literatūra

— Sudraba laikmeta īsa antoloģija: simbolisms II

INNOKENTIJS AŅŅENSKIS, KONSTANTĪNS BAĻMONTS, JURĢIS BALTRUŠAITIS

19/06/2020

 

Dzejnieks, dramaturgs, izcils kritiķis un tulkotājs Innokentijs Aņņenskis pēc Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes absolvēšanas visu dzīvi nostrādāja par pedagogu, ilgi nepublicējot savu liriku. Viņa dzeju augstu vērtēja jaunākā paaudze – akmeisti un futūristi.

Dzejas formas virtuozs, atdzejotājs, esejists Konstantīns Baļmonts bija ļoti populārs un ārkārtīgi ražīgs (35 dzejas krājumi, 20 prozas grāmatas). Mūža nogalē dzīvoja Parīzē. 1923. gadā tika nominēts Nobela prēmijai.

Dzejnieks, tulkotājs, diplomāts Jurģis Baltrušaitis rakstīja gan krieviski (apmēram 300 dzejoļu), gan lietuviski. Ņēma aktīvu dalību tālaika kultūras dzīvē. Bija Lietuvas pārstāvis Turcijā un Persijā, neatkarīgās Lietuvas sūtnis PSRS (šai amatā līdzējis kultūras ļaudīm izkļūt no Padomju Savienības). 1939. gadā pārvācās uz Parīzi.

Atdzejotājs

 

Innokentijs Aņņenskis (1856–1909)

 

Domas-skujas

Je suis le roi d’une ténèbreuse vallée.
Stuart Merrill

Esmu nīkulīga egle, skumja egle ziemeļu silā. Es stāvu svaigā cirsmā un vēl dzīvoju, kaut apkārt zaļa jaunaudze jau aizsedz rītausmu.

Sāpēs un mokās no maniem zariem krīt skujas. Šīs skujas ir manas domas. Un, kad saulriets ir kluss un sārts un vējš nepluina manus zarus, – mani zari sapņo.

Un sapnī es redzu, ka taisni tepat kādreiz uzaugs cits koks, augsts un dižs. Tas būs dzejnieks, kurš dāvās cilvēkiem tik daudz laimes, cik spēs satilpt viņu sirdīs. Tas rādīs nokrāsu daili un jaunās dzīves svaigo šalkoņu, kas vēl nemana toņus, bet tikai krāsas.

O, lepnais koks, o, mans brāli, tu, kura vēl nav ar mums. Vai tev būs daļa par mirušām skujām, kas tevi radīja trūdos!…

Un vai tu jautīsi, ka starp tām bija arī manas, tās, no kurām tagad zūd pēdējās manas sirds asinis, lai tās varētu radīt, tevi, Nezināmais…

Jel birstiet it visam atvērtajā melnajā klēpī, jūs, domas, ko nemana ļaudis!

Birstiet, jo arī jūs reizumis bijāt jaukas, kaut vai tālab, ka nepriecējāt nevienu…

1906. g. 30. marts

 

Starp pasaulēm

Starp pasaulēm, kur daudzas zvaigznes mirdz,
Es vienu zvaigzni piesaucu bez mitas.
Ne tāpēc, ka pēc viņas tvīktu sirds,
Bet tāpēc, ka par tumšu man ar citām.

Un, ja man smagu šaubu neaizdzīt,
Es atsaukties vien viņu lūdzos kaismi,
Ne tāpēc, ka no viņas gaisma spīd,
Bet tāpēc, ka ar viņu nealkst gaismas.

1909. g. 3. aprīlis

 

Dekorācija

Tā ir pilnmēness nakts, tas ir bezmiega laiks,
             Dzeltē teātra mākoņos zaigs
             Mēness slimais un nomāktais vaigs,

Gaismas strēmeles putekļzaļas
Blāvi plivinās papīra kļavās.

Tā ir pilnmēness nakts, sapnis nolaidies šu…
              Taču vaibsti tik stinguši nu:
              – Tā ir tavējā maska vai tu?

Rau, sīksīciņas plakstiņu trīsas…
Tālāk… izrautas lappuses visas.

 

Dzīves traktieris

Slienas gumijkoki drūmi,
Blakus baltais Psihes tēls,
Tas pats troksnis, kņada, dūmi,
Skumji sulaiņi, ir vēls…

Pliki kauli, dzira, žūpas,
Cigarešu pelni birst,
Naida inde mērcē lūpas,
Sirds no garlaicības mirst…

Nakts sen uzvilkusi sniegu;
Taču prom vēl neiešu;
To vien dzirdu kā pa miegu:
„Alkoholu, hašišu?”

Priekšnamā nav diez ko karsti:
Cēlis krāgu, amatnieks
Nodeguļa gaismā raksta –
Rēķinus ved zārcinieks.

 

Konstantīns Baļmonts (1867–1942)

 

***

Es ķēru ar sapni ātri gaistošās ēnas,
Ātri gaistošās ēnas, kas mijkrēslī tvan,
Kāpu tornī un kāpnes drebēja senās,
Un drebēja kāpnes zem kājām man.

Un, jo augstāk es kāpu, jo skaidrāk bij’ manāms,
Jo skaidrāk bij’ manāms, kas tālumā viz,
No Debess līdz Zemei ar dažādām skaņām,
Ar dažādām skaņām tika pieskandēts viss.

Un, jo augstāk es kāpu, jo mirdzēja zaigāk,
Jo mirdzēja zaigāk kalnu virsotnēs sniegs,
Un ar atvadu mirdzu, likās, glāstīja maigi,
Likās, glāstīja maigi manu skatienu liegs.

Bet lejā jau plājās tumsas zvaigžņotā sega,
Tumsas zvaigžņotā sega – Zemi ieskāva nakts,
Taču te bija diena, man vēl spīdeklis dega,
Man vēl spīdeklis dega – tālē liesmoja dakts.

Nu es zinu, kā ēnas var sagūstīt sapnis,
Kā sagūstīt ēnas, kas mijkrēslī tvan,
Aizvien augstāk es kāpu, un drebēja kāpnes,
Un drebēja kāpnes zem kājām man.

1894

 

Nezinu es gudrību

Nezinu es gudrību, citiem derīgu,
Tikai ātri gaistošo dzejā ielieku.
Katrā mirklī gaistošā sazīmēju es
Nemitīgi mainīgas, krāšņas pasaules.

Nezākājiet, gudrajie! Kāda daļa jums?
Esmu tikai mākonīts, kvēlošs debess jums.
Esmu tikai mākonīts. Redziet: aiztraucu.
Saucu sapņotājus līdz… Jūs es nesaucu!

1902

 

Dzelmē starp stublājiem

Labi dzelmē starp stublājiem būt,
Te tik klusi un krēslaini kļūst.
Redz tik ēnas – no kuģiem varbūt,
Augšā viļņi, mūs neskarot, plūst.

Rāmi zemūdens stublāji aug,
Stingi ūdenī raugās ik kāts.
Cik gan lēnīgi, rimti tie plaukst,
Cik gan mierpilns to zaļganais skats.

Jūras dzelmainais dibens ir mēms,
Jūras zālēs ne čaukstoņas nav.
Kaut kad pagātnē mīlējām mēs,
Zemes vārdi sen aizmirsti jau.

Zivju rēgi slīd. Akmeņi. Smilts.
Tālu virspusē – brāzmaini pūš,
Kaisle, ciešanas, cilvēku cilts.
Prieks, ka jūrā man aprāvās mūžs.

Ne vēlāk par 1903. g.

 

***

Es ierados, lai ieraudzītu Sauli
          Un zilos apvāršņus.
Es ierados, lai ieraudzītu Sauli
          Un kalngalus.

Es ierados, lai ieraudzītu jūru
          Un krāšņās lejienes.
Kā valdnieks savā pārraudzībā turu
          Nu pasaules.

Es uzvarēju salto aizmirstību
          Ar sapni radīto.
Es tveru atklāsmes ar aizrautību
          Un dziedu to.

No smagām ciešanām mans sapnis sākās,
          Par to – mīļš apskāviens.
Kurš līdzināties var man dziedātmākā?
          Neviens, neviens.

Es ierados, lai ieraudzītu Sauli,
          Ij dienai nodziestot.
Es dziedāšu… Es dziedāšu par Sauli,
          Pat nomirstot!

1903

 

Jurģis Baltrušaitis (1873–1944)

 

Izmisums

Visapkārt augu dienu bija klusi…
Un, lādot nolemtību, dzisa krūts –
No moku sloga sirds bij’ pamirusi,
Un sapnī mokpilnā ik mirklis likās grūts.

Uz tukšo debesjumu dūmi aizvijās,
Par krēslas ēkām pārtopot un viesuļsmailēm,
Un katrs bija viens un mirka asarās,
Un trīcēja no neziņas un bailēm…

Palaikam lapas plēsa brāziens ass,
Un negaidīti piezagušās briesmās
Ar neprātīgām acīm vērās vecs ij mazs
Jau beidzamajās savu sāpju liesmās.

Un šaušalās, kas sirdis savažo,
Nu sastingusī pasaule prom rāvās
Un alka pārraut apli dzelžaino, –
Bet nebija ne dzimšanas, ne nāves.

1902

 

***

Viss prāts mans – zvaigžņu noslēpuma vēlmes…
Viss mūžs mans – eksistēšana virs dzelmes…

Tā viena mīkla – klusums, pērkons drūms,
Gan bezrūpība miegainā, gan bažas,
Gan maza stiebrzāle un tālēs plašās
Nakts augstās gaismas dzīvais rakstījums…

Vai brīnums nav, ka nomainoties noslēpts
Ir ziedā grauds, kurš atkal ziedā dīgs,
Ka ir kāds saistošs aplis noslēgts
Ap lietu plašumu, kas bezgalīgs!

Viss mūsu prāts – kā tukša sapņa stīgas…
Viss mūsu mūžs – vien trīsas bezgalīgas…

Pēc mirkļa mirklis pavedienā krīt,
Kas bezkaislīgās varas rokās tinas,
Un rūgti akli, kuri uzdrošinās,
Kas nāvi grib no dzīves atdalīt…

Kā sāp, ka templi, universā celto,
No mūsu acīm lielais plīvurs sedz
Un skumjus mūs ar savu alkmi velto
Aizvien pie liktenīgām durvīm redz!

1904

 

***

Es zinu uzrakstu uz klints:
Jo tālāks ceļš, jo grūtāks gājums,
Bet tici zemei nenorimts,
Kaut arī zeme maldināja…

Dzen melus, smel no taisnības.
No domām aiztrauc šaubu dzelkšņus
Un sargā katru dzirksti – maz
Ir tuksnesī šo zemes zelkšņu…

Ar bezbailības spārniem skrien
Un atceries, kad bailes lodā:
Rod dzīve mīlā gļēvajiem
Vissliktāko no nāves sodiem.

 

Baiļu Pils

Baiļu Pilī gaidu ausmas,
Ilgi tumsā velkas laiks,
Bezgalīgās murga šausmās
Rēgo bendes bluķis baigs…

Pamodinot beigto čabu,
Pulkstenis sit mirkļus gauss…
Rakstu skrejā – nav uz labu –
Izkapts zīme, galvaskauss…

Dienas trokšņu raibā vālā
Atskan skaņas neskaidras,
Atbild tām vien sejas bālas,
Vaidi, rokas trīcošas…

Ilgā stundā tumsas lokā
Mēness pīšļos raugos es –
Bērnišķīgas baiļu mokas
Aizmiglotās zīlītēs…

Senā pilī – bezcerība –
Visur, vienmēr sāpes ciet…
Dvēsele kā neauglīga
Ūdensroze balti zied…

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs