— Post aetatem nostram

 

Post aetatem nostram

A. J. Sergejevam

I

„Par muļķu zemi impēriju dēvē.”
Šeit apturēta kustība, jo braucis
šo pusi lūkot Imperators. Pūlis
ap sardzes leģionu kliegdams spiežas,
bet palankīns ir aizsegts. Mīlas objekts
par ziņkārības objektu lai nekļūst.

Pils aizmugurē tukša ieskrietuve,
tur neskūts invalīds ar grieķu klimstu
liek domino. Uz visiem galdautiem
guļ pārpalikumi no ielas gaismām,
un līksmes atbalsis pavisam rāmi
plīv aizkaros. Ir grieķis paspēlējis,
steidz skaitīt drahmas; uzvarētājs lūdz,
lai olu cep un piemet šķipsnu sāls.

Vecs uzpircējs zviln plašā guļamtelpā
un stāsta jauniņajai hetērai,
ka redzējis viņš Imperatoru.
Šī nenotic un tikai smejas. Tādas
ir prelūdijas viņu mīlas spēlēm.

 

II
Pils

Kalts marmorā ir satīrs, arī nimfa,
tie abi veras dziļi baseinā,
kam virsma rožu ziedlapiņām klāta.

Bass Vietvaldis steidz pats ar savām rokām
pa purnu dot šīs zemes ķēniņam –
trīs balodīši mīklā sadeguši
(kad grieza pīrāgu, tad skrēja gaisā,
bet ātri vien jau tika celti galdā).
Nu dimbā svētki, dimbā karjera.

Guļ ķēniņš čokurā uz slapjās grīdas
zem Vietvalža, kam ceļgals visai spēcīgs
un stiegrains. Rožu dvestais aromāts
ir aizmiglojis sienas. Vienaldzīgi
to vēro kalpi tā kā skulptūras.
Bet gludais akmens nemet atspīdumus.

Zem mēnesnīcas nedrošajiem stariem
pils ķēķa skurstenim jo cieši kļāvies,
lūr grieķu klimsts ar kaķi azotē –
tur divi vergi nāk pa vaļā durvīm,
nes beigto pavāru, ko satinuši lūkos,
un nokāpj lejā palēnām pie upes.
Čirkst šķembu klājs.
                                         Uz jumta sēdošais
tver kaķi, kušina, lai aizver žaunas.

 

III

Kāds bārddzinis, kam mīļais zēns ir projām,
blenž spogulī un klusē – droši vien
pēc viņa skumst, pavisam aizmirsis
par klientu, kam ieziepēta galva.
„Zēns droši vien vairs nenāks atpakaļ.”
Tai brīdī klients, laiski slīdzis miegā,
sāk vērot sapņus gluži grieķiskus:
ar dieviem, kiparīdiem, spēkošanos,
kur ģimnāzijās asa sviedru smaka
mēdz nāsis kutināt.
                                         Te liela muša
no griestiem nospindz, apmet loku, sēžas
uz aizmigušā, ieziepētā vaiga,
lai, dziļi grimstot putās baltajās,
kā Ksenofonta gaužie šķēpmetēji
reiz Armēnijas sniegos, lēni rāpo
caur iegruvumiem, izciļņiem un aizām
gar mutes krāteri uz virsotni
un lūko uzrausties uz degungala.

Ver grieķis aci baismīgu un melnu,
un muša, šausmās iekaukdamās, aizbēg.

 

IV

Pēc svētkiem pienākusi sausa nakts.
Kā zirga purns stāv karogs pavārtē
un tver ar lūpām gaisu. Tuksnesīgs,
pilns mēnessgaismas ielu labirints:
guļ nezvērs droši vien jau ciešā miegā.

Jo tālāk pils, jo mazāk skulptūru
un peļķu. Pazūd dekors fasādēs.
Ja kādas durvis ved uz balkonu,
tās aizslēgtas. Kā redzams, arī šeit
nakts mieru sargā tikai māju sienas.
Te paša soļu troksnis liekas draudīgs
un neaizsargāts vienlaicīgi; gaisu
jau caurstrāvojušas ir zivis: mājas
te izbeidzas.
                          Bet mēnesnīcas ceļš
vēl tālāk virmo. Melna buru laiva
to pāršķeļ pušu, aizslīd tā kā kaķe,
un izkūst tumsā, zīmi dodama,
ka tālāk iet visdrīzāk vairs nav vērts.

 

V

Uz ielas plāksnēm visur izlīmēta
„Vēsts valdniekiem”, tā visiem pazīstama,
tur mūsu pazīstamais kiparīds,
aiz sašutuma degdams, droši raksta,
ka Imperators ir jānovāc
(un rindā nākamā:) no vara naudas.

Viss pūlis žestikulē. Jaunieši
un sirmi veči, nobrieduši vīri,
un hetēras, kas rakstus lasīt prot,
it visi vienbalsīgi apstiprina,
ka „tas ir kaut kas neredzēts”, bet neteic,
ko tieši domā šie ar vārdu
                                               „tas”:
vai vīrišķība tā vai lišķība.

Tā laikam būs, ka dzeja pastāv tur,
kur novilkta nav skaidra robeža.

Viss horizonts ir neticami zils.
Šalc bangas piekrastē. Tur staipīdamies
kā martā ķirzaka, uz liela, sausa
un karsta akmens guļ viens cilvēks pliks,
grauž zagtas mandeles. Bet tālumā
redz divus kopā savažotus vergus,
kas acīmredzot taisās nopeldēties
un smej, viens otram līdzēdami novilkt
tie lupatas.
                      Ir neticami karsti;
no akmens grieķis nolien, pārgriež acis
kā divas spoži sudrabainas drahmas,
kam virsū kalti jaunie Dioskūri.

 

VI

Cik brīnišķīga akustika! Būvnieks
ne velti septiņpadsmit gadus utis
bij kāvis Lemnosā. Cik brīnišķīga.

Ir arī diena apburoša. Pūlis,
kas izplūdis ir stadiona formā,
stāv kluss un, elpu aizturējis, klausās,
kā lamu vārdiem divi cīnītāji
viens otru apber, stāvot arēnā,
lai iekarsuši tvertu zobenus.

Nav slepkavība sacensības mērķis,
bet nāve, taisnīga un loģiska.
Tā drāmas likumi par sportu pārvēršas.

Cik brīnšķīgi atskan. Tribīnēs
ir tikai vīrieši. Un saules zelts
krīt valdinieku ložas lauvu pinkās.
Viss stadions ir viena liela auss.

„Tu, maita!” – „Pats tu maita!” – „Draņķis, maita!”
Un Vietvaldis, kam seja izskatās
Pēc sapuvuša tesmeņa, sāk smiet.

 

VII
Tornis

Vēss pusdienlaiks.
Kaut kur starp padebešiem apjukusi
Vīd dzelžu smaile pašvaldības tornim,
kas vienlaicīgi kalpo visiem arī
par zibensnovedēju, bāku, vietu,
valsts karogu kur pacelt augstu gaisā.
Tur iekšā arī cietums ierīkots.

Kā aprēķināts reiz, tad allažiņ –
gan satrapijās, gan pie faraoniem,
pie musulmaņiem, kristietības laikā –
apmēram seši procenti no ļaudīm
bij cietumos vai sodīti ar nāvi.
Tādēļ simts gadus atpakaļ tas cēzars,
kas vectēvs tagadējam, sadomāja,
ka jāreformē tiesas. Atcēla
tūlīt viņš amorālo nāvessodu
un likumu tad pieņēma, ar kuru
par diviem procentiem tie seši kļuva,
un tos nu sēdināja cietumā
uz mūžu. Nebija nemaz no svara,
vai noziegušies tie vai nevainīgi;
šis likums bija līdzīgs nodoklim.
Un tajos laikos uzcēla šo Torni.

