punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dāsni pret lasītāju

Zigmunds Lapsa

20/07/2020

 

Zigmunds Lapsa ir grafiskais dizainers un ilustrators, daudzu izdevniecības Mansards grāmatu noformējuma autors. Manā pieredzē atmiņā paliekošākais ir spilgti oranžais dibens uz Andrusa Kivirehka Skaistā dzīvnieka vāka, pārējam ķermenim turpinoties otrajā vākā. Līdzīga atjautība ir raksturīga daudziem Lapsas radītajiem dizainiem, taču, kā noskaidrojām šajā sarunā, triku Lapsas daiļradē tagad ir nomainījusi tiecība uz „siltumu un garšīgumu”.

Justīne Vernera

 

 

Es domāju, ka varam vienoties, ka mēs nerunāsim par mākslinieka darbu pandēmijas laikā un mēs nerunāsim par Zelta ābeles balvām.

Un mēs nerunāsim par to, kas ir latviešu dizains. (Smejas.)

 

Par to mēs arī varam nerunāt. Tātad trīs tēmas.

Skan lieliski, jā.

 

Bet ko tu dari Amsterdamā?

Dzīvoju jau ilgāku laiku. Sanāk, ka esmu visu laiku turp–atpakaļ. Es pirmoreiz tur aizbraucu 2008. gadā praksē. Man īsti nebija augstākās izglītības, bet es gribēju mācīties Londonā, Senmārtinā, bet mani nepaņēma. Patiesībā man naudas tāpat nebūtu bijis. Es padzirdēju par to prakšu lietu – aizej pie kādas mazas studijas praksē, patiesībā var visu ko foršu samācīties. Es aizbraucu uz vasaras kursiem uz to pašu Senmārtinu, tur bija portfolio kurss. Principā ar tiem darbiem, ko tur sataisīju, es pieteicos praksē Amsterdamā, mazā studijā, kas man riktīgi patika. Tā tur sākās. Bet man patīk tas Dutch dizains, vēl arvien ir interesants.

 

Vai kaut kādā ziņā tavu profesijas izvēli noteica iespēja ceļot, pārvietoties, ņemt darbu līdzi?

Ne tā, ka apzināti. Tā vienkārši sakrita, bet beigās es sapratu, ka tiešām varu strādāt no jebkurienes. Bet, kad es sāku, tad par tādām lietām nedomāju.

 

Kā tu nonāci līdz grāmatu dizainam?

Interesējoties par literatūru. Jo es sīks daudz lasīju. Mamma literatūras skolotāja! Nē, tas jau baigi neiespaido. Bet, jā, vienmēr lasīšana ir riktīgi piesaistījusi. Sāku es jau vairāk reklāmā kā īsts latviešu cilvēks no manas paaudzes, jo Latvijā pat dizaina studiju nebija. Līdz divdesmit viena gada vecumam visi strādāja par ārtdirektoriem. Jo neviens neko nezina. Ja tu zini fotošopu, tad ir baigi okej – mēs tevi ņemam. Bet es sapratu, ka ir arī tas dizains. Nevis dizains, kas ir hotdogiem, bet ko vari uztaisīt kultūras jomā. Ir kultūras konteksts, un tie cilvēki kultūras jomā arī ir vairāk vizuāli izglītoti, un tu vari atļauties arī bišķiņ interesantāk taisīt. Tā man bija lielā atklāsme, ka bez reklāmas ir vēl arī dizains – dizains. Tā es sāku ar to. Tās bija lietas kultūras jomā un arī brendings. Ar grāmatām man likās superīgi tas, ka tā ir attēlu veidošana, brendingā ir bišķiņ cita specifika. Man patīk attēlus veidot sprintos, un grāmatām ir forši tas, ka tev ir jāuztaisa viena, un ar nākamo jau vairs nav jābūt saiknei, ja vien tā nav sērija. Tu vari taisīt nākamo pilnīgi savādāku. Man likās, ka tas ir forši –  visu laiku trenēties un taisīt kaut ko jaunu, izmēģināt jaunas lietas. Turklāt tu izlasi kādu foršu grāmatu.

 

Tu nekad neesi taisījis dizainu grāmatām, ko neesi lasījis?

Esmu, bet tie ir izņēmumi. Tie ir bijuši daži krimiķi vai kas, kur es esmu ļoti centies, bet krimiķis nav īsti mans. Jo man liekas, ka es lasu filmu. Man šķiet – tad jums vajadzēja taisīt filmu, bet es saprotu, ka tā ir žanra specifika. Ir daiļliteratūra, ir krimiķi, un tie ir forši paši pa savam. Bet, jā, es nāku grāmatu dizainā vairāk no parastā kultūras grafdizaina.

 

Kā sākās tava sadarbība ar Mansardu?

Es viņiem aizrakstīju e-pastu. Viņi teica – forši! Un tad mēs satikāmies. Man liekas, tas bija kāds 2012. gads, kad uztaisījām pirmo grāmatu. Viņi ir superatvērti un drausmīgi brīvi. Ļoti reti ir bijis, ka viņi saka – nē, nu šitais galīgi neder. Es jutos ar viņiem brīvi, varēju visādi eksperimentēt.

 

Kā tu jūti vai grāmatas dizains vairāk ir vajadzīgs izdevējam vai arī tu lasītājam taisi?

Noteikti lasītājam. Bet tur sākas risks. Ka tev ir jāizdomā, lai neviens nebūtu pārāk apdalīts tajā trijniekā: tu, izdevējs un lasītājs. Loģiski, ka tev ir kaut kādas savas ambīcijas, ir izdevēja ambīcijas, un tad vēl vajag tā, lai lasītājam arī ir interesanti.

 

Vai dizains ir arī grāmatas reklāma? Tas tomēr ir pirmais, ko potenciālais lasītājs redz grāmatnīcā, un pēc tā nosaka, vai viņš to grāmatu vispār pacels.

Tas ir sarežģīti. Es vēl aizvien nezinu, vai ir labi taisīt, teiksim, kaut ko interesantāku ar risku, ka kādam tas liksies pārāk dīvaini, vai kaut ko drošāku ar domu, ka vairāk cilvēku to izlasīs. Ārzemēs, šķiet, biežāk ir otra galējība. Latvijā daudzām izdevniecībām tas mārketinga koncepts gandrīz neeksistē, bet ārzemēs man daudzviet tas liekas pārāk stingrs. Viņiem tur ir mārketinga nodaļas un tā tālāk. Latvijā viss ir tā ļoti savvaļi un skaisti. Bet, jā, tās lietas ir sarežģītas – jo sevišķi Latvijas tirgum.

 

Bet grāmatām vispār vajag dizainu? Ja nu mēs, piemēram, vienojamies, ka tā nav. Ka visām grāmatām teksts ir Times New Roman fontā, tādā un tādā izmērā, un viss. Kas mainās? Vai grāmata kaut ko pazaudē?

Es domāju, ka tad cilvēki kaut kādā citā veidā gribētu uzzināt, kas tur ir iekšā. Viens veids – viņi katru šķirstītu un nedaudz lasītu.

 

Vai tu kā grāmatas mākslinieks nedaudz izjūti varu pār potenciālo lasītāju? Ka tu viņam vari izstāstīt pārāk daudz, sākt teikt priekšā? Nav bail par to?

Bail ne, bet..

 

Atbildība?

Atbildība, jā. Tas ir izaicinājums. Tāpēc es vienmēr atsakos likt uz grāmatas vāka jebkādu seju. Lasot, atšķirībā no filmu skatīšanās, manuprāt, skaistums ir tajā, ka tēlus vari vizualizēt pats. Man šķiet, ja uz grāmatas uzliec kāda varoņa seju, ir kā tu teici – tu burtiski nozodz tam cilvēkam iespēju iedomāties. Līdzīgi var domāt par grāmatām, kas ir ekranizētas. Pēc noskatīšanās esi vīlies vai priecājies, ka grāmatu  izlasīji pirms tam. Jo biji iedomājies, ka varoņi izskatās pilnīgi citādāk. Šis aspekts vienmēr ir riktīgi interesants. Bet, protams, tas ir ne tikai par sejām, bet arī to, ka nevari ielikt vienu kodolu vai kaut kādu grāmatas morāli. Es domāju, ka vari… Nu, jā, ieintriģēt, un tad tālāk atstāt gana daudz vietas, lai lasītājs pats var uzburt to pasauli. Ir baigie riski. Tādā ziņā tas viss ir ļoti vardarbīgi.

 

Kāds tev ir pats process? Es uzdrīkstos teikt, ka tavi vāku dizaini bieži vien ir asprātīgi, tu izdomā lietas, kuras citiem neienāktu prātā apspēlēt. Tas notiek ātri, vai arī tev ir ilgi jāsēž un jādomā, kamēr līdz tam nonāc?

Man tas aizvien vairāk un vairāk ir taisīšanas process. Ir jābūt konkrētiem elementiem, kurus es it kā mīcu. Jaucu ārā, lieku kopā pa jaunam, un kaut kas sāk izkristalizēties. Protams, visinteresantāk ir tad, ja pašam parādās kaut kāda nejaušība: „O! Šitais baigi interesanti.” Bet, paejot atpakaļ uz to skatītāja iesaistīšanu – viena metode ir, ka tu uztaisi kaut kādu savu ideju, bet paņem nost tieši tik daudz, lai skatītājs var to, ko tu paņēmi nost, pats pielikt klāt. Viņš nedaudz iesaistās idejas veidošanā. Tu atstāj brīvu vietu, lai viņš pats var kaut ko savā galvā izdomāt. Tas ir vienīgais dāsnums, ko varu sniegt, – ja izdodas. Kad skatītājs varbūt trīs sekundes paskatās un pats saprot: „Ha! Tur kaut kas tāds ir!” Tas moments. Bet asprātības, protams, ir riskanta lieta. Kā ar visu asprātīgo – tu pasmejies, bet cik ilgi? Man smalkāk liekas, ja asprātība ir tāda ilglaicīgāka. Tagad es varbūt pat mēģinu taisīt vairāk kaut ko noskaņīgāku, mazāk uz trikiem.

 

Es tieši gribēju vaicāt, kā tu pats grāmatu dizainā laika gaitā esi mainījies. Kādas prioritātes ir tagad?

Nu, jā, mazāk triku, varbūt vairāk noskaņas. Un noteikti mazāk abstrakti un vairāk figuratīvi. Man bija viens posms, kad  ļoti daudz taisīju burtus kā attēlus, un tas man kompensēja to, ka man nebija pārliecības par zīmēšanu. Tad tu vienkārši ņem tos burtus un mīci. Tur jau ir kaut kāda forma, tāpēc ir vieglāk. Bet patiesībā, ja es varētu – un uz to es arī lēnām eju – vienkārši ideju figuratīvi parādīt, neizmantojot burtus, burtus noliekot, lai viņi dzīvo savu dzīvi, tas man liekas interesantāk.

 

Vai ir grāmatu dizaini, uz kuriem atskatoties tu būtu kaut ko darījis citādāk? Tā grāmata jau paliek tāda, kāda tā ir.

Tas ir briesmīgi. Ir daudzi, par ko ir kauns, vai liekas, ka nebija godīgi, vai nav forši. Un ir daudzi, kur es tagad vienkārši pamainītu kaut ko.

 

Ko tu mainītu?

(Pauze.) Atkarībā no konkrētā gadījuma. Domāju, var atrast kaut kādu dāsnumu pret lasītāju… Tagad es varētu taisīt kaut ko garšīgāku un siltāku, un mazāk aukstu un tādu „hei, paskaties, ko es izdomāju!”. Vecajās grāmatās bieži redzi, ka vecie ilustratori – tad, kad kompja nebija, viņi jau visi mācēja zīmēt, – bija dāsnāki un bagātīgāki tajās formās. Tur ir kaut kāds siltums un garšīgums, viņi izveido tev pasauli, kurā ienirt. Ar to visu sauso grafdizainu un minimālismu tu bieži vien ej tādā aukstumā, tieši kā tu teici, – o, reku, riktīgi asprātīgi! Un aizej garām. Pat nepadomā, kas par grāmatu. Es no paša sākuma to zināju, taču nemācēju īsti… Baigi ilgais ceļš man pagāja, lai līdz tam tiktu, bet, jā, es gribu taisīt bišķi siltāk, atmosfērīgāk, dāsnāk un godīgāk pret grāmatu. Mazāk asprātīgi, sausi, tipa baigi cool. Cool vienalga vajag. Pirmajā acumirklī vajadzētu tā kā disko – lai lasītājs grib ieiet iekšā paskatīties, kas ir tajā disenē. Abiem līmeņiem jābūt. Jā, daudzām manām grāmatām vienkārši nebija tās diskotēkas.

 

Ir grāmatas, kurām tu nemūžam neuzņemtos noformēt vāku?

Tām, kas man liktos neētiskas. Vai arī trešam, ko pat nevaru palasīt. Es nezinu, vai vispār var uztaisīt kaut kam, kas tev nepatīk. Cik ļoti var uztaisīt?

 

Vienīgais, ka vari sabotēt – uztaisīt to vāku tik drausmīgu, lai neviens nepērk.

Jā, tas būtu interesanti. Bet es tā nekad nedarītu.

 

Kas, tavuprāt, ir slikts grāmatu dizains? Ir izdevniecība – neteikšu, kura –, kas aizraujas ar to, ka uz vāka liek to, kas ir darba nosaukumā. Ja nosaukumā ir minēta bāka, tad būs kaut kur sadabūts bākas stoka attēls, ja sala, tur būs sala. Manā izpratnē nekā šausmīgāka nevar būt. Reizēm pat labām grāmatām ir drausmīgi vāki. Vai arī tu esi pamanījis, ka joprojām ir arī ļoti, ļoti slikti dizaini?

Labāk arī nevarētu pateikt. Man arī tas šķiet ļauni pret to lasītāju, jo tu principā mēģini pateikt, ka viņa izdoma ir nulle. Tomēr ir forši arī lasītāju iesaistīt dizainā. Protams, var redzēt arī, ka ir steigā, pavirši uztaisīts, – tas jau nevienam nav patīkami.

 

Vai tev sanāk arī komunicēt ar autoriem?

Pareti, bet sanāk.

 

Un viņi tev dod brīvību?

Daļa pasaka, ka ir vairāk literāri cilvēki, mazāk vizuāli. Ātri atzīstas un tad diezgan man uzticas. Nav bijuši konflikti. Ja autors iesaistās un beigās ir priecīgs, tas ir ideāli. Esmu dzirdējis stāstus, ka autoram kāds nav paspējis parādīt, grāmata ir izdota, viņš ierauga un ir šausmās. Ja viņš grāmatu ir rakstījis, piemēram, desmit gadus un viens uztaisa vāku četrās stundās, jo viņam vēl citi jātaisa, – tas moments, man liekas, ir diezgan tricky. Autora svētībai vajadzētu būt.

 

Kā tu jūties par to, ka tas ir vairāk pasūtījuma darbs, nevis tu atrodi grāmatu un izlem – o, šai es gribētu uztaisīt dizainu? Vai tev nepietrūkst pašinicatīvas?

Tas jau ir vieglāk. Otrā gadījumā tu vari iet mākslas virzienā. Bet par dizaineriem jau biežāk kļūst tie, kuriem vieglāk reflektēt un strādāt ar ierobežojumiem un kā pingpongā kaut ko sist pretim, nevis radīt no nulles un vēl izdomāt, kam radīt. Tādā ziņā es jūtos pilnīgi komfortabli. Man vismaz iedod sākumpunktu.

 

Šobrīd strādā pie dizaina kādai Latvijas grāmatai?

Nē, tāpēc biju pārsteigts, ka mani uzaicināja uz interviju. Es Latvijai ļoti sen neko neesmu taisījis.

 

Belševicas dienasgrāmata,1 kas nupat iznāca, ir tavējā.

Jā, pēdējā. Bet to mēs ar Mansardu iesākām ļoti sen, un šī bija kā sērijas turpinājums. Tas pats bija Čaklajam – otrā grāmata iznāca.2

 

Bet tu neslīdi projām no Latvijas izdevniecības nozares?

Mansards tagad bišķiņ ar citiem strādā, arī bišķiņ mazāk izdod. Es jau pārsvarā tikai ar Mansardu strādāju. Man tas grāmatdarbs varbūt ir puse no visiem darbiem. Vēl ir arī festivāli, mūzika, kino. Tas man šķiet arī veselīgi.

 

Plakātu dizains?

Jā, vai tas pats Skaņu mežs –  tam vajag dažādus materiālus, bukletus. Izstādei var būt katalogs. Nekad nav bijis tā, ka tikai grāmatas veidoju.

 

Kādā intervijā teici, ka grāmatu vāki ir kā mazi plakāti.

Jā, līdzīgi, bet ar savu specifiku. To es teicu pašā sākumā, tagad man viss šķiet sarežģītāk.

 

Kādā ziņā?

Varbūt tāpēc, ka tagad nedaudz vairāk un niansētāk izjūtu to grāmatas vāku. Tam tāpat kā plakātam ir jānostrādā ātri, jāpiesaista uzmanība. Protams, uz plakātu var skatīties arī ilgāku laiku, apstāties un papētīt. Bet grāmata stāv mājās, plauktā, un tu to turi rokās. Tā tomēr ir tuvāks objekts, ko tu lieto ilgāk. Grāmatas vākā ir jābūt daudziem līmeņiem – tam ir jāpiesaista uzmanība, jo jāsacenšas ar citiem vākiem, bet tajā pašā laikā tu ar to pavadi riktīgi daudz laika. Tas var būt pētāms daudzos līmeņos.

 

Un grāmatas materiāls, papīrs arī ir tavā pārziņā?

Tas ir sarežģītāk. Diemžēl attālums nospēlē lomu. Man ļoti labpatiktos vairāk strādāt ar tipogrāfijām un „papīra cilvēkiem”, un tā tālāk. Bet esot attālināti, man sanāk uz pusi. Protams, ka man ir kaut kādi papīra sampli, bet tas nav ideāli. Arī tad, kad palaiž uz druku, – tai procesā ir forši būt klāt. Tā man pietrūkst – būt uz vietas un ar papīru paspēlēties, ilgāk tam pieiet. Kaut ko jau tāpat mēģinu. Man cietie vāki liekas drausmīgi smalki un izšķērdīgi, un lieki. Savukārt Latvijas tirgus it kā mēģina pateikt – ja nebūs cietajos, mēs vispār nepirksim. Tas pats arī par matētu un laminētu. Kādam var likties, ka, ja ir matēts, vāks nobružājas un ir slikta grāmata. Bet, ja laminēts, tad visu laiku svaiga. Ko es saprotu. Tad Mansardā vienai grāmatai uztaisījām tādu eksperimentu – uz lamināta ar sietspiedi uzklājām vēl daļu dizaina. Man nepatīk, ka lamināta dēļ nav taktilitātes. Tad sanāca, ka ir taktils lamināts.

 

Taktilitāte ir dzīvīgumam, saskarei?

Man šķiet, tas lamināts ir kā maize celofānā. Bet tā ir arī gaumes lieta.

 

Ko tu šobrīd lasi?

Es mēģinu variēt valodas. Ja esmu daudz lasījis angliski, izdomāju, ka jāpalasa kaut kas latviski vai krieviski. Vienu no pēdējām izlasīju Toma Makkārtija Reminder un brāļu Strugacku grāmatu, uz kuras ir bāzēts Stalkers.3

 

Kādi tām bija dizaini?

Man dizaini nav svarīgi. (Smejas.) Dīvaini, bet es nekad neesmu izvēlējies grāmatu dizaina dēļ.

 

Man tas liekas pilnīgi normāli. Ka neinteresē.

Manā grāmatplauktā ir visbriesmīgākie dizaini, bet man ar to nav nekādu problēmu. Patiesībā maniem draugiem, kas nav dizaineri, ar to ir lielākas problēmas nekā man. Draugs, kas man iedeva Strugacku grāmatu, teica: „Bet nu neskaties, riktīgi nesmuks dizains!” Bet man likās: „Vāu, riktīgi deviņdesmitie, eksotiski!”

 

Paša dizainera vienaldzība liek paļauties uz citiem, ka viņiem ir vajadzīgs tas labais dizains…

Nevar jau saprast, cik tas dizains ir vajadzīgs. Man nav tādas fiškas, ka dizains padara cilvēku dzīves labākas.

 

Es domāju, varam vienoties, ka bez dizaina var dzīvot, bet, ja tas ir, ir forši.

Bišķi interesantāk. Tas arī viss.

 

Foto: Gints Ivuškāns

  1. Belševica V. Dienasgrāmata 1947–1960. Rīga: Mansards, 2020.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Čaklais M. Raksti 2. Rīga: Mansards, 2020.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Stāsts Pikniks ceļa malā.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu