— Pasaule bez izņēmumiem

Boriss Groiss zina pārsteigt. Viņa prasme eleganti sagraut tavas gaidas, atmaskot jautājumos iekodētas domas klišejas un vaļsirdīgi atteikties no paša kādreizējām atbildēm ļauj iepazīt šo monoloģiskā žanra lietpratēju kā virtuozu un neticami baudāmu sarunbiedru. Arī brīžos, kad itin nemaz viņam nepiekrīti. Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) publiskajā programmā Groisam un viņa domubiedriem iedalīts atslēgvārds kosmoss. Taču krievu kosmisma idejas, kuras Groiss ieviesis laikmetīgās mākslas diskursā un aktualizējis biennālē, nebūt neizsmeļ šīs sarunas fokusu. Kāds digitālajai revolūcijai sakars ar pašnāvību? Kas vieno laikmetīgo mākslu un Putina Krieviju? Kādā ziņā kapitālisms līdzinās grieķu traģēdijai? Šīs un citas mūsu tagadnes izpratnei saistošas lietas noskaidrojām jūlijā notikušajā sarunā ar pasaules vadošo mākslas un mediju teorētiķi, ko latviešu lasītāji pazīst pēc Ilvas Skultes tulkotajiem darbiem Mākslas vara un Komunisms. Post Scriptum (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs).

Igors Gubenko

2020. gads planētas iedzīvotājiem sanācis negaidīti turbulents, lai neteiktu kritisks. Vai, jūsuprāt, tas kļūs par kāda jauna laikmeta robežšķirtni?

Man ir sajūta, ka pēdējie 15 gadi ir nesuši ļoti straujas pārmaiņas, kuras ātruma ziņā var salīdzināt vienīgi ar industriālās revolūcijas laiku 19. gadsimtā. Komunikācijas līdzekļu digitālā revolūcija, kuras liecinieki mēs esam, ne tikai paātrinājusi globalizācijas procesu, bet radījusi arī pilnīgi jaunu mūsu eksistences vidi.

Savukārt 2020. gadā nekas jauns īsti nav noticis. Ir pastiprinājušās pēdējo gadu tendences: cilvēki arvien vairāk izmanto digitālus sakaru līdzekļus, aizveras mazi veikali, kuri aizvērtos arī bez koronavīrusa, tikmēr tiešsaistes mazumtirdzniecības milzis Amazon pelna daudz vairāk nekā iepriekš.

Vai kultūrā un mākslā koronavīruss arī nav nesis neko jaunu un tikai paātrinājis jau esošas tendences?

Ja runājam par vīrusu, visa laikmetīgā kultūra jau sen vēlas par to kļūt – viralitāte ir mūsdienu kultūras ideāls. Pati ideja par kultūras iedarbību kā inficēšanu nav jauna – tā tiek pieteikta 20. gadsimta sākumā. Jau Tolstojs definēja mākslu kā inficēšanas līdzekli, bet viņa piekritējs Maļevičs salīdzināja suprematismu ar tuberkulozes nūjiņu. Pēdējos gados šīs idejas, kas jau sen cirkulējušas avangarda kultūras šaurajās aprindās, pārvērtās par masu kultūras tēmām un kļuva par realitāti milzīgam cilvēku skaitam. Savukārt ar koronavīrusa atnākšanu šī viralitātes utopija ieguva ambivalentu, hibrīdu piepildījumu – ciktāl par virāliem kļuva paši vīrusi, nevis tikai teksti un attēli, un ciktāl mums tagad ir darīšana ar inficēšanos gluži burtiskā nozīmē.

Taču īsts jauninājums ir nevis kaut kā nebijuša rašanās, bet kaut kā veca masifikācija. Kamēr 20. gadsimta autori kā Adorno un Debors par masu kultūru runāja kultūras masveida patēriņa nozīmē, pirms 10–15 gadiem – līdz ar sociālo tīklu attīstību – to nomainīja masveida kultūras ražošanas laikmets. Ikviens ir kļuvis par mākslinieku un sācis izstādīt savus foto un video, kā arī rakstīt „bez adresāta”– reizē visiem un nevienam, kā kādreiz teica Nīče.

