt tas ir pat labi. Ir dažāda tipa rakstītāji – vieni katru rītu kā grāmatveži apsēžas pie sava galda un raksta no 9 līdz 11, tad paņem pārtraukumu… Es tā nevaru, man dažreiz rakstās, bet ļoti bieži un ilgi mēdz būt arī pārtraukumi. Jo sevišķi rakstot pieaugušajiem, tam vajadzīgs arī materiālu vākšanas periods. Piemēram, esmu iecerējis romānu jau pirms astoņiem gadiem, un tiešām visus šos astoņus gadus vācu materiālus, jo darbība tajā notiek 18. gadsimta beigās, un svarīgi ir ne tikai vēsturiskie notikumi, bet arī tālaika valoda un pat tālaika domāšana. Mums šodien ir grūti stādīties priekšā, kas mūsu pašu pilsētā Rīgā notiek 1985. gadā. Kādas ēkas vairs nav, kuras ir jaunas, kādi bija pārtikas produkti vai transporta cenas. Tas viss tiešām ļoti ātri mainās.

 

Pieminot jūsu vārdu, gan man, gan maniem bērniem pirmā asociācija ir piedzīvojumiem bagāti ceļojumi. Šķiet, ceļošana jūs nebeidz sajūsmināt.

Redziet, mēs ilgus gadus visi bijām ierobežoti noteiktā politiskā telpā. 1989. gadā es pirmo reizi šķērsoju PSRS robežu un nokļuvu Francijā, Parīzē un Grenoblē…  Pirms tam biju bijis tikai Lietuvā, Igaunijā, Ļeņingradā, un sapnis par tālāku pasauli nebija iespējams. Tās zemes, par kurām es interesējos, lasot žurnālus, grāmatas, piemēram, kaut vai Polija, man bija slēgtas. Tālākais punkts Eiropā, kur esmu bijis, ir Spānija – katoļu svētā pilsēta Santjago de Kompostela. Tur es varēju apsēsties Atlantijas okeāna krastā un skatīties pāri uz otru pusi, kur ir Amerika. Tagad es vecuma un veselības dēļ vairs nevaru izmantot ceļošanas iespējas – man Kolumbijā ir draugs Izidors Haits, kurš mani jau gadus piecus aicina ciemos, bet lidot astoņas stundas man ir diemžēl jau par smagu.

 

Jūs esat teicis, ka negribat, lai jūs sauc par rakstnieku, bet kā jūs gribētu sevi saukt?

Spānijā man toreiz iedeva diplomu, kur bija rakstīts kas līdzīgs vārdam „skribents”. Pie mums tas ir iegājies caur latīņu vārdu. Bet, nē, nē, laikam tagad es beidzot varētu jau būt rakstnieks, jo pa tiem gadiem kopš pirmajām publikācijām 1982. gada presē tomēr ir šis un tas diezgan daudz uzrakstīts, sevišķi bērnu grāmatas. Manas grāmatas pieaugušajiem nav pārāk populāras, tā noteikti ir mana vaina, jo lasītājs ir vienīgais īstais vērtētājs, ne kritiķi, ne literatūras vēsturnieki to nenosaka. Lasītājs savas domas demonstrē, iegādājoties grāmatu vai paņemot bibliotēkā, kur ir arī manas pieaugušajiem domātās grāmatas, un var redzēt, ka dažas ir lasītas. Tā tomēr ir patīkama sajūta.

 

Filmā Kaza kāpa debesīs mēs jūs ieraugām kā vienu no spilgtākajiem Rīgas sešdesmito paaudzes intelektuāļiem un brīvdomātājiem. Vai Kazas laiks ir kādā veidā ietekmējis to, ka vēlāk kļuvāt par bērnu literatūras rakstnieku?

Nemācēšu pateikt. Protams, katra lieta kaut vai zemapziņas līmenī atstāj iespaidu – lai gan runā, ka pieklājīgiem cilvēkiem zemapziņas nemaz neesot. Kaut kas jau noteikti paliek. Varbūt zināmā mērā tā ir brīvības sajūta, ko tajos gados mēs paši sev izveidojām, jo, kā teica Makartnijs – mēs nemācījāmies būt mākslinieki, mēs mācījāmies būt. Manuprāt, diezgan asprātīgi teikts. Diemžēl no tālaika cilvēkiem liela daļa vairs nav mūsu vidū. Es vispār brīnos, kā pa šiem trīsdesmit brīvības gadiem mēs visi esam kļuvuši tik naivi un muļķīgi. Kaut vai mūsu Saeimas vēlēšanas – cilvēki izvēlas kādu politisku partiju, kam viņi it kā uzticas, atdod par viņiem balsi, bet paiet mēneši divi trīs, un viņi pat vairs neatceras, par ko balsojuši un ir neapmierināti ar savu izvēli. Neizskatās arī, ka jaunatne bez savas pašu dzīvošanas domātu arī plašāk – par tautu… Es negribu runāt skaļos, augstos vārdos, bet liekas, ka politiska domāšana ir absolūti nobēgusi pagrīdē. Kaut gan arī te pagrīdē nevienu īsti neredz.

 

Vai jūs vēl rakstāt vai plānojat rakstīt arī lugas?

Patiesībā esmu uzrakstījis tikai vienu lugu Jubilejas gads kopā ar Gati Gudetu. Tā tika uzvesta Jaunatnes teātrī 1990. gadā un pirms tam nodrukāta žurnālā Teātra Vēstnesis. Manuprāt, nebija slikta. Ja par lugām uzskatām ne tikai to, ko rāda uz skatuves, tad esmu rakstījis arī kādas divpadsmit raidlugas – gan savas, gan pārveidotus citu autoru darbus. Sākot jau no 1982. gada, kad Māra Ķimele mani pirmo reizi uzaicināja pārveidot kādu gruzīnu pasaku. Tolaik radiofonā bija, manuprāt, ģeniāla redaktore Biruta Zeiberliņa, un, pateicoties viņai, es tās raidlugas arī veidoju. Ir vairāki cilvēki, kuriem esmu pateicīgs, piemēram, bija Gunta Prape no žurnāla Liesma, kura nenobijās no manām publikācijām, jo priekš jauna rakstnieka es biju jau krietni par vecu. Arī Avota 87. gada pirmajā numurā bija daži mani gabaliņi. Jūtos pateicību parādā arī Aivaram Kļavim, Klāvam Elsbergam, Mārim Čaklajam.

 

Kāpēc no jums bija jābīstas?

Man bija tāda interesanta epizode. Es jau biju rakstījis žurnālā Liesma dažādas intervijas – ar Rozi Stiebru un visu ko –, un vienreiz man bija raksts divos numuros par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Tad es aizbraucu uz Cēsīm, kur toreiz dzīvoja mani vecāki, un aizgāju uz Cēsu muzeju un ar meitenēm, kas tur darbojās, norunāju, ka nākamajā dienā aiziešu un uzrakstīšu šai pašai Liesmai par Cēsu muzeju. Otrajā dienā aizgāju, bet šīs meitenes bija dziļi nelaimīgas, jo izrādījās, ka viņu priekšnieks, muzeja direktors, esot aizliedzis ar mani vispār kontaktēties, jo es esot ļoti šaubīgs tips. Acīmredzot viņš bija sazinājies ar saviem kuratoriem, kas pateikuši – ko gan jūs runāsiet ar cilvēku, kurš ir čekas uzraudzībā?

 

Vai jūsu darbi ir arī cenzēti?

Tā kā lielākā daļa ir tapuši jau jaunākajos laikos… Bērnu grāmatas ir iznākušas pēc 1993. gada, līdz ar to ar īstu politisku cenzūru neesmu sastapies. Tajos laikos jau lielākā daļa apmēram zināja spēles laukuma robežas. Ir bijuši gabali, kuros redaktors licis nomainīt kādu vārdu vai kāds fragments bijis lieks, bet tā nav cenzūra. Jo, redziet, kad esi jau tekstu uzrakstījis, paiet daži mēneši un kaut kas paspējis aizmirsties. Vakar pārlasīju vienu savu pieaugušo grāmatu un atradu, ka gan es, gan redaktore esam vācu rakstnieku Žanu Polu Rihteru nosaukuši par Žanu Žaku. Nu, nebija viņš nekāds Ruso! Mana kļūda, bet tādas lietas vajag pamanīt arī redaktoram. Vienīgi reizēm redaktors pārāk uzticas autoram.

 

Ko jūs pats visbiežāk rediģējat laukā?

Jau pašā rakstīšanas procesā liec sev izlaist gan dažas tēmas, gan izteiksmes formas, kas pieaugušo literatūrā ļoti iederētos. Es esmu kaislīgi pret to, lai bērnu literatūra būtu kā cukurūdens vai cukura vate, bet ir dažas lietas… Stāstīt viņiem var visu, bet svarīgi ir – kā. Ir daudzas tēmas, kuras bērniem un jauniešiem arī var būt – karš, cietums, slimības, nāve –, bet, kā to pasniegt, tā ir rakstnieka atbildība.

 

Jūsu grāmatās bieži ir lielie burti.

Tas nāk laikam no tām raidlugām, jo, kad aktieris lasa, spēlē šo tēlu, tad to viņam vajadzētu vairāk uzsvērt. Tāpat arī bērnu grāmatā vajag, lai bērns pievērš tam vairāk uzmanības. Dažreiz tie ir skaņu atdarinājumi. Man ir tāds gabaliņš Tobiass un lielās šķavas, ko esmu lasījis latviešu bērniem, somu, čehu, vācu bērniem. Es viņiem saku: kad es pacelšu pirkstu, jūs šķaudiet, un viņi ar lielu baudu to arī dara. Tekstā tad arī šis vārds APČĪ ir lieliem burtiem. Man ir vēl viena bērnu grāmata, kas vēl nav iznākusi. Tā ir par rijīgo čūsku un gudro peli. Rijīgā čūska pamostas no rīta pēc ziemas miega un saka: „Ko pirmo sastapšu, to aprīšu.” Ceļā viņa satiek pulksteni, kas tikšķ, čūska pati šņāc, šujmašīna iet tik-tak, un bērniem tādā veidā tiek spēles prieks. Kad bērns lasa kopā ar kādu vai ja viņam lasa priekšā, ir ļoti labi, ja viņu iesaista darbībā.

 

Jums ir grāmatas, kas ne tikai ir kopīgi jālasa, bet kuras esat arī rakstījis kopā ar kādu.

Jā, man ir divas labas un bērniem derīgas grāmatas, ko esmu rakstījis uz pusēm ar apgāda Pētergailis izdevēju Ingūnu Cepīti. Tā ir grāmata No Rīgas līdz Rīgai. Tobiass un Tama lielajā Eiropas bibliotēku ceļojumā par desmit Baltijas jūras valstu bibliotēkām un grāmatām, kurās ir bērnu grāmatu varoņi, un otra – Cekulaina zīle dzied… Stāsti par Rīgas vēsturi, ko bērniem izstāsta Zīle. Un, ja nebūtu šīs sadarbības, šo grāmatu, visticamāk, nebūtu vai arī tās būtu sanākušas krietni citādākas. Vēl esmu rakstījis grāmatu divpadsmit trīspadsmit gadus veciem jauniešiem, bet, tā kā ir ļoti mainījusies bērnu un jauniešu valoda, tad es daudzus vārdus prasīju Hildai Cīrulei, kura bija tajā vecumā. Palūdzu, kā tagad saka to vai to, kādi izteicieni tagad ir. Un vēl 9. aprīlī vajadzēja iznākt grāmatai Pino un Maksis vieni mājā, ko es uzrakstīju kopā pusi uz pusi ar kādu citu jaunu dāmu, vārdā Katrīne Sammute, kas ir divpadsmit gadus veca. Viņas māte ir latviete, tēvs no Maltas, un viņi dzīvo Luksemburgā. Mēs iepazināmies, kad 2018. gadā viesojos pie saviem draugiem. Viņiem bija kaķis, ko sauca Pino, un mēs izdomājām, ka rakstīsim kopā grāmatu par kaķi. Šai grāmatai ilustrācijas zīmēja divpadsmitgadīga meitenīte no Jūrmalas. Bet nu grāmatas izdošana pārcelta uz rudeni.

 

Vai jums ir vēl kāds nepiepildīts sapnis bērnu literatūras jomā?

Varbūt uzrakstīt vēl divas biezas grāmatas Tobiasa piemiņai. Viņš ir pazudis nu jau trīs gadus. Es pie viņa biju tiešām pieradis… Es gribētu uzrakstīt, ka viņš ir pazudis, bet viņš vēl ir, varbūt nokļuvis melnajos caurumos.

 

LALIGABAs publicitātes foto