— Oda paviršuma praviešiem

Par Ilzes Jansones romānu Vīru lietas (Dienas Grāmata, 2020)

Paviršības sistēmas izpēte

Rakstnieces Ilzes Jansones jaunākajā grāmatā Vīru lietas ieraugām kādas mūsdienu sabiedrības daļas dzīves ainu, kuras ārējo formu veido intelektuāli, ironiski, veiksmīgi, stilīgi indivīdi, kas pārstāv biznesa, mākslas vai akadēmisko vidi. Vadīšanas, radīšanas, runas un rakstu darbu vai, sliktākajā gadījumā, ekseļa tabulu izraisītais gurdums šajās aprindās tiek remdēts, piektdienu vakaros pulcējoties dažādās mūsdienu suareju formās, rakstnieces vārdiem runājot, kuras, tāpat kā aktivitātes sociālajos tīklos, kalpo par labu esamības apliecinājumu un iekšējā tukšuma aizsegu.

Dzīves pamatvērtības postindustriālā laikmeta pamatšķirai ir skaidras, ilgas pēc īstā un būtiskā joprojām spēcīgi gruzd, pietrūkst tikai spēka un prasmju tās īstenot. Nespēdami noturēt uzmanību, lai veidotu ilgstošas attiecības, intelektuāļi nedēļas nogalēs izmisīgi tveras cits pie cita kā pēdējā glābšanas salmiņa, taču tas, kā zināms, nav spēcīgs balsts un sniedz vien ilūziju par drošību. Dzīvi nedaudz apgrūtina arī brīvdienu pastāvīgās pavadones – paģiras, taču samazināto toleranci pret alkoholu itin labi var nomākt ar ibumetīnu.

Eksistenciālās šausmas šo nemitīgo performanču tukšuma, neīstenotā laika un būtības zuduma priekšā gan nav tik viegli atvairāmas: „Nav cilvēka spēkos izslēgt no prāta šo sakāvi, kad esi mēģinājis ielūkoties bezdibenī un pārbijies, ka tas varētu tevi aprīt uz visiem laikiem” (7. lpp.). Tam, kurš to darījis, atpakaļceļa vairs nav. Kamēr pārējie vieglu sirdi turpina planēt iluzorajā veiksmes, darbības un komunikācijas telpā, tam, kurš ieskatījies eksistences dziļumos, nākas meklēt citus ceļus.

Par to tad arī ir Ilzes Jansones „paviršības sistēmas” izpētes darbs – par tiem, kuriem ar būtības ilūziju vien ir par maz un kuri neiztur planēšanu pa virskārtu, un arī par tiem, kuri pārvar šādas esamības jēgas apšaubīšanas lēkmes un godam iet tālāk. Zaļais cerību stars viņos joprojām dzīvs, tāpēc viņi, līdzīgi Ficdžeralda varoņiem, apžilbināti ar dzīves baudīšanas un veiksmes valdzinājumu, dzīvo tāpat vien uz priekšu ar mierinājumu: „[..] rīt mēs skriesim ātrāk, žiglāk pastiepsim rokas… Un kādā jaukā rītā… ”¹

Tuvināšanās „vīru lietām”

Ilzes Jansones piektās grāmatas tēma un arī stilistiskais veidols nav saucams par pilnīgu jaunumu – šķituma un īstenības jautājumi rakstnieci nodarbinājuši jau iepriekš. Iepriekš manīts ir arī poētiskuma un izaicinoši huligāniskas izteiksmes savijums kopā ar sartriski filozofiskajiem dziļurbumiem, kas apvienoti ar ironiski trāpīgiem dažādu cilvēcisko izpausmju fiksējumiem. Lakonisma, precizitātes un koncentrācijas pakāpe Vīru lietās gan ir cita. Teksta psiholoģiskais un filozofiskais spriegums ik pa laikam mudina lasītāju apstāties un pārlasīt, vai saprasts pareizi. Aiz pateiktā palicis blīvs nepateiktā slānis, kura uztverei orientieri netiek doti.

Vai šajā darbā rakstniece tuvinājusies vienkāršākai izteiksmei, ko sarunā pēc iepriekšējās grāmatas Vienīgais (2015) iznākšanas formulējusi kā poētisko virzienu, kuram gribētu tuvināties? Iespējams, bet šis „vienkāršības” jēdziens tad uztverams nedaudz citādi, kā to paviršā skatījumā varētu iedomāties.

Ilzes Jansones teiktais, ka viņa gribētu „vienkārši izstāstīt, tajā pašā laikā paķert lasītāju līdz aknām” un „neuztvert dzīvi un sevi tik šausmīgi nopietni”,² šajā gadījumā nozīmē nevis lineāri izstāstītu stāstu ar vispusīgi atklātiem varoņiem, kas lasītājam varētu sniegt palīdzību kopējā vēstījuma uztverē, bet gan iekšēji maksimāli nospriegotu, subjektīvā skatījumā balstītu tekstu bez liekām detaļām un autora sniegtām norādēm (izņemot Izskaņas daļu, kurā caur varones Elžbetas skata prizmu tomēr saklausām rakstnieces attieksmi). Iespējams, ka jaunākajā grāmatā šī došanās vienkāršības virzienā īstenojusies izteiksmes tiešumā un skaudrumā, kā arī dziļā un vieglā sakausējumā – tuvībā „vīru lietām”, ar šo nedomājot noteiktam dzimumam, bet gan noteiktam rakstības un pasaules reflektēšanas veidam tipisku stilu.

Žanriski Ilzes Jansones grāmata kuplina mūsdienu latviešu literatūrā tik izplatītās hibrīdformas, kurās vērojama principiāla izvairīšanās no klasiskām struktūrām un noteiktiem žanra veidošanas principiem. Vīru lietas ir nosacīti polifonisks īsromāns vairākās nodaļās, kuru fragmentē regulāri izkārtoti atsvešināšanas elementi – bestiārija cienīgi stāsti jeb izdomājumi par dzīvniekiem vai mītiskām radībām, kopumā radot pastiša veidolu.

Tajā brīdī, kad lasītājs uztvēris rakstnieces īstenotos struktūras principus, viņš, iespējams, var nonākt izvēles priekšā – kā labāk lasīt šo grāmatu? To gana labi var darīt secīgi, ļaujoties atsvešināšanas principa iespaidam un postmoderno „tukšo zīmju” šifrēšanas kārdinājumam, proti, dzīvnieku un cilvēku stāstu neesošo sasaistes pavedienu un alegorisko nozīmju meklēšanai. Bet var arī sākumā lasīt tikai nosacītā īsromāna pamatdaļu – vēstījumu par nabaga izmisušajiem ļaudīm, kas, sākas Ieskaņā un beidzas Izskaņā, bet pa vidam ietveras sadaļas Vīri apakšnodaļās ar precīzi raksturojošiem virsrakstiem – un pēc tam ļaujoties atjautīgajiem stāstiem par dzīvniekiem, kas izkārtoti sadaļā Lietas.

Iepretim cilvēciskās līnijas tēlu savstarpējo attiecību, domu un izjūtu sarežģītajām peripetijām un pārlēcieniem laikā, telpā un varoņu apziņās dzīvnieku līnijas stāsti veidoti tradicionāli lineāri, skaidri un saprotami un acīmredzami parāda – jā, patiesi, var pat izrādīties, ka savulaik sarunā ar Undīni Adamaiti rakstniecei bijusi taisnība: „Ir arī foršāki dzīvnieki par cilvēku.”³

Pret postmoderno pasauli ar tās pašas līdzekļiem

Pievēršoties Vīru līnijai, ar kuru lasītājs, visticamāk, spēs identificēties labāk nekā ar visām jaukajām radībiņām Lietu daļā (vienradzi, kaķi vai tā attēlu, krabīti u. c.), jāsaka, ka tā ietver visai tipisku postmodernās pasaules pašatklāsmes veidu, kas Rietumu literatūrā sastopams ne reizi vien. Proti, Ilzes Jansones darbs ir viens no tiem tekstiem, kuros fascinējoši un talantīgi izmantots postmodernajai pasaulei tipisks refleksijas stils – ironiski trāpīga izteiksme ar dažādām intelektuālām atsaucēm un noteiktā sabiedrības grupā aktuāla, stilīga slenga piesātinājumu.

Lasītājs, kurš atpazīst šīs sabiedrības daļas valodu un domāšanas veidu, bez šaubām, var ātri identificēties ar personāžiem, taču savienojumā ar tēlu apziņas vai darbības izpausmēm, kā arī padziļināto filozofisko dimensiju veidojas ironisks vai pat sarkastisks aplūkojamās sabiedrības koptēls, tādējādi arī lasītājā potenciāli ierosinot pašironijas impulsu.

Vīru daļas līnijai piekļaujas arī Ieskaņa un Izskaņa, kuras rakstītas no pirmās personas – Elžbetas – skatpunkta un sniedz visas darbības filozofisku vispārinājumu, sākot no nosacīta lūzuma punkta līdz pat eksistenciālai gala robežai un pat pārrobežai, no kuras autore piedāvā palūkoties uz cilvēcisko kaislību dzīvi gluži kā no Dantes Dievišķās komēdijas paradīzes augstumiem – ieraugot, cik niecīgs, sīks un nenozīmīgs ir viss, kas še noticis un par ko ļaudis tik satraukušies.

„Es” vēstījuma forma darba pamatfokusā izvirza Elžbetu, bet „cilvēciskās komēdijas” pašatklāsme Vīru daļā turpinās ar trešās personas vēstījumiem par Elžbetas draugiem, mīļajiem un mīļākajiem, darbabiedriem un nelabvēļiem – visām tām personām, kas veido kāda cilvēka sociālo dzīvi, bet patiesībā var izrādīties tikai nejaušības viņa ceļā vai pašizdomātu stāstu varoņi. Marta, Justs, kurš iemiesojies Baumgārtnerā, Jēkabs un sirmaste jeb Elita – grāmatas fokuss pamīšus pievēršas katram no viņiem, ļaujot ieskatīties konkrētā subjekta iekšējā pasaulē, tiesa, tikai fragmentāri ieskicējot viņu stāstus vienotā trešās personas balsī un līdz īstai polifonijai tā arī neaizsniedzoties.

Savas kopīgās ligas – neīstenotā laika un būtības neesamības sajūtas – dēļ tēli tiecas saplūst vienotā masā, lai gan katrs no tiem ir prasmīgi individualizēts. Kāda no viņiem jau pasen atgriezusies no klostera un jaunatgūto dzīvi un uzdzīvi svin, atzīmējot Cetkinas dienu, kāds domā par ideālo fotogrāfiju un ideālo mīlestību, pats sevi savažojis šajos priekšstatos. Kāds cits raksta un raksta, un nekādi nevar pabeigt monogrāfiju, kurai vajadzētu izmainīt pasauli vai vismaz palielināt pētnieka starptautiskās citējamības rādītājus, bet vēl kāda ir nolēmusi sodīt „visus tos caurgājējus, kuriem nezin kāpēc bija ienācis prātā, ka viņu dzīve stāv pirmāk par citām”(109. lpp.).

Atsevišķās Vīru sadaļas mozaīkveidīgi un ironiski atklāj grāmatas varoņiem un dažādu arodu pārstāvjiem svarīgo. Piemēram, akadēmisko aprindu lasītājiem dota iespēja pašironiski paraudzīties uz cīņu par augstāku citējamības indeksu, iekļaušanos kādā zemsvītras piezīmē starptautiski citējamā enciklopēdijā vai „akadēmiskā tūrisma” dziļāko jēgu. Justa/Baumgārtnera stāsts var izrādīties ļoti pazīstams gan pētniecības jomas pārstāvjiem, kuri līdz ar atvaļinājumu nepārtrauc būt nedz profesori, nedz zinātnieki (91. lpp.), gan dažādiem zinātnes un kultūras jaunumu apskatniekiem, kuri piešāvuši roku recenziju rakstīšanā pēc pašu kombinētās struktūras (pozitīvs-negatīvs-pozitīvs) un kurus arvien vairāk moka nepieciešamība rakstos „būt precīzam kā miesnieka duncim” (50. lpp.), tomēr katrs teikums no šī ideāla attālina, bēgot no autora ieceres un neļaujot formulēt domu.

Fragmentārie pieskārieni varoņu iekšpasaulei šajos atsevišķi nodalītajos Vīru stāstos atklāj arī universālas eksistenciālas pārdomas un šaubas par esamības jēgu un to, kā cilvēki uztver cits citu sarežģītajos psihes pinumos un savstarpējo attiecību līkločos. Fokusam mainoties, ieraugām, cik tālu viens no otra var būt divi cilvēki, esot kopā un meklējot tuvību, bet vienlaikus riņķojot katrs savā orbītā. Justa ieslīgšana Elžbetas klēpī rada viņai ilūziju par neizdzīvoto un aizmirsto, par tuvības un būtiskā iespējamību un par atkaldzīvošanas spēku, ko viņa simboliski iemieso kaktusa – Justa dāvinātās ehidnas – veidolā. Savukārt Justam auga glorifikācija un stiepšana uz biroju nešķiet pat uzmanības vērta, jo viņu abu „pastāstiņš”, viņaprāt, dzīvojis vien Elžbetas galvā, „un viņa – kā jau tipiska sieviete – atteicās kaut ar pusausi saklausīt viņa sakāmo” (48. lpp.). To, kas sievietei svarīgs, vīrietis pat ar pusaci nav pamanījis, tas nevar ietilpt „vīru lietu” kategorijā un nav uzmanības vērts, savukārt sieviete dzīvo pati savā stāstā par abu attiecībām.

Ieraugām arī to, cik tālas cilvēkiem var būt morāles kategorijas – šeit nav vietas pašatskārsmei par nodevību vai pāridarījumu. Varoņi slīd pa dzīves virskārtu viegli un nešaubīgi, viņiem pašiem gan sāp, bet absolūtais empātijas trūkums liedz ieraudzīt savas rīcības izraisītās sāpes citos.

Lietu daļā ir stāsti par nebēdnīgo krabīti, par sienāzi sevī un sevi pašu, par tārpiņa Konstantīna mācību gadiem, Pūku, kas dodas brīvībā, Ignāciju, kurš nokavēja, un ceļojošo mušu Ilzīti – tie padara apšaubāmu grāmatas cilvēciskās līnijas nopietnību un nozīmību, liekot uz visu paskatīties no smieklīgās puses. Bez šaubām, dzīvnieki un radības, kā jau allaž literatūrā, arī Ilzes Jansones darbā ir pielīdzināti homo sapiens, jo diemžēl cilvēciskas būtnes par citām radībām spēj reflektēt tikai ar savas apziņas palīdzību. Te arī veidojas izteiktākais šo stāstu komisms – dzīvnieku pamatbūtības meklējumu un cilvēkam raksturīgās reflektēšanas veida kopsavijā. Un Vīru daļas ironiski skaudrās un fatālās intonācijas kopā ar Lietu daļas attapīgajiem izdomājumiem spēcīgi izceļ darba filozofisko pamatasi – eksistenciālās šausmas paviršības un egoisma priekšā, kā arī Visuma laipno vienaldzību.

Asprātīgie, stilistiski skaidrie, ironiskie un hipertrofētie filozofiskie vēstījumi par dzīvnieku un izdomāto radību varonīgo cīņu par eksistenci un vērtībām cilvēku pārvaldītajā pasaulē vēlreiz akcentē jebkādas darbības nenozīmību un absurda neizbēgamo klātbūtni, liekot apdomāt – kā gan cilvēciskās būtnes un viņu centieni izskatās, raugoties no kādas augstākas perspektīvas? Tik smieklīgi pārnopietni, noņēmušies katrs ar savas šaurās perspektīvas likstām un ilgām pēc kopainas: „Marionetes, leļļu teātra paraugdemonstrējums, lūk, tie esam mēs” (142. lpp.). Kur mēs to jau esam dzirdējuši? Vai ne Dieva pamesta, sava ego dzīta un pašiznīcībai nolemta cilvēka monologā kādā tālā gadsimtā?

1. Ficdžeralds F. S. Lieliskais Getsbijs. Tulk. A. Aizpuriete. Rīga: AGB, 2004. 180. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Adamaite U. Rakstniece Ilze Jansone: ir arī foršāki dzīvnieki par cilvēku. Kultūras Diena. 2015. 10. apr. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/rakstniece-ilze-jansone-ir-ari-forsaki-dzivnieki-par-cilveku-14094202 (skatīts 30.07.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)
3. Adamaite U. Rakstniece Ilze Jansone: ir arī foršāki dzīvnieki par cilvēku.  (atpakaļ uz rakstu)