Rezultāts ir kultūras pilnīga pazušana tās tradicionālajā veidolā – mākslinieka, filozofa, rakstnieka darbs ir zaudējis jebkādu jēgu, ciktāl tas ir ieguvis masveida raksturu. Šī kultūras ražošanas masifikācija uz soctīklu bāzes ir bijusi tik dziļa nobīde, ka tās apzināšana aizņems vēl ilgu laiku. Es domāju, ka esam piedzīvojuši vienu no būtiskākajām pārmaiņām cilvēces vēsturē.

Interesanti, ka Freids savulaik teica, ka psihoanalīzi viņš radīja cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar kultūru un tāpēc nav spējīgi uz sublimāciju. Palūkojieties uz šodienas internetu – tā ir nemitīgas sublimācijas zona, kur cilvēki praktizē kolektīvu psihoanalīzi, izgāžot savu agresiju un naidu sociāli pieņemamās formās.

Jūs pašlaik runājat par agresiju pret citiem, taču Freidam bija ko teikt arī par agresiju pret sevi un tā dēvēto nāves dziņu…

Soctīklu lietošana ir arī pašnāvības forma. Jebkura ierakstīšana (vārda recording plašajā nozīmē) ir dzīvās pieredzes mirušā dublikāta radīšana. Jebkurš darbs ar soctīkliem ir otra ķermeņa veidošana, kas nekā nereaģē uz pirmā ķermeņa nāvi: cilvēks ir miris, bet viņa Instagram dzīvo uz priekšu. Var teikt, ka mēs visi šodien dzīvojam kopā ar saviem līķiem – kā ēģiptiešu faraons piramīdā līdzās mūmijai. Šo izzušanas un miršanas norisi, kas pieder katram ierakstīšanas aktam, labi sajuta Žaks Deridā. Taču viņš pamatā koncentrējās uz rakstības (écriture) elitāro praksi, kamēr mēs šodien visi esam kļuvuši par autoriem un visi esam sākuši mirt.

Jūs ilgstoši pētāt krievu kosmismu – intelektuālo strāvojumu, kas jau 19. un 20. gadsimta mijā piesaka kosmosa apgūšanas un nemirstības sasniegšanas ambīcijas. Tieši kosmismam veltīta jūsu intervence RIBOCA2 publiskajā programmā – polilogs ar Kosmosa institūta pārstāvjiem. Kāds ir šī vairāk nekā gadsimtu senā domas virziena laikmetīguma noslēpums?

Vēsturiski krievu kosmisms radās kā reakcija uz komunismu. Tas izgaismoja vispārējās vienlīdzības ideāla smagu trūkumu, proti, cilvēku dabisko nāvi un no tās izrietošu pagātnes paaudžu diskrimināciju nākotnes paaudžu vārdā. Kāpēc man ir jāupurē sevi, strādājot to cilvēku vārdā, kurus es nekad nesatikšu? Tā ir visai jocīga asimetrija. Attiecīgi kosmisms manā skatījumā ir viskritiskākais veids, kā domāt par mūsdienu progresa pārņemto sabiedrību.

Kosmisma kontekstā interesanti būtu apdomāt jūsu tēzi par kultūras ražošanas masifikāciju. Šādā ražošanā līdzās cilvēkiem arvien vairāk iesaistās viedās mašīnas. Vai kosmisma fokuss uz cilvēku, tam raksturīgais antropocentrisms neiezīmē šīs mācības būtisku ierobežojumu?

Jā un nē – kā jau vienmēr šādos gadījumos. Ikviena mašīna pēc savas uzbūves ir repetitīva – ja to labi uztur un remontē, tā var strādāt mūžīgi. Turpretī cilvēku visā pilnībā nosaka bailes no nāves – viņš pārtiek no savas eksistences vienreizīguma un īsuma. Lai kļūtu par cilvēku, ir kārtīgi jāsabīstas no nāves. Atceļot nāves bailes, cilvēks pārstāj būt cilvēks. Šajā nozīmē kosmisms ir aicinājums uz cilvēka pāreju no cilvēciskā stāvokļa pie mašīnas stāvokļa.

