— Mācīties no nezināšanas

 

Laima Kreivīte (Laima Kreivyte) ir lietuviešu kuratore, kritiķe, māksliniece un dzejniece. Savā radošajā darbībā pievēršas sievietes lomai sabiedrībā un mākslā, kā arī aktualizē kvīru tematiku. Kreivīte mākslinieciskajā un kuratoriālajā praksē ietver institucionālo kritiku, aktīvismu, starpdisciplināru pieeju, bieži izmantojot izstādi kā mediju, lai veidotu alternatīvus naratīvus. Laima Kreivīte ir viena no mākslinieču kolektīva Cooltūristes dibinātājām. Kolektīvs rīko izstādes un dažādus publiskus pasākumus un veido publikācijas, kas aktualizē sievietes balsi. Mākslinieču grupa sevi pirmo reizi pieteica 2005. gadā, izvirzot jautājumu par vīriešu mākslinieku izteikto dominanci Lietuvas Nacionālās kultūras un mākslas balvas kontekstā. Laima Kreivīte publicējusi arī vairākus dzejas krājumus. Šogad Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajā Vasaras skolā Sarunas par dzimti Baltijā un Austrumeiropā viņa piedalījās ar lekciju Pārskatot kuratoru prakses caur kvīrisko, kurā aplūkoja robežu starp mākslu un aktīvismu.

Anete Skuja

 

Kā jūs nonācāt pie idejas par postkūrēšanu?

Es strādāju gan kā kuratore, gan māksliniece, un manā radošajā darbībā šīs abas prakses ir vienotas. Strādājot pie izstādēm es tās cenšos veidot nevis kā mērķi (pašu par sevi), bet drīzāk izmantot kā rīku, izpētes materiālu vai mediju, cauru kuru ne tikai paust savas idejas, bet arī savu politisko pārliecību. Jau 20 gadus es veidoju dažādas izstādes, daļa no tām ir balstītas izpētē, bet citas uztveramas kā kuratoriālais aktīvisms. Man radās iekšējā nepieciešamība virzīties aiz institucionālajā jomā eksistējošiem priekšstatiem par to, kas uzskatāms par kūrēšanu. Doma par postkūrēšanu pie manis atnāca aptuveni pirms desmit gadiem, kad 2010. gadā Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā tika eksponēta izstāde Lietuvas māksla 2000–2010: Desmit gadi, kas bija pārskats par Lietuvas mākslas pēdējo desmitgadi. Tā bija interesanta izstāde, kurā piedalījās arī mākslinieču grupa Coolturistes, bet radās sajūta, ka šajā izstādē kaut kas iztrūkst. Man radās vēlēšanās iejaukties izstādes ekspozīcijā, lai paplašinātu kontekstu, uzdotu jautājumus un radītu alternatīvu izstādes versiju. Pēdējā brīdī es izveidoju ekskursiju pa izstādes ekspozīciju, līdzi paņemot veselu kaudzi ar mākslas darbu reprodukcijām no avīzēm un katalogiem. Virzoties cauri ekspozīcijai, es tajā ievietoju mākslas darbu reprodukcijas, kuru, manuprāt, trūka izstādē. Principā es izveidoju izstādi jau eksistējošā izstādē. Dažas reprodukcijas darbojās tikai kā atsauces, bet kopumā izstādē radās cita un pilnīgi atšķirīga diskursīvā telpa. Mana ideja par postkūrēšanu ir izmantot esošo izstādi kā mediju un radīt jaunu naratīvu no galerijas vai muzeja patstāvīgās ekspozīcijas. Es nenodarbojas ar izglītojošu pieeju, izskaidrojot, ko mākslinieks vai kurators ir domājis/iztēlojies, bet drīzāk vēlos piedāvāt alternatīvu pieeju, aplūkojot tēmu no cita skatpunkta, piemēram, no kvīru vai feminisma pozīcijas, – paplašinot redzesloku un izgaismojot vērā neņemtus aspektus. Tā radās ideja par postkūrēšanu.

 

Termins „postkūrēšana” šķiet jau dzirdēts.

