— Nevis izdzīvot, bet dzīvot

 

„Mazāk ir vairāk!” – šo frāzi var saprast dažādi, viss būs atkarīgs no ietvertā konteksta. Mazāks pievienotās vērtības nodoklis radīs vairāk grāmatu gan papīra, gan elektroniskajā formātā. Un kas ir svarīgi – vairāk labas literatūras. Vismaz tā gribētos domāt. Un cik savādi ir domāt par grāmatas pievienoto vērtību, kas, lielāka valsts budžeta nepieciešamībai, ir aplikta ar nodokli, kurš kā smagnēja plēve neļauj attīstīties labas literatūras asniem. Ārkārtas situācija ir būtiski sarežģījusi daudzu izdevēju dzīvotspēju un mazinājusi iespējas radīt labu literatūru, arī grāmatu tirdzniecības vietām neiet viegli. Par risinājumiem saruna ar Renāti Punku, Jāņa Rozes apgāda vadītāju un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāju, Alīsi Nīgali, bērnu grāmatu izdevniecības Liels un mazs vadītāju, un Alisi Avotu, vienu no grāmatnīcas Mr Page saimniekiem.

Juris Sīlis, Drukas un mediju tehnoloģiju nozares ekspertu padomes priekšsēdētājs

 

 

Juris Sīlis: Kā šajos divos mēnešos ir gājis grāmatu tirgotājiem un izdevējiem?

Alise Avota: Pandēmijas laikā, kad viss, ieskaitot mūsu grāmatnīcu, bija ciet, iespēju robežās pārcēlām tirdzniecību uz Instagram. Saskārāmies ar lielu, attālinātu klientu mīlestību – bija daudz atbalsta vēstuļu, pastāvīgie klienti pat dibināja Mr Page atbalsta klubu un pasūtīja ievērojamu skaitu grāmatu, lai palīdzētu mums tikt cauri šim posmam. Visu darbu veicām paši – gan grāmatu iepakošanu tirdzniecībai, gan piegādi, lai neradītu liekas izmaksas. Maksājām sev ar jēgas sajūtu. (Smejas.) Kamēr grāmatnīca bija slēgta, arī mājas saimnieks mums ļoti nāca pretī – bija atbrīvojums no īres maksas, kā arī darbinieces, kas ikdienā saimnieko veikalā, bija pieteiktas dīkstāves pabalstam. Bet nu tirdzniecības apjomus nevar salīdzināt.

Renāte Punka: Šis laiks ir ļoti interesants. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija ierobežojumu sākumā bija spiesta rīkot pilnsapulci, jāpiemin, ka šajos apstākļos biedru atsaucība bija lielāka nekā parasti. Un jau tad savā starpā diskutējām par pareizākajiem darbības veidiem. Visgrūtākais, lai pieņemtu lēmumus, ir neziņa par to, cik ilgi šāds stāvoklis būs. Komercizdevniecībai, kuras pamatieņēmumi ir no grāmatu tirdzniecības veikalos, liels trieciens bija tas, ka grāmata netika atzīta par pirmās nepieciešamības preci, tādēļ brīvdienās grāmatnīcas nevarēja strādāt. Bija pat tik paradoksāla situācija, ka mazākos tirdzniecības centros, kur ir līdz 10 tirdzniecības vietām, dažādi mazie veikaliņi varēja strādāt, bet grāmatnīca vienīgā bija slēgta, jo neatbilda Ministru kabineta noteikumiem. Sestdiena, arī pandēmijas laikā, ir diena, kad cilvēki visvairāk pērk grāmatas. Mēs redzējām, ka brīvdienās palielinājās internetā izdarīto pirkumu skaits.

Alīse Nīgale: Apgrozījums būtiski samazinājās. Bet arī Liels un mazs juta lielāku aktivitāti pasūtījumiem caur mājaslapu, īpaši sestdienās un svētdienās. Tas, ka grāmatnīcas bija brīvdienās slēgtas, diemžēl parāda valdības un ierēdņu domāšanu – intelektuālā barība, kas ir grāmatas, netika iekļautas pamatvajadzību grozā. Arī aprīlī izdevniecībai būtu bijis virs 30% apgrozījuma samazinājums, bet notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija kolekcijas iepirkums, kas izlīdzināja šo kritumu. Šis fakts arī pierāda, ka Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas prasība pēc bibliotēku iepirkumiem ir pamatota, jo tie nodrošina izdevējiem ieņēmumus, ja ir ierobežota tirdzniecība.

Renāte Punka: Bet tas uzreiz liedz pieteikties, piemēram, dīkstāves pabalstam. 2019. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu iepirkums bija maijā, tāpēc pret 2019. gada aprīli šajā gadā nebija apgrozījuma krituma. Izdevējdarbība ir ļoti specifisks bizness. Ja skatāmies no ekonomiskās aktivitātes cikla, tad jūtama aktivitāte ir ap Ziemassvētku laiku, pēdējā laikā mazāk, bet arī ap izlaidumu laiku ir neliels apgrozījuma kāpums. Tomēr grāmatniecībā sezonalitāte nav tik ļoti izteikta kā citos biznesos. Ir gadījumi, kad nosacīti klusākā mēnesī iznāk grāmata, kura negaidīti ir ļoti aktuāla, un izdevniecībai ir liels apgrozījuma kāpums. Tas pierāda, ka visiem uzņēmējdarbības veidiem vienu palīdzības mehānismu nevar piemērot. 

Alīse Nīgale: Izdevējdarbībā tirdzniecība ir tikai procesa noslēdzošā daļa. Redaktori, autori, mākslinieki turpināja strādāt, mēs strādājam rītdienai. Nupat ir noslēgusies pieteikšanās Radošās Eiropas projektu konkursam, kura rezultāti būs zināmi pēc pieciem mēnešiem, projektā iesniegti plāni par grāmatām, kuras tiks izdotas 2021. un 2022. gadā. Dīkstāves nosacījumi ir apgrozījuma kritums vismaz par 30% un nosacījums, ka nedrīkst strādāt, atrasties birojā. Šie nosacījumi mūsu nozarei ir ļoti ierobežojoši – jā, pie tirdzniecības mēs nestrādājām, bet grāmatu sagatavošanas un izdošanas process turpinājās.

Drukas un mediju tehnoloģiju nozares ekspertu padomes priekšsēdētājs Juris Sīlis. Foto: Gints Ivuškāns

 

Juris Sīlis: Tad es pareizi saprotu, ka dīkstāves pabalsti netika izmantoti?

Alīse Nīgale: Mūsu izdevniecība nepieteicās, bet zinu citas, kuru darbiniekiem, kas strādā tirdzniecībā, bija pieteikti dīkstāves pabalsti.

Renāte Punka: Grāmatniecības ķēdē tā ir tirdzniecība un bibliotēkas, kas to var izmantot, jo tās daļu vai visu ārkārtējās situācijas laiku bija slēgtas. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija no izdevējiem apkopo datus par šo pandēmijas laiku. Un, tā kā izdevējiem ļoti labā atmiņā ir iepriekšējā krīze, daudzi īsteno tikai tos projektus, kuriem ir pieejams kāds līdzfinansējums. Ļoti daudzi projekti arī lielām izdevniecībām šobrīd ir apturēti. Ja salīdzina 2019. gada martu un aprīli pret šo gadu, tad situācija ir dramatiska – jauno nosaukumu skaits ir samazinājies par 50%, kopējā tirāža ir samazinājusies par 70%. Tas ietekmē tipogrāfiju ienākumus, tas ietekmē ilgtermiņā arī grāmatniecību, jo pārdošanā ir daudz mazāk grāmatu. Tas nozīmē arī mazākus nodokļu ieņēmumus, autori saņems mazākus procentus no pārdotajām grāmatām. Un to nozare jutīs pēc pusgada un gada. Šī arī ir galvenā atšķirība mūsu nozarei. Ja citi var šobrīd ļoti skaidri parādīt savas grūtības, tad izdevējiem tās ir zemdegas, kas gruzd.

Vēlreiz jāatgādina, ka nozare joprojām pilnībā nav atguvusies no tā, kas notika 2009. gada krīzes laikā. 2008. gada beigās kopējā tirāža bija 5 miljoni eksemplāru, izdevniecību kopējais apgrozījums bija ap 35 miljoniem, šobrīd mēs runājam par 20 līdz 22 miljoniem eiro apgrozījumu, savukārt tirāža ir 2,5 miljoni. Citās valstīs šajā laikā izdevējdarbības nodokļi netika mainīti, jo grāmata bija salīdzinoši lēts kultūras produkts, kas var palīdzēt, kad cilvēks jūtas slikti, tā iedvesmo. Mūsu gadījumā nozarei tika piemērota 23% PVN likme un līdz ar to tā tika sagrauta. Jā, pēc tam likme tika nedaudz samazināta, bet posts bija izdarīts. Nozare ir divreiz samazināta. Un tāpēc izdevēji šobrīd ir ļoti piesardzīgi.

 

Juris Sīlis: Tātad būtībā pirms vienpadsmit gadiem nozare saņēma pirmo triecienu, tagad dīkstāves pabalsti pamatā palīdzēja grāmatu tirgotājiem, savukārt izdevējiem un mazākiem tirgotājiem bija jāturpina pastāvēt par saviem uzkrātajiem līdzekļiem. Kādu jūs redzat to mehānismu, kas palīdzētu beidzot tikt prom gan no 2009. gada, gan esošās krīzes sekām? Kādu ziņu izdevēji gaida no valdības, lai rastos motivācija un prieks strādāt?

Renāte Punka: Ziņa, ko mēs gaidām, reāli uz valsts budžetu atstāj mazu iespaidu, bet ārkārtīgi biedē politiķus, kuri nevēlas radīt riskantus precedentus. Proti, mēs aicinām skaidri pateikt, ka izdevējdarbība ir kultūras nozare, ka tā ir būtiska mūsu valodai un mentalitāte, ka tā ir unikāla nozare, kurai nav līdzīgas un kurai nav alternatīvu, tāpēc šai nozarei ir īpašs statuss un tiek piemērota 5% PVN likme, kas attiektos gan uz drukātajām grāmatām, gan e-grāmatām, kurām šobrīd ir 21% PVN likme. Un vēlams ieviest to ar 2020. gada 1. jūliju.

Alīse Nīgale: E-grāmatu likme ir absurds, īpaši pašlaik, kad valsts mudina radīt e-kultūras saturu. Bet no izdevēja pozīcijām e-grāmatu ar pilno PVN likmi nav vērts veidot – tur praktiski neveidojas iespēja atpelnīt ieguldīto.

Renāte Punka: 5% PVN likme ir pirmais punkts izdevēju vajadzībās. Kad tika veidots t. s. Māršala plāns iziešanai no Covid-19 krīzes, izdevēji ministrijai iesniedza piecu punktu plānu. Pirmkārt, jau minētā 5% PVN likmes ieviešana, kas valsts budžetā nestu vismazākos zaudējumus, bet sniegtu labumu visai grāmatniecības ķēdei. Tālāk seko palīdzības mehānismi, lai sekmētu izdevēju redzamību digitālajā vidē. Ir būtiski arī, ka informācija par grāmatām tiktu pielīdzināta kultūras informācijai un atbilstoši atspoguļota plašsaziņas līdzekļos un jo īpaši tajos sabiedriskajos medijos, kas pieder valstij. Un būtiski ir palielināt līdzekļus bibliotēku iepirkumiem vērtīgām grāmatām. Tur gan jāatrod veids, kā tas būtu ērti gan bibliotēkām, gan izdevējiem, kuri pamatā ir ieinteresēti, lai cilvēki paši pirktu grāmatas. Ir svarīgi, lai grāmatas ir pieejamas pietiekami plaši.

Alīse Nīgale: Ir svarīgi, ka bibliotēkas iepērk grāmatas, jo tas palielina katra nosaukuma sasniegto auditoriju. Tas ir būtisks faktors, arī meklējot līdzfinansējumu grāmatu izdošanai, piemēram, ar Valsts kultūrkapitāla fonda palīdzību. Pat ja grāmatas tirāža ir 1000 vai 2000 eksemplāru, caur bibliotēkām tā var sasniegt daudz lielāku skaitu lasītāju. Un literatūra ir primārais veids, kā mēs uzturam savu valodu. Jā, Latvijā ir mazs tirgus, bet arī valoda ir maza, citas vietas mūsu valodai nav. Ja netiek nodrošināts pilnvērtīgs atbalsts grāmatu izdošanai, veicināta grāmatu pieejamība un lasīšana, tad arī valoda lēnām izzūd. Un to jau var redzēt jauniešu vidū.

Renāte Punka: Es gribētu arī precizēt par šo iepirkumu. Ministrija saka, ka ir gatava iepirkumam, bet caur Valsts kultūrkapitāla fondu, un tas nozīmē, ka prioritāte būs daiļliteratūra, bet grāmatniecība Latvijā ir daudz plašāka. Ir svarīgi, lai būtu kvalitatīva populārzinātniskā literatūra latviski. Šobrīd ļoti daudz ko varam lasīt tikai svešvalodās, īpaši angliski. Jāņem arī vērā, ka labai literatūrai vajag arī ļoti labas valodas prasmes. Kvalitatīvi sagatavota grāmata latviski ir dārgāka nekā angliski, jo angļu valodā ir lielāka tirāža, lētākas izmaksas. Bet cilvēks bieži vien pilnvērtīgi šo tekstu uztver savā dzimtajā valodā. Bet labs tulkojums un neliela tirāža nozīmē, ka grāmata maksās 25 eiro, nevis 8-10 eiro par mīksto vāku izdevumu angļu valodā. Ja gribam lasīt savā dzimtajā valodā, tāda ir objektīva cenu starpība, kuru neveido ne izdevēja, ne tirgotāja alkatība. Ir svarīgi, ka grāmatniecībai kopumā ir šis atbalsts, jo tad būs arī zemāka cena. 

Jāņa Rozes apgāda vadītāja un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja Renāte Punka. Foto: Gints Ivuškāns

 

Juris Sīlis: Pie šī vēl atgriezīsimies vēlāk. Es gribēju vēl parunāt par digitālo formātu, kuram arī tiek prasīta šī 5% PVN likme. Vai izdevēji jūt, ka cilvēki ir vairāk pievērsušies digitālai sfērai? Vai aug pieprasījums pēc e-grāmatām?

Renāte Punka: Tirgū ir jābūt pietiekami dažādam piedāvājumam. Mēs redzam, ka pieprasījums aug. Ja apskatām lielās valodas, kas nav angļu, e-grāmata joprojām nav dominējoša, tur tā aizņem ap 20% no tirgus. Paradumi lēni, bet mainās. Un mums ir jātiecas uz to, ka ideālā variantā mēs piedāvājam grāmatu visos formātos – drukātu, e-grāmatu un audiogrāmatu. Arī audiogrāmatu sagatavošana ir dārga, tur ir nepieciešams diezgan liels starta kapitāls, lai šādu projektu varētu palaist. Tirgus pats sevi var nofinansēt tikai tad, kad tur jau ir zināms naudas daudzums.

Alīse Nīgale: Kā bērnu grāmatu izdevējam mūsu mērķis noteikti nav pāriet uz e-grāmatām, šaubos, vai tāds ir jebkuram izdevējam. Bet ir skaidrs, ka tādos apstākļos, kādi bija pavasarī un, iespējams, atkal sekos rudenī, digitālā grāmata var nodrošināt to, ka cilvēki turpina lasīt. Latvijā situācija bija salīdzinoši laba – funkcionēja piegādes servisi, veikali darbadienās strādāja. Citās valstīs vairākus mēnešus viss bija pilnībā apturēts. Un tādos apstākļos īpaši būtiskas ir digitālās platformas, kur var iegādāties grāmatu, neizejot no mājām. Pandēmijas apstākļos tas ir būtiski. Bet kā bērnu grāmatu izdevējam man primārais ir, lai grāmata iznāk taustāmā formātā. Jau tagad pasaulē ir pētījumi, kuros atklāts, ka ir bērni, kuri nezina, kā grāmatu atvērt un kas tas vispār ir par priekšmetu. Un es šeit nerunāju par valstīm, kurās ir kādi īpaši ierobežojoši apstākļi grāmatu piekļuvei, izglītībai. Pirmskolas, sākumskolas vecumam drukātais ir svarīgākais grāmatas formāts. Bet, ja piedāvājums ir tāds, kur dominē Netflix, YouTube un TikTok, tad svarīgi, ka starp tiem ir pieejama arī elektroniskā grāmata. Šie formāti viens otru neizslēdz, drīzāk papildina, pastāv līdzās.

 

Juris Sīlis: Vai veikalam šī e-grāmata ir iespēja vai drauds?

Alise Avota: Ar e-grāmatu tirdzniecību mēs šobrīd nenodarbojamies, jo veikala koncepts ir par „veco skolu” – taustāmo, papīra grāmatu. Būtisks ir grāmatas dizains, grāmatas radīšanas, pasniegšanas māksla. Nesaku, ka nekad nepārdosim e-grāmatas, noteikti neesmu šīs apakšnozares noliedzēja. Arī pati esmu klausījusies dažas audiogrāmatas, un tas ir virziens, kurš jāattīsta. Galvenais, lai cilvēki vispār lasa, formāts ir sekundārs. Jāatzīst, ka mūsu auditorija lasa elektroniskās grāmatas. Un jāsaka, ka tie, kuri lasa e-grāmatu, lasa arī drukāto grāmatu, tāpēc e-grāmatas par draudu noteikti neuztveram. Galvenais ir veicināt lasīšanu kā tādu, un tad jau cilvēks atradīs sev tīkamāko formu. 

Par atbalstu nozarei varu piebilst, ka mani, uzņēmēju, uztrauc PVN parāds, kurš ir uzkrājies. Maksājumi ir atlikti, taču nekur nav pazuduši. Divus ar pusi mēnešus esam strādājuši, un tikmēr krājies PVN maksājums. Pat tad, ja pēkšņi notiktu strauji uzlabojumi, ielās plūstu cilvēku straumes un būtu daudz pirkumu, mūsu atkopšanās no krīzes ir stipri apgrūtināta. Un ir divas puses – nav izpārdots plānotais grāmatu apjoms, savukārt valsts pieprasa parādu, jo kaut ko tomēr esam pārdevuši.

Renāte Punka: Un, ja PVN būtu 5%, tad šis parāds būtu mazāks. 2004. gadā, iestājoties Eiropas Savienībā, bija dažādi aprēķini par to, ka 5% PVN likme ir visizdevīgākā gan valstij, gan nozarei, bet šo modeli 2009. gada krīzē sagrāva. Un šī kļūda politiķiem ir jālabo.

Alise Avota: Mr Page vislielāko uzmanību pievērš grāmatu satura un dizaina kvalitātei. Lai likvidētu šo parādu, mums nāksies iepirkt to, ko varēs vieglāk un ātrāk pārdot, un tas ne vienmēr būs tas pats kvalitatīvākais saturs vai kaut kas jauns un nebijis, jo svarīgi būs, lai tas jau ir kas populārs. Tomēr mums vienmēr ir ļoti svarīgi līdz auditorijai aiznest arī nišas produktus, kurus varbūt uzreiz nenopērk, bet vismaz apskata un uzzina, kas šobrīd mūsu veikala ekspertu vērtējumā ir pats labākais pasaulē grāmatniecībā. Kā uzņēmēji mēs būsim spiesti neuzņemties liekus riskus un primāri domāt tikai par pārdošanu, lai ātrāk dzēstu parādus.

Viena no grāmatnīcas Mr Page saimniecēm Alise Avota. Foto: Gints Ivuškāns

 

Juris Sīlis: Tātad joprojām valdībai ir jādomā par subsīdijām, lai izietu no krīzes?

Alise Avota: Es pat baidos cerēt uz ko tādu, bet, jā, tas palīdzētu.

Alīse Nīgale: Spānijas neatkarīgie grāmatu tirgotāji ir izplatījuši manifestu, kurā lūdz Eiropas Savienības atbalstu, lai konkurētu ar Amazon un tamlīdzīgiem izplatītājiem. Šajā manifestā lūdz palielināt subsīdijas bibliotēku iepirkumiem, kas notiktu caur neatkarīgajiem grāmatu tirgotājiem, lai uzturētu viņus kā kultūras nesējus pilsētās, rajonos, kur tie atrodas. Šādu inicatīvu atbalsta citas lielās Eiropas valstis, bet, protams, ir daudz neskaidru jautājumu par kritērijiem, jo grāmatu tirgi ir ļoti dažādi. Bet pamatdoma ir palīdzēt maziem tirgotājiem, kuri strādā ar misijas apziņu, ne tikai pārdot, bet arī iepazīstināt ar labāko, kas ir pieejams. Man ir sens piemērs no laika, kad strādāju televīzijā, kad filmu iepirkumu noteica cilvēku vēlmes. Ja viņi vēlējās skatīties bojeviku, tad tie tika iepirkti. Bet atbilde uz šo ir – cilvēki grib tikai to, ko viņi zina. Ja mēs paplašinām cilvēku redzesloku, piedāvājot kaut ko vairāk, viņi sāk to gribēt. Ja sāk rādīt arī Eiropas kino, ja ir pieejamas labas grāmatas, tad arī tās lēnām sāk gribēt un pieprasīt.

 

Juris Sīlis: Ja atgriežamies pie 5% un 0% likmes, tad Brazīlijā, Argentīnā, Meksikā ir 0% PVN nodoklis. Lielbritānijā 0% likme ir bijusi vēsturiski. Latvijā, piemēram, viena no pozīcijām ar 0% PVN likmi ir zobu tehniķu pakalpojumiem. Valstī ir tik daudz samazinājumu praktiskām lietām, bet par kultūrtelpu nereti tiek aizmirsts.

Renāte Punka: Tu ļoti pareizi iezīmē mūsu problēmu, lai panāktu pozitīvu atrisinājumu, – tās ir Finanšu ministrijas bailes šo jautājumu risināt, jo ne izdevēji vienīgie aicina ko šādu piemērot. Gan Eiropas Centrālā banka, gan dažādi finansisti par diferencēto PVN likmi ir skeptiski un uzskata, ka tirgus regulācijai ir arī citi mehānismi, bet viņi visi, ieskaitot Latvijas Banku, diskusijās Budžeta komisijā šī gada sākumā, atzīst, ka ir viens izņēmums – kultūras nozare, šis grūti izmērāmais sabiedriskais labums. Un, ja kāds politiķis saka, ka viņš grib dāvināt šo likmi, tad man gribas atbildēt, ka nevajag dāvināt, bet ir jāatzīst, ka ir nozares, kas nenes tik lielu finanšu labumu, bet šo nozaru garīgais, sociālais un psiholoģiskais pienesums ir stipri lielāks.

 

Juris Sīlis: Vai ir iespējams definēt, kas ir grāmatas pievienotā vērtība?

Renāte Punka: Grāmata pati par sevi ir pievienotā vērtība. Tas ir autora vai autoru kolektīva radīts saturs ar mērķi kvalitatīvi izglītot vai izklaidēt.

Alīse Nīgale: Grāmatas ir garīgā barība. Tas, ko mēs pirms tam minējām, – lasīšana ir intelektuālā higiēna.

Renāte Punka: Tā ir prāta vingrošana. Lasīšana stimulē kritisko domāšanu.

Alīse Nīgale: Un ir būtiski lietot jēdzienu „lasītpratība”, jo spēja lasīt un saprast, un analizēt izlasīto ir ļoti svarīga.

Alise Avota: Mr Page ir sniedzis Valsts kultūrkapitāla fondā projektu par lasītpratības veicināšanu skolēnu vidū. Mums ir izstrādāta atbilstoša metodoloģija, kam ir lieliski rezultāti lasītpratības un lasītpatikas veicināšanā, tāpēc gribējām savus lasītāju klubus izvērst plašāk – pa Latvijas skolām. Projekts netika atbalstīts, jo, pēc Valsts kultūrkapitāla domām, iespaido pārāk maz cilvēku – viena kvalitatīva nodarbība var uzņemt ne vairāk kā 15 bērnu. Bet tas ir individuāls darbs, tas nav liels masu projekts ar zemām izmaksām. Te ir būstiska individuāla saruna ar bērnu par tekstu un viņa pieredzi ar to. 

 

Juris Sīlis: Tika pieminētas ļoti labas lietas, kas piemīt grāmatai, – prāta vingrināšana, intelektuālā barība un higiēna, kristiskā domāšana. Sabiedrībā par to arī daudz spriež, cik būtiski to ir attīstīt, un sanāk, ka ar salīdzinoši augstu PVN tiek aplikts tas, ko gribam redzēt, lai aug mūsu sabiedrībā. Samazinātais PVN ļautu šīs grāmatas pievienotās vērtības attīstīt.

Renāte Punka: Tieši tā! Tāpēc arī mūsu kampaņas mērķis ir „mazāk ir vairāk”. Vidējā likme grāmatām šobrīd ir 6,1%. Un valstīs ar lielu runātāju skaitu likmes ir zemas, Lielbritānijai vispār ir 0% PVN. Kā citām valodām ar to konkurēt? Savā ziņā tā ir zaudēta cīņa.

 

Juris Sīlis: Būtībā Latvija kopš 2008. gada krīzes ir izkritusi no tāda kā klubiņa un nespēj atgriezties. Un kāda ir PVN samazinājuma ietekme uz valsts budžetu?

Renāte Punka: Pēc Finanšu minsitrijas aprēķiniem – 400 000 EUR. Bet ir jāņem vērā, ka šī nauda, kas neienāk caur PVN valsts budžetā, iespējami drīzā laikā var ienākt budžetā caur citiem nodokļiem. Ja izdevējiem būs papildu līdzekļi, lai īstenotu vairāk interesantu projektu, kurus piedāvāt cilvēkiem, tad laika gaitā dažādu nodokļu ieņēmumi līdzsvarosies. Un jāpatur prātā arī, ka ar izdevējdarbību ir saistītas arī citas nozares un grupas, piemēram, rakstnieki. Pateicoties mūsu dizaina eksperimentiem, attīstās Latvijas poligrāfijas nozare, kura ir eksportējošā nozare. Un šie projekti, kas taptu par brīvajiem līdzekļiem, ir grāmatas pievienotās vērtības summa. Un tai ir daudz lielāka vērtība nekā tam, ko neiekasēs valsts budžets.

 

Juris Sīlis: Tur ir jābūt vīzijai. Un drosmei.

Alīse Nīgale: Ieguvums izdevējdarbības nozarei būs Valsts kultūrkapitāla fonda budžeta piesaiste akcīzes nodoklim, lai tas netiktu katru gadu politiski ietekmēts, mainīts. Tas dos Valsts kultūrkapitāla fondam iespēju stratēģiskāk plānot, ko vēl bez regulārajiem konkursiem varētu darīt. Piemēram, pirms 2008. gada krīzes bērnu literatūrai bija atsevišķa mērķprogramma, bija arī kultūrvēsturiskā programma un eksporta programma. Ir nepieciešami ilgtermiņa risinājumi, Valsts kultūrkapitāla fonda budžeta piesaiste akcīzes nodoklim ir viens no veidiem. Fonds varēs labāk reaģēt uz konkrētiem apstākļiem un piedāvāt dažādas mērķprogrammas, palielināt radošo personu atbalstu. Tas palīdzētu arī izdevējiem, jo trūcīgs izdevējs nozīmē trūcīgu autoru. Viss ir ļoti saistīts.

Bērnu grāmatu izdevniecības Liels un mazs vadītāja Alīse Nīgale. Foto: Gints Ivuškāns

 

Juris Sīlis: Tas rada trūcīgu kultūrtelpu.

Alīse Nīgale: Jā, trūcīga kultūrtelpa, kur reizēm rodas pērles, bet tomēr autors un izdevējs ir tādā kā pabērna lomā.

Renāte Punka: Kad 2019. gada septembrī bija ļoti aktīvas sarunas ar ministrijām par PVN, tika izvirzīti vairāki nosacījumi nozarei, piemēram, celt vidējo atalgojumu. Protams, ka izdevēji ar labu reputāciju, kuru misija ir veidot kvalitatīvu produktu, tam piekrīt, bet dodiet mums šo iespēju.

Alīse Nīgale: Kā jau Alise minēja par uzkrātā parāda dzēšanu, kas nozīmē pārdot to, ko negribas. Liels un mazs izvēle ir izdot kvalitatīvas grāmatas. Mēs nevēlamies izdot saturiski un poligrāfiksi nekvalitatīvas grāmatas, lai iegūtu peļņu, par kuru izdot labas grāmatas. Juris Petraškēvičs reiz teica kādā sarunā, ka tikpat labi var pārdot kokaīnu, lai izdotu bērnu grāmatas. Gribētos, lai valsts politika sakrīt ar mūsu misiju, ka kvalitatīvs saturs ir jāsubsidē, tam ir jārada labvēlīgi apstākļi, lai mēs varētu īstenot savu misiju. Tas attiecas arī uz apgādu Neputns, kas izdod dzeju ļoti mazās tirāžās, mākslas  pētījumus, bet tas veido nozīmīgu Latvijas kultūrtelpas daļu.

Renāte Punka: Ir ļoti traucējoši, ka kultūrtelpa ir izteikti fragmentēta, katrs dzīvo savā burbulī, kuri ne vienmēr pārklājas. Jāņa Rozes apgāda biznesa modelī daļa mūsu portfeļa satura šķērssubsidē citus, bet mums ir kritēriji jebkurai grāmatai, kuru izdodam. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka labāk, lai cilvēks lasa, piemēram, viegla satura romānu, ja viņš vispār lasa. Bet viņš ir jāvirza savā attīstībā, ka ir arī citas grāmatas.

Alise Avota: Ir jābūt izvēlei, ir jāparāda, ka ir arī citas grāmatas.

Renāte Punka: Mēs gribam ražot produktu ar augstu pievienoto vērtību. Un, jo augstāka ir šī vērtība pašam produktam, jo būtiskāk, lai tas netiktu aplikts ar augstu nodokli.

 

Juris Sīlis: Ir jau svarīga arī grāmatas psiholoģiskā cena?

Renāte Punka: Tieši tā! Izdevējam ir jāatrod šis trauslais līdzsvars. Es ļoti spilgti atceros 2009. gadu, kad mēs cīnījāmies par pilnās PVN likmes samazinājumu. Mums bija tikšanās Finanšu ministrijā, pretī bija zēni ar savām Excel tabulām, kur bija aprēķināti šie „ārpātīgie” zaudējumi, kurus pazeminātais PVN nesīs valsts budžetam. Un šis ierēdnis saka: „Spriežot pēc statistikas, grāmata ir luksusa prece, kuru lieto tikai augšējā kvintile no patērētājiem.” Es ieskatījos viņam acīs un prasīju: „Ja? Un jums tas šķiet normāli?” Ar šādu domāšanu neko nevar sasniegt.

Alīse Nīgale: Tas ir bojeviku princips, ka nevienam neko nevajag. Savā ziņā tas ir arī audzināšanas darbs.

Renāte Punka: Un šī statistika nav pareiza. Tāds uzskats ir sabiedrības degradēšana – ja kāda ieņēmumi atbilst ceturtajai kvintilei, viņam grāmatas nepienākas?

 

Juris Sīlis: Vai 5% PVN likme veicinātu kvalitatīva satura pielielināšanos? Esošās likmes dēļ labs saturs ir dārgāks un tādēļ nav dzīvotspējīgs. Ar mazāku PVN likmi šī labā satura būtu vairāk?

Alīse Nīgale: Tas paliktu uz katra izdevēja sirdsapziņas. Ja izejas pozīcija ir vienāda, vai tāpēc viņš izdos labāku literatūru? Gribētos uz to cerēt.

Renāte Punka: Jāņa Rozes apgāda gadījumā tā būtu. Mēs skatāmies gan uz saturisko, gan ekonomisko pusi. Esam vairākas reizes sākuši praktiski no nulles ar minimālo valsts noteikto starta kapitālu, ir bijis daudz pārbaudījumu. Kā nelielai izdevniecībai, kur strādā pieci cilvēki, mums apgrozījums ir ap 400 000 eiro gadā. Un mēs meklējam līdzsvaru, piedāvājot cilvēkiem labas lietas. Aiz katras grāmatnīcu plauktos redzamas grāmatas ir apsvērumi, kuru pamatā ir gan saturs, gan ekonomiskā puse, gan līdzšinējā pieredze. Ļoti bieži redakcijā uz apspriežu galda nonāk projekts, kurš nav ļoti komerciāls, bet kuram ir savs konkrētais potenciālais pircējs. Bet cena, kādu mēs prognozējam, drusku iet pāri šai psiholoģiskajai barjerai. Vienu vai divus tādus vēl var atļauties, bet trešo nākas atlikt vai meklēt kādus līdzfinansējumus. Savukārt, ja potenciālā cena ir zem šīs robežas, tad es kā izdevējs jau esmu drošāka un riskēšu.

 

Juris Sīlis: Kāds ir nākamais solis grāmatu izdevējiem pēc šīs krīzes? Kāda ir ideālā nākotnes pasaule, raugoties pozitīvi?

Renāte Punka: izdevējiem ir 5% PVN, VKKF ir iespējas veidot elastīgas mērķprogrammas, pedagoģiskajā sistēmā būs nevis apmātība ar digitālajiem līdzekļiem par katru cenu, bet būs sapratne, ka arī kompetenču izglītībā grāmatai ir sava loma, ka grāmata nav pagātnes palieka, bet lielisks līdzeklis, kas padara mācību procesu interesantu. Autori labprāt tiekas ar lasītājiem, viņi atkal ir viedokļu veidotāji. Un arī autogrāfi ir atguvuši savu vērtību.

Alise Avota: Es gribu ticēt, ka grāmatniecības nozare un sabiedrība spēs nonākt tur, kur visiem mazajiem ķēdes posmiem vairs nebūs jācīnās par izdzīvošanu katram savā nodabā, bet mēs varēsim dzīvot un domāt par attīstību. Lai mēs jūtam arī dzīvesprieku, jo šobrīd darboties grāmatniecībā ir konstanta cīņa. No šī režīma ir jātiek ārā, jo ne nozarei, ne sabiedrībai tas nenāk par labu, tas negatīvi iespaido kvalitāti.

Alīse Nīgale: Es šim pievienojos. Arī pēc 15 gadiem Liels un mazs ir šāda sajūta – izdosies vai neizdosies. Un būsim godīgi – nozarē autoriem, projektu vadītājiem un ilustratoriem nav adekvāts atalgojums. Eiropas līmenī mēs esam ļoti zema atalgojuma līmenī. Un vēl gribētos, lai veidotos tādi kā lasītāju klubi, lai literatūra tiek izmantota mācību procesā. Pasaulē ir prakse, ka izdevēji sagatavo materiālu, kā skolotājam runāt par šo grāmatu. Un tas derētu ne tikai skolās, bet arī pieaugušajiem, jo sarunas par literatūru ir nomirušas. Visām auditorijām grāmata atgriežas diskusijas centrā.

 

Juris Sīlis: Tāds kā īss apkopojums mūsu sarunai: ideālā pasaulē ir 5% PVN likme grāmatām, mēs dzīvojam, nevis izdzīvojam, mums ir adekvāts atalgojums, mēs mākam runāt par grāmatu un to lietot. Paldies par sarunu!