Manuprāt, tiekšanās pēc materiālās nemirstības, ko artikulē krievu kosmisms, gūst visai savdabīgas izpausmes mūsdienu Krievijā. Valsts ilggadējā prezidenta pilnvaru termiņu „anulēšana” (ko formāli ierosināja pirmā sieviete kosmonaute Valentīna Tereškova), vērienīgi valsts finansēti pētījumi ģenētisko tehnoloģiju jomā – vai centieni iemūžināt esošo politisko režīmu un tā līderi, jūsuprāt, nesabalsojas ar kosmistu pieteikto dzīves radikālas muzeifikācijas projektu?

Es tā nemaz nedomāju. Krievija šodien ir kapitālistiska valsts. Cilvēki tur ir simtprocentīgi orientēti uz ekonomisku izdzīvošanu un ekonomiskiem panākumiem. Ģeopolitiskā ziņā Krievija ir iestrēgusi kaut kur starp ASV un Ķīnu. Kosmisms tomēr ir sociāls projekts, kas orientēts uz nākotni. Mūsdienu Krievija nav orientēta uz nākotni, un tā neapzinās sevi kā projektu. Nākotni tur skata vienīgi kā nepatikšanu avotu, kuras apdraud status quo.

To pašu, starp citu, var attiecināt arī uz laikmetīgo mākslu – fokusēdamās uz mūsdienām, tā nodarbojas nevis ar nemirstību, bet ar izdzīvošanu. Taču izdzīvošanas idejas pamatā ir priekšstats par nākotni kā par tagadnes apdraudējumu. Šī aizsargāšanās no nākotnes (no klimata pārmaiņām utt.) un to pavadošā apjauta, ka šie pūliņi ir gaužām veltīgi – tā ir mūsdienu pasaules galvenā kolektīvā neiroze. Turpretī kosmisms ir futūristisks — tas piedāvā dziedēt šo neirozi, iedibinot kontroli pār nākotni.

RIBOCA2 sākotnējās koncepcijas pamatā ir valdzinājuma atjaunotnes (re-enchantment) jēdziens, kuru biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vadela piesaka kā atslēgu iekārojamu nākotņu radīšanai. Nedaudz vienkāršojot: ja modernitātes galvenā tendence bija racionalizācija un pasaules atburšana, tagad ir pienācis īstais brīdis no jauna ar to savaldzināties, lai izrautos no apātijas un ķertos klāt pozitīvu nākotnes scenāriju veidošanai. Kas jums ir sakāms par šo ideju?

Es kaut kā ne pārāk ticu šādām iecerēm. Man šķiet, ka „tam, kurš ir vīlies, pagātnes valdzinājumi ir sveši”¹. Nedomāju, ka ir iespējams atdzīvināt kaut ko, kas ir zudis de facto.

Pabeidzot krievu kosmisma tēmu: vai esat interesējies arī par tā Latvijas kontekstiem, piemēram, par kosmistu darbu izdošanu Rīgā, par Frīdriha Candera lomu – šos mazāk zināmos aspektus pēta mans kolēģis profesors Igors Šuvajevs.

Godīgi sakot, nekad neesmu par to domājis. Taču neesmu līdz galam pārliecināts, ka runa ir tieši par Latvijas kontekstu. Tolaik dažādās Eiropas pilsētās, tostarp Baltijas valstīs, darbojās krievu emigrantu organizēts izdevniecību un kultūras iniciatīvu tīkls – tā bija Eiropas mēroga parādība.

Nedaudz paturpinot Latvijas tēmu – kādā publiskā sarunā ar jums mākslinieks Dmitrijs Gutovs reiz raksturoja šeit dominējošo vizuālās mākslas virzienu kā postimpresionismu vai fovismu Raula Difī stilā. Tā pie mums saprotot laikmetīgumu – pie šāda secinājuma Gutovs nonāca pēc Latvijas Mākslas akadēmijas apmeklējuma 2017. gadā. Es kategoriski nepiekrītu šādam vispārinājumam, taču jautāt vēlos par ko citu: ar ko, jūsuprāt, laikmetīgs mākslinieks atšķiras no mākslinieka, kurš neglābjami iestrēdzis pagātnē?

Ikviena laikmetīga mākslinieka bāzes pieņēmums ir, ka neviens nezina, ko īsti nozīmē būt māksliniekam un nodarboties ar mākslu, un ka to nemaz nevar iemācīties. Iemācīties var ko citu, proti, spēju izprast kontekstu, kurā mākslinieks operē. Tas, kurš labi pārvalda šo kontekstu, kopumā būs veiksmīgāks par to, kurš slikti saprot situāciju, kurā strādā.

Citiem vārdiem sakot, „atslēgšanās” no laikmetīguma notiek tajā brīdī, kad mākslinieks, kurš taisa Difī, pārtrauc to apzināties?

Tieši tā.

Vai pareizi saprotu, ka šī doma balstās jūsu idejā par teorijas centrālo lomu mūsdienu mākslā – idejā, saskaņā ar kuru katram māksliniekam ir reizē jābūt arī mākslas teorētiķim, lai pēc iespējas labāk izprastu savu praksi?

Šodien es vairs neatkārtotu to, ko apgalvoju kādreiz. Es teiktu, ka gandrīz visa laikmetīgā māksla ir tirgus māksla. Vienīgais mākslas darba kritērijs – vai to var pārdot. Ja jūs taisāt Difī un spējat to pārdot, tad ir OK – lai ko jūs pats vai kāds cits par to domātu.

Jāsaka, ka ilgstoši tirgus nespēlēja mākslā tik centrālu lomu kā tagad. Mani, piemēram, ļoti interesē kino, taču es vienmēr esmu sapratis, ka rakstīt par to ir bezjēdzīgi, – galu galā filmas veiksmi izšķir nauda, bet kritiķa vārds te nenozīmē neko. Pagājušā gadsimta 70. gados, kad es sāku rakstīt par neatkarīgo mākslu, vārds spēlēja lomu.² Šodien kritiķa vārds ir zaudējis svaru – komerciālā mākslā visu izšķir tirgus.

Cits variants ir sociāli angažēta māksla, kas nav integrēta tirgū. To parasti uztur dažādas sociālās institūcijas un politiskie spēki – tāda ir, piemēram, feminisma māksla vai māksla, kas orientēta uz melnādaino kustību Ņujorkā. Sanāk, ka mākslu šodien izmanto kā instrumentu – tirgū, politikā vai abās šajās jomās reizē. Tikmēr māksla kā tāda savā ziņā ir beigusies.

Ja mākslas kritiķa un teorētiķa vārdam nav nekāda svara tirgū, kā tad norisinās mākslas vērtības ģenerēšana? Kādam taču ir jāstrādā pie tā, lai maksātspējīgie pircēji ticētu to darbu vērtībai, par kuriem viņi maksā…

Tā ir pilnīga ilūzija. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur pastāv simtiem tūkstošu galeriju, desmitiem un simtiem tūkstošu mākslinieku. Procesā ir iesaistīti pārāk daudzi cilvēki, lai to būtu iespējams kaut kā ietekmēt. Tam ir fatāls, neplānojams raksturs. Kapitālisma būtība slēpjas tajā, ka to nav iespējams izplānot. Kapitālisms ir grieķu traģēdija, kur indivīda griba tiekas ar likteni (fatum).

Ar tirgus neredzamo roku?

Tā pat nav tirgus neredzamā roka – vienkārši „tā ir gadījies”. Mākslas tirgus nav vienots – tas ir kopienu, grupu un indivīdu milzīgs daudzums, ko nav iespējams izkalkulēt. Tas ir liktenis.

Bet jūs, prominentu mākslas teorētiķi, taču aicina arī uz tirgus rakstura pasākumiem…

Tie ir dziļi maldi.

Vai gribat teikt, ka nekad neizjūtat sevi kā leģitimējošu subjektu, kura klātbūtne un diskurss aicināts vairot konkrēta mākslinieka, pasākuma vai telpas vērtību?

Nekā tamlīdzīga. Ja pirms 10–15 gadiem es nereti publicēju reprezentatīvos žurnālos tekstus par māksliniekiem, kuri man šķituši interesanti, šodien es galvenokārt rakstu par vispārīgiem teorētiskiem jautājumiem – kas ir izstāde? Kas ir kuratora darbs? Utt. Pēc šādām pārdomām ir pieprasījums, bet kritiķa viedoklis par konkrētu mākslinieku nevienu neinteresē. Jo interese par mākslinieku veidojas galeristu, kuratoru un izstāžu telpu attiecību laukā, kur teorētiķim nav vietas. Es runāju par spēku, noskaņojumu, gaumju un reakciju spēli, ko nav iespējams aprēķināt. Tāpēc iedomāties, ka teorētiķim ir kāda ietekme uz reāliem mākslas procesiem, ir pilnīga ilūzija.

Jūsu atbildē ieskanas tradicionālais marksisma nošķīrums starp ekonomisko bāzi (tirgu) un ideoloģisko virsbūvi (teorētiķu diskursu). Jūs piederat mūsu laiku ietekmīgāko marksistu pulkam. Kāda nākotne, jūsuprāt, sagaida marksismu? Es uzdodu šo jautājumu arī kā Latvijas pilsonis. Manā valstī marksismam piemīt stipra negatīva asociācija ar padomju okupāciju, kura nāca ar masu deportācijām un represijām un teju uz pusgadsimtu pārtrauca suverēnas nacionālās valsts attīstību.

Nevajag aizmirst, ka padomju komunisma attieksme pret nacionālismu bija visai ambivalenta. Padomju sistēma ar tās sludināto nāciju pašnoteikšanās principu un tā dēvēto piekto aili³ nospēlēja lielu lomu nacionālisma tapšanā padomju impērijas iekšienē. Taču tam visam nav vispār nekāda sakara ar marksismu.

Marksisms ir kapitālistiskas sabiedrības analīzes veids. Par noteicošiem faktoriem tas atzīst ekonomikas šķirisko struktūru un reālas ekonomiskās attiecības, kuras mūsdienās attīstās arvien lielākas monopolizācijas virzienā – kā to bija paredzējuši jau Markss un agrīnais Ļeņins. 

Es ar interesi vēroju, ka ne tikai Latvijā, bet arī visur citur, ieskaitot ASV, kreisā kustība šodien ir praktiski izzudusi.

Nudien? Un kā būtu ar šīs vasaras protestiem pret policijas nežēlībām un sistēmisku rasismu ASV – protestiem, kurus gan to dalībnieki, gan pretinieki raksturoja kā sociālistiskās revolūcijas mēģinājumu?

Šie protesti nekādi nav saistīti ar kreisās kustības šķirisko izpratni. Tas, ko pieprasa protestētāji, ir proporcionāla labumu sadale starp dažādu rasu pārstāvjiem esošajā sistēmā. Viņi necīnās nedz par ekonomisku, nedz politisku, nedz šķirisku sabiedrības pārveidi. Viņi vienkārši grib, lai sabiedrība, kāda tā ir, dod viņiem lielāku pīrāga gabalu.

Tikmēr šķiriskā un ekonomiskā analīze ir gandrīz pilnībā izstumta no intelektuālā lauka, un Latvija te nav izņēmums. Mūsdienu pasaule vispār ir ļoti interesanti iekārtota: tajā nav izņēmumu. Ja jūs dzīvojat Latvijā un redzat, ka marksisms no tās ir izstumts, varat būt droši, ka tieši tāpat notiek Pekinā, Maskavā, Ņujorkā un jebkurā citā vietā. Tāpēc varat nomierināties un nepūlēties noskaidrot kaut ko, kas atrodas ārpus jūsu tuvākās apkārtnes. Paskatieties pa labi un pa kreisi – visa pasaule ir iekārtota tieši tāpat.

No krievu valodas tulkojis Igors Gubenko

1. Citāts no dzejnieka Jevgeņija Baratinska (1800–1844) dzejoļa Ticības zudums (Разуверение).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Borisa Groisa pirmās publikācijas ir veltītas Maskavas konceptuālismam – neoficiālās padomju mākslas starptautiski pazīstamākajam virzienam, kura nosaukums ir aizgūts no Groisa 1979. gada raksta Maskavas romantiskais konceptuālisms. Sk. Groys B. History becomes form: Moscow conceptualism. Cambridge, Mass./London: The MIT Press, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Domāta personas tautības norādīšana oficiālajos dokumentos.  (atpakaļ uz rakstu)