— Nodilums

 

***

Varbūt tu esi feminists no pulksten astoņiem līdz pieciem, bet otrajā maiņā piestrādā par trauku nemazgātāju. Lielveikalā pie kases ik vakaru tu sacel matemātikas revolūciju un tiesā dabū vienu pantu par sociālismu, otru – par kapitālismu. Pēc 20 gadiem tev piešķirs goda bakalaura grādu dzīves mākslās.

Varbūt tu esi sportists, kas sacensībās piedalās viens, bet finišē trešais. Pēc kvalifikācijas celšanas nāk diskvalifikācijas turnīrs, pēc labo darbu maratona – ētikas detokss. Kāpnes, pa kurām varētu pakāpties pāri savai patmīlībai, ir slidenas un šķības, un pašapmāns tevi kritiski vēro caur telefona kameru. Pavasarī tev galvā smaržo zāģu skaidas.

Varbūt tu esi gaisa kara dievs, kas pārkvalificējies par lidmašīnas stjuartu. Tava realitāte ir negluda kā oligarha smiekli, tavs prāts ir nemierīgs kā ar pārpratumu nošķiedies, un elpa – kontrolēta kā traumpunkts. Luksoforu koki vienaldzīgi uzzīmē dažu tavu vēlmju vektorus, bet transporta ceļi tomēr ir neizdibināmi un elkoņi – neparedzami.

Varbūt tev no obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem vajag uzcelt mošeju, kuru aizslēgt no iekšpuses. Kad telpā nodzēsīsi gaismu, ausīs sāks džinkstēt nesalasāmi burtiņi. Māņticīgie baloži solīs palīdzēt un mūžam skaitīt līdz 13, bet viņi krāpjas un neskaita vispār. Varbūt šis pasākums ir zaudējis jēgu.

 

***

Seja pie loga autobusā, bet stiklā blakus – tās atspīdums kā sena zvaigžņu gaisma. Seja atspīdumā tā pati, bet, kamēr tu skaties sejā, tikmēr atspīdumā sajaucas grimases un izteiksmes, kuras veidojuši citi brīži. Atmiņa, atstāta bez kartes un ceļazīmēm, ir mānīga. Ko gan par zvaigzni vairs zina gaisma, kad tā beidzot atnākusi līdz mums? Un ko zina atspīdums autobusa logā par domām un tēliem, kuros tas spoguļojas? Bet, tāpat kā gaisma nepazūd uzreiz pēc tam, kad nodzisusi zvaigzne, arī atspīdums neapraujas, līdzko sejā nomainās izteiksmes vai izlavās slēpta nopūta. Laiks ir distance starp seju un tās seno gaismu.

Pienāk pietura, un mēs izkāpjam ārā. Atspīdums paliek logā, bet logs – manā prātā, lai kur pēc tam tālāk brauktu autobuss. Paliek un spīd kā zvaigžņu gaisma, kaut zvaigžņu vairs nav.

 

***

Mēs esam tik tuvu, ka varam būt tikai ienaidnieki.

Tavi nospiedumi uz manām virsmām gaida skāriensmalkjūtīgi kā policists ar pieķeršanas–nozagšanas aktu aiz auss.

Plāna dienasgaisma noglāsta vaigu. Mēs izdzeram pēdējo kafiju viens no otra brūcēm. Pavasari gaidošā kastē uz palodzes dīgst jaunas valstis.

Būs karš.

 

***

Darbdienas beigās satiksmes dūkstī tu redzi zaļo signālu sev priekšā, bet straume nekust. Tikai tad, kad iedegas sarkanais, rinda par pāris mašīnām pavirzās tālāk.

Lai kurā virzienā tu skatītos, visu ieskauj sastrēgums. Satiksme zum motoru tukšgaitas bezmērķīgumā, stāsta sapni par tukšām ielām, krustojuma paātrinājumu, mūžīgu zaļo gaismu un finišu, kas vienmēr ir tikai īss pārtraukums.

Tu spēlē spēli, mēģinot uzsākt kustību vienlaikus ar priekšā esošo automašīnu. Tu mēģini iztēloties, kādus glaimus katrs no gaidošajiem braucējiem alkst dzirdēt no savas automašīnas. Tu pārslēdz radiostacijas un brīnies, cik gan to šajā pilsētā ir daudz, bet neviena neraida pilsētas pulsu.

Un tad tu palūkojies atpakaļskata spogulī un caur to tu ieskaties acīs cilvēkam, kas sēž aizmugurējā automašīnā. Tu zini, ka arī viņš tajā pašā spogulī var redzēt tavas acis. Vienu garu mirkli jūs, divi no desmitiem vai simtiem šinī ielā iesprostoto svešinieku, raugāties cits uz citu cauri stikliem un satiksmes sabiezējumiem.

Bet tad priekšā esošā mašīna sāk kustēties, tu novērs skatienu, ieslēdz pirmo ātrumu un pabrauc dažus metrus līdz nākamajam aizsprostam. Kad tu atkal paraugies spogulī, pirmītējās mašīnas vietā jau ir cita, skatiena vairs nav un mirklis ir pagājis.

 

***

Iepakotas, sasegtas un pabarotas – ziemā bites var dzīvot. Ziemā bitēm ir krājumi, ir eksistenci saudzējošs pusmiega stāvoklis un viegli zumošs siltums pasaules pašā centrā. Bet pavasaris – tas gan bites var izdeldēt līdz nāvei.

Pavasara gaiss modina, bites grib ēst un grib ārā. Bet vēsā laikā tur nav nekā, ko bites no āra gaida. Tikmēr iekšā sākas trūkums. Jo ilgāks ir pēcziemis, jo mazāk spēka paliek. Bišu saimes klēpis dilst, līdz paliek par riekšavu, tad saujiņu vien. Un, jo mazāk, jo grūtāk. Pirmajā siltajā pavasara dienā dravnieks pieiet pie stropa, un tur ir pilns ar tām, kas nesagaidīja.

Citreiz savukārt ir tā. Viņas zina, ka pavasarī ir jāaudzē jaunas bites, lai tur vai kas. Tāpat jau ziema par daudz ir ņēmusi. Un tad ir vienalga, vai ārā jau uzplaukušas putekšņu puķes; vienalga, ko stāsta laika ziņās. Bet, lai to darītu, vajag daudz barības un daudz spēka. Un, ja ārā vēl ir pārāk auksts un māllēpes nezied, bites tā arī izbeigsies — krājumi būs iztukšoti un jaunā paaudze neuzaugusi.

Bet citu reizi gadās vēl tā. Pirmajā siltajā pavasara dienā dravnieks atver stropu, un tur ir klusums. Šūnas ir, un medus arī. Bet bišu nav. Un dravnieks nekad neuzzinās, kur tās ir devušās un kāpēc. Tik vien to, ka ziema bitēm ir gara, bet deldējošais pavasara agrums – neizturams.