— Vai mums ir kopīgas debesis?

Par Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmatu Livonijas debesis (Tīta Aleksejeva stāstu tulkojusi Maima Grīnberga; Dienas Grāmata, 2020)

Nenotikuša mīlestības stāsta divas versijas, izdzīvotas laikā, kad lielvaras plosās par ietekmi, kad pasauli pāršalc mēris, karš un nāve, kad daudz nezināmā un biedējošā, bet dzīvi virza skaidri noteiktas kārtības likumi – tā varētu raksturot grāmatas Livonijas debesis kodolu. Šajā kopdarbā, kurā iekļauts latviešu rakstnieces Ingas Žoludes stāsts Marta un igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva (Tiit Aleksejev) stāsts Adrians, līdz ar nenotikušās mīlestības līniju izvērstas arī divas versijas par tulkotāja darbu, šajā gadījumā – Dieva vārda tulkotāja darbu latviešu un igauņu tolaik mazattīstītajās valodās. Abu šo līniju izvērsums rakstnieku interpretācijā paver mūsu skatam šķietami aizmirstu vienotu pasauli – Livoniju –, kā arī cilvēku skarbo dzīvi un darbu 17. gadsimta beigās. Un pāri visam ir debesis jeb Dieva noliktā kārtība, kas vieno un ļauj izturēt, mācot cilvēkiem pazemību, pieticību un pacietību.

Vispārcilvēciski nozīmīgās tēmas, kuras pieteiktas grāmatā Livonijas debesis, visticamāk, autoriem pašiem to negaidot, aktualizētas īstajā laikā – brīdī, kad arī patērētāju pasaule ir spiesta vairāk pavērties debesīs un domāt par mums visiem kopīgajiem dzīves likumiem. Arī pats igauņu un latviešu rakstnieku sadarbības fakts un tulkotājas Maimas Grīnbergas iesaistīšanās kaut kādā mērā atstaro grāmatā attēloto. Šāda kopdarba tapšana itin kā atkārto grāmatā aprakstīto Bībeles latviešu un igauņu tulkotāju sadarbību, vēlreiz apliecinot iekšēju un, visticamāk, vārdos neformulētu Baltijas rakstnieku vēlmi meklēt mūs vienojošās debesis un stāstīt par tām katram savas tautas valodā, un tad arī aiznest šo ziņu viens otram ar tulkojuma palīdzību.

Tīta Aleksejeva un Ingas Žoludes stāstu saruna par lielajiem dzīves jautājumiem, pievēršanās Baltijas vienotās vēstures nogriežņiem un nepieciešamība nodot sev svarīgo vēsti lasītājam šajā laikā ir ļoti būtiska, jo iekšējās vienotības sajūta starp baltiešu rakstniekiem kādu laiku ir bijusi mazāk manāma. Pēc neatkarības atguves apzīmējums „Baltijas literatūra” nereti ticis uzskatīts par ārēja skatījuma veidotu ģeopolitisku konstruktu un daudz mazākā mērā attiecināts uz tiešām dzīvu un vienotu literāro procesu. Savstarpējo kontaktu mazināšanās, valodu barjera, kaimiņvalstu literatūras nepieejamība, izdevniecību neieinteresētība pat izcilu un novērtētu lietuviešu un igauņu darbu tulkojumu izdošanā – šīs ir tās izpausmes, kas likušas apšaubīt vienotas Baltijas literārās telpas esamību. Situācijas pakāpeniskā uzlabošanās pēdējos gados ļoti lielā mērā notikusi, ne tik daudz pateicoties Baltijas Asamblejas balvai, kas tomēr negarantē apbalvoto literāro darbu tulkojumus kaimiņtautu valodās, kā tieši tulkotāju erudīcijai, autoritātei un pārliecības spēkam.

Grāmata Livonijas debesis ir spilgts piemērs tam, ka paši rakstnieki kopā ar tulkotājiem, jūtot iekšēju sadarbības nepieciešamību, vislabāk var iedvest dzīvību Baltijas literārajā telpā. Neraugoties uz to, ka latvieši, igauņi un lietuvieši lielākoties nezina savu kaimiņu valodu, arī mūsdienās sadarbība var notikt un notiek tādā pašā veidā kā viduslaikos un grāmatā Livonijas debesis aprakstītajā laikposmā – tagad kā starpniekvalodu izmantojot angļu valodu, kurai mūsdienu pasaulē ir gluži tādas pašas funkcijas kā viduslaikos bijušas latīņu valodai. Arī šajā ziņā simboliskā veidā notikusi atgriešanās pie grāmatā aprakstītā baltiešu tulkotāju sadarbības modeļa.

Divbalsīgs skanējums

Grāmata Livonijas debesis ir savdabīga parādība ne tikai no sadarbības un mērķa vienotības aspekta, bet arī formas un žanra ziņā. Divu dažādu autoru tematiski, idejiski un arī stilistiski vienotu stāstu apkopojums vienā grāmatā izraisa pārdomas – vai sastopamies ar kādu jaunu hibrīdformu? No vienas puses, katrs no stāstiem ir arī patstāvīga vienība, kas rakstīta autoru dzimtajā valodā un lasāma neatkarīgi. Igauņu valodā Tīta Aleksejeva stāsts ir publicēts ar nosaukumu Tulkotājs (Tõlkija), par to autors 2018. gadā saņēmis Frīdeberta Tuglasa balvu. Grāmatā Livonijas debesis stāsta nosaukums mainīts un pārtapis par Adrianu, lai pieskaņotos Ingas Žoludes stāstam Marta. No Ingas Žoludes darba igauņu valodā ir iztulkots pavisam neliels stāsta fragments,¹ tātad – igauņu literatūrā ir pazīstams tikai Aleksejeva darbs, bet Livonijas debesis kā kopdarbs kaimiņvalsts literatūrā pagaidām nefunkcionē. Savukārt latviešu valodā abi stāsti ir lasāmi vienā grāmatā – latviešu lasītājs šajā gadījumā ir ieguvējs un autoru ieceres baudītājs.

Turpinot pievērsties jautājumam par hibrīdformu, jāizceļ tas, ka, neiedziļinoties detaļās un stāstu nosaukumus uztverot kā nodaļu nosaukumus, tātad – vienkārši atverot grāmatu un lasot, varam šo darbu uztvert kā polifonisku īsromānu, kādus pasaules literatūrā jau esam iepazinuši. Modernisma literatūras vēsturē viena sižeta izmantojums un skatpunktu maiņa, kas papildināta ar polifonisku vēstījumu, ir bijusi visai izplatīta parādība atsevišķa rakstnieka darba robežās. Viens no populārākajiem piemēriem – Džona Faulza romāns Kolekcionārs, kas atklāj vienu notikumu no divu personu skatpunktiem un ar divu tik disonējoši atšķirīgu vēstījumu palīdzību, ka sākotnēji rodas šaubas, vai tiek stāstīts par vienu un to pašu notikumu. Livonijas debesīs lasāmie īsprozas sacerējumi saglabā katrs savu māksliniecisko kodolu un balsi, bet rada arī pietiekami lielu savstarpējās saspēles sajūtu un veido priekšstatu par polifonisku vienotas tematikas izvērsumu.

Tulkotājs kā ziņas nesējs

Sarežģītais Latvijas un Igaunijas vēsturi vienojošais nogrieznis, kuru ir izvēlējušies abi autori, ir 17. gadsimta beigas un Lielā Ziemeļu kara periods (1700–1721), kad Zviedrija un Krievija cīnījās par ietekmi Livonijas teritorijā. Viens no aspektiem, kāpēc latviešu un igauņu tautām šis laiks ir bijis īpašs un pelnījis uzmanības pievērsumu, ir ne tikai kārtējā atrašanās svešu lielvaru interešu krustpunktā, bet arī radikālais kultūras pavērsiens Mārtiņa Lutera darbības ietekmē. Tieši šajā laikā abu tautu valodās parādījās pirmie Bībeles tulkošanas centieni – tie arī nonākuši abu rakstnieku stāstu uzmanības lokā. Gan Tīts Aleksejevs, gan Inga Žolude pievērsušies Alūksnes vācu mācītājam Ernstam Glikam (Johann Ernst Glück, 1654–1705), kurš, turpinot vairāku priekšteču iesākto, tulkojis Bībeli latviešu valodā. Tāpat abi autori veidojuši savu interpretāciju par Bībeles tulkotāju igauņu valodā – vācu mācītāju Adrianu Virgīniju (Adrian Virginius, 1663–1706).