Mirdz hromēts tērauds žilbinoši spilgti.
Vīd gana seja logā apaļā,
kas stāvā četrdesmit trešajā,
tas savu smaidu sūta lejup sunim,
kas ieradies ir viņu apciemot.

 

VIII

Ir strūklaka, kas veidota kā delfīns,
pavisam sausa, jūrā atklātā.
To saprast var: ja zivs no akmens tēsta,
tā iztikt gluži labi var bez ūdens,
bet ūdens iztikt var bez akmens zivs.

Tāds verdikts tapis pieņemts šķīrējtiesā,
Kas spriedumus mēdz taisīt ļoti sausus.

Pils baltās kolonādes paēnā
uz pakāpieniem tumši komandieri
dirn saburzītos, raibos paltrakos
un gaida parādāmies savu caru,
kā ziedu pušķis, mests uz galdauta –
no stikla vāzes, kurā ūdens daudz.

Cars parādās. Nu ceļas komandieri,
sveic, šķēpus tricinot. Visapkārt smaidi
un apskāvieni, skūpsti. Apmulst cars,
bet tomēr labi, ja ir tumša āda:
uz tādas nevar redzēt zilumus.

Sauc grieķu klaidonis pie sevis zēnu.
„Par ko šie runā?” – „Kuri, vai tie tur?”
„Jā.” – „Paldies viņam saka.” – „Nez, par ko?”
Ar skaidru skatu veras viņā zēns:
„Par jauniem likumiem pret nabagiem.”

 

IX
Zvērnīca

Starp publiku un lauvu vidū režģis,
kas interpretēts šeit ir čugunā,
te džungļu juceklis ir atveidots.

Tur sūna. Metāliskas rasas pilieni.
Ap lotosu tur pinas liāna.

Lai imitētu dabu, vajadzīga
ir tāda mīlestība, kuru saprot
vien cilvēks, kuram nav vienalga, kur
viņš apmaldās: vai meža biezoknī
vai tuksnesī.

 

X
Imperators

Kāds atlēts, leģionārs spožās bruņās
uz vakts pie baltām durvīm stāvēt nolikts,
aiz kurām dzirdama ir čalošana,
pa logu noskatās, kā staigā meičas.
Šim, kas te nostāvējis ir jau stundu,
jau sācis rēgoties, ka logam garām
iet nevis daudzas skaistules tur lejā,
bet visu laiku viena pati vien.

M burts, tik liels un varens, klāts ar zeltu,
kas izrotā šīs durvis, patiesībā
ir parasts sākumburts, ja salīdzina
ar milzīgo, no pūlēm gluži sārto,
aiz durvīm noliekušos pāri straumei,
kas garām plūst, lai savu atspulgu
it visos sīkumos tur vērotu.

Jo galu galā straume garām plūstot
nemaz nav sliktāka par tēlniekiem,
kas pārpludina valsti ar šo tēlu.

Šī caurspīdīgā, čalojošā straume.
Un milzīgs, kājām gaisā apgriezts Verzuvs
tai pāri vilcinās ar izverdumu.

Un vispār notiek viss ar čirkstēšanu.
Ir impērija tā kā trirēma,
kas peld pa pārāk šauru kanālu.
Kuļ īrēji ar airiem sausu zemi,
un akmeņi grib bortu nodīrāt.
Nē, nevar teikt, ka esam iestrēguši!

Ir virzība, jā, norit virzība.
Joprojām kuģojam. Un it neviens
mūs neapdzen. Bet vai, cik ļoti maz
tas atgādina kādreizējo tempu!
Kā te lai nenopūšas par tiem laikiem,
kad gāja viss uz priekšu gludi.
                                                      Gludi.

 

XI

Dziest lampiņa, tās dakts vēl izdūmo
jau tumsā. Grīstīte tik smalciņa
pret griestiem ceļas augšā, un to baltums
ir pirmā brīža piķa melnā tumsā
pret katru gaismas formu atsaucīgs.
Kaut kvēpi tie.
                             Aiz loga visu nakti 
šalc tukšā dārzā stipra lietusgāze,
no Āzijas tā nāk. Bet prāts ir sauss.
Tik sauss, ka, aukstās, bālās liesmas skauts,
tu uzliesmo vēl ātrāk nekā papīrs
vai klēpis izkaltušu žagaru.

Bet griestiem nav šis uzliesmojums redzams.

Ne izdedžus, ne pelnus neatstādams
aiz sevis, cilvēks iet no mājas ārā,
uz vārtiņiem tas velkas mitrā tumsā.
Bet vakarlēpja sudrabainā balss
tam pavēl atgriezties. 
                                       Un stiprā lietū
viņš paklausīgi atkal ieiet ķēķī,
ņem jostu, raisa nost, uz dzelžu galda
no tās ber ārā palikušās drahmas.
Tad atkal iziet ārā.
Putns neklaigā.

 

XII

Kad grieķis gribēja tikt pāri robežai,
viņš sadabūja ietilpīgu maisu,
tad kvartālos pie tirgus saķēra
(pavisam melnus) kaķus divpadsmit
un ar šo skrāpējošo, ņaudulīgo kravu
viņš naktī gāja pierobežas mežā.

Kā allaž jūlijā, tā arī tonakt
bij mēness spožs. Un sardzes suņu daudz,
kas piepildīja visas dziļās aizas
ar rejām skumīgām: tad kaķi maisā
celt traci pārtrauca un kļuva klusi.
Un grieķis klusu teica: „Brīdis labs.

Ar mani esi, Atēna! Pa priekšu
man ej,” – un piebilda pie sevis:
„Šai pusē robežai man jānoliek
vien seši kaķi. Ne par vienu vairāk.”
Suns augstu priedē uzkāpt nepratīs.
Bet zaldāti – tie visi māņticīgi.

Viss brīnišķīgi izdevās. Gan mēness,
gan suņi, kaķi, māņticība, priedes –
viss mehānisms darbojās. Viņš kāpa
uz kalnu pārejas. Bet tajā brīdī,
jau sperdams vienu kāju citā valstī,
viņš pamanīja, ko bij piemirsis:

viņš pagriezās un ieraudzīja jūru.

Tā atradās no skata tālu lejā.
No dzīvniekiem var atšķirt cilvēku
pēc tā, ka pamest spēj viņš to, ko mīl
(lai tikai atšķirtos no dzīvniekiem!).
Bet, tā kā suņa slienas, asaras
tā dzīvniecisko dabu tūlīt nodod:

„O, Talasa!…”
                        Bet pasaule ir ļauna,
un tādēļ nedrīkst ilgi rēgoties
uz pārejas, ko apspīd mēnesnīca,
ja nevēlies kļūt mērķis. Nastu sviedis,
viņš uzmanīgi sāka kāpt uz leju,
uz kontinenta dzīlēm; egļu ķemme

tam slējās pretī horizonta vietā.

 

1970

 

Autora piezīmes

Nosaukuma tulkojums: „Pēc mūsu ēras”.

Dioskūri – Kastors un Pollukss, grieķu mitoloģijā nešķiramas draudzības simboli. Viņu attēli bija uz grieķu monētām. Klasiskā perioda grieķi uzskatīja par zaimošanu kaldināt valstsvīru attēlus; tika atveidoti tikai dievi vai viņu simboli, kā arī mitoloģiski personāži.

Lemnosa – sala Egejas jūrā, kas kalpoja un joprojām kalpo par izsūtījuma vietu.

Verzuvs – no slāvu vārda „верзать”.

Talasa – jūra (grieķu).

 

No krievu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš