— Jau agrāk dzirdēts klusums

 

Par Merikes Eimes dzejoļu krājumu Neierāmēts vārds (no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš; Mansards, 2020)

 

Kamēr saltais pavasaris lēnām slīdēja svelmīgajā vasarā un ziņu virsraksti turpināja būt skaļi un dramatiski, apgādā Mansards iznāca nepretencioza grāmatiņa, kas nevēlas pateikt neko skaļu, bet gan aicina pievērsties klusumam un kontemplācijai: Merikes Eimes Neierāmēts vārds Guntara Godiņa atdzejojumā. Eime ir igauņu dzejniece, kuras pirmais dzejoļu krājums publicēts 1985. gadā, taču nākamie parādījušies tikai šī gadsimta otrajā desmitgadē. Šajā izlasē, kā var noprast pēc ievadvārdiem un skopā pēcvārda, atlasīti darbi no dzejnieces nesenākajām trim grāmatām, kas visas tapušas pēc 2014. gada. Tas it kā ir pietiekami nesen, lai viņas dzeju sauktu par laikmetīgu, taču, ja tā, tad tikai tādā ziņā, ka tā ir piederīga šim laikmetam, jo ar to arī tās laikmetīgums lielā mērā beidzas.

Latviešu dzejā poētikas ziņā vistuvākā Eimei, šķiet, ir Inga Pizāne – abas dzejnieces raksta galvenokārt verlibrā, retu reizi lietojot atskaņas, un abas mīl poetizēt ikdienišķus mirkļus un pārdzīvojumus. Eimes tematiskajā diapazonā gan ietilpst arī laiks un ar to saistītā brieduma atskārsme („visas vasaras ir saskaitītas –/ un saraksts kļūst īsāks” (59. lpp.)). Eime nekautrējas izmantot banālus un novazātus vārdus: viņas dzejā acis salīdzinātas ar ezeriem (41. lpp.), bieži parādās tādi nemirstoši tēli kā rudens lapa (25. lpp.) vai ezers bez krastiem (21., 15. lpp.), iztirzātas tādas mūžīgās tēmas kā pirmais sniegs (50. lpp.) vai vasaras gaidīšana (59. lpp.), nozīmīgs ir sirds tēls (kas krājumā pieminēts vismaz sešas reizes – 26., 28., 32., 46., 49., 59. lpp.) un vārds „dvēsele” (saskaitīju septiņas – 15., 35., 44., 50., 67., 80., 84. lpp.).

Paši šie atsevišķie vārdi jau nav banāli, bet gan to lietojums vecmodīgās kombinācijās un paredzamās asociācijās. Līdz ar to spilgtākie grāmatas dzejoļi ir tie, kuros slideni klišejisko izdodas nomākt, piemēram, ar izteiksmes vienkāršību vai kādu spilgtu metaforu. Tāds gadījums, piemēram, ir dažu dzejoļu sērija 71.–76. lappusē, kuras centrā ir bērna tēls. Tā sniegtās iespējas nostrādā simbiozē ar Eimes poētiku: īsās skices par nesamaitātu pasaules ainu dabiski iekļaujas Eimes uztverē, kurā dominē rēnums un labsirdība.

Savukārt atmiņu miniatūras prozā, papildinādamas brīvajā pantā rakstīto, ievieš tēlus, kas – veiksmīgajos gadījumos – sasniedz augstāku abstrakcijas pakāpi, proti, kļūst par simboliem traumatiskajai padomju laika pieredzei, piemēram, 41. lappusē, kur bērna naivums saduras ar skaudro realitāti un izlietoti prezervatīvi tiek noturēti par baloniem. Tomēr lielākoties šie iespraudumi diemžēl paliek virspusēja apraksta līmenī. Taisnīguma labad gan jāpiebilst, ka to izvietojums grāmatā patīkami „atšķaida” lasīšanu, padara to daudzveidīgāku.

Būtisks Eimei ir mirkļa notveršanas motīvs – viņas dzeja brīžiem iemieso centienus izteikt neizsakāmo, kas „slīdošajā izkliedētībā paliks / līdz laika galam” (31. lpp.). Eimes dzeja seko apsolījumam, ka „ja vien esi mīlējusi / tu neizgaisīsi laikā / kā neredzama zīme” (91. lpp.), tādējādi viņa turpina klasisko ētikas paradigmu, kurā augstākās vērtības ir cilvēkmīlestība, pietāte, dāsnums u. tml.

Godiņa atdzejojums jautājumus nerada – teksts ir plūstošs, skaidrs, atskaņas skan dabiski; atdzejotājs ir sasniedzis to, ko daudzi tulkošanas teorijas klasiķi uzskatījuši par tulkotāja mērķi, – radījis iespaidu, ka teksta oriģināls rakstīts mērķvalodā. Taču šoreiz tas, šķiet, nav nekas pārsteidzošs, jo ir pamats izteikt minējumu, ka Eimes darbi nesagādā lielu izaicinājumu atdzejotājam, – viņa neaizraujas ar asonansēm, aliterācijām vai metrikas trikiem, ar ko Godiņam bijis jāstrādā, piemēram, pūloties pārcelt Kalevdēlu vai Artura Alliksāra dzejojumus.

Kā dzejoļu krājums Neierāmēts vārds diemžēl neplašina latviešu dzejas apvārsni ar kaut ko novatorisku, bet drīzāk stiprina stereotipus par dzeju kā apcerīgu prātošanu par attiecībām vai dabu. Šādā skatījumā tā ir grāmata, kas parāda, ka klišejas var būt aktuālas ne tikai pie mums, bet arī pie kaimiņiem. Auditorija grāmatai noteikti ir, taču komerciālais potenciāls nenozīmē, ka tiek piedāvāts kaut kas nebijis, – drīzāk ir pretēji: šī ir viegli pieejama, ātri atpazīstama, simbolikas tradīcijā balstīta dzeja. Piemēram, krājumā plaša, bet tradicionāla semantika ir vēja tēlam: tas saistīts ar izmaiņām (61. lpp.), mūžīgu kustību (34. lpp.), neizbēgamību (25. lpp.), zūdību un ceļu (77. lpp.).

Labākais grāmatas dzejolis, manuprāt, ir Droši vien gribēji man atvadas teikt (39. lpp.), kas izskan kā Eimes personiskās filozofijas manifests: „Esi tukšs, lai piepildītu dzīvi ar klātesošo rāmo prieku. Esi pilns ar sevi, lai skaudībai un cietsirdībai nav vietas.” Labestība un maigums, šis „rāmas prieks” arī ir šīs grāmatas vērtīgākās īpašības, un tās, protams, ir mūslaikiem svarīgas un nepieciešamas, tikai žēl, ka to pasniegšanas forma pārsvarā neiekustina dzejas tradīciju, bet gan atkārto tos pašus paņēmienus, kādi redzēti jau daudzas reizes.