Lai arī pēc grāmatas Livonijas debesis izlasīšanas rodas priekšstats, ka Inga Žolude un Tīts Aleksejevs izcēluši pavisam vienlīdzīgas personības abu tautu kultūrās, tomēr tā tas gluži nav, jo Ernsta Glika tulkojums ir pirmā latviskotā Bībeles izdevuma pamatā, taču Adrians Virgīnijs nav pirmās igauņu valodā izdotās Bībeles tulkotājs, kas izceļ iepriekš minēto domu par cilvēka darba rezultātu atkarību no apkārtējiem apstākļiem, jo Bībeles tulkošanu un izdošanu igauņu valodā sarežģīja igauņu valodas zonas administratīvais sadalījums.

Abi rakstnieki pievērsušies tieši tam Latvijas un Igaunijas vēsturi vienojošajam segmentam, kurš saistīts ar Bībeles tulkošanas darbībām Livonijā 17. gadsimta beigās. Šis process notika ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI (Karl XI) un Vidzemes ģenerālsuperintendenta Johana Fišera (Johann Fischer) atbalstu. Tieši Fišers noorganizēja pilnu Bībeles tulkojumu latviešu valodā un 1686. gadā arī Jaunās Derības tulkojumu dienvidu igauņu valodā. Šis tad arī bija abu rakstnieku stāstos pieminētais Adriana Virgīnija veikums, kurā iesaistījās arī viņa tēvs, luterāņu mācītājs Andreass Virgīnijs, kurš arī pieminēts grāmatā Livonijas debesis.

Bībeles tulkošanas laikā Adrians Virgīnijs tiešām uzturējies Rīgā un sadarbojies ar Ernstu Gliku, un tieši šī tulkotāju sadarbība ir interpretēta rakstnieku stāstos. Diemžēl Fišeram neizdevās sagatavot drukātu versiju, un Lielais Ziemeļu karš uz ilgu laiku atlika Vecās Derības tulkojuma pabeigšanu. Pilnīgais Bībeles tulkojums igauņu valodā tika veikts Antona Tora Helles (Anton thor Helle, 1683–1748) vadībā un parādījās apmēram 50 gadus vēlāk nekā Latvijā – 1728. gadā.²

Lai arī abi rakstnieki īsajos komentāros, kas pievienoti stāstu beigās, norobežojas no sekošanas vēsturiskajai patiesībai un Tīts Aleksejevs pat ir atzīmējis, ka „šis stāsts ir literāra fantāzija pēc Bībeles tulkotāja un Ziemeļu kara mocekļa Adriana Virgīnija [..] dzīves motīviem”(126. lpp.), vēstures fonu savos darbos viņi ietvēruši prasmīgi (atgādinu, ka Tīts Aleksejevs ir arī vēsturnieks) un par pamatu ņēmuši tieši tos Bībeles tulkojumus, par kuriem raksta. Atbilstoši izvēlētajiem tēliem un vēsturiskajiem notikumiem Tīts Aleksejevs savā stāstā ir izmantojis nevis pilnā Bībeles tulkojuma, bet Andreasa un Adriana Virgīniju tulkotās Pirmās Mozus grāmatas un Ījaba grāmatas fragmentus, kurus tulkotāja Maima Grīnberga latviskojusi, ņemot talkā Ernsta Glika Bībeles tulkojumu vai veidojot oriģināldarbam atbilstošu stilizāciju. Savukārt latviešu rakstniece Inga Žolude izmantojusi Ernsta Glika Tahs Swehtas Grahmatas tulkojumu un stāsta valodā ievijusi šī tulkojuma iedzīvinātās valodas stilizācijas elementus, padarot senatnīgo latviešu valodu klātesošu mūsdienās un savdabīgi to savijot ar mūsdienu leksikas elementiem.

Tādējādi gan abu stāstu saturiskajā, gan arī leksiskajā un stilistiskajā līmenī veidotas saspēles ar tiem latviešu un igauņu valodas slāņiem, kas veidojušies tieši šo Bībeles tulkojumu ietekmē. Ar šīs pieejas palīdzību abi autori ne tikai akcentējuši aprakstīto personību veikumu nacionālo valodu attīstībā, bet izcēluši arī tādu globālu jautājumu kā teksta un valodas loma tautas domāšanas un pasaules uztveres veidošanās procesā.

