punctum

Literatūra un kultūra

Cenšos netraucēt tekstam

Armands Zelčs

11/05/2020

 

Uz Latvijas mākslas skatuves Armands Zelčs parādās retumis, taču ikreiz pārliecinoši – kopš 2007. gada piedalās laikmetīgās mākslas izstādēs Latvijā (un citviet Eiropā), viņam bijušas četras personālizstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Ko viņš dara pārējā laikā? Pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un – cita starpā – noformē grāmatas. Par pārējo Google klusē. Mājaslapas, kurā tiktu uzskaitīti viņa sasniegumi, Zelčam nav, tik ik pa laikam viņa vārds parādās Zelta ābeles nominantu sarakstā. Ābolu saņēmis pērn par grāmatas Kalevipoeg dizainu. Šogad apbalvojumam tika nominētas divas viņa noformētās grāmatas – Dziesma par manu Sidu un Baltars. Par to arī šoreiz lielākoties saruna – par grāmatu dizaina veidošanu.

Evita Goze

 

Kā tevi labāk dēvēt – par grāmatu mākslinieku vai dizaineru?

Ja bez tā nekādi nevar iztikt, labāk dēvējiet mani tikai par mākslinieku. Apzīmētājs ir lieks, lai neteiktu – viegli komisks. Grāmatu noformēšana nav vienīgā mana nodarbošanās, un negribētos kādu dienu kļūt par kāpostu zupas mākslinieku tikai tāpēc, ka esmu vairākkārtīgi manīts Centrāltirgū. (Smejas.) Tam visam nav nekādas nozīmes. Vispār man tīri labi patīk arī mans vārds.

 

Kā tu nonāci līdz grāmatu dizainam? Vai atceries pirmo grāmatu, pie kuras vizuālā veidola strādāji?

Vidusskolā ļoti slikti mācījos un traucēju darbu stundās. Domāju, tas arī mani iegāza. Vismaz pamatīgi sašaurināja izvēles iespējas. Kad attapos, biju jau nodēvēts par „jauno konceptuālo mākslinieku”. (Smejas.) Atklājās gan blakne, ka bez īpašas piepūles varu uztaisīt logo vai kādu citu ķeburu, un drīz vien papildus ieguvu „datormākslinieka” apzīmējumu – tā to tajā laikā sauca. Veidojumu, ko jau varētu saukt par grāmatu, atceros ļoti labi. Iespējams, izslavētais amerikāņu sapnis salīdzinājumā ar to ir tikai murgaina pēcpusdienas snauda. Bieži mēs šādas iespējas, kas paveras maza izmēra sabiedrībā, novērtējam pārāk zemu vai vēl ļaunāk – noniecinām. Neiegrimstot detaļās, apstākļi iegrozījās tā, ka par manu pirmo grāmatu kļuva katalogs Venēcijas mākslas biennālei. Mēs to taisījām divatā ar vienu lielisku mākslinieci, maskēšanās nolūkā pat lietojot segvārdu. Ja nu pēkšņi neizdodas… Uztaisījām. Segvārda dēļ atzinība bija ierobežota, taču kļuva skaidrs – ja gribam turpināt, laikam tomēr vajadzētu iemācīties InDesign vai ko tamlīdzīgu. (Smejas.)

Manis taisīto grāmatu kopskaitlis nemaz nav tik liels, jo ar to pastiprināti nodarbojos salīdzinoši nesen. Aptuveni trīs gadus. Gribētu domāt, ka šī ir pagaidu atbilde uz vēl neuzdotu jautājumu. Nākotnē es varbūt varēšu nesarūgtināt. Jāpiemin, ka no visām dizaingrafikas izpausmēm, ar kurām ir sagadījies nodarboties, šī man tiešām ļoti patīk. Tā man sagādā prieku vairāku iemeslu pēc, bet minēšu tikai divus – pretrunīgus, toties patīkamus: varu strādāt mājās, un šis process ietver sarunas ar dažādiem autoriem, redaktoriem, izdevniecību, korektoriem, kas ir visnotaļ interesanti. Grāmatas… kā lai to nosauc… veidols rada noskaņojumu – nezinu, cik pamatotu, – ka tas viss nav bijis velti. Vai ar pārāk īsu derīguma termiņu. Tas nav mazsvarīgi.

 

Tev nav mājaslapas, vismaz ne tādas, ko es varētu atrast gūglē. Vai tā ir apzināta izvēle?

Rodas bažas, ka esat vieglprātīgi izvēlējušies intervējamo, – arī mājaslapas man nav. (Smejas.) Kādreiz bija, bet pretēji valdošajiem priekšstatiem, ka visiem ir sevi jāpārdod, jāreklamē un ar kaut ko jābūt slaveniem, man tas sāka krist uz nerviem. Negribētu atstāt augstprātīga cilvēka iespaidu – tā nebūt nav. Ar laiku pārāk iezīmējās jēgas deficīts, un tas, ko paģēr šādu sabiedrisku attiecību uzturēšana, sāka šķist samērā pašmērķīgs. Aptuveni tāpat kā, piemēram, iemācīties elpināt nelaimē nonākušus vombatu mazuļus. It kā jau interesanti – var nodemonstrēt draugiem, radinieki lepojas –, bet tajā pašā laikā nevienam jau nav pat pusmūža vombata. Patvaļīgas hipotēzes līmenī pieņemu, savu iespaidu atstāja arī 2008. gada krīze. Spriežot pēc sevis, māksliniekiem tāpat kā vairumam tas bija smagnējs laiks daudzējādā ziņā, bet jo īpaši ienākumu aspektā. Vienā brīdī nevienam pēkšņi neko no tevis nevajag neatkarīgi no tā, vai tev ir mājaslapa vai nav. Tas raisīja tālejošus, varbūt kļūdainus, secinājumus.

 

Kā tu raksturotu savu pieeju grāmatu dizainam? Kas iespaidojis tavu estētiku?

Cenšos netraucēt tekstam. Nenoslogot to ar nesamērīgiem papildu pienākumiem. Estētika ir neuzticīga un klaji ņirgājas par tās radītāju un pielūdzējiem. Tā, nenoliedzami, valdzina, bet aptuveni ar piecu gadu soli seko nežēlīgs pēriens. Tamdēļ, lai ko arī es teiktu tagad, es to, visticamāk, vēlāk nožēlošu. 

 

Ko tu laika gaitā esi iemācījies?

Labprātīgi vai piespiedu kārtā? Nerunājot par sadzīviskām lietām, kas man padodas samērā ciešami, bet pašreiz manā izpildījumā tas jūs, pieņemu, it nemaz neinteresē, esmu kļuvis aizdomīgs. Jādomā, tā ir iegūta prasme, jo kādreiz tik ļoti neizpaudās. Aizdomīgs es esmu kļuvis pret daudzām iemācītām lietām un it īpaši nākotnes plāniem, jo tie rada maigu, mānīgu noskaņu. Kā ūdeļādas apkakle.

 

Man radies iespaids, ka tu lielākoties esi strādājis pie dzejas grāmatām. Vai tā ir? Vai tās vienkārši biežāk tikušas apbalvotas?

Skaidri redzams, ir noticis briesmīgs pārpratums. Jūs vēlējāties intervēt tieši mani? Vitrīnā man stāv viens vienīgs misiņa ābolītis. Nekad neesmu saņēmis citas godalgas, ja neskaita faktu, ka esmu Latvijas vicečempions akadēmiskajā airēšanā astoņniekiem. Te gan jāpiemin, ka toreiz startēja divas laivas. Mēs zaudējām Latvijas sieviešu izlasei.

 

Atvainojos, vēlējos teikt – nominētas Zelta ābelei. Vai tev ir svarīgi, kāda žanra grāmatai veidot noformējumu?

Neesmu izvēlīgs, ja arī kādu darbu retu reizi esmu atteicis, tad tikai laika trūkuma dēļ. Līdz šim nav nācies veidot noformējumu enciklopēdiska rakstura grāmatām, attiecīgi izjūtu instinktīvu vēlmi kultivēt bailes. Ir arī citi grāmatu tipi, ar kuriem nav sanācis saskarties, bet, iespējams, tas vēl nav nokavēts. Nevarētu teikt, ka kādam literatūras veidam dodu priekšroku. Dzejas krājumus, nenoliedzami, man īpaši patīk noformēt, bet, piešķirot tiem priviliģētu stāvokli, laikam riskētu ātri vien kļūt par „dzejas grāmatu mākslinieku”. (Smejas.)

 

Vai vari pastāstīt par savu grāmatas noformējuma tapšanas procesu – tīri tehniski, soli pa solim? Vai veido skices vai uzreiz izmanto datorprogrammas, vai izlasi grāmatu, pirms ķeries pie mākslinieciskā noformējuma veidošanas?

Jūs riskējat iemidzināt savus lasītājus. Ja to jau neesmu izdarījis, varu paust pāris banalitātes – skatos pa logu. Ja apnīk, braucu ar auto un skatos pa tā logiem. Lasu manuskriptu, domāju, apkopoju pieejamo informāciju, kaut ko paskicēju domu fiksācijas nolūkā, un tad vienā momentā topošā grāmata it kā pati norāda, kādai tai vajadzētu izskatīties. Vai ne tik ezoteriski – aptverot zināmu daudzumu pieejamās informācijas, atklājas, ko no konkrētā materiāla var un ko nevar uztaisīt. Atliek tikai to visu izgatavot. Tas izklausās kā sasist plaukstas, bet ietver daudzas stundas pie datora, atkārtotu skatīšanos pa dažādiem logiem, papīru aptaustīšanu, visu jautājumā minēto. Nepārprotiet, šī nav iedomība, es tiešām nedaru neko pastiprinātas intereses vērtu. Mans radošais process, no malas raugoties, daudz neatšķiras no kērlinga.

 

Kas ir būtisks veiksmīgai sadarbībai starp grāmatas mākslinieku un tās autoru un/vai izdevēju?

Veiksmīgai sadarbībai būtiska ir tikai veiksme. Tīri labi būtu, ja mākslinieks tiktu izraudzīts pēc kritērijiem, kuru priekšgalā atrastos, vai – vēl skaistāk – telpā, kurā tiek izraudzīts grāmatas mākslinieks, zaļā marmora sienā – tādai tur obligāti būtu jābūt – rēgotos iekalts princips: „Mums patīk, ko viņš vai viņa dara. Tamdēļ laikam ļausim vien.” Labi, tā var būt kaut vai A4 izdruka, pielīmēta ar skoču kaut vai pie krāsojamām tapetēm. Lai nerodas pārpratumi – man šajā ziņā tiešām ir paveicies.

 

Vai vari pastāstīt, kā tapa abi 2019. gada Zelta ābelei nominētie darbi – Dziesma par manu Sidu un Baltars? Kas bija lielākie izaicinājumi to veidošanā?

Dziesma par manu Sidu izvērtās par ļoti interesantu un reizē izglītojošu notikumu. Šis darbs varētu būt mazpazīstams, kaut arī ir senākais spāņu literatūras paraugs, kas saglabājies līdz mūsdienām. Interesants ir fakts, ka Sids tiešām ir vēsturiska persona – Rodrigo Diazs de Vivars –, bet eposā apdziedātie notikumi ataino vēsturiskus faktus. Tajā stāstīts par laiku, kad daļa Ibērijas pussalas atradās musulmaņu varā, aprakstīti Sida militārie panākumi pār mauriem, marokāņiem, strīdi ar Kastīlijas Leonas karali, kā arī neiztrūkstoši ir viņa personīgās dzīves notikumi. Noraksts saglabājies manuskriptā ar 1207. gada datējumu un drīzāk ir hronika nekā eposs. Apliecinājums tam ir rodams Spānijas pilsētās, ceļos – visur, kur savulaik ir pabijis šis Spānijā joprojām apbrīnotais karavadonis. To visu es stāstu, protams, lai ieinteresētu iepazīties ar lielisko Ulža Bērziņa tulkojumu, bet arī dizainu paskaidrojošos nolūkos. Jautājāt par procesu. Lūk, šo biju domājis ar „grāmata pati norāda, kādai tai jāizskatās”. Tātad – ir vēsturiska persona, par kuru zinām samērā nepilnīgi. Nonivelēsim to līdz – lai piedod man sidologi – tipiskam varonim, pēc kura drosmīgajiem varoņdarbiem pāri paliek tikai peļķe ar asinīm un čupām līķu. Vēl ir teksts, kurā pietiekami skrupulozi minētas norises vietas, kartes, mūsdienās esošas reālas notikumu vietas un, visbeidzot, Camino del Cid jeb Sida ceļš – populārs tūristu maršruts, kas ved pa Kaujveža reiz mītajiem ceļiem. Kā to visu savienot? Izrādījās, atbilde slēpās Google Street View. Tas bija trūkstošais posms, lai nogādātu lasītāju Spānijā, izvestu klejojumā pa Kampeadora Sida dzīves takām un neskartu nogādātu atpakaļ. Pie tam Google Street View attēli, neskatoties uz to, ka tajos tiešām redzamas vēsturiskas pilsētas un pat konkrētas celtnes, kurās mitinājies Sids, veido autonomu naratīvu. Kādu nedēļu pavadīju Google vidē, ceļojot pa Spāniju un pārfotografējot kā apdullis tūrists visas vietas, kas minētas eposā. Teksta sākumā tiek minēts, ka Sids iejāj Burgosā. Burgosā ir viņam veltīta jātnieka skulptūra, tā arī ilustrē šo notikumu. Vai nedaudz tālāk izdevumā – iela mūsdienu Valensijā, kuras galā redzami ieejas vārti cietoksnī, kurā valdījis Sids. Veidojas viegli sirreāla noskaņa. Tās, protams, ir mūsdienu bildes ar zināmu digitālas klišejas garnējumu, bet svarīgi ir ieraudzīt vēstures klātbūtni. Pašu Sidu, ja tā var izteikties, ejot gar avīžu kiosku. Vismīļākie man ir attēli, kur teksts pat komiski saspēlē ar attēlā redzamo mūsdienu un pagātnes vēstījumu. Proti, dziedājuma beigas, kur tiek aprakstīts turnīrs, kurā Karionas infanti tiek smagi ievainoti, ilustrē attēls ar neatliekamās palīdzības auto pie viduslaiku cietokšņa vārtiem. Paralēli vēsturiskajā tekstā krakšķ ribas un raud sievietes. Visbeidzot, Google izplūdušo seju politika radīja ideju izveidot paša Sida portretu grāmatas sākumā – tekstam atbilstošs ārējais izskats, autentisks bruņu tērps un samiglota seja. Tas reizē ir simbols faktam, ka, lai arī mēs zinām par Sidu salīdzinoši daudz, tāpat viņš ir un paliks daļēji anonīms. Kādam būtu jāizskatās vākam? Protams, Google Street View lokācijas ikonai, kas spoguļskatā pārtapusi par asinslāsi. Lūk, nekāds dizains no manis nemaz nebija vajadzīgs.

Grāmata par darbnīcu Baltars apjoma dēļ tapa nedaudz ilgāk, nekā ierasts, un vislabāk šo procesu salīdzināt ar to, par ko tā ir, – porcelānu. Tas ir ļoti prasīgs materiāls un neizceļas ar toleranci. Viegli deformējas, nepareizā temperatūrā plīst. Plīst arī tāpat vien, strukturālo procesu dēļ atlaidināšanas laikā vai ilgi pēc tās. Grāmata par darbnīcu Baltars ir ļoti ietilpīga informācijas ziņā, un tekstam ir īpašas prasības attiecībā pret attēlu atrašanās vietu. Liela daļa attēlu ir pārskenēti no seniem periodikas izdevumiem, vai to oriģināli vispār ir zuduši, kas noved pie daudziem ne tās augstākās izšķirtspējas attēliem, kuri, gribi vai negribi, tomēr kaut kā ir jāatrāda. Tas viennozīmīgi sarežģīja maketa apstrādi un ierobežoja manevru iespējas. Tomēr pēc zināma laika atkal jau katra lieta ieņem sev paredzētu vietu. 

 

Ko, tavuprāt, nozīmē labs grāmatas dizains? Vai ir kādas grāmatas, kas pēdējo gadu laikā īpaši palikušas atmiņā tieši noformējuma ziņā?

Grāmata nav viena cilvēka darbs, un, lai sanāktu labs rezultāts, acis grauž arī korektoriem, redaktoriem, sastādītājiem, bilžu apstrādātājiem, fotogrāfiem, par autoriem nemaz nerunājot.  Nē, tomēr nevaru uz šo atbildēt. Ir dažas versijas, bet ļoti daudzi mainīgi faktori nemitīgi traucē tām „sacietēt”. Viens no nosacījumiem varētu būt – bet tas arī tikai pašreizējos apstākļos – noformējuma mūžīgās otrās lomas akceptēšana. Grāmata diez vai iegūst, ja dizains ir uzskatāmi labāks vai vienkārši dominē pār tekstu. Lai ko arī nozīmētu labs dizains, līdzīgi kā pārmērīga kosmētika akcentē, nevis slēpj trūkumus, tā arī šis „labais” dizains mēdz izpļāpāties. Neko jaunu šajā sakarā pateikt nevaru – harmonija, līdzsvars, sadarbība. Uz to jātiecas. Lielisku noformējumu piemēru ir ļoti daudz. Dažkārt pat nerodas iespaids, ka tajā vilcienā var atrast brīvu vietu, par komfortablu sēdvietu ar skatu pa logu pat nerunājot. Iespējams, tāpēc atmiņa piepalīdz, ja tā vispār ir korekti teikt, īpaši cītīgi uzglabājot nepatīkamu pieredzi, bet par to man savukārt nav vēlmes runāt. 

 

Kurš ir labākais brīdis grāmatas dizaina veidošanas procesā?

Labākais, kas ar grāmatu var notikt, ir druka. Tipogrāfija uz mani atstāj hipnotizējošu iespaidu, un, izrietoši, man tur patīk uzturēties. Nezinu, vai tās ir slēptas rūpniecības ilgas vai maketēšanas slodzes izraisītas pārmaiņu alkas, bet es to izjūtu izklaidējoši, satraucoši un reizē arī nedaudz garlaikojoši. Tāda savdabīga kombinācija, kurā katra komponente ir tieši tādā proporcijā, lai tas viss spētu būt patīkams. Pieļauju, ja es tur strādātu diendienā, pēc nedēļas jau šādas muļķības nerunātu, bet reizi no reizes… visiem iesaku.

 

Foto: Ieva Skuja-Zelča

Dalies ar šo rakstu