Pirms tam es šo terminu nelietoju, bet nesen izlēmu, ka tas būtu jānosauc par postkūrēšanu. Protams, es neesmu naiva un nedomāju, ka pirmā esmu izgudrojusi šo terminu. Nesen izlēmu internetā uzmeklēt par to informāciju un uzdūros atšķirīgai izpratnei par postkūrēšanu. Atradu pāris diskusijas par šo tēmu, kas aplūko kūrēšanas disciplīnas nākotni. Postkūrēšanas prakse tika raksturota kā pētniecības un akadēmiskās nozares instruments. Tomēr manas domas ir citādas. Es drīzāk domāju par konkrētu stratēģiju, kas iekļauj gan māksliniecisko, gan kuratoriālo praksi.

 

Un kā, jūsuprāt, tas atšķiras no tradicionālā kūrēšanas veida?

Parasti izstādei ir skaidri izveidota koncepcija – tiek izvēlēta un izpētīta konkrēta tēma, uzaicināti mākslinieki, atlasīti mākslas darbi, radīts izstādes dizains un papildus arī izglītojošā programma. Bet tad izstāde beidzas. Par spīti tam, ka izstādei paralēli notiek dažādi notikumi – filmu lektoriji, dzejas lasījumi, performances –, tā šķiet sasalusi. Zināmā mērā tas ir skumji, jo izstādes izveidošanai veltīts tik daudz pūļu. Tai vajadzētu būt, cik vien iespējams, atvērtai pieredzei. Es varētu ierasties uz izstādi un piedalīties ar lasījumu, lai atkārtotu to, kas jau ticis pateikts izstādē, bet tam nebūtu jēgas. Varbūt drīzāk vajadzētu radīt stand-up komēdiju, kas iznāktu ļoti smieklīga, un varbūt beigu beigās viss šis process nemaz nebūtu jāuztver tik nopietni. 

 

Jūs savā lekcijā arī pieminējāt nesenu projektu Fluxus kāzas: Kentaura dzimšana. Varat pastāstīt par to vairāk?

Viļņas Laikmetīgās mākslas centra pastāvīgajā ekspozīcijā atrodas brīnišķīga, heterotopiska vieta – Fluxus kabinets. Man radās doma radīt fluxus postizstādi. Šo kabineta ekspozīciju ziedoja Gilberts un Lila Silvermani ar noteikumu, ka kabinetam vienmēr jābūt publiski atvērtam. To var nedaudz mainīt, bet nedrīkst aizvērt. Un tas ir paradokss, jo fluxus kā virziens saistāms ar temporalitāti, kustību, lētumu un pieejamību. Fluxus ideja bija radīt mākslu, ko ikviens var iegādāties, veidojot darbus sērkociņu kastītēs. Fluxus radītie darbi bija kritiski un smieklīgi, nevis permanenti vai elitāri. Jurģis Mačūns uzsvēra, ka fluxus ir nevis māksla, bet joks. Man radās doma kabinetu iedzīvināt, nevis vienkārši radīt performanci. Vēlējos izmantot postkuratoriālo pieeju jau eksistējošā ekspozīcijā, paralēli veicot arī vēsturisko izpēti. Es intervēju Vītautu Landsberģi, kas bija Jurģa Mačūna klasesbiedrs. Padomju okupācijas gados viņi uzsāka saraksti, Mačūnam daloties savās domās par fluxus. Landsberģis 1970. gados radīja pirmo fluxus pasākumu Padomju Lietuvā, veidojot dažādas performances ar studentiem. Pēc Landsberģa iniciatīvas tika izveidots baneris ar dzejas citātu no kādas studentu avīzes: „Lietas un cilvēki kustas kā pistoles.” Šos dzejas vārdus bija sarakstījis nezināms autors. Un tieši tas jau arī ir svarīgi, jo publiskās vietās padomju laikā parādījās tikai citāti no Staļina, Ļeņina un citiem nomenklatūras pārstāvjiem. Mana iecere bija iedzīvināt šo atmiņu. Palēli videointervijai ar Ladsberģi mēs pārmaterializējām ideju par akcijas baneri, jo nebija nevienas pieejamas liecības par to, kā izskatījās oriģināls. Terminu „pārmaterializācija” es lietoju relatīvi. Pārmaterializācijas procesā notiek mākslas objekta dematerializācija; mūsdienās mēs vairs nevēlamies radīt daudz jauna, bet izmantot veco. Bija svarīgi izmantot pārmaterializācijas pieeju mākslas objektam, kas ir zudis. Šajā gadījumā – fiziski ievietojot spekulatīvos vai pārmaterializētos objektus eksistējošā naratīvā. Arī no kvīru skatpunkta raugoties, tie veido mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Tika radīta arī jauna performance, balstoties slavenajā Jurģa Mačūna un Billijas Hučingas kāzu performancē, kurā viņi apmainās ar saviem tērpiem. Tā ir brīnišķīga performance, ļoti emocionāla un jauka. Domājot par to laiku, drēbju apmaiņa bija spēcīgs akts. Mūsu ideja bija ne tikai nodarboties ar postkūrēšanu, bet arī akcentēt fluxus kvīriskos elementus. 

 

Kāpēc bija svarīgi aktualizēt fluxus kvīrisko elementus?

Man šķita, ka pēc pusgadsimta atkārtot nav jēgas. Šobrīd mēs atrodamies pilnīgi citādā situācijā. Ir jāreaģē uz sava laika izaicinājumiem un situācijām. Mēs centāmies paplašināt šīs performances kontekstu, jo šobrīd ne tikai šķērsojam dzimumu robežas, bet arī sugas robežas. Covid-19 laiks mums ir pierādījis, ka cilvēki un dzīvnieki nedzīvo šķirti, ka cilvēks neatrodas pasaules centrā, līdz ar to mūsu performancē tika meklēti veidi, lai ne tikai skatītos no dzimuma perspektīvas, bet arī iekļaut kaut ko no dzīvnieku pasaules. Performances laikā divi mākslinieki apmainījās ar daļu no saviem tērpiem, bet turpinājumā viņi it kā pārveidojās, kustoties un vijoties kopā, līdz tapa kentauram līdzīga būtne ar sievietes galvu un vīrieša apakšu. Viņi izveidoja cilvēkzvēru un pabeidza, pilnībā nomainot savus kostīmus. Tāds jauns skats uz fluxus kāzām. Bija svarīgi, ka tas nav tikai manā fantāzijā radīts scenārijs, lai gan arī tā būtu interesanta stratēģija, bet bija nozīmīgi ieraudzīt saikni ar realitāti, lai nebūtu absolūta fikcija. Kvīriski elementi piesaisīja manu uzmanību ne tikai ar pārģērbšanos kāzu performancē, bet arī ar fotogrāfijām, kurās Mačūns bija ģērbies kā ļoti skaista sieviete augstpapēžu kurpēs, ieņemot seksīgas pozas. Tas norāda, ka viņu tas interesēja un bija nozīmīgs aspekts viņa mākslinieciskajā dzīvē un, iespējams, arī personīgajā dzīvē. Nav daudz liecību par Mačūna personīgo un intīmo dzīvi, bet saskaņā ar viņa draugu teikto viņš bija tik ļoti iegrimis un nodevies saviem mākslas projektiem, ka tam vienkārši nepietika laika. Mačūns apprecējās tikai trīs mēnešus pirms savas nāves, zinot, ka ir nāvīgi slims. Viņš bija ļoti interesanta, radoša personība, es augsti vērtēju viņa vieglumu un māksliniecisko uzdrošināšanos, avantūru. Jons Meks savās atmiņās atceras, kā ieradies Soho galerijā AG (Almus & George). Šī galerija darbojās pavisam īsu laiku, bet paspēja izrādīt Joko Ono un citu ar fluxus kustību saistītu mākslinieku darbus. Meks ienācis galerijā un ieraudzījis Mačūnu smagi strādājam – uz galerijas grīdas atradās  kāds ducis vai pat 20 vienāda izmēra audeklu, kurus viņš intensīvi apšļakstīja ar krāsu, veidojot abstraktas kompozīcijas. 15 minūšu laikā izstāde bija gatava. Mačūns jokojoties teicis, ka bija pilnīgi piemirsis, ka drīz ieradīsies mākslas kritiķi, lai novērtētu izstādi. Viņam sagatavoja izstādi trīs stundās. Man ļoti patīk šāda pieeja. Mūsdienās mēs teiktu, ka šāda izstāde būtu jāatliek uz vēlāku datumu, un viss kļūst ļoti nopietni. Dažkārt jābūt drosmīgam, atjautīgam un, iespējams, pat trakam un jādara lietas savādāk.

 

Kā jūs definētu, kas ir fluxus vēstījums?

Es domāju, tas arī ir fluxus vēstījums – šodien mums vajadzētu spēt brīvāk pārvarēt nosacījumus, ko mums uzliek sabiedrība, māksla, mūsu profesijas un sākt citādāk saprast, ko nozīmē kaut kam būt. Tu esi tas, ko tu dari. Būtībā tava rīcība vai aktivitāte definē to, kas esi. Neviens taču tev neprasa – izvēlies tagad, kas esi. Rakstnieks? Gleznotājs? Kurators? Vai tomēr mākslinieks? Nē, tu vari būt jebkas. Es izvēlos piemērotāko formātu, vai tā būtu dzeja vai izstāde. Ja es nevēlos vienatnē domāt par kādu tematu, bet drīzāk veidot daudzbalsīgu kori, katram piedāvājot savu perspektīvu par tēmu, tad es varu radīt grupas izstādi. Ja es vēlos iedziļināties tēmā, kas skar mani personīgi, un varbūt nevēlos diskutēt par to kolektīvi, es varu strādāt pie personālizstādes. Bieži vien cilvēki sevi apstādina pašā sākumā, jautājot – kas es esmu? Kāds lietuviešu rakstnieks reiz teica: „Tikai pēc tam, kad tu esi uzrakstījis, tu kļūsti par rakstnieku. Vispirms tev ir kaut kas jāizdara, un tikai tad nāk vārds.”

 

Jūs minējāt spekulatīvo aspektu – vai jums šķiet, ka māksliniekam ir pienākums būt patiesības teicējam? Tad, protams, rodas arī jautājums – kas ir patiesība?

Tas ir ļoti labs jautājums, jo neviens nezina, kas ir patiesība. Jautājums drīzāk ir, vai patiesība vispār eksistē. Katram ir sava perspektīva, un viss atkarīgs no stāstnieka konteksta un attieksmes. Mana patiesība, iespējams, ir daudz atšķirīgāka no tavas patiesības. Citas rases vai dzimuma cilvēkam ir citādāka pagātnes pieredze vai sociālais stāvoklis, viņš stāstītu pavisam citādāku stāstu. Svarīgi būt atvērtam šiem stāstiem. Es ticu daudzveidīgai, daudzvalodīgai, multikulturālai pieejai. Vienmēr jābūt daudzbalsībai. Es vairs nevēlos dzirdēt individuālas balsis, tas viss jau bijis pagātnē. Es ticu, ka nodoms būt patiesam ir svarīgs. Jābūt iekšējai apziņai, ka tu necenties apmānīt cilvēkus, tam nebūtu jābūt mākslas mērķim. Dažkārt mākslā tiek izmantota ilūzija. Taču, manuprāt, māksla nespēj konkurēt ar ilūziju, kuru spēj radīt kino vai videospēles. Māksla nav par ilūzijas radīšanu, bet drīzāk par unikālām vai personiskām pieredzēm un atšķirībām starp tām. Tas neizslēdz spekulāciju, situāciju iedzīvināšanu vai centienus izprast kaut ko, kas būtu varējis notikt. Mēs nevaram būt birokrātiski, robotiski cilvēki, kas tic, tikai redzot pierādījumus. Tas būtu ļoti garlaicīgi. Tam ir vajadzīga mākslinieciskā iztēle, kas paplašina un attīsta mūsu redzēšanas un domāšanas veidus. Lai ideja spētu rezonēt šobrīd, tu vairs nevari runāt kā cilvēks no 20. gadsimta sākuma vai akmens laikmeta. Mums ir unikāla iespēja pārtulkot iegūto informāciju vai spekulēt, ja informācija nav pietiekama. Māksliniekam nav atbildības runāt par vienu patiesību, bet gan veidot telpu daudzām patiesībām, radot vietu, kurā ikvienam dota iespēja uzdot jautājums un kritiski domāt. Vairums vēsturisko notikumu, situāciju un tēlu ir pretrunīgi, tie nekad nav plakani vai tikai labi vai slikti. Cilvēki un viņu stāsti vienmēr ir sarežģīti; svarīgi izprast šo komplicētību, necenšoties neko pierādīt. Izpratnei var lietot iztēli, radošus stāstus, naratīvus un nomainīt kontekstu. Tam jau arī ir domāta māksla. Ja tu neko neizgudro, tad kāpēc esi mākslinieks. Protams, tu vari arī būt ļoti konkrēts, bet arī tajā ir radošums. Man šķiet, ka spekulācija ir svarīga. Piemēram,  lietuviešu dzejniece Salomeja Neris bija viena no delegācijas pārstāvēm, kas devās uz Maskavu un parakstīja deklarāciju, lai Lietuvu pievieno Padomju Savienībai. Viņa tiek uzskatīta par politisku nodevēju, bet vienlaicīgi viņa ir fantastiska dzejniece. Viena no labākajām Lietuvā, ja ne pati labākā. Joprojām tiek studēti viņas darbi, daudzi cilvēki no galvas zina Neris dzejas rindas. Un tajā pašā laikā – viņa ir ļoti pretrunīga figūra. Viņa ir nodevēja. Un tas ir ļoti interesanti, jo šeit ienāk arī dzimtes aspekts. Delegācijas sastāvā taču bija 20 cilvēki. Ja mēs palūkojamies uz mitoloģiju, daudzās kultūrās ir pasaka par čūsku līgavu. Šāds sižets bieži izmantots baletā, filmās, komiksos un novelēs. Egle – Zalkšu karaliene ir pasaka par meiteni Egli, kas kopā ar māsām iet peldēties un savas kleitas piedurknē atrod čūsku. Čūska atsakās iet prom, ja vien meitene neapsolās precēties. Viņi patiesi apprecas, viņiem piedzimst trīs dēli un viena meita, un viņi laimīgi dzīvo ūdens dzīlēs. Kad Egle ar bērniem viesojas pie savas ģimenes uz zemes, Egles brāļi no bērniem vardarbīgi mēģina izvilināt ziņas par to, kā var savažot viņu tēvu. Dēli atsakās stāstīt, bet mazā meitiņa ir izbijusies un izstāsta par sasaukšanas dziesmu. Kad Egle uzzina par vīra nāvi, viņa soda meitu, pārvēršot to trīcošā apsē. Bēdu brīdī Egle savus dēlus pārvērš stipros kokos – ozolā, osī un bērzā. Pati Egle, protams, pārtop skuju kokā. Šai pasakai var piedāvāt dažādus skaidrojumus, bet mani interesē, kāpēc vainīgā vienmēr ir sieviete, gandrīz kā alegoriska nodevības figūra. Šeit var vilkt paralēles ar Solomejas dzīvi, kas arī uzrakstīja dzeju par Egli, zalkša līgavu. Mani interesē, kā viņas dzīves notikumi sasaucās ar dzejoli. Protams, vilkt šādas paralēles ir tīra fantāzija, bet man tās šķiet interesantas un pamatotas. Es neapgalvoju, ka tā ir patiesība vai ka tas notika vai būtu varējis notikt, bet, manuprāt, tās ir svarīgas lietas, par ko domāt. Jādomā par to, kas mums apkārt, par laiku, kurā dzīvojam. Solomejas Neris stāstu es iztēlojos un radu caur biogrāfiskiem materiāliem, atsaucoties uz citātiem, vēstulēm, atmiņām, taču ir svarīgi atrast saikni ar mūsdienām, paplašināt mūsu uztveri, ievērot zināmu distanci, kas ir ne tikai vēsturiska, bet, iespējams, arī mitoloģiska. Iespējams, tas iestiepjas daudz dziļāk. Šobrīd arī mūsu attiecības ar darbu, visticamāk, ir pilnīgi citādas nekā pagānu laikos.

 

Vai jūsu radošajā praksē tiek ietverts mērķis rakstīt alternatīvus naratīvus?

Jā, es teiktu, ka naratīvi ir kā dažādi pavedieni vai drīzāk aušana – savstarpēja savienošanās. Tas ir interesanti – paņemt kādu no šiem pavedieniem un tad kādu citu un skatīties, pie kā tas aizved, piedāvājot dažādas perspektīvas. Stāsts vienmēr ir jāiztaujā un jāapšauba. Ja kāds stāsts pastāvīgi tiek atkārtots, tad tas atgādina VDK slepeno aģentu metodes. Ja kāds atkārto to pašu stāstu, izmantojot vienus un tos pašus vārdus, tas nozīmē, ka tas ir viltojums.

 

Tas ir arī aizdomīgi.

Jā, ja tas ir patiess stāsts, tad, to atstāstot, katru reizi tas tiek izklāstīts mazliet atšķirīgi. Lietojot atšķirīgus vārdus. Bet, ja notikums tev ir jaiegaumē, tu tikai atkārto un atkārto. Es vēl joprojām atceros šādus oficiālos stāstus no padomju laikiem. Es vienmēr izturos ar aizdomām, ja kāds pie manis nāk un stāsta patiesību. Patiesība pati par sevi ir aizdomīga. Jo vairāk interesantu perspektīvu, jo labāk. Mēs esam zināšanu producenti, bet, sākot strādāt, pat tad, ja tev jau ir pieredze šajā jomā, nav iespējams neko prognozēt, un tas ir pats labākais. Atkal un atkal tu ieraugi un atklāj nezināmo pasauli. Kā tas darbosies? Vai tas darbosies? Kas tagad notiks? Protams, notiek arī dažādas kļūmes, kas maina domas un iepriekš ieņemto virzienu. Tie ir interesanti brīži, kad notiek novirzīšanās no sākotnējās idejas. Tas, ko tu sākumā esi iztēlojies, nav tas pats, ko centies panākt. Man patīk apmaldīties. Es nevēlos sasniegt savu mērķi taisnā ceļā, kā braucot pa lielceļu. Tas ir garlaicīgi. Dažkārt, riņķojot pa apli, šķiet esi pazudis, bet pa ceļam var sastapt interesantus cilvēkus. Tad ir svarīgi apstāties un aprunāties ar citiem, viņi šajā situācijā ienesīs savu perspektīvu, radot kaut ko kopā. Valodas skaistums ir spēja komunicēt citam ar citu. Un mūsdienu skaistums ir tas, ka mēs beidzot saprotam, ka mums jāieklausās visās valodās, akcentos, dialektos, reģionu un vietējās zināšanās. Mani fascinē poļu rakstnieka Vitolda Gombroviča paustā doma, ka vienmēr jāmācās no vismazāk pieredzējušajiem. Tas ir pretēji hierarhiskajam uzskatam, ka tikai visvairāk pieredzējušie var mūs mācīt. Daudz ko var mācīties no nevainīgiem cilvēkiem. Mācīties no nezināšanas. Cilvēki, kuri nepārzina konkrēto jomu, bieži uzdod vissvarīgākos jautājumus. Es ticu spēkam, kas ir dažādos stāstos un šo stāstu līdzdalīšanai, dažādām balsīm un naratīviem. Mēs dzīvojam nepārtrauktā, daudzvalodīgā, daudzdimensionālā, multikulturālā sabiedrībā. Pat mūsu tautasdziesmas to apstiprina, mums ir polifonisku dziesmu kolekcijas, un tas ir kaut kas neticams. Tu turpini dzirdēt, ko kāds saka, bet tajā rodas kaut kas jauns un turpina rezonēt. Tas varētu būt fantastisks modelis, lai risinātu citas problēmas. Kādēļ mums vajadzīgs šis garlaicīgais, hronoloģiskais, hierarhiskais vienas patiesības modelis? Mums ir pieejama daudzveidība. Franču režisore Selīna Siama saka – es būvēju saliktu vēlmju arhitektūru. Man ļoti patīk šī doma par dažādām vēlmēm.

 

Ko tas jums nozīmē?

Domājot par saliktām vēlmēm, par tām dziesmām, kas sakomponētas daudzu sieviešu balsīm, es tiešām uzskatu, ka 21. gadsimtā ir pienācis laiks sieviešu balsīm, sievietes skatienam. Es negribu teikt, ka tam jābūt centrā, jo tā ir ļoti fallocentriska ideja. Tagad pienācis laiks, kad mums jāaplūko sieviešu pieredzes. Mums pietiek ar hierarhisko, fallisko perspektīvu. Mēs sākam skatīties citādi, domāt par vienlīdzību. Visam jāatrodas balansā, un mums beidzot jāatrod veids, kurā sociālā, politiskā un ekonomiskā dzīve ir balansā. Mēs redzam, ka sievietes ir vairāk nekā 50% no iedzīvotāju kopskaita, bet, skatoties uz publisko sfēru, mēs neredzam šādu proporciju, un vairums to uztver kā normālu situāciju. Kāpēc? Es ar lielām cerībām lūkojos uz jaunāko paaudzi, kas pilnībā noraidīs šādu normu. Ja tas būtu normāli, tad nebūtu šī skaitļu pretruna starp vienu sievieti un četriem vīriešiem publiskā telpā. Tātad mums vēl šis tas jāsasniedz.

 

Kas jūs interesē un piesaista starpdisciplinārajā pieejā?

Kā jau minēju, man šķiet, ka tu kļūsti par kaut ko darot. Tu centies savas idejas komunicēt labākajā pieejamajā formā. Dažkārt varbūt tev nemaz nav ideju, bet kāds pajautā, vai tu negribi uztaisīt izstādi. Un varbūt tu nodomā – jā, es par to nebiju domājis, bet varbūt man jāpamēģina. Dažkārt sabiedrība, izglītības sistēma un politika cenšas mūs ierobežot, jo ir daudz vieglāk strādāt ar vienādotiem cilvēkiem. Dažkārt mēs apgūstam kultūras un uzvedības elementus un to robežas, un tad mēs sev iegalvojam, kā būtu jāuzvedas, jārunā un jārīkojas. Manuprāt, tā mums nevajadzētu domāt. Mūs pārāk ļoti satrauc tas, kā kaut kas izskatās, ko citi cilvēki padomās, kas ir labs un pareizs, bet drīzāk mums vajadzētu domāt par to, kāpēc tam piešķiram tādu nozīmi. Kāpēc tam ir nozīme tagad, mūsu laikos, šajā brīdī uz pasaules? Vajag darīt un klausīt savai sirdij. Iespējams, šis ir vienīgais laiks, kad tu vari paklausīt savai sirdsbalsij. Un, ja tava sirds iet dažādos virzienos, varbūt tev jāiet dažādos virzienos. Ja tu esi cilvēks, kas grib koncentrēties uz konkrētām lietām, nodarbojies ar izpēti, raksti grāmatu, tas viss ir labi. Tas, iespējams, ir tavs ceļš. Bet patiesi ir jāieklausās un jāsaprot, kas ir tavs.

 

Kā raksturojama jūsu radošā prakse? Kādas tēmas atrodas jūsu uzmanības centrā, uz ko liekat uzsvaru?

Mani iedvesmo sieviešu stāsti un viņu dzīves. Es daudz iedvesmojos no dzejas, dzejniecēm, viņu rakstu darbiem – Silvijas Plātas, Elizabetes Bišopas, Emīlijas Dikinsones un daudzām citām. Arī sievietes, kas 1970. gados centās veidot savu valodu, izmantojot ķermeniskās prakses, performances, dekonstruktīvo rakstīšanas metodi, lietojot asemantisku rakstību – iztēlojoties, ka tā ir valoda, bet patiesībā tās ir tikai zīmes. Interesējos par dzeju un arī pati to rakstu. Man ir divi publicēti dzejas krājumi. Reizēm es rakstu ļoti konkrētu dzeju, kas paredzēta kā politisks rīks, lai runātu par dzimtes jautājumiem. 

Vēl mani interesē kosmoss un visuma izpēte. Ir fascinējoši skatīties plaši. Tā tapa izstāde Sievietes uz Mēness, jo uz Mēness nav bijusi neviena sieviete, tikai vīrieši. Mēs domājām, kā gan tas būtu varējis būt, izmantojot spekulatīvo aspektu. Pēc izstādes mēs uzzinājām par NASA paziņojumu, kurā teikts, ka uz Mēnesi tiek plānots sūtīt sievieti.

 

Vai  pastāstīsiet par ceļu no dzejas uz vizuālo mākslu? Vai varbūt tas notika pretējā virzienā?

Jums taisnība, es iesāku ar dzejas rakstīšanu. Dzeja vienmēr mani ir fascinējusi un joprojām ir ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Dzejai piemīt fascinējoša spēja precīzi savienot lietas, starp kurām citādi nespētu veidoties attiecības. Tik dažādas lietas, no dažādām sfērām, no dažādiem laikiem un materiāliem var satikties vienā dzejolī un veidot metaforu. Vispirms es sāku rakstīt dzeju un biju nolēmusi studēt literatūru, bet tajā pašā laikā sāku interesēties par mākslu. Pēc mākslas skolas beigšanas vēlējos atrast vidusceļu un izvēlējos mākslas vēstures studijas. Lai gan tā ir pavisam cita disciplīna, es nenožēloju savu izvēli, jo tās tomēr bija interesantas studijas. Es joprojām turpinu rakstīt dzeju. Dzeja ir ierīce, ar kuras palīdzību var censties atrast iekšējo patiesību un sajūtas. Dzeju neraksta tāpēc, ka tu kaut ko zini, bet drīzāk tu raksti tāpēc, ka kaut ko nezini, bet vēlies par to uzzināt. Bieži priekš manis tas ir vienīgais ceļš. Dzejā tu centies izvētīt atbildes vai doties dziļāk kādā situācijā, lai to apstrādātu vārdos. Dažkārt tu raksti dzeju no sava, singulāra skatpunkta, bet citreiz tu vari lietot šo skatpunktu it kā no cita cilvēka perspektīvas, un pēkšņi tu iekšēji pieņem cita cilvēka uzskatus, rakstot arī pirmajā personā. Dzejā var mainīt balsi – sievietes, vīrieša, tu vari iemiesoties jebkurā cilvēkā. Tas ir ļoti spēcīgs rīks ne tikai man, bet arī daudziem laikmetīgajiem māksliniekiem un kuratoriem. Par to es priecājos, jo pirms 10 gadiem nevienu tas neinteresēja, bet tagad tas kļuvis gandrīz stilīgi. Dzeja man vienmēr bijusi ļoti nozīmīga, tā ir daļa no manas emocionālās, garīgās un radošās dzīves. Šajā ziņā nekas nav mainījies, jo dzeja vienmēr bijusi man līdzās.

 

Vai tas, ka rakstāt dzeju, ietekmē veidu, kādā strādājat ar vizuālo mākslu?

Tas noteikti iedvesmo būt drosmīgākai savās izvēlēs. Man ļoti patīk savienot dažādas situācijas un diskursus, kas šķiet savstarpēji nesaistīti. Jo mazāk saistīti tie ir, jo interesantāk kļūst – dažādi materiāli, balsis, paaudzes. Man patīk lietot gan laikmetīgās, gan modernisma mākslas piemērus, veidot saskarsmes punktus un pretstatījumus. Nesekojot noteikumiem, kā būtu jāveido izstāde, tas mani padara brīvāku un atvērtāku, tad var izveidot savus noteikumus, līdzīgi kā rakstīt dzeju. Dzejā ir tradīcijas, es šīs metodes respektēju un varu sarakstīt dzejoli ar skaistām atskaņām, bet tā ir izvēle, nevis vajadzība.

 

Vai arī savā kuratoriālajā praksē cenšaties izmantot šādu metodi, spēlējot pret noteikumiem?

Es cenšos. Protams, mēs visi ietekmējamies no tā, ko redzam sev apkārt. Tomēr es cenšos būt brīva un atvērta, jo nav vērts strādāt ar kaut ko, kas jau ir zināms un iesakņojies. Vienmēr jādodas turp, kur neesi vēl pabijis. Pretējā gadījumā tu vienkārši riņķo pa apli. Es cenšos būt pēc iespējas brīvāka, bet tas nenozīmē, ka man nerūp zināma kvalitāte, šeit nerunāju par skaistu objektu veidošanas kvalitāti, bet drīzāk par domu kvalitāti, kuras ietekmē attīstās pirmšķirīgas asociācijas. Tas var būt ļoti vienkārši un ātri, viegli un dabīgi, bet visam jābūt pārdomātam. Jābūt precizitātei. Var būt vienkārši, bet precīzi.

 

Foto: Nerijus Jankauskas