Šodienai svarīgie jautājumi

Caur šo vēsturisko personu interpretācijas prizmu abi autori risinājuši daudzus vispārcilvēciski nozīmīgus jautājumus, kuri nedaudz jau pieminēti iepriekš, bet izceļami arī atsevišķi. Būtiskākie no tiem: kādi ir tie nosacījumi, kas viena cilvēka mūža darbam ļauj vainagoties rezultātiem, lai tas uz gadu simtiem iegultu tautas kultūras atmiņā, kurpretim cita darbs izrādās tikai posms ceļā uz paliekošiem sasniegumiem? Kas notiek gadījumā, ja cilvēka pārliecība kaut daļēji atšķiras no varas skatījuma? Kāda ir apstākļu, veiksmes un paļāvības nozīme cilvēka dzīvē?

Šie jautājumi izcelti arī nenotikušās mīlestības stāsta risinājumā. Ingas Žoludes stāsts Marta pievēršas tādam Latvijas kultūras vēsturē piemirstam tēlam kā Marta Skavronska (arī Marta Rābe, 1684–1727), kas, būdama cēlusies no zemnieku vai dzimtcilvēku ģimenes Latvijas vai Igaunijas teritorijā (par to vēsturnieku domas dalās), pieņemta Bībeles tulkotāja Ernsta Glika ģimenē kā audžumeita, bet vēlāk nonākusi daudzu Ziemeļu kara vareno rokās, līdz kļuvusi par Pētera I liktenīgo sievieti – sākumā piegulētāju, bet drīz vien arī mīļoto, sievu un bērnu māti, pārgājusi pareizticībā un kļuvusi par Krievijas impērijas ķeizarieni Katrīnu I (1725–1727). Šis brīnumainais, vēsturiski joprojām neizzinātais stāsts rakstniecei devis brīvību veidot savu literāro fantāziju par Martu – mīklaino sievieti, kuras „balss paliek noslēpums”.³

Martas tēls jau iepriekš ir izraisījis vairāku rakstnieku interesi. Pieminama ir gan Aleksandra Grīna (1895–1941) triloģija Saderinātie (1938–1940), gan arī tāda maz zināma rakstnieka un skolotāja kā Antonija Puķudruvas (1890–1955 vai 1957) luga Cariene Katrīna I (1930), kurā autors izmantojis gan vēsturiskus materiālus, gan arī Alūksnes novada nostāstus. Šajos darbos Marta ir klātesoša vīriešu pasaules notikumos, taču viņas balsij nav dots skanējums. Inga Žolude savā stāstā šai balsij liek runāt, vēstījumu veidojot kā sievietes stāstu un iekšējo monologu par Glika mājās notikušo, dīvainā svešinieka Adriana sastapšanu un visiem neticamajiem notikumiem pēc tam – līdz brīdim, kad Martas dzīve, kurā „tikai jāiztur”, beidzas un sākas Katrīnas dzīve, kurā šai sievietei „ir viss”.

Caur šo stāstu Marta atklājas kā tipiska kristīgās kultūras sieviete, kas jebkuros apstākļos, zaudējot vai iegūstot, krītot vai ceļoties, ir pilna teju mistiskas ticības spēka, paļāvības un „kādas nezināmas zināšanas”, kas vienkāršo, neizglītoto, intuitīvo cilvēka paaugstina pāri izglītotajam un zinošajam, kurš daudz domā, analizē, izsver un mērī. Ingas Žoludes atklātā Marta, visticamāk, ir tāda, kāda mūsdienu sieviete negribētu būt, – viņa pati savu ceļu neizvēlas, viņa tikai ļaujas. Viņa nonāk tur, kur viņai lemts būt, kur Dievs un vīriešu pasaule viņu virzījuši. Viņai „tikai jāiztur” viss, kas sievietei izturams, un jāļauj Dieva sūtītajām pilēm dobt un veidot viņu gluži kā upurakmens virsmu, lai pēc šīs upurēšanas varētu celties un godam saņemt to, kas nopelnīts.

Ingas Žoludes atdzīvinātajā Martas stāstā atklājas arī tas, ka cilvēka jūtu dzīves kodols bieži vien nemaz nav saistīts ar ārēji redzamo, bet ir citiem pilnībā slēpts un nezināms. Autores fiktīvajā interpretācijā latviešu Bībeles tulkotāja Ernsta Glika audžumeitas Martas jūtas nevis koncentrējas ap tiem laikmeta varenajiem, kuriem saskaņā ar dažādiem vēsturiskiem minējumiem vai pierādījumiem piederējusi viņas miesa un gars, bet gan vēršas pret kādu, par ko nevienam nav bijis ne jausmas un par ko vēsture klusē, – pret Bībeles tulkotāju Adrianu Virgīniju, kurš apmeklējis Gliku Rīgā, lai kopīgi strādātu.

Šo pašu stāstu no otras puses vēsta arī Tīts Aleksejevs, dodot balsi Adrianam un liekot tai vīties ap reiz Rīgā sastaptās Glika audžumeitas Martas tēlu – ap sievieti, kura nekad šim vīrietim tā īsti nav piederējusi, bet ir kļuvusi par viņa jūtu kodolu un nemitīgi klātesošu un intensīvu dzīves pavadoni līdz pat nāvei: „Es domāju par viņu, visu laiku. Es nespēju par viņu nedomāt. Bet viņas taču nav. Viņa ir tikai atmiņas, ēna. Taču šī ēna ir stiprāka par īstu cilvēku.”⁴ Un šai jūtu intensitātei paralēli rādīta arī varoņa reālā dzīve ar tajā klātesošo sievieti, viņa sievu Kristīni, un tā nebūt nav atklāta kā mazsvarīga un nenozīmīga, arī tā ir pilnasinīga un stiprinoša. Tieši tik sarežģīti rakstnieki vij savu varoņu dzīvesstāstus, arī tādējādi liekot atgriezties viduslaiku sakņotajā domāšanā un pasaules uztverē, kur zemes dzīvei un tās ieguvumiem nav tik lielas nozīmes, kur jūtas var pacelties pāri iegūtajam, kur viss nav vieglu roku satverams, bet caur gadu gadiem ciestām sāpēm un ilgām šķīstītā cilvēka dvēsele paceļas jaunā gaismā, kurā staro mīlestība, „tā īstā, tā, kuras sasniegšanai jāiet cauri tumsai, pirms viss no jauna kļūst gaišs”.⁵

Kristus stāsts ir bijis ciešanu stāsts, kālab lai cilvēku dzīve būtu citāda? Cilvēka dzīves beigas ir tikai teikuma beigas, tikai punkts, kālab lai tas būtu vissvarīgākais? Abi rakstnieki izjutuši šo seno Dieva vadītās pasaules kārtību, kas reiz valdījusi arī zem Livonijas debesīm, un domājuši par to, protams, katrs no sava skatpunkta un atzīstot savu nezināšanu par reiz notikušo. Ingas Žoludes stāsta varones vārdiem runājot: „Ko es zinu par aizgājušajiem laikmetiem un ko par nākamību? Neko. Tikai to, ka tie abi satikušies manī.”⁶ Lai arī par tik senas vēstures posmu un cilvēku dzīvi tajā mēs patiesi varam vienīgi fantazēt, svarīgi ir tas, ka abi rakstnieki vēlējušies izcelt šajā laika posmā visbūtiskāko, to, ko vajadzētu zināt tieši šodien: „Lietas jāsauc īstajos vārdos. Un īstajā vārdā tu tās vari nosaukt tikai tad, ja esi tās izdzīvojis. Dzīve nesākas no teksta, tā ielejas tekstā. Un tikai tad ir iespējams uzrakstīt kaut ko īstu. Tulkot Dieva rakstus.”⁷

Laikmetā, kurā esam raduši domāt, ka mums pienākas saņemt pēc iespējas vairāk, ka mums jātiecas izbaudīt visu, ko šeit un tagad pasaule var piedāvāt, laikmetā, kurā šaubāmies par visu, kurā nekas vairs nešķiet īsts, Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmata Livonijas debesis mums piedāvā plašu domu un jūtu pavedienu tīklojumu, ceļu no reiz bijušā uz šodienu, no acīmredzamā uz neredzamo, nesolot, ka tas būs viegli.

1. Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva satikšanās grāmatā „Livonijas debesis”. Zigfrīda Muktupāvela saruna ar rakstnieci Ingu Žoludi un tulkotāju Maimu Grīnbergu. Kultūras Rondo, Latvijas Radio 1, 2020, 5. maijs. https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/ingas-zoludes-un-tita-aleksejeva-satiksanas-gramata-livonijas-de.a129374/ (skatīts 25.05.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Vairāk par Bībeles tulkošanas vēsturi igauņu valodā sk.: Ross K. History of Estonian Bible translation. Estonian Literary Magazine. 2009. No. 28. http://earlyelm.estinst.ee/issue/28/history-estonian-bible-translation/ (skatīts 25.05.2020.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Žolude I. Marta. 59. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Aleksejevs T. Adrians. 84. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Aleksejevs T. Adrians. 96. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Žolude I. Marta. 58. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Aleksejevs T. Adrians. 101. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)