literatūra

— Lekcija par konceptuālismu

KĀRLIS VĒRDIŅŠ

13/06/2020

 

Noskan zvans. Auditorijā atrodas pieci studenti, viens no tiem aizmidzis.

Paiet septiņas minūtes. Nekas nenotiek.

Paveras durvis, lektors pabāž galvu un samiedzis acis blenž uz auditoriju. Pēc neilga brīža galva pazūd, un durvis aizveras.

Pēc septiņām minūtēm durvis paveras atkal, un lektors iesoļo telpā, nomet portfeli uz pirmā sola un sāk stāstīt, kā apmaldījies fakultātes ēkā, kuru taču tik labi pazīst, un gandrīz jau iegājis nepareizajā auditorijā. Viņš salīdzina fakultātes plānojumu ar cietumu, tā neviļus nonākot pie Fuko un pūlas atcerēties, kā sauc darbu, uz kuru viņš cenšas atsaukties. Prasa padomu auditorijai, kura nolaiž acis un vainīgi klusē. Lektors pāriet uz klačām no katedras sēdes.

Pēc desmit minūtēm lektors noslauka sviedrus no pieres un nolemj novilkt virsdrēbes. Nometis tās virsū portfelim, viņš prasa auditorijai, kas viņi tādi ir un kādu priekšmetu pie viņa atnākuši klausīties. Auditorija nolaiž acis un vainīgi klusē, līdz kursa vecākā saņemas un īsi izklāsta situāciju.

Lektora sejā redzams pārsteigums, šķiet, nepatīkams. Viņš sāk nervozi bungot pirkstus pret sava galda virsmu, tad ar acīm meklē telpā savu portfeli, taču to neatrod. Ātri pieiet pie durvīm, paver tās un samiedzis acis, pabāž galvu krēslainajā gaitenī. Auditorija telefonos fotografē lektora dibenu.

Pēc neilga brīža lektora galva kopā ar pārējo ķermeni atgriežas auditorijas priekšā. „Vai es ienācu ar portfeli?” viņš vaicā auditorijai. Kursa vecākā nodur acis un paziņo portfeļa atrašanās vietu.

Lektors nopriecājas, pielec pie pirmā sola, nogrūž virsdrēbes no portfeļa, atver to un sāk tajā rakņāties. No portfeļa izveļas stikla pudele ar minerālūdeni, nokrīt uz grīdas un saplīst. Satriektais lektors lauza rokas auditorijas priekšā, kamēr divas studentes salasa stikla lauskas un uzslauka ūdens peļķi. Kad darbs ir galā, studentes atgriežas savos solos, un lektors tām kautrīgi izsaka pateicību.

Lektors izņem no portfeļa vairākas mapes, tad uzliek brilles un ziņkāri aplūko, kādi papīri tajās slēpjas. Septītajā mapē atrodas attiecīgās lekcijas viela.

Lektors šķirsta papīrus un skaļi lasa no tiem atsevišķus teikumus. „Tas jau mums bija,” uz katru no tiem atbild auditorija. Kad tiek pacelts pēdējais papīrs un nolasīts teikums, atskan „Nebija!” Lektors nopriecājas, apsēžas uz pirmā sola un sāk lasīt no lapas teikumus, pēc katra apstājoties un skatoties auditorijā, gaidīdams, lai visi paspēj pierakstīt.

Pēc piecpadsmit minūtēm visa informācija no lapas ir nodota auditorijai. Lektors saudzīgi noliek lapu atpakaļ mapē, pēkšņi atceras anekdoti par ginekoloģijas profesoru un izstāsta auditorijai. Neviens nesmejas.

Lektors samulst, paberzē pakausi un vaicā, „Nu, ko tagad darīsim?” Iestājas ilga, neveikla pauze. Guļošais students pēkšņi paver acis un saka: „Ejam mājās!” „Nē, nē, mums vēl daudz laika,” steidzīgi atsaka lektors un vaicā, cik pulkstenis. Kursa vecākā viņam to paziņo. „Un cikos beidzas lekcija?” lektors vaicā. Kursa vecākā atbild. „Tā, tā, cik tas sanāk minūtes…” lektors aizdomājas un nesekmīgi cenšas sarēķināt galvā. Viņš piedāvā dažādus variantus, taču studenti tikai šūpo galvas. „Nu tad paši pasakiet, gudrinieki!” lektors beidzot sadusmojas. Kursa vecākā dara viņam zināmu atlikušo laiku ar minūtes precizitāti.

