— Ākstu ceļš

 

Par Kristīnes Ulbergas grāmatu Kariete uz Santjago (Dienas Grāmata, 2020)

 

Šo grāmatu neizbēgami gribas salīdzināt ar svētceļojumu, un kāpēc gan ne. Ticībā iesvaidītajiem svētceļojums pastāv ārpus kaut kādiem priekšstatiem par kvalitāti, tam piemīt vērtība pati par sevi, un tiem, kas ir gājuši Santjago ceļu, šī grāmata droši vien būs interesanta neatkarīgi no tā, kas sakāms cilvēkiem no malas: viņiem tā veidos ja ne apstiprinājumu paša pieredzēm, tad vismaz dialogu ar tām. Pārējiem, kas nekur nav iesvaidīti, pirms ceļa sākuma reizēm gribas sev pajautāt, vai tas ir pūļu vērts: proti, ja nu es nostaigāšu visu to gabalu bez kaut kādas izcilas atskārsmes, vai es sev kaut ko iegūšu? Šī atsauksme ir rakstīta no viena neticīga ceļinieka citam.

Kariete uz Santjago ir it kā uzsvērti autobiogrāfisks stāsts par divu cilvēku – Kristīnes (sakritība ar autores vārdu un dažām biogrāfijas epizodēm, tā teikt, nav nejauša) un viņas draudzenes dēla Alekša – svētceļojumu uz Santjago, sekojot tradicionāli iestaigātajām takām un paliekot svētceļnieku mītnes vietās. Autobiogrāfiskums šeit gan tiešām ir uzsvērti „it kā”, jo jau pēc pirmā samocītā monologa 11.–13. lappusē kļūst skaidrs, ka ar realitāti darbam sakars ir vien pastarpināts un personiska stāsta forma ir drīzāk māksliniecisks žests, lai uzkurinātu lasītāja ziņkāri un vienlaikus attaisnotu grāmatas notikumus un varoņus – sak, tā patiešām bija, tev, kas tur nebiji, to nesaprast, un kritizēt varoņus nozīmētu kritizēt dzīvus cilvēkus!

Abi gājēji šo ceļu neveic kā katoļi – Kristīne pretendē uz sevis pārvarēšanu un zināmu garīgu pārmaiņu sasniegšanu, bet septiņpadsmitgadīgo Aleksi nomināli velk līdzi tādēļ, lai izārstētu viņa atkarību no narkotikām. Ciniskāks lasītājs gan ātri vien pamanīs, ka Kristīnei vienkārši ir līdz nāvei apriebies pašas dzīvesdraugs (kuram „no [..] acīm rasina skumjas” (7. lpp.)) un ar viņu kopā sastrādātais bērns. Savukārt trauksmaināks lasītājs jānomierina uzreiz: Alekša dramatiskā atkarība no narkotikām slēpjas tajā, ka viņš regulāri smēķē marihuānu; problēmu Kristīne principā atrisina jau pirmajā apstājas vietā, nopērkot pudeli armanjaka un draudzīgi iedzerot ar savu aizbilstamo.

Strukturāli romāns ir sadalīts nodaļās, kas aptuveni atbilst taro kāršu Lielajam arkānam, 22 kārtīm, kas ataino ceļu no „Muļķa” vai „Āksta” līdz „Pasaulei”. Lielo arkānu tradicionāli sauc arī par „Muļķa ceļojumu” uz sevis izzināšanu un pasaules aptveršanu. Taro, protams, var palīdzēt gan strukturēt domas, gan pavērt ceļu iztēlei, taču, lai arī man nav šaubu par to, ka ir noderīgi to izmantot teksta kopā likšanai melnraksta laikā, šajā gadījumā grūti apgalvot, ka tas kaut ko sniedz gala tekstam. Taro nezinātājs no tā neko daudz neiegūs, un zinātājs arī ne – vienīgi reizēm taps aizkaitināts tajos gadījumos, kad šķitīs, ka grāmatā atspoguļotais kāršu lasījums ir neprecīzs. Tomēr aizkustinoši, ka grāmatas nosaukumā likts vārds „kariete” – kārts, kura grāmatā tiek izprasta tikai kā prāta/gara/emociju/ķermeņa vai līdzīgu cilvēka patības sastāvdaļu konflikta vai sadarbības atspoguļojums –, jo praktiskos lasījumos tā biežāk ilustrē īslaicīgu triumfu, no kā izriet nepamatota augstprātība un iespējama atskārsme, ka visas saraustās bagātības ir bijis muļķu zelts.

„Augstprātības” moments darbā, protams, pastāv. Lai arī šajā grāmatā autore ir veiksmīgi izvairījusies no pārāk izteikta rasisma, tā tomēr var lepoties ar izcilu „blackface” piemēru rakstītā tekstā. Man līdz šim bija šķitis, ka šis „nokrāsosim mellu ģīmi un lielas lūpas un būsim īsti nēģeri” ir tīri vizuāls un performatīvs fenomens, tomēr izrādās, ka tas iespējams arī literatūrā: „Tumsas iestāšanās baltos cilvēkus nokrāsoja melnus, tiem uzblīda lūpas, un sievietes pārģērbās krāsainos kankaros” (14. lpp.). Īpaši sirsnīgs ir arī korejietis, kura vārdu Kristīne aizmirst momentā un kura valoda ir atainota burtiski šādi: „Sakiet, ar ko Latvija būt īpaša. Es nofilmēšu piemiņām, labi?” (160. lpp.) Šis valodas izķēmošanas paņēmiens ir kaitinošs jau tad, kad to izmanto, atainojot svešzemniekus, kas mēģina runāt latviski (godīgi sakot, ne reizi neesmu ko tamlīdzīgu dzirdējusi), bet šajā gadījumā korejietis, visticamāk, runā angliski, proti, valodā, kas arī Kristīnei nav dzimtā. Ja grāmatā būtu konsekventi ievērots princips „cilvēki, kas mēģina runāt svešvalodā, to nepieciešami izkropļos bērnišķīgā šļupstu valodiņā”, tad šādā veidā vajadzētu attēlot visus Kristīnes un Alekša mēģinājumus komunicēt ar jebkuru nelatvieti – bet ne, viņu komunikācija ar citiem nekādā veidā nav traucēta.

Par laimi, komunikācijas ar citiem grāmatā nav pārmēru daudz; Kristīne un Aleksis lielākoties sarunājas viens ar otru, vai Kristīne veic garu iekšējo monologu par to, cik „puika” Aleksis ir bezatbildīgs un kaitinošs, un skaidro, kā pašas ceļa grūtības attaisno un padara cilvēcisku un saprotamu viņas uzvedību. Šis ir arī tas, kas mani kā lasītāju grāmatā aizrāva visvairāk: proti, svētceļojuma gaitā tiek pretnostatīts laiskais, vienaldzīgais, neapdomīgais Aleksis un garīgas idejas sniedzošā, savu ķermeni pārvarošā un mistisku pieredzi sasniedzošā Kristīne. Es identificējos ar abiem tēliem: vairāk-nekā-trīsdesmitgadniece Kristīne nemitīgi atsauca atmiņā, kāda ezoteriska misticisma apdvesta būtne es centos būt savos septiņpadsmit, savukārt manu šībrīža „es” brīnišķīgi iemiesoja Aleksis, kas šķita svārstāmies tikai starp „facepalm”, „vai man tagad viņai mēģināt kaut ko pateikt?” un „#lolnauvērc”.

Bet jebkurā svētceļojumā, protams, notiek kas tāds, kā dēļ to ir bijis vērts veikt: domājams, citādi nemaz nevar, jo tad nāktos atzīt, ka vismaz mēnesis pavadīts pilnīgi bezjēdzīgi, tikai sabeidzot savu ķermeni un izmantojot svešinieku labvēlību. Ar grāmatām nav tik slikti, un principā ir iespējams pateikt, ka kāda grāmata tiešām nav bijusi lasīšanas vērta. Šajā gadījumā lasīšana nav grūts pienākums: aptuveni no pirmās trešdaļas lasītājs jau aprod ar stāstījuma savdabībām un var izbaudīt, ko nu kuram gribas izbaudīt, – uz gaumes robežas balansējušās filozofiskās atziņas vai savdabīgo Libertiju, kurš jau no pirmā ierašanās mirkļa piesakās noslēpumainā mentora lomai un to arī godam nospēlē. Man vērtīgākā grāmatas daļa laikam šķita tā, kurā Kristīne sāk redzēt savādas parādības, kas saistītas ar pašas un ceļabiedru pagātni un nākotni, to slāņiem kārtojoties dažādās redzamības un neredzamības kombinācijās. Īpaši eleganti es-cits-klātesošs-neredzams partiju izspēlē 14. nodaļa, ļaujot lasītājam minēt, kas šeit īsti notiek (turklāt pietiekami smalki, lai šķistu, ka šai mīklai labāk palikt neatminētai, jo atminēta tā noteikti zaudētu mirdzumu).

Kariete uz Santjago noteikti ir lasāma kā „grāmata par svētceļojumu”, un visvairāk iegūs tie, kas to tā arī lasīs. Pārējiem tā, iespējams, ir grāmata par saprašanos un nesaprašanos starp dažādām paaudzēm un pasaules uzskatiem, kurus iemieso ne vien Kristīne un Aleksis, bet arī viņu dažādie ceļabiedri – gan īstie, gan iedomātie. Man tā visvairāk bija grāmata par to, kā cilvēki uzņemas atbildību – par sevi, par ceļu un visvairāk par tiem cilvēkiem, ar kuriem šo ceļu iet kopā. Grāmatas varoņi savā gājienā izmet ļoti daudz lieka un tikpat lietišķi no pleciem noņem arī šo garīgo atbildību par līdzcilvēku – it kā tas būtu tikai garāmejot uzlikts svešinieka krusts, kas traucēs sasniegt pašam savu garīgo apskaidrību. Ne Kristīne, ne Aleksis nevēlas izkāpt no savām „pamācītāja un negribīgs skolnieks” lomām, kurām abi ir pagalam nepiemēroti, un visa ceļa garumā viņi viens otru atbalsta un palīdz negribīgi, it kā par spīti, it kā nesaprastu, kādēļ viņiem šī nasta, kas ir kļuvusi tik egocentriska: kur paēst, kur pagulēt, kā nodemonstrēt sevi, neuzklausot otru.

Nav pārsteidzoši, ka ceļojums beidzas diezgan sāji: abi ceļinieki gan esot iekšēji mainījušies, kamēr ārēji šīs pārmaiņas nozīmē tikai dažādas attiecības, kas sāktas un pārrautas bez īstas sapratnes par to, kāpēc tā noticis. Ja agrāk (pirms šīs grāmatas) man šķita, ka visi cilvēki taču ir vientuļi sava ceļa gājēji, kam pārējie ir vien īslaicīgs atbalsts, kontrapunkts, šķērslis vai līdzgaitnieks, tad tagad (pēc šīs grāmatas) man šķiet, ka arī tad, ja ejam kopā – kaut vai nejauši, kaut vai ārēju apstākļu dēļ –, ar otra cilvēka klātbūtni vien pietiek, lai būtu jāuzņemas atbildība par to, kādas pēdas tu atstāj viņa dzīvē un kādas pēdas šis cilvēks atstās tavējā. Proti: ja manī pēc šī svētceļojuma kaut kas mainījās, tad šīm pārmaiņām par iemeslu bija vienīgi tas, ko grāmatā nevarēja izlasīt.