punctum

Literatūra un kultūra

ar vienu teikumu

Eugenijs Ališanka

10/09/2020

 

Eugenijs Ališanka (1960) dzimis trimdā, Krievijā. Kopš 1962. gada dzīvo un strādā Viļņā, absolvējis Viļņas universitāti, strādājis Viļņas Kultūras un mākslas institūtā, bijis festivāla Dzejas pavasaris direktors, žurnāla The Vilnius Review galvenais redaktors un vadījis starptautiskās programmas Lietuvas rakstnieku savienībā, tulkojis poļu dzeju lietuviski. Viņa radošais CV ir ļoti plašs, Ališankas daiļliteratūra un publicistika tulkota daudzās valodās; Eiropā un ASV izdotas vairāk nekā 20 viņa dzejas grāmatas un 6 eseju krājumi.

 

kafija ar stirnu

ja nelaužas ārā no tevis
par spīti visam
tad nedari to*
Čārlzs Bukovskis

dzeru kafiju ar stirnu
desmitos no rīta

stirna kafiju nedzer
stirna brokasto kopā ar mani
patālāk olīvkalna pakājē

kad sastopas mūsu skatieni
atstatums kļūst par laiku
divi nejauši iemīlējušies
viens gatavs kuru katru mirkli
pārtraukt attiecības
viņu neapmierina status quo

otrs sen vairs netic mīlestībai
no pirmā acu uzmetiena

divi tramīgi zvēri divas planētas
kuras satuvinās tikai dzejolī
kuras riņķo apkārt
neredzamam melnajam caurumam

kā es to zinu

no netiešiem mīlestības pierādījumiem
no protuberancēm kas izlaužas
par spīti visam
no asaru iedzelšanās pakrūtē
no bailēm dzīvnieciskām bailēm
no cilvēciskas laimes

dzeru kafiju ar stirnu
blakus dzer bukovskis
ar viņu kafiju neiedzersi
ar viņu tikai balto dzidro līdz baltajām naktīm

elle ir vientuļa vieta
te viņš par mīlestību kura laužas ārā
par spīti visam
par spīti alcheimeram vai vēzim

lasu par mīlestību rakstu par stirnu
arvien sarūk atstatums
starp grāmatām ko lasu un rakstu
jau uzrakstīju eliotu un rembo
tagad kārta žūpām

arvien sarūk atšķirība
starp mīlestību un nejaušu dzejoli
ja nelaužas ārā no tevis
par spīti visam
tad nedari to

par vēlu čārlij
mācīties nebūt
par vēlu

 

* Čārlzu Bukovski atdzejojis Jānis Elsbergs

 

maijvabolis

Visi amati man iedveš riebumu
Arturs Rembo

ne pirmo reizi aplaužos
mēģinot aprakstīt pilsētu
kurā dzīvoju piecdesmit gadus

kaut vai ielu visgarāko ielu
tai putekļu pilnas panadzes un mati
griez vai negriez

vai vismaz pagalmu vislielāko pagalmu pasaulē
kur vienā pusē kveldē saule
otrā lietus ar zibeņiem
pa vidu stāvu es
puņķodamies
bez jebkāda iemesla
būtu es kāds francūzis kāds eliārs
teiktu pasaule ir vientulība

ne pirmo reizi aplaužos
mūždien garām
un atkal rakstu par to maijvaboli
kurš sitas logā

dumjš kā pagānu dievs
nekad nedzirdējis par stiklu un betonu
sitas ar visu ķermeni bez dvēseles
sitas krīt zālē krīt ellē
kurai netic
atkal ceļas augšāmceļas sitas atkal
tā arī nenācis pie prāta
un tā līdz pašai nāvei

pavasaris ir sezona ellē
ne pirmo reizi aplaužos
tā arī neapguvis amatu
atsitos pret vārdiem

aiz kuriem redzama amatnieku pilsēta
ģedimina tornis
un baznīcas un kalvariju tirgus
vērīgāk ieskatoties pat rasu un rokantišķu kapi
De profundis, Domine, kāds es esmu muļķis!

aplauzies maijvabolis

 

modes nams

tā cepure
ko tēvs izlocījis no avīzes
mēdza uzmaukt
piesedzot arvien plikāko pauri
ar krītu balsinādams griestus
rokā pindzele
cepure ar nagu sešdesmito gadu
dizains augstā mode
teju vai īvs senlorāns

soļo pa paklāja mēli
kas noklāta avīzēm
uzkāpj uz taburetes un glezno
balto kvadrātu
teju vai kazimirs maļevičs

tas tēvs
izlocīts no kauliem un ādas
jauns skaists manekens
ar iespaidīgu šnobeli

tā avīze pilna
sešdesmito gadu ziņām
tās izlocītās patiesības
rezolūcijas kājām gaisā
bāli krīta traipi uz politbiroja
sejām
pasaules apvērsuma citāti

tas nams
tās mājas neiziet no modes
iemītnieku pilnas
vieni tikko sāk karjeru
citu derīguma termiņš tuvojas beigām
izlokās atlokās
mājas kas smaržo pēc krīta un līmes
pēc caurvēja grīdas spraugās

joprojām no tām mēģinu izvākties
aizvedu līdzi modes katalogus
žurkas patiesības un cauro vēju

tikai to cepuri
ko tēvs izlocījis no avīzes
nekur nevaru atrast
droši vien iekuriem aizgājusi
tā cepure
no pelniem izlocīta
būtu pašā laikā manai sirmajai galvai

 

ar vienu teikumu

ar vienu teikumu pasaulē ienāk bērns
ar vienu teikumu dzeļ bite
ar vienu teikumu pamet sievieti
jo visas citas tukšas trasējošas lodes
aizsvilpj garām
apgaismojot divas tumšas vientulības
ar vienu teikumu dienas horoskops
pārvērš par elli visu gadu
ar vienu teikumu spēlējas teikuma meistars
ar vienu bumbu vienos debesu vārtos
ar vienu teikumu ziņas
ar vienu teikumu karš
ar vienu teikumu iemetas valodā vēzis
ar spīlēm graiza savu asti
nelīdz vairs ne punkti ne daudzpunktes
ne defises ne domuzīmes
ar vienu teikumu sarūk
ar vienu teikumu sev sabojā visu dzīvi
ar vienu teikumu recenzē bībeli un šekspīru
romeo un džuljeta viņi mirst
hamlets mirst
dievs mirst ar vienu teikumu
dievs kāpēc tu esi mani pametis
ar vienu teikumu nu nekādi
saka sejgrāmatas autors nu nekādi
visa pasaule ar vienu teikumu
vienu lai arī garu un saliktu
ar palīgteikumiem un iespraudumiem
ar mehāniskajiem un viedajiem
ar personīgajiem vai svešajiem
ar vienu teikumu viss dzejolis
nu nekādi

 

par mugurkaulu

uzkaros uz šķērša
un gaidu kad nobriedīs
mugurkaula skriemeļi
līdz sāks brakšķēt kā septembra kastaņi
kam kļuvis par šauru adatu kreklos
mēģinu izstiepties
iztaisnot matus kas sprogojas
pēc draņķa lietus
pulksteņa atsperes pēc draņķa
dzīves sniegu zem kurpēm
šķērsām sarunāto un noklusēto
mēģinu izstiepties pa visu savu dzejoli
kurš neko nepierāda tikai vadā
pa kaulu kartēm
pa rentgena uzņēmumiem pa noliktavu kaktiem
pa krīta zīmēm līdz strupceļam
un pa lūpukrāsu atpakaļ uz sākumu
tu izstiepsies dzirdu tādu kā balsi
izstiepsies un vēl atliks vieta
rezerves skriemeļiem

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Dace Meiere

Dalies ar šo rakstu