„Tā, tā,” lektors nosaka un atkal sāk rakņāties pa portfeli. „Man te bija minerālītis,” viņš saka auditorijai, tad pēkšņi atceras, pārtrauc meklēšanu un sastingst. „Es varu aizskriet pēc cita,” piedāvā pamodies students. „Jā, esiet tik labs, es naudiņu atdošu,” saka lektors un ar pateicības pilniem skatiem izvada studentu pa durvīm. Iestājas klusums.

„Man ir daži jautājumi,” beidzot saka kursa vecākā. „Jā, lūdzu,” atsaucas lektors. Kursa vecākā nolasa garu, nesakarīgu teikumu un vaicā: „Es baidos, ka esmu pierakstījusi nepareizi, vai te nav kāda kļūda?” Lektors paver muti, brīdi padomā un saka: „Iedodiet man, es paskatīšos ar savām acīm!”

Studente iedod savu kladi lektoram, tas brīdi vēro pierakstu, līdz beidzot saka: „Es laikam nesaprotu jūsu rokrakstu.” Kursa vecākā iznāk auditorijas priekšā un nolasa garo, nesakarīgo teikumu skaļi. Lektors padomā un vaicā: „Kas tur bija sākumā?” Studente padevīgi atkārto teikuma sākumdaļu. „Kaut kas tur nav,” nosaka lektors, pakasa pakausi un aizdomājas.

Studente ar kladi klusēdama stāv auditorijas priekšā. „Man bija problēmas ar vēl vienu teikumu,” viņa beidzot saka. „Nē, nē, to nākamreiz, ejiet vietā,” protestē lektors. „Varbūt jums ir citi jautājumi?” viņš nīgri prasa pārējiem trīs studentiem. „Man laiks iet pie zobārsta,” kautrīgi saka kāda studente. „Ejiet, ejiet,” attrauc lektors.

Studente pieceļas, paņem mantas un uz pirkstgaliem iziet no auditorijas. Durvīs viņa satiekas ar studentu, kas atnesis minerālūdeni.

Lektors saka lielu paldies par ūdeni, izvelk no portfeļa naudas maku un atver. No maka izslīd viena monēta, nokrīt uz grīdas un paripo zem solu rindas. „Man liekas, tie bija divi eiro,” satraukti nosaka lektors un apņēmīgi sāk meklēt, grūstīdams krēslus. Monēta nav redzama.

„Atnāciet palīgā, pastumsim šito solu,” lūdz lektors. Studenti nāk talkā, kopīgiem spēkiem visa solu rinda tiek atvilkta no sienas. Lektors pietupstas un samiedzis acis skatās uz noskrāpēto grīdu, nevarēdams saskatīt savu monētu. „Varbūt kādam ir kabatas baterija?” viņš lūdzoši prasa.

Students, kas atnesa minerālūdeni, tuvojas ar savu telefonu, spīdinādams zibspuldzes gaismiņu. Lektors četrrāpus pārvietojas pa izgaismoto teritoriju, nesekmīgi cenzdamies atrast monētu. Pēkšņi viņš iespiedzas un no radiatoru apakšas izvelk salocītu desmit eiro banknoti. „Tā man pagājšnedēļ te izkrita,” viņš laimīgi saka. „Astoņus eiro vinnējāt,” saka students, izdzēsdams gaismiņu.

Kopīgiem spēkiem solus sastumj atpakaļ. Lektors studentam demonstratīvi sniedz desmit eiro banknoti. „Man nav, ko izdot,” atbild students. „Nākamnedēļ atnesīsiet,” saka lektors. „Es nākamnedēļ nebūšu,” students purina galvu. „Varbūt kāds var izmainīt?” lektors vaicā auditorijai. Pārējie trīs studenti purina galvas. Lektors atkal apmulst, aizsoļo pie sava galda un apsēžas. Iestājas ilga klusuma pauze, kuru pēkšņi pārtrauc zvans. Studenti pielec kājās, pagrābj savas mantas un ātri dodas ārā no auditorijas. „Kur man tagad jāiet?” viņiem sauc pakaļ lektors, taču atbildi nesaņem.