punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Par Paulu

Ieva Lešinska

23/07/2020

 

Pauls ir bijis mans kolēģis (Latvijas Literatūras centrā, Rīgas Laikā, Normunda Naumaņa biedrībā), redaktors (šķiet, divām grāmatām), tulkojamais autors, tuvākās draudzenes dzīvesbiedrs un tad jau vienkārši draugs. Nezinu gan, kāpēc saku „vienkārši”, jo, pirmkārt, no maniem nedaudzajiem draugiem neviens nav vienkāršs, un tāds nebija arī Pauls – par spīti tam, ka šķietami visu par sevi atklāja regulārajos blogos un sociālo tīklu ierakstos, nemaz nerunājot par grāmatām. Būtu drauga necienīgi liekuļot arī pēc viņa nāves – reizēm, bet pēdējā gadā jau itin bieži šķita, ka tā visa ir par daudz. Ka ne viss ir vienlīdz pārdomāti, izsvērti, savākti. Ka ne viss varbūt jārāda citiem. Ka der sevi parediģēt. Ka tad, ja brīdi paklusētu, varbūt nākamais teksts būtu patiesi spožs. Tāpēc man vislabāk patīk Paula, šķiet, pati īsākā grāmata – 18.

Tagad, to rakstot, sāku aizdomāties, kas tas man par „klikšķi” uz īsumu un atturīgumu, bet acīmredzot tāds ir. Un Pauls bija arī tāds – jā, daudzrakstītājs, bet arī mazrunātājs. Mazrunīgums gan izpaudās tikai attiecībā uz sevi pašu un savām sajūtām. Par lietām – kā reizēm šķita, par pilnīgi visām – viņam sakāmais bija. Par jaunu grāmatu, filmu, dziesmu, izstādi, zinātnes atklājumu, parasti ar ievadošu jautājumu – vai tu jau redzēji? Lasīji? Dzirdēji? Tā kā bieži vien nebiju ne redzējusi, ne lasījusi vai dzirdējusi (pa kuru laiku?!), tad varēju noklausīties īsu faktu izklāstu, pēc kura sekoja Paulam raksturīgais paklusais, it kā iekšupvērstais, it kā sevi atvainojošais smiekliņš: nav jau nekas īpašs, es jau tikai tāpat. Viņš nekad necentās izlikties gudrāks un superīgāks nekā bija, nekad neliekuļoja ieinteresētību tematos vai cilvēkos, kas viņam bija vienaldzīgi. Taču reizēm šķita, ka viņu interesē gandrīz viss un gandrīz par visu viņš kaut ko arī zina. Lietojot Jesajas Berlina populāro salīdzinājumu – šajā ziņā viņš bija lapsa, nevis ezis. Turpinot dzīvnieku metaforu – Pauls vienmēr rakņājās un ošņājās. Un vēl viņš ķimerējās. Ķimerēšanās, kā pats atzina, viņam esot no tēva. Ja uz galda mētājās dzirkstošā korķis un korķuviļķis ar nazīti, tad drīz vien jau tur stāvēja sīks bruņinieciņš ar vēl sīkāku zobentiņu un vairodziņu.

Jā, mēs ar Paulu esam kopā dzēruši. Esam arī kopā ēduši, dejojuši, lasījuši, klausījušies, skatījušies, runājuši, dziedājuši un smējušies. Esam intensīvi sarakstījušies. Esam raudājuši kopā. Es esmu par viņu priecājusies, bet esmu arī dusmojusies. Viņa dēļ un par viņu man ir sāpējis. Taču nāve ar vienu vēzienu ir aizslaucījusi visu lieko. Tagad vairs tikai domāt, mīlēt un lasīt.

Dalies ar šo rakstu