punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sudraba laikmeta īsa antoloģija: simbolisms III (jaunsimbolisti)

Vjačeslavs Ivanovs, Andrejs Belijs, Aleksandrs Bloks

24/07/2020

 

Dzejnieks, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, literatūras kritiķis, pedagogs, dionīsisma apoloģēts Vjačeslavs Ivanovs bija neapšaubāma Sudraba laikmeta autoritāte. Ieguva filologa un vēsturnieka izglītību Berlīnes Universitātē. Būdams gados vecāks, tomēr pieskaitāms pie jaunsimbolistiem, jo kā dzejnieks un domātājs nobrieda pusmūžā. Viņa dzeja tiek uzskatīta par visai sarežģītu, jo ir piesātināta ar plašām kultūras vēstures alūzijām. Viņa dzīvoklis Pēterburgā – tā saucamais „Tornis” – kļuva par Krievijas intelektuāļu pulcēšanās vietu. 1909. gadā nodibināja Dzejas akadēmiju. 1924. gadā emigrēja uz Itāliju, kur pasniedza slāvistiku.

Ekscentriskais dzejnieks, prozaiķis, kritiķis, dzejas teorētiķis Andrejs Belijs (īstajā vārdā Boriss Bugajevs) bija viens no ievērojamākajiem krievu simbolisma un modernisma pārstāvjiem. 1903. gadā absolvēja Maskavas Universitātes fizikas un matemātikas fakultāti. Aizrāvās ar Rūdolfa Šteinera antroposofijas mācību. Osips Mandelštams Belija ritmizētos, ornamentālos, psiholoģiskos romānus apzīmēja kā „krievu psiholoģiskās prozas virsotni”. Nekrologā, ko uzrakstīja Boriss Pasternaks un Boriss Piļņaks, Belijs trīsreiz nosaukts par ģēniju. Viņa smadzenes tika izņemtas un glabājas Krievijas Zinātņu akadēmijas Cilvēka smadzeņu institūtā. 1978. gadā Krievijā iedibināta prestižā Andreja Belija prēmija.

Dzejnieks, dramaturgs, publicists, tulkotājs, kritiķis Aleksandrs Bloks jau dzīves laikā ieguva literatūras klasiķa statusu. Nereti līdzās Aleksandram Puškinam tiek uzskatīts par otru dižāko krievu dzejnieku. 1898. gadā Bloks uzsāka studijas Pēterburgas Universitātes juridiskajā fakultātē, bet 1901. gadā pārgāja filoloģijas fakultātē, kuru beidza 1906. gadā. Bloka pirmajā daiļrades posmā dominē simbolisma literatūrai raksturīgais individuālisms, misticisms, sapņainība, vizionārisms, platoniskas mīlestības apdvests, dievišķots daiļās dāmas tēls. Pēc 1905. gada revolūcijas Bloks vairāk pievēršas tēmām, kas saistītas ar sabiedrības problēmām, tautas un inteliģences atšķirtību, Krievijas nākotni. Kā viņa pāragrās nāves cēlonis tiek minēta smaga depresija un radošā krīze, kuras pamatā bija vilšanās revolūcijā un jaunajā režīmā.

Atdzejotājs

 

Vjačeslavs Ivanovs (1866–1949)

 

Dionīsa vīna dārzs

Ἄμπελος δ’ἦν κατηφής, και σκυθρωπὸς οἶνος, και βότρυς ὥσπερ δακρύων.
Himerius

Vīna dārzu savu rauga, savu izredzēto, Dionīss;
Divas sievas tumšās drānās – divas vīnkopes – tam seko līdz.
Saka divām skumjām sardzēm – divām vīndārzniecēm – Dionīss:
„Vīndārznieces, Bēda, Moka, savu aso nazi paņemiet;
Nogrieziet nu, Bēda, Moka, manas izredzētās vīnogas!
Vāciet asinis iz ogām, asaras iz zelta ķekariem, –
Bēdu spiedē – tīksmes ziedu, tīksmes spiedē – moku purpuru;
Veldzējiet ar sārtas jūsmas kaislo valgmi manu Grālu kaismīgo!”

Ne vēlāk par 1892. g.

 

Pamošanās

Un aizmigušam līdzīgs es biju
Rozā vakarā
Uz ļodzīga klāja,
Kad peldētāji klaigājot
Enkuru ceļ.

Pamodās – lūkojas
Kuģa viesis:
Pārkāries uguns redzokļiem raugās
Un elso
Dzīvs dzelmājs…
Baiss dzelmājs
Apakšā rūc…
Nevaldāms vējš liec
Sīkstos mastus,
Kas svārstās no zvaigznāja
Līdz zvaigznājam…

Lūkojas – neelpo
Uzticamā krasta dēls,
Pazudis dzelmēs…
Un ar viņu kuģo,
Uzticīgāk par krastu,
Stūrmaņa zvaigznes!

 

Burvīgais rudens

Burvīgais Rudens
Dzenā bālganās lapas:
„Lidojiet projām
Pie Aīda ēnām,
Kas mūžīgi raud
Par neilgo dzīvi!
Laidieties prom
No ganībām,
kas jaunu ziedoni gaida!”

Nolaižas nakts,
Un no melnajām debesīm
Nāves ganībās
Salti noraugās
Mūžīgās zvaigznes.

Svētlaimīgs tas,
Kura spārnus
Diženais gars
No nāves ganībām ceļ
Brīvē uz liesmainām tālēm!
Sēd izredzētais
Mūžības troņos –
Un ar debesu gariem,
Stingā mirdzumā valdot,
Skalojas eona viļņos
Ap cerību,vēlmju
Un šķiršanās salu,
Kur dzīve –
Vien mirklis.

 

Lapkritis

Purpura biežņā
Marmora Pāns
Ar stabuli dīku
gulšņā pie valgmes:
„Pūt, Akvilon,
Stabuli manu,
Snaudu man lolo!
Sārtojiet spilgtāk,
Rītausmas saltās,
Sagaidot nakti!
Riņķojiet ilgāk,
Dzeltenās lapas,
Pār melnajo valgmi!
Gaida joprojām
Likteni lemto
Tumsības klēpis…”

Dzeltenās lapas
Dzen vējš uz bālgano krastu;
Diženais gulbis aizslīd starp tām,
Bet varoņu cienīgā Mūza
Ar marmora rakstiem
Aklām, tak vērīgām acīm
Lūkojas viļņos –
Un domā:

„Pār likteņu tumšsārto klēpi,
Ko iekrāso mirklīgās dzīves
Novāktā raža,
Starp gaistošām paaudzēm
Kā karalisks gulbis
Slīd jūsu nāvīgais sāncensis,
Titānslepkavas, –
Likteņvīrs! –
Un vēsu skatienu mēra
Bezdibens mīklas;
Un, stingušo laiku atvaru pētot,
Atpazīst
Drūmo ūdeņu lolotu
Pats savu tēlu…”

 

Atbalsis

„Slepenais!” saucu, cik spēka. „Atbildi jel, ja tu esi!”
     Kāds: „Atbildi jel, ja tu esi!” – atsaucās man.

Nokliedza vēlreiz: „Tu – esi!…” Attraucu priecīgs: „Lūk, šeit es!”
     Kāds atsaucās atkal: „Lūk, šeit es!” – un palika kluss.

„Tevis nav!” bļāva mans niknums. „Tevis nav!” auroja svešais
    Un nicīgi mēdījās vēl: „Tevis nav!…”

„Masku rauj nost!” es noskaities kliedzu; kāds uzstāja atkal:
   „Masku rauj nost!” Gaidīja pusnakts. Es paliku mēms.

„Posts man! Es saucu pats sevi!” balsī bij’ izmisums jaušams.
    Un noteica bezcerīgs kāds: „Es saucu pats sevi!…”

 

Andrejs Belijs (1880–1934)

 

Mani vārdi

Ir mani vārdi – pērļains izvirdums,
strauts mēness sapņos – bezjēdzīgs,
bet putains,
tie – kaprīzs lidojums,
caur miglu traucošs putns.

Ir mani sapņi – māņu nopūtas,
tie – as’ru ledāji, kas zaigo brīžiem,
un milža ākstības,
kurš svelpj uz pundurīšiem.

Bet mīlestība – skumīgs, saucošs zvans,
kas ieskanas un traucas citur zvanīt, –
mīļš, miglains sapnis mans
kaut kad jau agrāk manīts.

1901. g. maijs

 

Melanholija

M. J .Šikam

Pret rītu pieklust restorāns.
Bet feju atlass šalc vēl jauki
Un ērģeles joprojām skan.
Steidz sulaiņi un nošķind trauki –

Starp kabinetiem. Aizmirsies
Kā ēna klīstu loku lokiem.
Drīz zelta diena sitīsies
Pret šiem te aizdūmotiem logiem,

Kā dimants dzirkstīs spogulis,
Un gaismas pirksti posīs placi…
Tur, ārā – gāzes lukturis
Vēl lūr ar ugunīgu aci.

No zemes tvans virs pilsētas
Pār ielām veļas, debess bālē.
Virs galvas zālē – ārijas
Bez atbildes skan kaut kur tālē.

Ij mirt, ij dzīvot skumīgi
Man šajā zemes dzīvē bija.
Tur, griestos – gaismas atspulgi
No gaisa mežģīnēm un vijām

Drīz rotāsies, jo saule lec,
Lai visas vietas apgaismotas.
Tur, spogulī, blāv siluets –
Mans dubultnieks pie manis dodas –

Ar galvu sveicinoties māj,
Un dziļi bezcerīgās mokās
Viņš spoguļdzidrā dzelmājā
Lauž izmisīgi stieptās rokas.

1904

 

Draugiem

N. I. Petrovskai

Zelta mirdzai noticēju,
Bet no saulstaru bultām nomiru.
Ar prātu gadsimtus mērīju,
Bet dzīvi nodzīvot nemācēju.

Nesmejiet par dzejnieku, atnāciet ciemā:
Paņemiet ziediņu līdz.
Uz krusta man vasarā, ziemā
Porcelānvainags trīc.
Uz tā puķes apbružātas.
Izbalējusi svētbilde.
Smagas plātnes klātas.
Gaidu, lai atbīda.

Pažēlojiet, atnāciet,
Kā vainags pretī metīšos,
O, iemīliet mani, iemīliet –
Varbūt nebūtību pārmākšu, varbūt modīšos,
Pārnākšu!

1907. g. janvāris

 

Vilnis

I. N. Borozdinam

Un melna nakts. Kad melnnakts uzausa,
Nakts melno kausu sausu izgāza, –

Nakts kausu, zvaigžņu zaigu sējošu,
Nakts kausu, zelta tvaiku lejošu,

Lai piena tvaiks, lai piena ceļa tvaiks,
Kā mūžīgs vaigs nu pieglaustos tev maigs.

Jel pieglaudies! Un dzīlēs ieklausies:
Līdz savā dzimtā vilnī metīsies,

Ko dienu krasts sensenis aizskalo…
Kāpj vilnis: iemalko to, iemalko.

Un tumšā, tumšā straumē aizrautam
Tev krūtis apmazgās ar putām zvaigžņotām.

Tas – piena tvaiks; tas – piena ceļa tvaiks,
Aizvienu tvaiks sauc ceļā…aizmigt laiks.

1908. g. aprīlis

 

Aleksandrs Bloks (1880–1921)

 

Draugiem

Jel klusējiet, ienīstās stīgas!
A. Maikovs

Cits citu mēs apslēpti nīstam,
Tik skaudīgi, sveši arvien,
Ja varētu dzīvot un strādāt
Bez izsenā naida ik dien’!

Ko darīt! Ikviens taču centās
Lai saindēts mājoklis savs,
Ar indi ir slacītas sienas,
Pat galvu kur atbalstīt nav!

Ko darīt! Vairs neticot laimei,
Mums prāti no smiešanās jūk,
Un dzērumā redzam no ielas,
Kā mūsējie mitekļi brūk.

Mēs pieviļam draudzībā, dzīvē,
Un melšam vien tukšu paties,
Ko darīt! Mēs ieminam taku,
Kur nākamās paaudzes ies!

Kad savulaik nātrēs pie žoga
Jau nabaga kauliņi pūs,
Kāds nākotnes vēsturnieks pētīs
Un rūpīgi apcerēs mūs…

Vien, nelietis, nomocīs bērnus,
Kas draņķīgos citātus kals,
Un centīsies ielāgot gadus,
Kad dzimām, kad pienāca gals…

Skumjš liktenis – dzīvot tik smagi,
Tik līksmam un nomāktam būt,
Un kritiķu ierindas vairot,
Par upuri docentam kļūt.

Tā gribētos nezālēs iekrist
Un aizmigt uz mūžiem turpat!
Jel klusējiet, grāmatas nīstās!
Jūs nerakstīju nekad!

1908. g. 24. jūlijs

 

***

Es pienaglots pie kroga letes.
Sen pilnā. Man – vienalga viss.
No manas laimes – vairs tik sliedes,
To trijjūgs miglā aizvedis…

Trauc kamanās prom tālēs saltās,
Grimst laiku sniegos, pagātnē…
Vien pakavmestās sidrabšaltis
Vēl palikušas dvēselē…

Zib dziļā tumsā dzirksteļnītis,
No dzirkstelēm kļūst naktī zaigs…
Šļupst zirgam sietais zvārgulītis
Par to, ka beidzies laimes laiks…

Un tikai zirglietas no zelta
Var ieraudzīt… Var saklausīt…
Bet, dvēselīt… tu plītē velti…
Tu pilnā sen jau… dvēselīt…

 1908. g. 26. oktobris

 

***

Tur cilvēks sadega.
A. Fets

Cik grūti atrasties starp cilvēkiem
Un izlikties par nemirušu,
Un paust par kaisles traģēdijām tiem,
Kas pagaidām nav piedzimuši.

Un, naktīs murgojot, spēt pamanīt
Kaut kādu harmoniju jūtu brāzmās,
Lai varētu pēc mākslas bālās blāzmas
Reiz sadegušu dzīvi atpazīt!

1910. g. 10. maijs (1914. g. 27. februāris)

 

***

O, vēlos dzīvot nerimstot:
It visas būtnes – iemūžināt
Un sastingušo – atdzīvināt,
Vēl nebijušo – īstenot!

Kaut smagais dzīves sapnis smacē,
Kaut aizžņaudz elpu sapnis šis –
Var būt, ka nākotnē reiz sacīs
Par mani jautrs jauneklis:

Lai piedota tiek nomāktība –
Vai tā ir viņa būtība?
Viņš – gaismas bērns, viņš – labestība
Un līksmojoša brīvība!

1914. g. 5. februāris

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

 

Dalies ar šo rakstu