— Es dzirdu skaņas

 

Dzejnieks, mākslinieks un mākslas teorētiķis Andrejs Monastirskis (1949) ir viens no Maskavas konceptuālisma aizsācējiem. 1976. gadā dibinājis mākslas grupu Коллективные действия (Kolektīvās darbības). 2004. gadā, saņemdams Andreja Belija prēmiju par īpašiem nopelniem krievu literatūras attīstībā, rakstījis: „Septiņdesmitajos gados man bija vairāki poētiskie posmi, kas beigu beigās atveda mani pie Elementārās dzejas kā īpašas poētiskā notikuma formas, kas nav obligāti saistīta ar tekstu. 1975. gadā es sāku veidot akciju objektus, bet 1976. gadā mēs organizējām akcionisma grupu Kolektīvās darbības, kas darbojas vēl joprojām. Šī gada oktobrī mēs organizējām simto akciju un pabeidzām Izbraukumu ārpus pilsētas 8. sējumu – tā saucas mūsu akciju dokumentējumi. Katru akciju pavada gana liels daudzums dažādu tekstu – deskriptīvu, naratīvu un diskursīvu. Tāpēc mūsu akcijas var tikt uzskatītas tostarp par literāriem, poētiskiem notikumiem. Instalācijas, ko veidoju kopš 1989. gada, neraugoties uz to, ka tās tiek izstādītas laikmetīgās vizuālās mākslas kontekstā, arī var uzskatīt par sava veida literatūru, jo to tekstualitātes pakāpe ir ļoti augsta.” Monastirska darbi atrodas tādu nozīmīgu muzeju kolekcijās kā Tate Modern un Parīzes Pompidū centrs.

Atdzejotājs

 

Es dzirdu skaņas

Elementārā dzeja Nr. 5

 

***

Puškins lasa savu dzejoli
„Prom gadu neprātīgo līksme…”.
Viņā klausās sievietes: Goļicina J.,
Odincova M., Nariškina U. un vīrieši:
Žukovskis V., Vjazemskis P., Iļļičevskis M.
Lasījuma laikā visi klātesošie
klusē.

 

***

Fets lasa savu dzejoli „O, nē,
es nesaukšu pēc prieka zudušā…”.
Lasījums ilgst piecas sešas minūtes.

 

***

Tjutčevs lasa savu dzejoli
Ēnu Elisijs. Viņš lasa zemā
balsī, drūmām intonācijām.
Pēc tam viņš lasa vēl dažus
dzejoļus līdz vienpadsmitiem vakarā.
Lasījums notiek decembra beigās, un
viesi brauc mājās siltos kažokos.

 

***

Žukovskis lasa kādu atdzejojumu no
vācu valodas. Pēc lasījuma viņš nogaidoši
raugās uz Puškinu. Puškins sēž
nekustīgi un klusē.
Pulksten divi. Tveicīga vasaras diena.
Saule apspīd ēdamistabu. Uz balta
stīvināta galdauta mirdz naži un dakšiņas.

 

***

Gogolis lasa to vietu Mirušajās dvēselēs,
kur aprakstīts Pļuškina dārzs. Tas notiek
desmit gadus pēc Puškina
lasījuma, palicis tikai Žukovskis un
Vjazemskis. Viņi domā par ko citu, taču ne tik gudri
kā Pļuškina dārza autors.

 

***

Fets lasa dzejoli „Jel nejautā,
par ko es aizdomājies…”.
Viņa domu apvāršņa priekšā lidinās vārnu
bars, un to ķērkšana traucē viņam lasīt.

 

***

Žukovskis viesistabā lasa dažiem
večukiem savu Svetlanu.
Durvis uz guļamistabu ir pusvirus, tur kāds
knosās un elš. Dzirdams, kā plīst zīds.
Večuki drebinās un sarkst.

 

***

Baratinskis lasa savu Piroskafu, gulēdams
gultā. Uz pārvalka vīd tumšs traips
no izlijušas tējas. Žukovskis sēž blakus un
pēta etiķetes uz zāļu
pudelītēm. Viņš automātiski paņem vienu
no pudelītēm ar dzeltenu šķidrumu, apgriež
to otrādi, sakrata.
Baratinskis ir pabeidzis lasīt un bezjēdzīgi
raugās griestos.

 

***

Baratinskis raugās pa logu. Tur
snieg. Aiz viņa muguras uz rakstāmgalda
deg svece un izgaismo dažādus papīrus.
Viņš nupat ir pabeidzis jaunu poēmu.
Viņš ir psihiski slims un vientuļš. Tas
manāms arī viņa nevienam nevajadzīgajā poēmā.
„Taču varēja būt manāms arī kas
ļaunāks,” viņš prāto.

 

***

Tjutčevs lielā kompānijā lasa savu
dzejoli Pirms ceļa.
Tikai viena no klātesošajām dāmām redz,
kas notiek viņam aiz muguras.
Pats Tjutčevs ir padzīvojis vīrs ar apaļu,
maigu seju un pensneju.
Viņš lasa no lapiņas it kā pats sev.

 

***

Ļermontovs lasa savu dzejoli „Mākoņi
debesīs, mūžīgie klaidoņi…”.
Viņš stāv ar muguru pret logu un neredz, kas
notiek ārā. Ne tikai viņš, neviens
no klātesošajiem viņa dēļ
neko neredz.
Ārā sapūsts sniegs kādu trīs metru augstumā.

 

***

Dostojevskis lasa pirmo nodaļu no
Pusaudža. Pie frāzes „bet tā rakstīt ir līdzīgi
murgam vai ābolam” viņš apstājas
un pārlaiž blāvu skatu istabai:
spogulī viņam pretī patiešām redzams
mākonis logā un zilu debesu gabaliņš.

 

***

Čehovs neieradās laikā lasīt savu Stepi,
kā iepriekšējā dienā solījis. Stundas garumā
te viens, te otrs uzaicinātais nāca pie loga
paraudzīties, vai nav piebraukusi Čehova kariete.
Tīksmi tie vēroja, kā laternas gaismā
zaigo sniegpārslas.
Čehovs uz lasījumu tā arī neatbrauca.

 

***

1887. gada 12. aprīlī no sešiem līdz astoņiem
vakarā dzejas lasījumi notika
tikai divās vietās: angļu pilsētā
Blekvudā un krievu Kišiņevā.
Turklāt krievu pilsētā lasīja
sen mirušā dzejnieka Deržavina dzeju.
Vārgs večuks divu stundu garumā
lasīja vienu dzejoli pēc otra.

 

***

Pie Kafkas atnāk kāds Makss B. un
kopā ar viņu dāma. Kafka tiem nolasa dažus
stāstus. Visiem trim tīk redzēt citam citu.
Dāma nēsā skaistu briljanta brošu uz
sarkanzilā samta. Maksam B. ir rūpīgi
kopta bārdiņa. Kafkam ir patīkama, nedaudz
skumīga balss.

 

***

Bloks divas stundas lasa dzeju. Andrejs Belijs
sēž pretī un raugās uz viņa masīvo zodu.
Boriss Nikolajevičs prāto par debesīm un par
šāvieniem, kas dzirdami aiz loga.

 

***

Hļebņikovs Toržokā lasa lekciju par
pazemes dzelzceļa tuneļa
būvniecību zem Himalajiem.
Viņš lasa tik klusu, ka viņu teju vai nedzird.
Savukārt pats Hļebņikovs dzird, kā
kaut kur svilpj lokomotīve. Šī svilpšana sagūsta
viņa dvēseli, viņš aizmirst pabeigt lekciju un aiziet
nezin kur.

 

***

Vienpadsmitos vakarā Mandelštams staigā pa
zooloģisko muzeju un skaļi lasa
uzrakstus pie stikla skapjiem.
„Šie izbāzeņi raugās uz mani caur stiklu
un dzird tiem nesaprotamas
skaņas,” Mandelštamam pēkšņi
ienāk prātā, un viņš izbīlī lūkojas apkārt.
Tad muzeja tukšajās zālēs atskan
bēgoša cilvēka soļi, skaļa durvju
klaudzoņa un slēdzenes skrapsti.

 

***

Harmss savam draugam Vvedenskim stāsta
anekdotes par Puškinu. Vvedenskis ķiķina.
Vispirms viņa smiekli sagādā Harmsam
patiku, bet tad viņš saskumst,
sāk satraukties un visbeidzot aiziet
nezin kur.

 

***

Viesistabā Sapgirs lasa Hoļinam savu
dzejoli Es esmu Adonīds, te mans penis.
Durvis uz guļamistabu ir pusvirus, tur kāds
knosās un elš. Dzirdams, kā plīst zīds.
Hoļins drebinās un sarkst.

 

***

Nacionālais varonis Ļimonovs sēž pie
galda Amerikā un raksta rakstu par kaut kādām skaņām.
„Kas gan tās bija par skaņām?” atminas
Ļimonovs, ieklausīdamies svešzemju mēlē
un zīmēdams uz papīra ķeburus. „Jo bija
taču tās, bija reiz – nesaprotamas, saistošas?”
Un Ļimonovs pabeidz savu rakstu ar
frāzi: „Es dzirdēju kaut kādas skaņas, un tās
atveda mani uz jūsu valsti.”

 

***

Kabakovs lasa savu albumu Soņa
Siņičkina – tasīte.
Pēc lasījuma klātesošie kādu
brīdi klusē un klausās skaņās.
Vēl nav zināms, kas tās par skaņām, taču tās
jau dzird visi.

 

***

Pivovarovs lasa savu Vientuļa cilvēka biogrāfijas projektu.
Viņa glezna ir līdzīga logam, aiz kura
kāds dzīvo, vakaros iedegdams galda lampu.
Caur logu atceļo skaņas, taču nevar saprast:
vai tur kāds spēlē klavieres vai arī sarunājas.

 

***

Rubinšteins lasa savu Darbu programmu.
Ir klāt sievietes: Aleksejeva N.,
Javorska I., Sumņina A., Kizevaltere G.,
Čačko māsas, Saponova M.
un vīrieši: Aleksejevs N., Javorskis I.,
Sumņins A., Kizevalters G. un Čačko
brāļi, un Saponovs M.
Lasījuma laikā klātesošie sarunājas,
uzvedas skaļi – valda troksnis, kurā
grūti kaut ko saprast.

 

***

Aleksejevs lasa savu gleznu Es dzirdu skaņas.
Klātesošie mākslinieki, rakstnieki un
komponisti cenšas saprast
šīs skaņas, sasprindzina dzirdi, un klusumā
dzirdams, kā dauzās viņu sirdis.

 

***

Aleksejs Ļubimovs izpilda Keidža skaņdarbu 4.33.
Izpildījuma laikā visi klātesošie
klusē un klausās skaņās.
Vēl nav zināms, kas tās par skaņām, taču tās
jau dzird visi.

 

***

Lūk, viņi bija, mūsu laika varoņi, laba garastāvokļa
likumdevēji, kas viesa dzīvību un
piešķīra jēgu garlaicīgajai dzīvei,
lūk, viņi bija, pašapziņas plosīti,
memuāru katakombās aizbērti,
spiezdami degunus, lai nedzirdētu pūstošā
klasicisma smaku,
lūk, viņi bija, sirreālisti ap gigantisku
galdu, uz kura cēli gulēja
neiesaldētais Deržavins, uz galda, pie
kura dzīroja Renesanse, vakariņoja
Viduslaiki, uz kura lika ķermeņus
antīkā pasaule un arhaika un gulēja
Ādama miesas vēl bez dievišķās elpas – vārdu sakot,
uz asinīm nošļakstītā Dieva Tā Kunga priekšauta
viņi bija –
un dzirdēja kaut kādas nesaprotamas skaņas un
kādas svešas balsis.

 

***

Sumņins lasīja savu Elementāro dzeju
Nr. 5 Es dzirdu skaņas.
Lasījumā bija klāt tikai dzejnieki,
mākslinieki un mūziķi.
Pēc lasījuma visi klātesošie piekrita
autora koncepcijai un sacīja,
ka arī viņi dzirdot skaņas.

 

***

Lūk, viņi visi fotogrāfijā melnos
uzvalkos, dāmas garās kleitās.
Viņus skaisti ietver taisnstūris.
Viņu vidū nav dzejnieka. Viņš nelasa tiem
savu dzeju, taču nostāda sevi uzmanības
centrā. Viņi paši ir sev uzmanības centrs – var
būt piekārti pie sienas redzamā vietā un
sarunāties par ko tādu, kas dara
viņu sejas līdzīgas murgam
vai mākonim.

 

***

Lūk, viņi, piekārti pie sienas, skaisti ievietoti
taisnstūrī, – nevienam nezināmi ļaudis.
Viņi neraugās uz mums, kā raugās vadoņi.
Viņiem ir sava lielā istaba ar
greznu kristāla lustru, ērtiem,
mīkstiem dīvāniem.
Viņi ir iegrimuši kopējā sarunā un uzmanīgi
klausās cits citā.
Iespējams, viņi visi jau sen ir miruši,
bet, iespējams, viņi kaut kur vēl sēž,
vēl turpina savu brīvo, mums nepazīstamo
dzīvi, pilnu apburošām, viņiem saprotamām
skaņām.

 

***

Lielā istabā pie sienas piekārta fotogrāfija –
dokumentāls grupas uzņēmums
ar vīriešiem un sievietēm nepiespiestās pozās:
kāds sēž, kāds staigā pa istabu, kāds stāv,
atspiedies pret klavierēm.
Kabakovs un Sapgirs skatās uz fotogrāfiju
un prāto: „Sasodīts, kas gan tie tādi –
nevienas pazīstamas sejas, varbūt
ārzemnieki?”

 

***

Pie citas sienas citā istabā piekārta
vēl kāda fotogrāfija, arī dokumentāla,
taču sanācis tā, ka daudzi ir uzgriezuši
objektīvam muguru, un sanācis
savādi – teju muguras vien.
Pivovarovs un Jankiļevskis pēta
fotogrāfiju un mēģina vismaz kādu atpazīt pēc muguras:
„Man liekas, tas tur, rūtainā, ir Bulatovs,” min Pivovarovs.
„Bet šis, ar katliņu galvā, ir Vasiļjevs,” min Jankiļevskis,
bet tad, itin kā izdzirdējuši kādu
viņus saucam, viņi pagriežas ar muguru
pret fotogrāfiju un aiziet nezin
kur, katrs uz citu pusi.

 

***

Ir vesela māja, gigantisks savrupnams,
pie visām tā sienām piekārti dokumentāli
grupas uzņēmumi ar cilvēkiem pilnā
augumā, kas sarunājas cits ar citu.
Var stundām ilgi klīst pa savādo muzeju
un šajās līdz šausmām reālajās
fotogrāfijās neatrast nevienas pazīstamas sejas.
Taču cik gan tīkami ir viņi – šīs dāmas un kungi!
Cik viņu sejās garīgas gaismas,
cik daudz tur krāsu un dārga zīda!
Ak, cik gan tie mīļi mūsu sirdīm – šie
no mums aizslīdējušie rēgi ar
nezināmiem vārdiem.

 

(1975)

 

No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls