— Manai zemei uzbrūk

 

Opozīcijas līdere bijusi spiesta bēgt bailēs par savu un savas ģimenes drošību. Uz miermīlīgiem protestiem atbildē sekojusi vardarbība: simtiem ievainotu, divi miruši. Cilvēki aizturēti, vardarbīgi aizvelkot no ielām, viņu atrašanās vieta nav zināma. Katru vakaru ap sešiem, iekams sākas visbrutālākā policijas izrēķināšanās, tiek atslēgts internets. Baltkrievijai uzbrūk pašas Baltkrievijas valdība.

Tas, kas notiek manā zemē, nesākās svētdien, kad Aleksandrs Lukašenko bezkaunīgi falsificētās vēlēšanās atgriezās pie varas, izprovocējot pretošanās vilni. Nē – baltkrievi valsts vardarbības apstākļos ir dzīvojuši jau gadu desmitiem. Taču savā intensitātē un brutalitātē, savos centienos sodīt Baltkrievijas tautu par to, ka tā sapņo par kaut ko labāku, šīs represijas ir jauns zemākais punkts valsts vēsturē.

Falsificētas vēlēšanas Baltkrievijā nav nekas jauns; bez tām Lukašenko nebūtu varējis tik ilgi noturēties pie varas. Taču šoreiz viltojums bija tik aizvainojošs, tik pazemojošs, ka baltkrieviem tas šķita dehumanizējošs. Lai atgūtu pašcieņu, viņi devās ielās.

Viņi ir miermīlīgi un bez ieročiem, viņiem ir tikai pašu ķermenis. Viņi ir uzvilkuši baltu lentīti (atbalsta simbols opozīcijai); sievietes baltos tērpos nes puķes un dzied šūpuļdziesmas. Naktī cilvēki dzīvokļos mirkšķina gaismas. Telegram kanālos publicētos video veseli dzīvojamo namu masīvi šķiet zibināmies kā milzīgs jāņtārpiņu spiets. „Žive Belarus!”¹ no balkona atskan balss. „Žive!”² tumsā atsaucas garāmgājēji.

Naktī guļu savā gultā Itakā Ņujorkā un mēģinu aizmigt. Taču domās esmu atpakaļ Baltkrievijā, kuru atstāju jaunībā un kur regulāri atgriežos. Pieceļos un sazinos ar draugiem Baltkrievijā: tur ir jau rīts. Es esmu Ņujorkā, taču mans ķermenis dzīvo pēc Baltkrievijas laika.

Valsti kopš svētdienas pārņēmušie protesti ir unikāli. Tiem nav vadoņu, nav vadības centra, pat elementāra koordinācija ir sarežģīta, jo telefona sakari un internets darbojas slikti vai nedarbojas nemaz. Nācijā, kurai nav līdera, atbildību uzņemas katrs pats.

Cilvēki izmanto Telegram, lai norādītu savu atrašanās vietu, lūgtu palīdzību vai brīdinātu citus par policijas slēpņiem. Pašorganizētās grupās viņi iziet pilsētas ielās, it kā vēloties pateikt: es eksistēju, man ir pašcieņa, es skaitos. Baltkrievijā notiek masveida pašcieņas improvizācija, kustība pret dehumanizāciju un neredzamību.

Tā kā internets nedarbojas, informācija, kas sasniedz ārpasauli, ir fragmentāra un nepārbaudāma. Taču šausminošie mobilo telefonu video, kas tiek izplatīti Telegram, liecina par brutalitāti un vardarbību, ko atbaidošā līmenī izvērsusi policija un speciālie spēki. Miermīlīgos pūļos tiek raidītas gumijas lodes un apdullinošas granātas. Šāvieni mugurā. Steki pret neaizsargātiem demonstrantiem. Uz žurnālistiem tiek šauts, viņi tiek piekauti. Nekad agrāk baltkrievu karavīri nav tik brutāli, tik cietsirdīgi uzbrukuši savai tautai.

Un tas viss neskar protestētājus vien. Daudzus aiztur tikai par to, ka viņi gājuši pa ielu. Policija patvaļīgi aptur automašīnas, velk laukā vadītājus, piekauj, arestē. „Lasieties mājās!” kādā video kliedz policists. „Bet mēs jau esam mājās!” atsaucas kāda balss.

Pēc varas iestāžu datiem, aizturēti 6 700 cilvēki – tik milzīgs skaits, ka ANO cilvēktiesību vadītāja Mišela Bašlē to nodēvējusi par „nepārprotamu starptautisko cilvēktiesību standartu pārkāpumu”. Un pēc aizturēšanas cilvēki nokļūst ellē. Atbrīvotie protestētāji stāsta, ka vienā kamerā tiek turēti 50 vīrieši – viņiem tiek liegta pārtika un jebkāda saziņa ar ārpasauli, viņi tiek smagi piekauti. Stāsta par spīdzināšanu.

Ironiski, bet represiju nežēlība rāda, cik varena ir baltkrievu tauta. Tās pastāvēšana vien liek varai baidīties. Jebkurš garāmgājējs policijai nozīmē protestētāju, jebkurš pilsonis ir drauds Lukašenko režīmam. (Pielietotās metodes beigu beigās nedod rezultātus: pēc kārtējās mierīgu protestu dienas, pakļaujoties aizvien pieaugošajam spiedienam, valdība piektdienas rītā apsolīja atbrīvot aizturētos. Nav gan zināms, vai kādam būs jāatbild par sadistisko apiešanos ar ieslodzītajiem.)

Baltkrievi vienmēr ir gatavi pretoties. Galu galā Otrā pasaules kara laikā daudzi no viņiem izveidoja vienu no lielākajām pretošanās kustībām Eiropā. Izaicinājumam ir arī savs īpašs ritms. Vārdi tiek sarauti zilbēs: „Sva-bo-da!” („Brīvība”), „Ve-rim-Mo-žam-Pie-ra-mo-žam!” („Mēs ticam, mēs varam, mēs uzvaram”), – un iesviesti maskētajās policistu sejās, kad tie brutāli apietas ar saviem tautiešiem, „Mi-li-ci-ja-Z-Naro-dam!” („Policija ir ar tautu”).

Bet kurš ir mūsu pusē? Tu, pasaule? Vai tu jūti līdzi cilvēkiem, kuri tiek piekauti gaišā dienas laikā par to, ka vienkārši devušies uz veikalu, cilvēkiem, kam uzbrūk ar stekiem? Vai tev šķiet, ka baltkrieviem būtu aukstasinīgi jāuztver tas, ka no ātrās palīdzības mašīnas, kas it kā ieradusies palīgā ievainotajiem, ārstu vietā izbirst policisti? Cik ilgi ir pieļaujams neuzzināt, kas noticis ar taviem ģimenes locekļiem un draugiem kādā no Baltkrievijas daudzajiem cietumiem, kur darbinieki atgaiņā cilvēkus no durvīm kā klaiņojošus suņus?

Pērn Lukašenko baltkrievus nosauca par slinku „narodec” — tautiņu, kas nav pelnījusi, ka to dēvē par nāciju. Taču baltkrievi, kas vienmēr dzīvojuši vēstures reaktora iekšienē, zina labāk. Un pēdējās četrās dienās, mīlēdami cits citu un būdami solidāri cits ar citu, viņi parādījuši savam autoritārajam diktatoram, cik ļoti viņš kļūdās.

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska. Oriģinālpublikācija laikrakstā The New York Times, raksts pārpublicēts ar autores atļauju.

1. „Lai dzīvo Baltkrievija!”  (atpakaļ uz rakstu)
2. „Tā dzīvo!”  (atpakaļ uz rakstu)