— Rakstīšanai piemērota oža un desmittūkstoš kilometru divatā ar Azazello

 

Punctum rakstu sērijas Piemirstās grāmatas turpinājumā – Osvalda Zebra apcere par Regīnas Ezeras grāmatām Varmācība un Nodevība.

 

Viens no bērnības iespaidiem, kas aizķēries manā blāvajā atmiņā, nāk no Latgales, kur mēdzu pavadīt tolaik tik nejēdzīgi garos vasaras mēnešus (un gari tie bija tikai tāpēc, ka man gribējās vienu – uz Rīgu). Ik nedēļas nogali mēs ar babu (īpaši jau es) gaidījām viņus. Reidziņīkus. Vectēvs šajā svinīgajā gaidu aktā nepiedalījās un parasti vai nu pīpoja rūgtus papirosus, vai skaļi žāvājās uz nelielās kušetes pie mūrīša sāna. Istabas logs blenza milzīgā eglē, kas vakaros izpleta savas skujurokas vēl platākas, apņēma mūs un mājeli un padarīja gandrīz melnu jau tā tumšo vakara cēlienu. Tam bija viena priekšrocība – žiguļa lukturu lēkājošais gaismas stariņš nāca redzams jau kilometriem tālu. Te tas parādījās, te izgaisa līkumā, iekrita ieplakā, iznira uzkalnā, un mums bija nepārprotami skaidrs, ka šie tiešām ir mūsējie. Viņi tuvojas, gaismas kriksis laužas uz priekšu, tā nāk uz mūsu pusi. Medinskos Ziemassvētki ienāca jūnijā, jūlijā, augustā.

Šī vientuļi lēkājošā zvaigznīte melnajās Viļānu apkaimes debesīs man paurī ielēca, lasot Regīnas Ezeras Varmācību. To vietu pašās grāmatas beigās, kur „pāri satumsušajai zemei debess lieca zvaigžņotu spraisli, kas balstījās uz egļu smailēm”. Tiesa, Ezeras aprakstītajās mājās Meža-Eriņos nekāda Ziemassvētku gaisotne nevalda – šovakar te dzer māju saimnieces Elīzas Kalniņas bēres. Visi, kuriem bija jāatbrauc un jāatnāk, ir atbraukuši un atnākuši, neviens vairs netiek gaidīts, jo mājas ir atstājis tas vienīgais, kurš parasti kādu gaidīja. Te neko vairs negaida, nams drīz sagrūs, lopi taps nokauti, bites aizspietos, aizaugs dārzs. Un šī stāsta vēstītāja kopā ar suni Azazello izgaisīs biezoknī, dosies uz savu nākamo (un jau nākošo) stāstu. Un tieši šī iešana – desmittūkstoš kilometru garumā (un vēl tālāk) pa meža takām, pāri kritušiem kokiem, cauri necaurejamiem purvājiem, sutoņā, salā un pretvējā – kļūs par teksta, grāmatas, literatūras tapšanas pamatu.

Tetraloģijas Pati ar savu vēju (Ezera pabeidza divas no iecerētajām četrām grāmatām) romāni Varmācība (1982) un Nodevība (1984) liek ticēt tam, ka literatūrā kaut kas jauns var rasties nevis tikai no kaut kā jau zināma, esoša, to skaldot, sintezējot un kristalizējot, bet – arī no nezināmā. „Prozas vecene,” Ezeras rakstīšanas apmātībai veltītā esejā viņu raksturo Guntis Berelis,¹ domājot to raganīgo rakstnieces zināšanu. „Gadu gadiem viņa ir domājusi tikai par to, kā uzrakstīt to, ko tik ļoti vajag uzrakstīt, ka to nemaz nedrīkst neuzrakstīt. Un šajā nemitīgajā koncentrēšanās procesā ir dzimusi kaut kāda īpaša zināšana, kas patiesi varētu būt radniecīga raganas, reģes, redzētājas zināšanai.”

Desmittūkstoš kilometru divatā ar suni, Desmit gadus es biju dievs, Aiziešu – neatgriezīšos ir daži no tetraloģijas Pati ar savu vēju iecerētajiem nosaukumiem, kas rāda autores ceļu līdz īstā vārda iedošanas mirklim. Pag, tiešām autores ceļu? Pirmā grāmata (Varmācība) iesākas ar astoņiem īsiem prologiem, kas visi stāsta par radīšanas brīnumu – kur „tas” radās, kā, kāpēc, ar ko kopā. Prologos par ieceri stāstītāja ir Ezera pati un vienlaikus arī grāmatu literārā varone, kura nudien ir līdzīga viņai – rakstniecei, vienpatei ar suni –, tomēr nav gluži Ezera pati. Prologs stāsta par rakstīšanas ceļu tā, kādu to atceras, ir iztēlojusi, iecerējusi Ezera. Tā varētu būt bijis. Tas tā varētu būt. Iespējams, tieši šāds ievads iecerētajam romānu ciklam ir tapis, lai uzsvērtu rakstītāja un teksta mijiedarbi, kur rakstot rakstītājs „pārraksta”, „pārrada” pats sevi. Jo, pieņemot, ka rakstīšanas gaitā nudien dzimst kaut kas jauns, iepriekš (autoram) nezināms, ārpus viņa pieredzes esošs, var spert mazu solīti tālāk un sacīt, ka cilvēks ar šo jauno azotē jau vairs nav tāds pats kā iepriekš.

Tomēr ne jau prologi te ir aizraujošākais. Abu romānu (autore gan nelabprāt lieto šo apzīmējumu, tekstus saucot par „grāmatām”, „vēstījumiem”) smaguma un spēka centrs ir ikdienišķā un simboliskā saplūšana vienā veselā audumā, kur ikviens musturis stāsta i konkrēto stāstu par cilvēku, viņa rīcību un sekām, i vēl ko vairāk. To, ka šie musturu atsevišķie līkloči nav vieni, – tiem blakus, šķērsām pāri, zem un virs tiem ir citi. Tikpat līkločaini, atskabargaini, neparedzami, mainīgi un vienlaikus arī konstanti. Meža-Eriņu mājas Varmācības sākumā jau ir nolemtas, taču ne jau traģiskie notikumi, kas te risinājušies, ir iznīcības pamatā. Tie drīzāk bijuši vēstneši par beigu tuvumu, kas cilvēkam (par laimi) parasti paliek apslēptas līdz pēdējam brīdim. Laiks ir aizkrāsojis Meža-Eriņu mājas ar visu, kas te bijis un noticis, taču šī izzušana un mainīgums apliecina arī samierināšanos, izlīdzināšanos. „Arī tas vēl tvērās aiz laika apvāršņa, tāpat kā viss, kas bija nākotnes daļa, kura dažos gados nemanāmi un mīklaini pārtapusi par pagātni, ko var tikai atcerēties vai tikai aizmirst, bet nevar nedz izmainīt, nedz padarīt par nebijušu.”

Trupes pārņemtā māja, kur savu pēdējo pavasari sagaida saimniece Elīza, arī turas mata galā. Krīt plaukti, plīst šķīvji, durvis no eņģēm izgāžas. Cilvēka patvērums sabrūk acumirklī pēc cilvēka aiziešanas, un grāmatas beigās mēs pieredzam, kā nākotne pārvēršas pagātnē. „Tepat pie klēts sienas ar stiepļu pinumu aizvilktā būrī rosījās abi šinšillas truši, vienīgā dzīvība, kas vēl kustēja zem šī iznīcībai lemtā jumta, kopš govs bija pārdota, cūka nodota sagādē, bišu saimes izdalītas, kaķis pakārts, suns izputējis un vistas nokautas bērēm. Šodien apbedīsim Elīzu, rīt Ance paņems projām garaušus, un vienīgi trupe klusi grauzīs šo nevienam nevajadzīgo māju.”

Varmācība stāsta par rakstnieka ceļu uz sava teksta tapšanu – par kārpīšanos cauri biežņai, klupšanu un piecelšanos –, savukārt Nodevība vēsta par radīšanas brīnuma dabu. Kas tas ir? Kā tiek „saosta” tā vienīgā struktūra, izteiksme, vārdi, kas der tieši šim tekstam? „Talantam, tāpat kā medību sunim, piemīt divas ožas: „apakšējā” (spēja saost pēdas), kas ļauj panākt biezoknī JAU neredzamu alni, un „augšējā” (spēja uztvert smaku gaisa strāvās), ar kuru var atrast kokā VĒL neredzamu vāveri.” Un šī teksta „oža”, protams, nav tikai iedzimta spēja vien. Ja to salīdzina ar putras tapšanu, tad bez iemantotās zemes, kur izaugs labība, ir vajadzīgs arkls, sēkla, mēsli un vasara. „Dotumi ir putraimi. Taču nevārīti tie der vienīgi vistām.” Ēdamai putrai būs vajadzīgs arī katls, uguns un ūdens, un… vēl arī pazemība, pazemība, pazemība (sk. Nodevības Otro vēstuli).

Šorīt mēs modīsimies siena šķūnī, augstu virs zemes. Lubiņu jumta šķirbās un caurumos vakarnakt bija redzamas zvaigznes. Rīdzinieku nupat ir pilna māja, sabraukuši divos žiguļos, Viļānu apkaimes saulīte atspīd to lakotajos sānos. Kamēr visi vēl čuč, es dzirdu babas soļus pāri pagalmam, pie kūts viņa uzrunā gotiņu, runājas pati ar sevi. Balta kaķene pinas viņas kājās. Iečīkstas akas vinda – šādu mirkli es piedzīvoju pirmo reizi, tas piepilda visu pasauli, es to atcerēšos vienmēr. Jā, tā tiešām ir: „Pagātne ir mana zemūdens daļa. Bez atmiņas es pārvērstos no leduskalna par putu piku.”²

1. Regīna Ezera. Raksti. 1. sēj. Rīga: Nordik, 2000.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Romāna Varmācība epigrāfs.  (atpakaļ uz rakstu)