— Literatūras vēsture un literatūrzinātne

Eseja pirmoreiz publicēta Die literalische Welt 1931. gada aprīlī. Latviešu valodā tulkota izdevumam Vardarbība un melanholija (Neputns, 2020).

Atsevišķo zinātņu vēsturi aizvien no jauna mēģina atainot kā sevī noslēgtu attīstību. Visnotaļ labprāt mēdz runāt par autonomām zinātnēm. Un, kaut gan ar šo formulu iesākumā ir domāta tikai atsevišķo disciplīnu jēdzieniskā sistēma, tomēr priekšstats par autonomiju viegli pārslīd vēsturiskajā un noved pie mēģinājuma atainot zinātnes vēsturi kā kaut kādu patstāvīgi nošķirtu procesu ārpus visas politiski garīgās norises. Še netiks debatēts par tiesībām šādi rīkoties; neatkarīgi no šī jautājuma atrisinājuma, pārlūkojot kādas disciplīnas ikreizējo stāvokli, pastāv nepieciešamība parādīt gūtās atziņas ne tikai kā posmu autonomajā šīs zinātnes vēstures procesā, bet pirmām kārtām kā visas kultūras stāvokļa elementu attiecīgajā laikā. Ja, kā turpmākajā tiks izklāstīts, literatūras vēsture atrodas krīzes stāvoklī, tad šī krīze ir tikai atsevišķa daudz vispārīgākas krīzes izpausme. Literatūras vēsture nav tikai disciplīna, savā attīstībā tā pati ir vispārējās vēstures moments.

Par otro [aspektu] nav nekādu šaubu. Bet vai patiess ir pirmais? Vai literatūras vēsture ir vēstures disciplīna? Turpmākajā noskaidrosies, kāda ziņā tas noliedzams; tas jau vairs nav lēts paņēmiens – sākt ar norādi, ka sākumā tā nepavisam nav parādījusies vēstures ietvaros, kā par to ļautu spriest tās nosaukums. Astoņpadsmitajā gadsimtā kā poētiskās izglītības atzars, sava veida pielietojamās gaumes zinība¹, tā atradās starp estētikas mācībgrāmatu un grāmattirgotāja katalogu.

Kā pirmais pragmatiskais literatūras vēsturnieks 1835. gadā parādās Gervinuss ar sava [darba] Vācu poētiskās nacionālās literatūras vēsture sējumu.² Viņš pieskaitīja sevi pie vēsturiskās skolas; lielie darbi viņam ir „vēsturiski notikumi, dzejnieki – aktivitātes ģēniji, bet spriedumiem par viņiem ir tālejoša publiska pēcdarbība. Šī analoģija ar pasaules vēsturi ir tik cieši saistīta ar Gervinusa individuālo pozīciju, cik viņa paņēmiens aizstāt trūkstošos mākslinieciski filosofiskos skatpunktus ar lielo darbu „salīdzināšanu” ar tiem „radniecīgiem” darbiem”³. Patiesās attiecības starp literatūru un vēsturi šis spožais, tomēr metodiski naivais darbs nespēja problematizēt, nemaz jau nerunājot par vēstures un literatūras vēstures attiecību problematizēšanu. Pārlūkojot [šādus] mēģinājumus līdz gadsimta vidum, atklājas, cik neskaidrs bija literatūras vēstures novietojums gan vēstures ietvaros, gan arī tikai attiecībās ar to. Tādiem vīriem kā Mihaēls Bernaiss, Rihards Heincels, Rihards Marija Verners vērojams atkritiens šādā kritiskas izpratnes neziņā.⁴ Vairāk vai mazāk tīši [tolaik] atteicās no orientēšanās uz vēsturi, lai to iemainītu pret piesliešanos eksaktajai dabaszinātnei. Ja iepriekš pat bibliogrāfiski vērstas kompilācijas ļāva atpazīt priekšstatu par kopējo procesu, tad nu notika pikta atkāpšanās uz atsevišķo [izpētes] darbu, uz „vākšanu un izkopšanu”.⁵ Katrā ziņā šis pozitīvistiskās doktrīnas laiks radīja birģeriskai mājas lietošanai daudzas literatūras vēstures kā stingra izpētes darba komplementu. Taču vispārvēsturiskā panorāma, ko tās atritināja, nebija nekas cits kā sava veida atainošanas komforts autoram un lasītājam. Šērera literatūras vēsture ar tās pamatojumu eksaktos faktos un lielajiem ritmiskajiem periodizējumiem pa trim gadsimtiem katrā no trim periodiem it viegli izprotama kā abu tālaika izpētes pamatvirzienu sintēze.⁶ Pamatoti uzsvērti kultūrpolitiskie un organizatoriskie nolūki, no kuriem radies šis darbs, un parādīta tā pamatā esošā Makarta vīzija par ideālo vācu veidolu kolosālo triumfa gājienu.⁷ Savas drosmās kompozīcijas virzošajām figūrām Šērers ļauj rasties „te no politiskās, te no literārās, reliģiozās vai filosofiskās gaisotnes, nemodinot iespaidu par lielāku nepieciešamību, nedz pat tikai par ārējo konsekvenci; viņš sajauc to iedarbību ar atsevišķu darbu, absolutizētu ideju vai dzejas veidolu iedarbībām, radot krāsainu jūkli, bet neko tādu kā vēsturisku kārtību”⁸.

Tas, kas še gatavojas, ir aplamais kultūrvēsturiskās metodes universālisms. Šī attīstība noslēdzas ar Rikerta un Vindelbanda izveidoto kultūrzinātņu jēdzienu; jā, kultūrvēsturiskā uzlūkojuma veida uzvara bija tik neierobežota, ka līdz ar Lamprehta Vācu vēsturi kļuva par pragmatiskā [skatījuma] epistemoloģiski teorētisko pamatu.⁹ Proklamējot „vērtības”, vēsture uz visiem laikiem tika viltota modernisma nozīmē, izpēte kļuva tikai par laju kalpošanu kultā, kurā sinkrētiskā ritā tika celebrētas „mūžīgās vērtības”. Aizvien der atcerēties, cik īss no šejienes bijis ceļš līdz visjaunākās literatūras vēstures negantākajiem nomaldiem, kādus kairumus kastrētā metodika pratusi gūt ar pašiem pretīgākajiem neoloģismiem aiz „vērtību” zelta vārtiem: „Kā visa poēzija galu galā tiecas uz „vārdīgo” vērtību pasauli, tā formālā nozīmē poēzija ir runas nepastarpināto izteiktspēju pēdējais kāpinājums un iekšķīgojums.”¹⁰ Labi vai slikti, taču pēc šāda vēstījuma jau esi nejūtīgs pret šoku no atziņas, ka dzejnieks pats šo „pēdējo kāpinājumu un iekšķīgojumu” pārdzīvojot kā „vārdošanas kāri”¹¹. Tā ir tā pati pasaule, kurā mājo „vārdmākslas darbs”, un reti kad provocēts vārds paudis tik lielu dižciltību, kā tas ir „dzejas” gadījumā. Ar to visu svarīgojas tā zinātne, kura sevi vienmēr nodod ar savu interešu „plašumu”, „sintētisko” piegājienu. Kaislā dziņa uz lielo veselumu ir tās nelaime. Dzirdams: „Ar nepārvaramu spēku un tīrību izceļas garīgās vērtības .., ‘idejas’, kas spārno dzejnieka dvēseli un rosina uz simbolisku veidošanu. Nesistemātiski, tomēr gana skaidri dzejnieks ik mirkli ļauj mums just, kādām vērtībām vai kādam vērtību slānim viņš dod priekšroku, varbūt pat to, kādu vērtību hierarhiju vispār atzīst.” Šajā purvā mīt skolas estētikas hidra ar savām septiņām galvām: kreativitāti, iejušanos, laikatsaisti, radītā atdarināšanu, līdzpārdzīvojumu, ilūziju un mākslas baudījumu. Kas vēlas paraudzīties tās pielūdzēju pasaulē, tam vajag tikai paņemt rokās visjaunāko reprezentatīvo krājumu, kurā tagadnes vācu literatūras vēsturnieki mēģina sniegt norēķinu par savu darbu un no kura ņemti iepriekšējie citāti.¹² Tas nepavisam nenozīmē, ka tā līdzstrādnieki ir solidāri atbildīgi cits par citu; uz haotiskā fona, protams, izceļas tādi autori kā Gumbels, Cizarcs, Mušgs, Nādlers.¹³

Tomēr vēl jo zīmīgāk, ka pat tādi vīri, kas spēj atsaukties uz [augsta] ranga zinātniskiem sasniegumiem, nav vai gandrīz nav iespējuši savu kolēģu kopībā ieviest pozīciju, kura izcildinājusi agrīno ģermānistiku. Tam, kas orientējas dzejas lietās, viss pasākums izraisa baiso iespaidu, ka smagiem algotņu kompānijas soļiem tiek iemaršēts tās skaistajā, stingrajā namā, aizbildinoties ar vēlmi apbrīnot tā dārgumus un godību, un acumirklī kļūst skaidrs: viņi apgriezīs kājām gaisā visu kārtību un nama inventāru, viņi tajā iesoļojuši tāpēc, ka nams tik izdevīgi novietots un no tā var apšaudīt priekštilta nocietinājumus vai dzelzceļa līniju, kuru aizstāvēšana ir svarīga pilsoņkarā. Tā literatūras vēsture ir iekārtojusies dzejas namā, jo no „skaistā”, „pārdzīvojumvērtā”, „ideālā” pozīcijām un līdzīgiem šā nama apaļlogiem var šaut vislabākajā aizsegā.

Nevar teikt, ka karaspēka daļām, kas sagūlušas viņiem iepretim [šajā] mazajā karā, būtu pietiekams skolojums. Tās komandē materiālistiskie literatūras vēsturnieki, kuru vidū aizvien vēl par galvas tiesu izceļas vecais Francs Mērings.¹⁴ Šī vīra nozīmi no jauna apstiprina jebkurš mēģinājums pēc viņa nāves [uzrakstīt] materiālistisko literatūras vēsturi. Visskaidrāk tas redzams Kleinberga [grāmatā] Vācu dzeja tās sociālajos, laikmetīgajos un kultūrvēsturiskajos nosacījumos – darbā, kas verdziski izpindzelē visus Leiksnera vai Kēniga šablonus, lai tos tad labākajā gadījumā ietvertu dažos brīvdomības ornamentos; īsta mazā cilvēka mājas svētība.¹⁵ Savukārt Mērings ir materiālists daudz lielākā mērā vispārvēsturisko un saimnieciski vēsturisko zināšanu apjoma dēļ nekā savas metodes dēļ. Viņa tendence ir no Marksa, bet skolotība – no Kanta. Šis vīrs stingri turas pie pārliecības, ka „nācijas viscildenākajiem labumiem” vajadzētu saglabāt savu nozīmību jebkuros apstākļos, un viņa darbs drīzāk ir vislabākajā nozīmē konservatīvs, nevis revolucionārs.

Toties vēstures jaunības avotu baro Lēta. Nekas tik ļoti neatjauno kā aizmirstība. Līdz ar izglītības krīzi pieaug literatūras vēstures tukšais reprezentatīvisms, kas visuzskatāmāk izpaužas daudzos populāros izklāstos. Vienmēr viens un tas pats notušētais teksts, kas parādās te vienā, te citā izkārtojumā. Tam jau sen vairs nav nekādas saistības ar zinātnisku sasniegumu, tā funkcija – sniegt zināmiem slāņiem ilūziju par līdzdalību dailīgās literatūras kultūrlabumos. Tikai zinātne, kas atsakās no sava muzejiskā rakstura, ilūzijas vietā var novietot īsteno. Priekšnosacījums būtu ne tikai izlēmība izlaist daudzas lietas, bet arī spēja literatūras vēstures uzņēmumu apzināti ievietot laiktelpā, kurā rakstošo – tādi ir ne tikai literāti un dzejnieki – skaits pieaug no dienas dienā un tehniskā interese par rakstniecības lietām ir pamanāma daudz izteiktāk nekā interese [par tās] iepriecinošo [funkciju]. Analizējot anonīmo rakstniecību – piemēram, kalendārus un kolportāžas literatūru –, kā arī [veidojot] socioloģiju par publiku, rakstnieku savienībām, grāmatu izplatīšanu dažādos laikos, jaunie pētnieki varētu sniegt norēķinu, daļēji viņi jau to ir sākuši darīt. Tiesa, runa drīzāk ir ne tik daudz par mācīšanas atjaunotni ar pētīšanu, cik par pētīšanas atjaunotni ar mācīšanu. Jo izglītības krīze taču ir visciešākajā saistībā ar to, ka literatūras vēsture no redzesloka pazaudējusi vissvarīgāko uzdevumu – ar kādu tā parādījās kā „skaistā zinātne” –, proti, didaktisko uzdevumu.

Tiktāl par vēsturiskajiem apstākļiem. Kā še modernisms nivelējis spriedzi starp izziņu un praksi muzejiskajā izglītības jēdzienā, tā vēsturiskajā jomā – starp tagadīgo un bijušo, proti, starp kritiku un literatūras vēsturi. Modernistiskā literatūras vēsture nedomā par to, lai sevi leģitimētu savam laikam, auglīgi ietiecoties kādreizējā, tā iedomājas, ka labāk to spēj, protekcionējot laikmetīgo rakstniecību. Apbrīnojami, ka akadēmiskā zinātne šajā ziņā ar to visu sabalsojas, iet tam līdzi. Ja iepriekšējā ģermānistika no sava skatījuma loka izslēdza sava laika literatūru, tad tā nebija, kā patlaban uzskata, gudra piesardzība, tas bija askētiskais pētnieku dzīves noteikums, viņi nepastarpināti kalpoja savam laikmetam ar tam adekvātu bijušā izpēti; brāļu Grimmu stils un pozīcija liecina, ka diaitētika, ko pieprasa šāds darbs, nav niecīgāka par lielas māksli­ nieciskās radīšanas diaitētiku.¹⁶ Šīs pozīcijas vietā ir nostājusies zinātnes godkārība sacensties informētībā ar jebkuru galvaspilsētas pusdienlaika avīzi.

Tagadējā ģermānistika ir eklektiska, proti, caurcaurēm nefiloloģiska, ja to samēro nevis ar pozitīvistisko Šērera skolas filoloģijas jēdzienu, bet ar brāļu Grimmu filoloģijas jēdzienu, kuri nekad nemēģināja tvert lietas saturiskumu ārpus vārda un tikai šausminātos, izdzirdot runājam par literatūrzinātniskās analīzes „šķērsojošo”, „ārpus sevis norādošo” [raksturu]¹⁷. Tiesa, kopš tā laika nevienai paaudzei tuvināti līdzīgā pakāpē nav izdevusies vēsturiskā un kritiskā skatījuma cauraušana. Ja arī pastāv aspekts, kurā daudzējādā ziņā izolētā, dažos paraugos – Hellingrāta, Kommerela – ievērības cienīgā literatūras vēsture no Georges pulciņa saplūst ar akadēmisko literatūras vēsturi, tad tas ir šis: tā savā veidā elpo ar tādu pašu antifiloloģisko garu.¹⁸ Uzsauktais Aleksandrijas panteons, kas pazīstams no šīs skolas darbiem, – tikums un ģēnijs, kaiross un dēmons, fortūna un psihe – gluži vai kalpo vēstures izdzīšanai. Un šī pētniecības virziena ideāls būtu visas vācu rakstniecības sadalīšana svētbirzīs ar tempļiem, kuros mīt bezlaika dzejnieki. Atkrišana no filoloģiskās izpētes beigās noved (un ne pēdējokārt Georges pulciņā) pie tā aplamā jautājuma, kas aizvien vairāk mulsina literatūrvēsturisko darbu: ciktāl un vai vispār prāts spēj tvert mākslasdarbu. Tas ir tālu no atziņas, ka mākslasdarba pastāvēšana laikā un tā saprašana ir tikai vienas un tās pašas lietas divas puses. To atklāšana ir rezervēta monogrāfiskam [literāro] darbu un formu iztirzājumam.

„Par tagadni,” lasāms Valtera Mušga rakstītajā, „var teikt, ka tā savos būtiskajos darbos gandrīz pilnībā ir vērsta uz monogrāfiju. Tagadējā paaudze lielā mērā ir zaudējusi ticību vispārēja atainojuma jēgai. Tā cīkstas ar figūrām un problēmām, kuras vispārējo vēsturu laikmetā lielākoties atstāja bez ievērības.”¹⁹ Cīkstas ar figūrām un problēmām – tā varētu būt. Taisnība, ka pirmām kārtām vajadzētu cīkstēties ar [literāriem] darbiem. To kopējam dzīves un iedarbības lokam ir tādas pašas, pat lielākas, tiesības stāties līdzās to rašanās vēsturei; tātad [vajadzētu ņemt vērā] to likteni, to laikabiedriem [raksturīgo] uztveri, to tulkojumus, to slavu. Šādi darbs iekšienē izveidojas par mikrokosmosu vai drīzāk jau par mikroeonu. Jo runa taču ir nevis par to, lai rakstniecības darbu atainotu saistībā ar tā laiku, bet lai laikā, kad tas radies, parādītu laiku, kas to iepazīst, – un tas ir mūsu laiks. Šādi literatūra kļūst par vēstures organonu, un padarīt to par tādu – nevis padarīt rakstniecību par vēstures materiālu – ir literatūras vēstures uzdevums.

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs

1. Gaumes zinība – Geschmackskunde. Sal. ar atziņu, ka „gaume savā būtībā ir nevis kaut kas privāts, bet gan pirmā ranga sabiedrisks fenomens” un ka tā ir „morāls jēdziens” (Gadamers H.-G. Patiesība un metode. Rīga, 1999. 46., 45. lpp.). Jau Baltasars Grasjans (1601–1658) 65. un 67. aforismā ir norādījis uz gaumes (gusto) izšķirīgo nozīmi, sk.: Gracián B. Oráculo manual. Madrid, 1995. P. 137–139.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Georgs Gotfrīds Gervinuss (1805–1871) – vācu vēsturnieks un nacionāli liberāls politiķis. Runa ir par Gervinusa darbu Geschichte der poetischen National-Literatur der Deutschen (1835–1842) 5 sējumos.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Muschg W. „Das Dichterporträt in der Literaturgeschichte” // Philosophie der Literaturwissenschaft. Hrsg. von Emil Ermatinger. Berlin, 1930. S. 288. Valters Mušgs (1898–1965) – šveiciešu literatūrvēsturnieks un politiķis. 1928. gadā viņš habilitējas ar darbu Psihoanalīze un literatūrzinātne. Emīls Ermatingers (1873–1953) – šveiciešu ģermānists.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vārds die Erkenntnis tulkots kā „izpratne”, nevis „izziņa”. Acīmredzot pienācis laiks diskusijām par „izziņas” privileģēšanu (vismaz) tulkojumos, jo viena no Erkenntnis latviski „piemirstajām” nozīmēm ir tieši „izpratne”, turklāt das Erkenntnis ir „tiesas spriedums”. Katrā ziņā šajā Benjamina teksta vietā runa ir nevis par izziņu, bet izpratni.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Izkopšana – Hegen (arī sargāšana, lološana); kontekstuālai izpratnei: Hegewald – rezervāts; burtiski: izkopjams mežs.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Vilhelms Šērers (1841–1886) – austriešu ģermānists. Acīmredzot domāts viņa darbs Vācu literatūras vēsture (Geschichte der deutschen Literatur, 1883).  (atpakaļ uz rakstu)
7. Hanss Makarts (1840–1884) – austriešu gleznotājs un dekorāciju mākslinieks.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Muschg W. Op. cit. S. 290.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Par Rikertu sk. 22. skaidrojumu pie raksta Par vardarbības kritiku. Vilhelms Vindelbands (1848–1915) – vācu filosofs, neokantisma pārstāvis. Karls Lamprehts (1856–1915) – vācu vēsturnieks, kurš kļuva slavens ar savu lomu strīdā par historiogrāfijas metodēm, kas iezīmēts viņa darbā Vācu vēsture (Deutsche Geschichte, 1891–1909, 12 Bde). Šajā teikumā erkenntnistheoretisch atveidots ar vārdu „epistemoloģisks” (sk. arī 4. skaidrojumu).  (atpakaļ uz rakstu)
10. Petsch R. „Die Analyse des Dichtwerkes” // Philosophie der Literaturwissenschaft. Hrsg. von Emil Ermatinger. Berlin, 1930. S. 263. Roberts Pečs (1875–1945) – vācu ģermānists, nacionālsociālisma laikā aizrāvies ar nordiskajiem dzejojumiem, ģermāniskajām formām u. tml.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Op. cit. S. 255. 12. Op. cit. S. 259.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Philosophie der Literaturwissenschaft. Hrsg. von Emil Ermatinger. Berlin: Junker und Dünnhaupt Verlag 1930. X, 478 S.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Hermans Gumbels (1901–1941) – vācu ģermānists un vēsturnieks, nacionālsociālisma piekritējs. Herberts Cizarcs (1896–1985) – austriešu­vācu ģermānists, Sudetijas vācu tautiskuma pārstāvis. Jozefs Nādlers (1884–1963) – austriešu ģermānists, literatūrvēsturnieks; nacionālsociālisma laikā pazīstams kā nacionālsociālistiskās dzejas (literatūras) protagonists.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Francs Mērings (1846–1919) – vācu publicists un politiķis, marksistisks vēsturnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Kleinberg A. Deutsche Dichtung in ihren sozialen, zeit- und geistesgeschichtlichen Bedingungen. Eine Skizze. Berlin, 1927. Alfreds Kleinbergs (1881–1939) – čehu­vācu literatūrzinātnieks, ģimnāzijas pasniedzējs, antifašists un antikomunists. Oto Leiksners (1847–1907) – austriešu­vācu rakstnieks un literatūras kritiķis. Roberts Kēnigs (1828–1900) – vācu filologs un rakstnieks. Sk. viņa darbus: Deutsche Literaturgeschichte. Bielefeld, 1879 (digitalizēti – www.sammlungen.ulb­muenster.de); Abriss der deutschen Literaturgeschichte. Ein Hilfsbuch für Schule und Haus. Bielefeld, 1887 (digitalizēti – www.archive.org).  (atpakaļ uz rakstu)
16. Jākobs Grimms (1785–1863) – vācu valodnieks un literatūrzinātnieks. Vilhelms Grimms (1786–1859) – vācu valodnieks un literatūrzinātnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Sk.: Petsch R. Op. cit. S. 276.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Norberts fon Hellingrāts (1888–1916) – vācu ģermānists, kuram pienākas Helderlina atklāšanas gods. Makss Kommerels (1902–1944) – vācu literatūrvēsturnieks, rakstnieks un tulkotājs. Stefans George (1868–1933) – vācu dzejnieks. Georges pulciņš formāli konstituējas 1892. gadā, kad sāk iznākt žurnāls Lapas par mākslu (Blätter für die Kunst, 1892–1919). 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Georges idejām ir liela ietekme Vācijas augstskolās. Arī Benjamina meklējumos Georgem ir liela nozīme, viņa iespaids fiksējams arī Benjamina Bodlēra darbu tulkojumā. Tiešā veidā Benjamins ar Georgi izskaidrojas divos tekstos: Par Stefanu Georgi (GS 2, 622–623) un Atskats uz Stefanu Georgi (GS 3, 392–399). Ar Georgi saistīts arī Benjamina nojēgums par domutēlu jeb domas figūru.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Muschg W. Op. cit. S. 311.  (atpakaļ uz rakstu)