— Kalnos kāpēji

 

Helēna Devita (Helen DeWitt, 1957) ir amerikāņu rakstniece, kuras pirmo romānu Pēdējais samurajs (The Last Samurai, 2000) žurnāls Vulture nesen nodēvēja par pagaidām labāko 21. gadsimta grāmatu. Ļoti pozitīvas atsauksmes izpelnījies arī otrs līdz šim publicētais Devitas romāns Zibensnovedēji (Lightning Rods, 2012) un autores stāstu krājumi. Stāsta Kalnos kāpēji pirmpublikācija bija žurnālā Harper’s Magazine 2014. gada novembrī.

 

„Jums jāsaprot viena lieta: es nudien nesaprotu cilvēkus.”

Džils sēdēja uz pufīga dīvāna, kājas plati iepletis, rokas uz ceļiem. Viņš bija ģērbies tumšzaļā polo kreklā ar sarkanu bruņurupucīti tai vietā, kur modīgākiem polo krekliem attēlots krokodils. Bruņurupucis pauda uzticības pilnu neizpratni kā prezidenta suns.

„Nu, piemēram. Pēters Daikstra. Ir cilvēki, kas saka: „Vecīt, Pēters Daikstra, es mīlu Pēteru Daikstru, kas par ģēniju!” – bet pēc tam: „Ak, bet ar viņu ir tīrais ārprāts, mēs satikāmies Amsterdamas krogā, un viņš visu vakaru pavadīja, runājoties ar bārmeņa suni! Un pēc tam aizgāja ar Džeisona pilnīgi jauno Moleskine bloknotu!”

Nav nekāds jaunums, ka viņš bija ģērbies tumšzaļā polo kreklā ar bruņurupuci uz krūtīm kreisajā pusē, bet dažreiz cilvēks nevar būt racionāls. Ja apģērba gabals klusu apņem savu īpašnieku, kamēr pēdējais runā, tā nevar būt padevīga lojalitāte, tas nevar būt aizkustinoši, jo apģērbs to vienkārši dara. (Ko gan citu tas varētu darīt? Uzmest lūpu un aiziet?) Un tomēr rimtajā, padevīgajā uzstājībā, ko pauda bruņurupucis uz tumšzaļās krūts, bija aizkustinoša lojalitāte. Tā tas bija bijis, un tā bija vēl joprojām.

„Bet redziet, tas ir kaut kas, ko es nesaprotu. Jo, lūk. Pieņemsim, ka Pēters Daikstra ierodas Ņujorkā un meklē, kur palikt. Viņš var ierasties pie manis un palikt, cik ilgi vēlas, un es vienkārši iešu un gulēšu pie draugiem, lai nemaisītos viņam pa kājām.”

Draudzīgi noskaņotie klausītāji viņu nepārtrauca. Viņi bija sapulcējušies bēniņu dzīvoklī, ko saimnieks savā laipnībā bija nodevis Pētera Daikstras rīcībā.

„Okei, tagad pieņemsim, es esmu prom no dzīvokļa un Pēters Daikstra noīrē busiņu un sakrāmē tur visas manas mantas. Es atgriežos, un viss ir prom. Grāmatas, CD, DVD, TV, dators, beisbola biļetes. Prom. Un ne tikai mantas – Pēters Daikstra ir izrakājies manos papīros, personīgajos papīros, un paņēmis manas dienasgrāmatas un piezīmju grāmatiņas, un fotoalbumus, visas tās neticami personīgās, neaizvietojamās lietiņas, vienkārši paņēmis. Dzīvoklis ir tukšs. Man atlikušas tikai tās drēbes, kas mugurā, mans laptops un aifons. Tā nu es stāvu šai tukšajā dzīvoklī un skatos apkārt – un lieta tāda, ka es jūtos laimīgs. Es esmu ekstāzē. Pēters Daikstra – Pēters Daikstra! – ir atradis manām mantām pielietojumu, tās kaut kādā mistiskā veidā noderēs Pētera Daikstras nākamajai grāmatai! Es jūtos pagodināts. Saprotiet, vienkārši atrodoties manās mājās, tās mantas ģēnija darbam nenoderētu.”

Ko gan citu ciemiņi varēja darīt, kā vien pasmaidīt un justies nokaunējušies un prasti? Likās, ka viņš vienīgais telpā neapzinās, cik svarīgas ir recenzijas, balvas, pārdošanas apjomi. Ja mazliet paveicas, jebkurš var pacīnīties par recenzijām, balvām, pārdošanas apjomiem – bet kurš var cīnīties par apziņas neesamību?

(Pazemīgā bruņurupucīša pieticīgums – ir grūti paskaidrot, kā tas veicināja kauna un prastuma sajūtu cilvēkos, taču tā tas bija.)

„Vienvārdsakot, lieta ir tāda, ka Pētera Daikstras varā nav mani pievilt. Ja viņš domā, ka kāda no manām mantām var palīdzēt viņa jaunajai grāmatai, tad lai viņam tā tiek. Viņš ne tikai nav mani pievīlis – es par to esmu sapņojis kopš bērnības. Es neuztraucos par mantām, es vienkārši esmu laimīgs, ka varu piedalīties šai pasākumā. Tāpēc, kad saku, ka kāds rakstnieks ir ģēnijs, es ar to domāju, ka darīšu viņa labā jebko. Tas ir gaužām vienkārši. Tas pats ar draugiem. Lietojot vārdu „draugs”, es ar to domāju: „Kas ir mans, ir arī tavs.” Tas ir gaužām, gaužām, gaužām vienkārši.”

Cilvēki smējās, smaidīja, dzēra alu. To bija uzmundrinoši dzirdēt, kaut laikam neviens no klātesošajiem nebija saimnieka draugs.

Reičela, kājas sakrustojusi, sēdēja pufīgā dīvāna otrā galā. Zīdaini melni mati klājās pār viņas pleciem; stikla zaļo acu un rūgti saldās mutes skaistums pauda nemākslotu vienkāršību bez aprēķina. Viņa bija ģērbusies melnā T kreklā ar uzlīmētiem baltiem burtiem, kas vēstīja:

MAKE ME A SANDWICH

WHAT? MAKE IT YOURSELF.

SUDO MAKE ME A SANDWICH.

OKAY.

Arī šim T kreklam piemita Pirmā Suņa mīlīgais jaukums.

 

*

Sisija stāvēja pulciņa aizmugurē, skarbā apziņas tvērienā.

Sisija bija satikusi Pēteru Daikstru Vīnē. Viņa bija rezervējusi istabu venere.de, taču rezervācija neizdevās: pienāca e-pasts izcili pieklājīgā vācu valodā ar atvainošanos un paskaidrojumu, ka pirms dažām minūtēm istabu jau kāds rezervējis, izmantojot citu rezervācijas servisu. Viņai bija piedāvājuši citu numuriņu, taču tā vietā viņa caur booking.com bija atradusi Angel’s Place, kas atradās tuvāk centram un izskatījās pēc tāda kā hi-tech klostera. Istabas bija pazemē, tajās bija ļoti balta apmetuma sienas, nesegtu ķieģeļu velvju griesti un draudīgi spoži melni plakanie televizori. Vieta bija apburoša. Turklāt tur bija tikai četras istabas asā kontrastā mūždien pārpildītajiem hosteļiem, tur bija kluss un tīrs – tā bija vieta lasīšanai un domāšanai, un rakstīšanai. Tā nu viņa vilcienā bija atbraukusi no Prāgas, vēlu piereģistrējusies, agri no rīta izgājusi apēst Sachertorte konditorejā Oberlaa Kurkonditorei un tad visu dienu staigājusi apkārt.

Viņa atgriezās ļoti vēlu, ap pusnakti. Brokastu telpā, kas atradās ielas augstumā, sēdēja vīrietis un lasīja. Viņam rokā bija pildspalva; pie rokas atvērta piezīmju grāmatiņa. Viņa jutās tā, it kā būtu ienākusi viesnīcā un ieraudzījusi pie galda klusu rakstām Vitgenšteinu.

Kaut arī gaužām bālajos matos nebija sirmuma pazīmju, viņš izskatījās vecāks un apbružātāks nekā vienīgajā publiski pieejamajā foto. Viņš bija ģērbies pieticīgi – tā, kā pieticīgi mēdz būt gados vecāki eiropieši: kreklā ar zili baltām rūtīm, nu, labi, krustotām bāli zilām dubultsvītrām, izbalējušās pelēkās biksēs un izturīgās brūnās pastaigu kurpēs. Viņš nepapūlējās pacelt acis, kad ienāca viņa.

Viņa nespēja saņemties ko pateikt. Viņa nespēja saņemties aiziet uz savu istabu. Viņa aizgāja uz virtuvi pēc glāzes ūdens. Viņa dzirdēja iečīkstamies viņa krēslu. Pagriežoties ieraudzīja viņu stāvam ar Marlboro paciņu rokā. Viņš devās uz durvīm un ārā uz ielas.

Viņa redzēja, ka grāmata ir Detlefa Klausena sarakstītā Adorno biogrāfija; viņš bija to atstājis atvērtu uz galda. Viņai gribējās paskatīties, kas rakstīts atvērtajā piezīmju grāmatiņā, taču viņa zināja, ka tas būtu nepareizi. Viņa ielēja ūdeni kafijas automātā un ielika tajā espreso kapsulu.

Durvis atvērās tieši mirklī, kad mazajā, vienkāršajā krūzītē sāka pilēt kafija. Viņa zināja, ka mūžam ienīdīs sevi, ja neko nepateiks. Viņa teica: „Jūs esat Pēters Daikstra, vai ne? Man ļoti patīk, kā jūs rakstāt.”

Viņš teica: „Paldies.”

Viņa teica: „Vai jums patīk Vīne?”

Viņš teica: „Ļoti. Es te esmu pirmo reizi, tam ir savi iemesli.” (Viņa zināja, ka viņš piecus gadus pavadījis psihiatriskajā slimnīcā.)

Viņš teica: „Viņi runā vāciski kā roboti. Ir jauki dzirdēt mehāniski runātu valodu. Žēl, ka to nezināju iepriekš.”

Viņš teica: „Jaunībā Adorno te atbrauca studēt pie Albana Berga. Klausens diezgan interesanti par to raksta.”

Taču viņš bija paņēmis grāmatu, ielicis tajā pildspalvu, lai atzīmētu lasīto vietu, aizvēris grāmatu un tagad ņēma savu piezīmju grāmatiņu.

„Neliecieties traucēties,” viņa sacīja. „Es tieši taisījos iet gulēt.”

„Es arī,” viņš teica. „Tā šodien bija mana pēdējā cigarete.”

No rīta viņa pavaicāja Endželai, vai var rezervāciju pagarināt uz nedēļu.

 

*

Viņa būtu gribējusi to izstāstīt, viņa izmisīgi gribēja to izstāstīt, lai tad viņu aizstiepj uz pufīgo dīvānu un izpumpē no viņas visas detaļas, izceļ starp pārējiem ar skaudīgiem, jūsmīgiem jautājumiem, izsaucieniem un piezīmēm, kolektīvi apskauj. Taču viņa nebija šeit aicināta. Nātans bija teicis, lai viņa atnāk, jo Džils bija laipns zellis, taču viņš nebija paguvis stādīt viņu priekšā, kamēr Džils runāja ar Nātanu, un tagad viņš jau runāja ar citiem draugiem.

Viņa tramīgi stāvēja aizmugurē.

Istabas otrā pusē viņa redzēja Ralfu, kurš bija atradis izdevēju viņas grāmatai laikā, kad neviens tās nepirka. Viņš pārtvēra Sisijas skatienu, uzsmaidīja, un viņa nedroši devās pāri istabai. Viņš bija ģērbies bāli gaišzilā polo kreklā ar krokodilu uz krūtīm, sarža vasaras biksēs un jahtsmeņu mokasīnos bez zeķēm, jo nekad nebija gribējis būt tāds tipiņš, kas nēsā uzvalku.

Viņas labā viņš nebija izdarījis to, ko Reičelas labā, kura nu lidinājās uz burvju paklāja.

„Tev vajadzētu pārstāvēt Pēteru Daikstru!” viņa priecīgi sacīja. „Es Vīnē viņu satiku. Es jūs varu iepazīstināt!” Viņai likās, ka tas būtu pareizi. Viņa iztēlojās Pēteru Daikstru Ņujorkā. Viņam tur būtu savs apbrīnotāju loks. Tie rīkotu pusdienas, kurās apspriestu, ko varētu darīt ģēnija labā. Sontāga bija iepazīstinājusi Sebaldu ar izdevniecību New Directions.

Pēters Daikstra Ņujorkā, iekšējais loks, Sontāga, Sebalds, New Directions – viņa nebija vienīgā sapņotāja šai telpā.

 

*

Pēters Daikstra gulēja ļoti baltā gultā, palicis roku zem galvas. Televizors bija ieslēgts; no sarunu šova vadītājas metāla mēles pilēja vācu valoda.

Divos naktī, paņēmis klēpjdatoru un cigaretes, viņš devās uz augšstāvu.

Viņa redaktors no Meulenhoff izdevniecības bija pārsūtījis piecus e-pastus no aizdīķa altruistiem un nodevis kāda jauna, diezgan pazīstama amerikāņu rakstnieka apbrīnas apliecinājumus.

Viņš izgāja uzsmēķēt.

 

*

Viņš negribēja, lai viņu atkal ieslēdz. Kamēr viņš gulēja gultā un skatījās televizoru vai stāvēja uz ielas un smēķēja, viņš bija pietiekami veselā prātā, taču bija tiesa: rēķini krājās. Viņš patvērās zem savām kredītkartēm.

Tomēr. Tas vien, ka slavu ieguvis jauns amerikānis bija gatavs viņam atdot visus savus pasaulīgos labumus, vēl nenozīmēja, ka būtu sociāli pieņemami rakstīt viņam un lūgt uzdāvināt 20 000 eiro. Ja kaut kas nebija sociāli pieņemams, viņš juta prātu sākam plaisāt. Viņš jautāja sev, vai tas puisis patiešām iedotu vietu, kur palikt, ja viņš aizlidotu uz Ņujorku, taču tas šķita pagalam sarežģīti. Ja tas puisis pats izvāktos, tad viss būtu labi, bet, ja ne, tas vienkārši nebūtu iespējams. Viņam nenāca prātā teikumi, kas atspoguļotu situāciju sociāli pieņemamā veidā.

Lai kā, starp robotiem bija interesanti. Amerikāņi ir tik dabiski un draudzīgi, un vaļsirdīgi. Vīniešiem piemīt mūzikas automāta mehāniskais, prognozējamais šarms; saskaroties ar to, cilvēkam nav jāiesilst. Viņam būtu paticis, ja tas zēns būtu viņam atvēris kredītu kādā konditorejā. Tas būtu bijis jauks žests. Vai Vīnes Filharmonijā – iedomājies tik, ja kāds apbrīnotājs uzdāvinātu viņam abonementu! Amerikāņiem patīk, ka cilvēki pret viņiem iesilst, un Pēteram šķita, ka viņš varētu pat ļoti iesilt pret kādu, kas uzdāvinātu Vīnes Filharmonijas abonementu, taču nelikās, ka tas būtu ļoti amerikānisks gājiens. Amerikānis, viņš nodomāja, to uzskatītu par pārāk smalku rīcību.

Ungārs šai sakarā varētu izdarīt kaut ko izšķērdīgu un ekstravagantu. Iespējams, sākot rakstīt ungāriski, viņš varētu arī turpmāk paglābties no neprāta.

Starp citu, neierobežota Marlboro piegāde arī nenāktu par ļaunu – bet ne, amerikānim tas liktos pārāk šokējoši.

 

*

Sisija zināja, ka viņai jābūt Ņujorkā, un zināja, ka Ralfam ir jācenšas viņas labā, bet ak vai! Tas bija šausmīgi, pretīgi un šausmīgi. Viņam pazīstami cilvēki bija izlasījuši viņas grāmatu un atsūtījuši citējamas atsauksmes, un tagad viņas grāmata būs nosēta ar viņas pašas nicinātu cilvēku vārdiem. Vai tā bija arī Eiropā? Viņa vēlējās būt atpakaļ baltajā pagrabā ar zaļi baltajām flīzēm vannasistabā un spožo, melno platekrāna TV. Tas būtu tik atšķirīgi, tik atšķirīgi un labi, ja viņas grāmatu izlasītu vīrietis nepretenciozā rūtotā kreklā, kurš smēķē Marlboro un Adorno sauc par Tediju Vīzengrundu-Vunderkindu. Atsauksme nebija svarīga, lai gan, ja viņa vārds parādītos grāmatā starp visiem pārējiem, ar ko tā nosēta, viņa justos mazāk slikti.

Ar Reičelu viņa saskrējās ballītē KGB bārā. Viņa sacīja: „Man liekas, mums kaut kas jādara Pētera Daikstras labā!” (Viņa nezināja, vai Ralfs to jau lūdzis Reičelai, tāpēc viņai nebija par to jādomā.) Viņa runāja neapvaldīti, impulsīvi un entuziastiski.

Reičela teica: „Nu, Pēteris Daikstra man pat ļoti patīk.” Kājās viņai bija šauri, balti džinsi un vaļīgs ceriņzils džemperis ar V veida izgriezumu, piedurknes uzbīdītas līdz elkoņiem, kašmirs. Viņa dzēra kampari. Viņa sacīja: „Taču es nezinu. Liekas, ka viņš ir diezgan noslēgts, vismaz tādu es viņu iztēlojos. Paskatīsimies, ko teiks Džils.”

Džils bija atgriezies no bāra. Viņš sacīja: „Man trakoti garšo labs šņabis. Un viņiem te ir tāds, kādu citur vienkārši nevar atrast. Es kavēju nodošanas termiņu, bet klau – varbūt tam ir reāls iemesls. Varbūt tam gabalam bija vajadzīgs autentisks krievu šņabis ar autentiski neizrunājamu nosaukumu.”

Sisija pastāstīja, kā iegājusi Angel’s Place. Viņa teica, ka tas bijis kā ienākt viesnīcā un ieraudzīt pie galda rakstām Vitgenšteinu.

„Kolosāli!” sacīja Džils. Viņš neprašņāja, bet viņa tik un tā atstāstīja notikušo mazliet plašāk.

Viņa sacīja: „Man liekas, mums kaut kas jādara!”

„Kas tas varētu būt?” sacīja Džils.

Viņa īsti nezināja. Viņa nezināja pietiekami daudz, lai izlemtu par darāmo. Viņa vervelēja par konferencēm, lasījumiem, kādu lekciju. Viņa teica, ka Daikstram vajadzīgs komerciāls izdevējs kā Sebaldam, tiešām labi apmaksāts līgums par grāmatu.

Džils iedzēra malku šņabja. „Ahhhh,” viņš noteica.

„Es nezinu,” viņš teica. „Skaties. Lieta tāda, ka ir cilvēki, kam patīk tādi pasākumi. Viņiem patīk pārdot, un viņiem tas labi sanāk. Taču viņi tik un tā neskrien vienkārši ārā uz ielas un nepārdod nejauši; viņiem ir piekrišanas, vienošanās, pilnvaras. Viņam tas varbūt nāktu par labu, bet es nejustos ērti, brāžoties riņķī un bazūnējot viņa uzdevumā. Un vēl kas: es baidītos pazaudēt kaut ko tādu, kas man patiešām daudz nozīmē, kaut ko ļoti dārgu. Kaut ko, kas man vajadzīgs tik ļoti, ka es nespēju iedomāties dzīvi bez tā. Ko tad, ja tas izmainītu pašas grāmatas? Ko tad, ja man to vairs nebūtu tajā privātajā telpā, kur esmu tikai es un grāmata? Ar cilvēkiem, kam patīk pārdošana, tas tā nenotiek, par aģentiem nerodas iespaids, ka tie zaudējuši kaut ko sev dārgu. Bet varbūt tāpēc šāds darbs arī ir jādara šādiem cilvēkiem. Vai viņam ir aģents? Varbūt viņam vajadzētu parunāt ar Ralfu.”

„Es runāju ar Ralfu, bet viņš kaut ko pīkstēja par tulkojumu tirgu.”

„Ak, Ralfs tā runā gan, taču viņš vienkārši cenšas būt prātīgs, jo parasti ir traki impulsīvs.” Tad mierinoši: „Ja viņš iemīlas grāmatā, tad vienkārši ņem un lenc cilvēkus.”

Ralfs nebija intelektuālis, taču varbūt panākumu atslēga bija vienaldzībā. Vai varbūt īsts ģēnijs stāvētu visam pāri tik ļoti, tā būtu radis stāvēt visam pāri, ka tam nebūtu nozīmes.

Taču Ralfa centieniem uzmanīties varēja būt nozīme. Ja ar viņu gāja uz kafejnīcu, tad viņš mēdza pasūtīt kviešu zelmeņa sulu un bezglutēna grauzdiņu ar tapenādi – tas ir, viņš mēdza uzstāt uz kafejnīcu, kur tādas lietas var pasūtīt. Varbūt cilvēkam, kurš piecus gadus pavadījis psihiatriskajā slimnīcā, ir vajadzīgs kāds, kam nav jāpūlas, lai saglabātu veselo saprātu.

Sisija zināja, ka teikt šīs lietas Reičelai nav droši. Burvju paklājs bija aiznesis viņu tālāk, taču Ralfs viņai joprojām bija labs draugs.

 

*

Pats par sevi saprotams, ka ideja kopīgiem spēkiem nosponsorēt neierobežotus Marlboro krājumus bija no tām, kuru laiks vēl nav pienācis.

 

*

Daļēji, lai izvairītos no neprāta, un daļēji, lai vienkāršāk noturētu savas kredītkartes virs ūdens, viņš rakstīja angliski. Viņš neredzēja jēgu rakstīt holandiski un cerēt, ka iekļūs dažu izvēlēto skaitā. Kāpēc lai viņam gadītos laimīgā loze, kāpēc lai viņu tulkotu un lutinātu? Divus viņa garstāstus un dažus īsos gabalus angliski bija iztulkojusi viena no tām izdevniecībām, kas mēdz izdot garos un īsos stāstus, un, lai gan viņa ausis bija skārusi frāze „kulta klasika”, daudziem Marlboro ar to nebija pieticis. Tā notiek, ja autors ir atkarīgs no izdevēja, kura sieva pieprot holandiešu valodu. Bet, ja viņš raksta angliski, tad uzrakstīto var sūtīt jebkur, var sūtīt lielajiem puikām, cilvēkiem, kuri garstāstiem neķertos klāt ar baržu stumjamo baļķi.

Viņam bija paciņa ar kartītēm, uz kurām viņš rakstīja sev tīkamus vārdus un frāzes un no tām veidoja stāstus. Okei, stāsti nav ātrākais ceļš uz bezparādu nirvānu, taču cilvēks nevar sevi pastāvīgi izdzīt. Piemēram, Gurres dziesmas – Gurre-Lieder. Kaut kas pašpietiekams, kas sākas ar mazumiņu un var pārtapt („morph”! angļu valoda ir tik superīga!) par ko ekstravagantu. Grožus dažreiz vajag atlaist.

Viņa prāts bija pietiekami vesels, lai pamanītu tekstā šādus vārdus, un pietiekami vesels, lai tos pierakstītu uz kartītēm, un pietiekami vesels, lai savītu tos kopā; vai, pareizāk, darot to, viņa prāts bija rāms un labā stāvoklī. Viņš nebija drošs, ka spēj darīt ko vairāk. Bet bija jauki nebūt allaž mundram un piezemētam, un saprātīgam, lai izpatiktu mundrām un saprātīgām, un piezemētām holandiešu medmāsām un sanitāriem. Bija labi tagad mierīgi gulēt gultā un blenzt sienā.

 

*

Viņš saņēma izsmeļošu e-pastu no meitenes, kura reiz vēlu naktī bija taisījusi kafiju.

Droši vien viņa adresi tā bija dabūjusi no cilvēkiem, kuri publicēja garstāstus.

Viņš uzrakstīja pieklājīgu atbildi.

Desmit minūtes vēlāk pienāca izsmeļoša atbilde. Tur bija tik daudz sirsnības, ka viņš nezināja, ko ar to iesākt.

Viņa pieminēja, ka runājusi ar savu aģentu un tas izteicis nožēlas pilnas piezīmes par tulkojumu vietu ASV.

Viņš jau bija mazliet noguris, taču bija skaidrs, ka šim pavedienam jāseko. Viņš mazliet pastāstīja par piezīmju kartītēm un rakstīšanu angliski.

Pēc piecpadsmit minūtēm, kad viņš jau sāka cerēt, ka ar to viss būs beidzies, parādījās jauna ziņa. Viņa bija runājusi ar savu aģentu, un tas vēlētos redzēt dažas lappuses.

Viņš nespēja pamatot, kāpēc, taču viņam nudien nepatika vārda „lappuses” lietojums šajā kontekstā.

Tajā brīdī viņš bija gatavs atgriezties gultā.

Tas nebija īstais veids, kā risināt daudzo kredītkaršu problēmu.

Viņa bija atsūtījusi arī aģenta e-pasta adresi. Viņš noklikšķināja uz tās un pievienoja Word dokumentu (pēc visiem šiem gadiem viņš joprojām ienīda Word). Viņš paskaidroja aģentam, ka parasti raksta ar roku, taču šis ir tas, ko viņam gadījies uzrakstīt datorā.

Viņš izgāja ārā un aizsmēķēja Marlboro. Ja viņam kādreiz būs daudz naudas, patiešām daudz naudas, viņš vienkārši nopirks šo vietu un tad varēs smēķēt iekšā.

 

*

Ralfs piezvanīja Sisijai, jo bija burtiski apreibis no atsūtītajām lappusēm, viņš bija aprijis tās vienā kampienā – ja pārējais tām kaut cik līdzinās…

Viņš uzrakstīja e-pastu Pēteram Daikstram, kurā lūdza viņa tālruņa numuru un jautāja, kad viņi varētu parunāt.

Pēters Daikstra diez ko nemīlēja runāt pa tālruni, taču šīs lietas bija jāizdara. Viņš uzrakstīja viesnīcas numuru un piedāvāja sarunu pulksten 11.00 pēc Ņujorkas laika jeb pulksten 17.00 pēc Vīnes laika.

Viņi runāja stundu, jo Ralfam patika labi iepazīt cilvēkus, pirms sākt ar tiem strādāt. „Man jāzina, kas jums ir svarīgi,” viņš sacīja. „Visi labākie rakstnieki ir ar kaut ko apsēsti.”

Pēters Daikstra sacīja: „Nu, varbūt jā.” Cilvēks, kurš bijis ārprātīgs, parasti cenšas neko nelaist sev tuvu klāt, taču tas, iespējams, nebija labākais, ko teikt aģentam. Viņš teica: „Ziniet, patiesībā ir viena lieta. Man nudien patīk, ka vārds „front seat” ir spondejs. Un tas atspoguļojas rakstībā, divi atsevišķi vārdi. Un man nudien ļoti nepatīk, ka cilvēkus spiež lietot „backseat”, kas ir acīmredzams trohajs. Es tam nepiekrītu. Es to neizrunāju kā trohaju, bet kā spondeju, un vienmēr rakstu to kā spondeju, „back seat”, kam ir vēl papildu pluss – tas ir loģiski. Taču man iebilst ar smieklīgiem argumentiem.”

„Ahā… Es neatceros, ka šis vārds būtu jūsu atsūtītajās lappusēs, bet, ja tā ir problēma, mēs to noteikti varam risināt. Atsūtiet man visu, kas jums ir,” sacīja Ralfs. Viņš gribēja ķerties pie lietas.

 

*

Varētu domāt, ka tas nav nekas īpašs, taču rakstīt tekstu datorā allaž likās līdzīgi tam, ko bieži redz Lielbritānijā, īpaši rindu mājās: paradumu aizstāt mazo dārziņu mājas priekšā ar betona plāksni. Šķita, ka tas bieži ietilpst „mājas uzlabošanā”. Cilvēks brauc autobusā gar apakšējā vidusslāņa māju rindu, un visām svaigi nokrāsotajām un apmestajām ēkām redzams cementa četrstūris tai vietā, kur agrāk bijis dārzs.

Tai pašā laikā dīvainā kārtā, tiklīdz teksts bija uzrakstīts datorā, tas kļuva neaizsargāts. Ja cilvēks kaut ko ierakstīja piezīmju grāmatiņā, vārdi bija vienkārši zīmes, ko pildspalva vai zīmulis atstāja uz papīra; bet, tiklīdz tie bija uzrakstīti Word, kāds tajos varēja slepus iešmugulēt neizrunājamo trohajisko „backseat”.

Protams, ir jāiziet uz kompromisu, ja gribi, lai šie vārdi piezīmju grāmatiņā pārtop kredītkaršu parāda risinājumā. Taču, ja negribi nojūgties, nudien ir jāuzmanās. Taču atkal jau – droši vien nav labi teikt to aģentam.

 

*

Tāpēc viņš pieķērās pie frāzes.

Kaut kur tiešsaistē viņš bija uzdūries frāzei „aizstāv sevis uzrakstīto”. Tobrīd tas viņam bija šķitis banalitātes kalngals, bet tieši šī iemesla pēc uz to droši vien noreaģētu cilvēks, kurš „iemīlas grāmatās”. Tāpēc viņš uzrakstīja e-pastu ar frāzi „aizstāvu sevis uzrakstīto” un apsolīja nosūtīt grāmatu, kad tā būs pabeigta.

 

*

Viņš izgāja iedzert alu, jo dzirdēt austriešus beram vārdus no asajām metāla mēlēm šķita atpūta. Kādu laiku viņš bija prom.

Atgriezies – bija ap četriem rītā – viņš ieraudzīja, ka viņa izvēlētā frāze trāpījusi desmitniekā. Ralfs uz to bija nevis vienkārši noreaģējis, bet kā elektrizēts runājis ar katru, kas gadījās ceļā, par dažām maģiskajām lappusēm viņa rokās. Kāds žurnāls bija piedāvājis 5 000 dolāru par tām kā atsevišķa stāsta publicēšanu. „Es saprotu, ka jūs aizstāvat sevis uzrakstīto” – laimīgā kārtā šie vārdi bija uzrakstīti e-pastā, nevis izteikti pa tālruni, tāpēc nebija nekāds ļaunums, ka viņš sāka skaļi smieties, – „taču tas nudien būtu aicinājums izdevējiem pamosties.” Sekoja vairāki pārsteidzoši piedāvājumi: ja Pēters Ralfu tam pilnvaros, viņš palūgs izdevējam „atgriezt tiesības” uz stāstiem (kas jau sen vairs netika drukāti), lai tos varētu „apvienot paketē” ar jauno grāmatu, kad tā tiks līdz vairāksolīšanai. Tas tad varētu būt stimuls iztulkot piecus romānus, kas joprojām bija iemūrēti dzimtajā holandiešu valodā; 1 000 lappušu garā torpēda varētu būt nākamais 2666!

Protams, tā ir eiropieša fantāzija par amerikāņiem. Kad citās valodās rodas vajadzība pēc vārda „go-getter”, caursitējs, tās izmanto to pašu „go-getter”, jo tas savā būtībā ir amerikāņu fenomens.

 

*

Ir tik daudz lietu, ko cilvēks nespēj darīt, ja ir bijis ārprātīgs.

Viņš spēja uzrakstīt īsu e-pastu, kurā pauda pateicību un piekrišanu. Viņš juta, ka būtu jāsaka kaut kas no sērijas „Dārgais Ralf, tas tiešām ir lieliski”, taču to viņš nespēja.

Spriežot pēc divām paša izlasītajām lappusēm, viņš nebija lielā sajūsmā par 2666.

Viņš izgāja ārā un izsmēķēja Marlboro.

Viņš ienāca iekšā, nogāja lejā un apgūlās uz baltās gultas.

 

*

Arī Ralfs bija pieķēries frāzei „nākamais 2666.”

Šo frāzi viņš izmantoja impulsīvā sarunā ar Sisiju, kura teica: „O, es nezināju, ka tu proti holandiski.”

„Nē, nē, nē,” Ralfs nepacietīgi attrauca. „Bet kaut kas man saka, ka esmu uz pareizā ceļa. Dieva dēļ, nesaki to nevienam, kurš saprot holandiešu valodu, ziņa var nonākt atpakaļ pie Eldridžiem. Es tieši gatavoju tiesību atgriešanu, mēs negribam, lai viņi mums aiz muguras dodas pie Meulenhoff un pa lēto dabū vēl kaut ko.”

„Aha, skaidrs,” sacīja Sisija. Varbūt bija kāds raksts Words Without Borders vai kas tamlīdzīgs.

Ralfs izdvesa kaut ko nekonkrēti draudzīgu un mierinošu par viņas grāmatu un nolika klausuli, un drīz vien jau runāja ar Reičelu, kura bija redzējusi Daikstras uzrakstītās lappuses un kurai tās „ļoti patika”.

„Ak,” sacīja Reičela, „man tā patika 2666.”

Viņa nevaicāja, vai viņš prot holandiešu valodu un vai patiešām ir izlasījis 2666, jo vienu lietu Ralfs prata – būvēt gaisa pilis un pārdot tās. Ja viņš uzbūvēs gaisa pili Pēteram Daikstram, ģēnijs lidināsies uz burvju paklāja.

„Es zinu, ka viņš aizstāv uzrakstīto,” sacīja Ralfs. „Es to saprotu. Un nekad nedarīšu neko tādu, kas apdraud radošo procesu. Darbam jābūt pirmajā vietā.”

Reičela izdvesa kaut ko nekonkrēti draudzīgu un mierinošu.

Viņš turpināja: „Bet dažreiz pienāk brīdis, kad cilvēkus kaut kas aizrauj, un, ja tu palaid to garām, pēc tam nākas cīnīties ar faktu, ka brīdis jau pieder kādam citam. Es domāju, ka šis ir tas brīdis. Tas varbūt izklausās neprātīgi, taču man liekas – ja es varētu savākt vienā telpā visas viņa piezīmju grāmatiņas un ļaut dažiem izmeklētiem cilvēkiem tās apskatīt, ar to pietiktu, lai noslēgtu darījumu. Pašlaik vienkārši ir par maz materiāla. Šīs dienas apstākļos. Bet, ja viņi redzēs, ka patiešām pastāv kaut kas taustāms un tas ir vajadzīgajā kvalitātē, nu, es tiešām domāju, ka tas nostrādās. Bet, protams, sasodīts, es nevaru lūgt, lai viņš sūta oriģinālus, un ar kopijām to nav iespējams izdarīt, tāpēc vienīgais risinājums būtu viņam atbraukt uz Ņujorku, bet es zinu, es zinu, es zinu, privātums viņam ir ļoti svarīgs, nu, kā lai tādu iemet mediju dzirnavās?

Tas viss tāpēc, ka Reičela bija kļuvusi par nekonkrēti draudzīgu un mierinošu skaņu izdvešanas meistari.

 

*

Pēters Daikstra gulēja ļoti baltā gultā, palicis roku zem galvas.

Tas neies cauri.

Caursitējs bija uzrakstījis viņam vairākus e-pastus, kuros atkārtoja, ka darbam jābūt pirmajā vietā. Katrā vēstulē atkārtojās arī piebilde, ka, ja viņš jūtas gatavs parādīt vēl ko citu, jebko citu, viņi varētu izmantot šī brīža priekšrocības – un otra tāda brīža var nebūt.

Viņš pēkšņi pielēca kājās. Viņš paņēma piezīmju grāmatiņu, no kuras bija pārrakstījis tekstu datorā, un kartītes, kurās sarakstītie vārdi bija savīti kopā piezīmju grāmatiņā. Viņš ielika tās somā. Tad izgāja no istabas, uzbrāzās pa kāpnēm, lēkdams pāri trim pakāpieniem reizē, un ārā uz ielas, un ap stūri, uz kancelejas piederumu veikalu. Viņš nopirka polsterētu aploksni. Viņš ielika piezīmju grāmatiņu un kartītes aploksnē.

Pēc tam viņam ienāca prātā paķert arī pastkarti ar Austrijas imperatores Elizabetes (Sisijas) fotogrāfiju un rūpīgi uzrakstīt tās mugurpusē: „Dārgais Ralf, tā tas sākas, un tam jāpaliek sākumpunktā, līdz tas ir gatavs beigties. Ar sveicieniem, P. D.”

Viņš aizlīmēja aploksni, uzrakstīja adresi, stārķa gaitā aizkātoja līdz pastam, samaksāja par piegādi, kas bija mazliet, taču ne pārmērīgi ātrāka par parasto, nodeva aploksni un stārķa gaitā izkātoja uz ielas. Viņa galva nebūt nebija kārtībā, taču viņš noteikti cēli nesoļoja pa ielu, teikdams balsī: „Kad jūs sakāt, ka zināt, ka darbam jābūt pirmajā vietā, ko tieši jūs ar to domājat?” Nemaz nebija slikti.

Nemaz nebija slikti arī tas, ka viņš uz pastkartes nebija uzrakstījis Erbarmung!!!!!!! Erbarmung!!!!!!!

Tā nevar būt laba doma – lūgties aģentam, izmantojot sirdi plosošas atsauces uz Parsifālu.

Viņš aizsmēķēja Marlboro.

 

*

Džils sēdēja uz pufīgā dīvāna, kājas plati iepletis, rokas uzlicis uz ceļiem. Viņš bija ģērbies ļoti mīkstā, izbalējušā, zilganā T kreklā, uz kura ap vārdiem DAYTONA BEACH FLORIDA rotājās delfīni, un mīkstās, īsās, novalkātās, bārkstainās džinsās ar nogrieztām starām. Reičela sēdēja dīvāna otrā galā; viņa bija ģērbusies SUDO MAKE ME A SANDWICH T kreklā un mīkstās, īsās, novalkātās, baltās džinsās ar nogrieztām starām, arī bārkstainās. Abi bija basām kājām.

Uz nodeldēta ozolkoka kafijas galdiņa dīvāna priekšā atradās: vairāk nekā divdesmit drukātas lappuses ar dubultu rindu intervālu; grozs ar beigeļiem ar krēmsieru un kūpinātu lasi; kafijas aparāts ar ļoti melnu kafiju; paka saldā krējuma un pilnpiena maisījuma; paka greipfrūtu sulas; dažas bundžas San Pellegrino ar apelsīnu sulu; liela pudele Gerolsteiner. Šķīvji, glāzes, krūzītes, naži. Džils bija ieteicis tikties pie vēlām brokastīm, jo nejutās ērti, dzerot šņabi Ralfa acu priekšā.

Pufīgs, vecs atzveltnes krēsls, dīvāna brālis, gaidīja Ralfu. Pagaidām viņi bija divatā.

Ralfs kavējās – pietiekami, lai Džils sāktu cerēt, ka viņš neatnāks.

„Tas laikam izklausīsies ļoti klīrīgi,” sacīja Džils. „Bet es šai situācijā nejūtos ērti.”

„Tas nav klīrīgi,” sacīja Reičela. „Neviens nejūtas ērti ar Ralfu. Zini, es sāku mācīties kodēšanu galvenokārt tāpēc, lai nesajuktu prātā. Pēc vienas no mūsu maratonsesijām es noliku malā tālruni un vienkārši piesēju sevi pie Būla loģikas kā pie masta. Un tagad man ir Barbara – viņa ir ļoti profesionāla un lietišķa, viņa ir kā klints. Bet iespējams, jā. Viņš visus šos gadus ir pavadījis psihiatriskajā slimnīcā. Ja viņam būtu vesela grāmata, viņš varētu to aiznest Barbarai, un tas, iespējams, būtu okei. Taču viņam nav grāmatas. Un jebkurā gadījumā paliktu lielais uzdevums uzkurināt interesi par kaut kādu holandiešu rakstnieku, un Barbara pilnīgi noteikti nav no tām, kas kaut ko uzkurinās. Varbūt viņš labprātāk iztiktu bez publikas uzkurināšanas, bet paliktu tai vietā, ko atrada Sisija, nevis psihiatriskajā slimnīcā. Tā varētu būt, vai ne?”

„Iespējams.”

Tas viņam Reičelā vienmēr bija paticis: viņa spēja slīdēt visam cauri bez piepūles un sarežģījumiem. Taču viņš nedomāja, ka spētu Pētera Daikstras labā melot, un negribēja nokļūt situācijā, kad nāktos publiski apliecināt, ka kāda grāmata holandiešu valodā, ko viņš nekad nav lasījis, ir nākamais 2666.

Kafija bija nevainojami remdena.

Tagad, dzīvojot no dienas dienā, Ralfs bieži stundām ilgi sarunādamies glāba no krīzes kādu nabaga izmisušu dvēseli. Reizēm tu norunāji tikšanos ar viņu un beigās dabūji lasīt telefonā jaunākos Dinosaur Comics, skatīties, cik ir pulkstenis, lasīt jaunāko no A Softer World, skatīties, cik pulkstenis, prātot, vai ir kādi jaunumi Perry Bible Fellowship lapā (kaut nu tā būtu, lūdzu, Kungs), ieraudzīt 503 Service Unavailable!!!!!!!, meklēt, vai šī ir pastāvīga kļūda vai kā?????!!!!!!, pamanīt, cik ir pulkstenis, līdz beidzot ieradās Ralfs vai atsūtīja ziņu, vai piezvanīja, lai paskaidrotu, ka Deils vai Džeina, vai Endijs bijis pašnāvnieciskā noskaņojumā un viņam vajadzējis draugu atbalstīt. Džils nevēlējās, lai vēl kāds cilvēks būtu pašnāvnieciskā noskaņojumā, bet, ja kāds jau tāds būtu un Ralfam vajadzētu atbalstīt viņu tā vietā, lai tagad tiktos ar Džilu, tas Būtu. Tik. Vareni.

Taču ne, iedūcās zummers.

Ralfs kāri nāca cauri garajai istabai, laimē vizēdams tai Toma Krūza stila „Es esmu tetāns!!!!!!” vizmā, kura taču likās mazāk baisa, kad nu bija zināms, ka viņš lieto narkotikas, vai ne? Bet labi, labi, labi.

Viņš bija ģērbies rudi brūnā polo kreklā ar krokodilu uz krūtīm, sarža vasaras biksēs un jahtsmeņu mokasīnos bez zeķēm, jo nekad nebija gribējis būt tipiņš uzvalkā.

Viņš izņēma no divriteņa somas polsterētu aploksni. „Lūk,” viņš sacīja, acīm kvēlojot. „Es atvainojos par kavēšanos, bet, kad jūs redzēsiet, tad sapratīsiet.” Viņš nolika to pufīgā dīvāna centrā, bet pats ieslīga pufīgajā krēslā. (Tas bija tā, nu, it kā Džozefs Smits prezentētu zelta plāksni no Mormona grāmatas.)

Džils aploksnei nepieskārās. Reičela to paņēma un izvilka ārā piezīmju grāmatiņu un paciņu ar kādām septiņdesmit kartītēm. Viņa pasniedza grāmatiņu Džilam un sāka citu pēc citas lasīt rūtotās kartītes.

Ralfs ļāva viņiem ilgu laiku lasīt klusumā. Bija jocīgi turēt rokās lietas, ko bija turējis Pēters Daikstra: tas bija tā, it kā van Goga muzejā tev atļautu noņemt no sienas gleznu. Vēl jocīgāk bija tās turēt, Ralfam nogaidoši skatoties, – taču ne, Ralfs pēkšņi pamanīja auksto kafiju un ar nožēlu pateica: „Es tiešām nokavējos, uztaisīšu jaunu,” – un devās prom uz virtuvi, cik labi. Labi.

Tā bija taisnība. Turot šos priekšmetus, nepārprotami pārņēma sajūta, ka tie atradušies vienā telpā ar traku cilvēku vai drīzāk ar cilvēku, kurš varētu kļūt traks, bet cenšas trakumu nepieļaut. Rokraksts bija sīks un precīzs, un skaidri salasāms; tas viegli pedantiskais eiropieša rokraksts, ko Amerikā parasti neredz. Lasot drukātu tekstu, tas paslīdētu garām: tas bija kā dzirdēt izcilu angļu valodu ar ārzemnieka akcentu. Bija redzama izcilībā pārtapusi piepūle. Precizitāte; bastions. (Vārds „bastions” bija rakstīts uz vienas no kartītēm.) Piepūlei, iespējams, bija jāpaliek redzamai, lai teksts šķistu pabeigts vai varbūt pat turpinātos.

Ralfs atgriezās ar jaunu kafiju.

Katru izlasīto kartīti Reičela novietoja atpakaļ dīvāna vidū.

Ralfs neatgriezās pufīgajā krēslā. Viņš ielēja sev krūzē kafiju un taktiski devās pārlūkot grāmatplauktus.

Van Goga muzejā parasti negadās piedzīvot, ka apsargs taktiski dodas prom un izvanda tavu mugursomu, kamēr tu izblenz acis no pieres, skatoties uz gleznām, ko esi redzējis tikai grāmatās un kalendāros, un uz plakātiem.

Džilam kaut kādā dīvainā veidā bija aktivizējusies perifērā redze: viņš mazāk redzēja, vairāk juta Ralfu apstājamies pie Pēteram Daikstram veltītajām plaukta astoņpadsmit collām. Tas bija krietnas trīspadsmit collas vairāk par vietu, ko aizņēma stāstu krājumi.

 

*

Džils bija saticis Reičelu van Goga muzeja suvenīru veikalā van Goga modes augstākā viļņa laikā. Viņa bija paņēmusi rokās grāmatu mīkstos vākos: Vincent van Gogh, een leven in brieven. Viņš bija skatījies uz viņu pāri telpai, taču turējies nostāk. Ja nekad iepriekš neesi bijis Amsterdamā un varbūt nekad vairāk tur nebūsi, tev nav vēlēšanās apķellēt gleznas ar iespaidiem no satikšanās ar meiteni. Pie sienām karājās gleznas, kas bija atradušās vienā telpā ar traku čali, kurš nekad nebija pārdevis nevienu gleznu; ar tādu trakumu gribas pabūt vienatnē. Viņš gāja no telpas uz telpu, redzēdams viņu ikkatras telpas otrā pusē, ieturēdams distanci.

Suvenīru veikals šķita vieta, kas paredzēta pārejas atvieglošanai uz cilvēku pasauli.

Viņa ieraudzīja viņu, pacēla grāmatu un pasmaidīja. (Viņi bija bijuši tik daudzās vietās vienlaicīgi, tas bija kā iepirkšanās centrā saskrieties ar cilvēku, ko todien jau esi saticis piecās lekcijās.) Viņš pajautāja, vai viņa saprot holandiski. Viņa teica: „Nē, bet varbūt tā ir labāk. Tāda sajūta, ka holandiski krāsām ir īpaši nosaukumi, ko neviens cits nekad nav izmantojis. Koningsblauw – es pat nezinu, kā to izrunāt, bet varbūt es vienkārši gribu zināt, ka tāda krāsa pastāv.” Viņa parādīja lappusi, kurā viņš ieraudzīja vārdu Sterrennacht.

Viņi nesarunāja iet prom reizē, taču aizgāja reizē. Ejot garām grāmatu veikalam, Džils pateica „Pagaidi!”, ieskrēja iekšā un nopirka piecas Pētera Daikstras grāmatas, kas nebija tulkotas angliski, jo viņš varbūt nekad vairs nebūs Amsterdamā un viņam vajadzēja šīs grāmatas. Ja viņš nebūtu saticis Reičelu, tad neparko nebūtu pircis grāmatas, ko nespēj lasīt un visdrīzāk nekad arī nelasīs – un kuras viņam tomēr vajadzēja.

Neviens no viņiem nebija tik dumjš, lai to izstāstītu kādam, pat tuvam draugam ne, jo nekad nevar zināt, kurš kaut ko pateiks tālāk kādam citam, un tad jau par to runās visi un tas kļūs par bezjēdzīga komiksa epizodi. Taču viņš skatījās piezīmju grāmatiņas lapās un domāja par van Goga muzeju un distances ieturēšanu, un ieskriešanu grāmatu veikalā.

 

*

Viņš negribēja stāstīt par to Ralfam un negribēja arī, lai Ralfs izdara pārsteidzīgus secinājumus par viņa šķietamo iegrimšanu Daikstras rakstos, taču tagad viņam pēkšņi šķita, ka notiks vai nu viens, vai otrs.

Džils pabeidza lasīt piezīmju grāmatiņu, pirms Reičela bija beigusi lasīt kartītes. Viņš nolika to dīvāna vidū un paņēma tās kartītes, kuras viņa bija beigusi lasīt, bet viņa, pabeigusi lasīt kartītes, paņēma piezīmju grāmatiņu, un, kad abi bija visu izlasījuši, tad atlika atpakaļ dīvāna vidū to, kas viņiem bija rokās.

Ralfs atgriezās pufīgajā krēslā. „Redzat,” viņš vienkārši teica. „Redzat.” Viņš teica, ka ir uzrakstījis Pēteram e-pastu un pajautājis, cik vēl piezīmju grāmatiņu viņam ir, un esot vēl ap piecdesmit. (Bija jocīgi dzirdēt saucam viņu par „Pēteru”.)

Viņš atkal runāja par īsto brīdi un to, ko varētu izdarīt, ja izdotos organizēt Pētera Daikstras un viņa piezīmju grāmatiņu ierašanos Ņujorkā.

Ja Ralfa nebūtu klāt, viņi būtu turpinājuši klusā izbrīnā pasniegt cits citam piezīmju grāmatiņu un kartītes. Vai varbūt viens būtu teicis: „Paskaties uz šo,” – un otrs būtu teicis: „Paskaties uz šo.”

Ralfs turpināja būt klāt.

„Paskaties uz šo” vietā viņi ņēmās runāt par to, ka, kamēr nav noslēgts darījums, kamēr nav piesaistīts nopietns izdevējs ar atkārtotas izdošanas tiesībām, ir jo lielāks risks, ka nākamo 2666 kāds ievilks nāsīs par grašiem.

Džils piecēlās. Viegliem, uzmanīgiem soļiem aizgāja pāri istabai pie apavu statīva, paņēma no tā zeķu pāri un Timberland zābaku pāri, uzāva tos un atvēra durvis. Pagriezās.

Viņš sacīja: „Sorry, bet es nevaru… Tas man ir pārāk svarīgi. Būtu ļoti svarīgi redzēt pārējās piezīmju grāmatiņas, ja viņš būtu ar mieru tās parādīt. Ja domājat, ka tas varētu palīdzēt, es varu apmaksāt viņam biļeti uz Ņujorku, un viņš var palikt te, mansardā, un tu vari parādīt cilvēkiem tās piezīmju grāmatiņas te, mansardā, bet es tikmēr pārvākšos pie Reičelas. Bet visu to pārējo es nevaru darīt, un es nevaru arī par to vairs runāt.”

Viņš aizvēra aiz sevis durvis.

„Ak Dievs,” sacīja Ralfs, „Es negribēju…”

Reičela izdvesa kaut ko nekonkrēti draudzīgu un mierinošu.

 

*

Kailiem stilbiem, zābakos āvies, Džils soļoja pa Vestrijstrītu, pēc tam gar Hudzonu. Viņam pēkšņi iešāvās prātā paranoidāla aina: piecdesmit piezīmju grāmatiņas, šie vangogiskie priekšmeti, ar kuriem tik transcendenti būtu klusi sēdēt pie lielā galda viņa mansardā ar blakus neuzkrītoši noliktām piecām grāmatām holandiešu valodā, kas it kā liktu noprast, Džilam pat nesakot ne vārda, ka viņš tās izlasījis oriģinālā (lūk, cik fanātiski viņš apbrīno Daikstras ģēniju) un var galvot, ka šis gara milzis ir nākamais 2666. Iekšā ieaicina to vai citu redaktoru, un Ralfs pat nenorāda uz grāmatām, jo tās klusu un nejauši vienkārši tur ir. Taču tā bija pilnīga paranoja, vai ne? Vai ne? Jo neviens taču nedarītu kaut ko tik nejauku, vai ne? Vai ne? Vai arī drošības labad viņam aiznest grāmatas Reičelai? Vai arī padošanās paranojai padarītu to spēcīgāku? Vai…

Timberland zābaki bija aiznesuši viņu uz austrumiem, uz Vērtu. Tie šķērsoja Rietumu Brodveju, pagriezās uz dienvidiem. Viņš tieši domāja, ka varbūt jāizdara kaut kas pilnīgi normāls, piemēram, jāieiet Edward’s pēc hamburgera un frī kartupeļiem, jo Edward’s ir tikai kvartālu tālāk, – un tad ieraudzīja pie Edward’s āra galdiņa sapņaini sēžam Mis Pilnīgo Dīvainību. Viņš iegāja tuvākajās namdurvīs. Izrādījās, ka tās ir (tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka) bāra namdurvis. Varbūt nebija pilnīgi normāli dzert šņabi pulksten 12.02, bet pie dirsas.

Viena no ļoti nedaudzajām slavas priekšrocībām bija tā, ka bārmenis viņu atpazina, tāpēc iziešana no mājas bez naudas nebija problēma.

 

*

Pēters Daikstra nesen bija atklājis jauku faktu. Ir vācu vārds „getigert”, ar to apzīmē kažoka krāsu svītrotiem kaķiem. Tas uzreiz pārveido to, kā cilvēks uztver šo dzīvnieku. (Šo mazo mājas tīģeri.) Tas bija novedis pie citiem jaukiem faktiem: darbības vārds „tigern” apzīmē darbību, kas atbilst angļu vārdiem „mooch”, „loiter” (kā apgalvo pons.eu) un franču „flâner” – visiem, protams, ir krasi atšķirīgas konotācijas –, kas nākuši no holandiešu vārda „lanterfanten”. Džungļu karalis no medībām brīvajā laikā samtainām ķepām klīst pa savu valstību, vēzēdams karalisko asti, – skaidrs, ka tas gana atšķiras no… nu, „lanterfanten” ir arī angļu atbilstība, teicienā „fiddle while Rome burns”. Un „flâneur”, tas ir Bodlērs, tas dzīvo Valtera Benjamina Passagenwerk, „Arkāžu projektā”. Ei-vei!

Viņš uzrakstīja „getigert!!!!!” uz vienas piezīmju kartītes un „tigern”, „mooch”, „loiter”, „flâner”, „lanterfanten” un „lummelen” uz otras. Otrās kartītes apakšā viņš uzrakstīja „Sp? It?”. Un pēc mirkļa: „bighellonare?”

 

*

Džils pasūtīja otru Potocki šņabi un aizgāja ar to uz bāra kabīni. (Viņam patika kabīnes. Bet kuram gan nepatīk kabīnes?)

Piezīmju grāmatiņas bija… Varbūt diskomforts nav izkristalizējams, taču viņš jutās nudien neomulīgi.

Kad viņš lasīja Reičelas pirmo grāmatu, runa nebija par to, vai tā ir laba vai slikta: viņš gribēja sajust, ka zina pašu svarīgāko par viņu, ka katra detaļa ir viņas pieredzes, viņas pasaules daļa. Taču ģenialitāte nevarēja būt detaļās, jo Ralfs lepojās tieši ar to, ka pievērš uzmanību detaļām. Tāpēc jebkura detaļa varēja aizstāt jebkuru citu detaļu: to, kuru Reičela bija izvēlējusies, pirms šī detaļa bija piesaistījusi sev uzmanību. Kā gan tādas lietas varēja mainīt pēc iegribas? Viņš bija no cilvēkiem, kas gatavi par polo kreklu samaksāt 50 dolāru vairāk, lai tikai uz tā būtu krokodils. Jāpiezīmē, ka tas nekādā veidā nebija saistīts ar krokodiliem: viņš ne par ko nevilktu mugurā nekādu kreklu ar krokodila motīvu, pat ja viņam patiktu krokodili, un nevienu kreklu ar jelkādu motīvu, ja vien tā nebija emblēma, par kuras atrašanos uz krekla jāpiemaksā 50 dolāru.

Tas bija bijis… varbūt īstais vārds ir „rudimentārs”, „inchoate”. Lai raksturotu to diskomfortu. (Kurš tagad bija, kas? „choate”? Vai patiešām?) Lasot stāstus, viņam bija licies, ka viņam ļoti patīk Pētera Daikstras daiļrade, bet tad viņš ieraudzīja piezīmju grāmatiņu un kartītes un pēkšņi jutās satriekts: šī bija tā angļu valoda, ko izvēlējies Pēters Daikstra, un tā atšķīrās no angļu valodas, ko cilvēki bija izvēlējušies, lai iepazīstinātu ar Pētera Daikstras daiļradi angliski lasošos.

Pati par sevi tā nebija problēma, jo aiz kāda izvēlētajiem angļu vārdiem vienmēr bija atradušies holandiešu vārdi. Un tomēr.

 

*

Sisija negribēja padoties paranojai, taču juta, ka pastāv kāds iekšējais loks un viņa pie tā nepieder. Ādams negribēja būt paranojas varā. Elena negribēja būt paranojas varā. Merils negribēja būt paranojas varā. Proti, kad viņi ieraudzīja Džilu paslēpjamies bārā, Sisija sēdēja pie steika un frī kartupeļiem Edward’s, Ādams bija pasūtījis omleti Ardēnu gaumē un Leffe alu Petite Abeille (viņš dievināja Tintiņa komiksus), Elena patlaban slāja pa Rietumbrodveju pretim grilētam sieram uz rudzu maizes Square Diner, Merila devās uz pagaidām vēl nezināmu branču Odeon. Tā kā slavai ir savas īpatnības, visi četri nodomāja, ka Džils no viņiem izvairās. Slavai ir savas īpatnības, tāpēc goddevība pret Pētera Daikstras daiļradi uz brīdi bija izskatījusies pēc biļetes uz iekšējo loku, bet tagad, paskat tik. Tas bija šausmīgi. Tas bija aplami attiecībā uz visu, kam jelkad bijusi nozīmē saistībā ar Pēteru Daikstru.

Sisija bija vienīgā, kas bija sekojusi intuīcijai un nonākusi klosterim līdzīgā viesnīcā, ko neatkarīgi no viņas bija izvēlējies Pēters Daikstra. Ak, viņai vajadzētu atsākt sekot intuīcijai. Vajadzētu būt godīgai pret sevi. Braucot cauri Berlīnei, viņa bija redzējusi kādu restorānu Daimler salonā Unter den Linden; bija nodomājusi par brokastīm pie Daimler un skaļi smējusies, bet vajadzēja arī paspēt uz lidmašīnu; kāpēc viņa dumjā kārtā bija paspējusi uz to lidmašīnu? Viņa vēlējās atgriezties Berlīnē un ik dienas brokastot pie Daimler, sēdēt starp spožajām klasiskajām mašīnām, līdz būs uzrakstījusi tik ātru un gludu, un spožu grāmatu kā Daimler.

Ādams bija atradis Kapadokijā vietu, kur cilvēki dzīvo alās, un vēlāk, izmests sēklī Ņujorkā, konstatēja, ka to vienā no saviem garstāstiem apraksta PD. Kāpēc viņš bija to atstājis? Viņš vēlējās atgriezties Kapadokijā un dzīvot alu viesnīcas numurā, līdz būs uzrakstījis grāmatu par alu iemītniekiem nerimstošu vēju zemē.

Elena reiz Stambulā bija nokavējusi lidmašīnu un pavadījusi divpadsmit stundas ēdināšanas starpstāvā. Tur, cik tālu vien sniedza skats, pletās baltu plastmasas galdu lauks. Tur bija Burger King un bārs, un gastronoms, kur pārdeva autentiskus turku ēdienus, un tā diena starp baltajiem galdiem bija labākā viņas mūžā. Kāpēc viņa muļķīgā kārtā bija iekāpusi tai lidmašīnā? (Pēters Daikstra nebūtu iekāpis lidmašīnā.) Viņa vēlējās atgriezties Stambulā, palikt lidostā un uzrakstīt grāmatu, kas būtu tik svabada un bez kādas konkrētas virzības kā telpa, kas pilna baltiem plastmasas galdiem.

Merils reiz bija palicis nolietotā viesnīcā Parīzē, Hôtel Tiquetonne, mazā numuriņā astotajā stāvā, un bija juties laimīgs. Pēters Daikstra būtu tur palicis, lietojis čīkstošo liftu ar akordeonam līdzīgajām čuguna durvīm. Viņš vēlējās doties turp un uzrakstīt grāmatu, tik bezrūpīgu nolietotā pasaulē kā numuriņš Dieva aizmirstas viesnīcas astotajā stāvā.

Varbūt ne to bija domājis Ralfs, kad runāja par garām slīdošo brīdi, tomēr brīdis slīdēja garām.

 

*

Džils juta, kā ap viņu saslēdzas iekšējā loka žņaugi.

Godīgs pret Pēteru Daikstru varēja būt, tikai esot godīgs pats pret sevi.

Mansarda dzīvoklis un mantas ir lietas, kas atdodamas kā dāvana. Bet mansarda dzīvokļa un mantu nepiederēšana, vientulība, klusums, vienatne ar piezīmju grāmatiņu: ja cilvēkam pieder tas, viņš nevar to atdot vai uzdāvināt.

Pēters Daikstra bija tajā Vīnes pazemes viesnīcā ar četriem numuriem, aizpildījis piecdesmit piezīmju grāmatiņas, un, ja viņš varēja aizpildīt piecdesmit piezīmju grāmatiņas, tad kāpēc lai viņš gribētu darīt jel ko citu, nevis palikt pazemes viesnīcā un turpināt aizpildīt piezīmju grāmatiņas? Kāpēc lai viņš gribētu mansardu un svešas mantas?

Bet ja nu?

Ja nu parastā cena par numuru šajā pazemes viesnīcā bija 79 dolāri par nakti, BET būtu iespējams dabūt numuru ar Pētera Daikstras piezīmju grāmatiņām un kartītēm, kas no viņa palienētas, par 299 dolāriem par nakti, un 220 dolārus saņemtu Pēters Daikstra? Tad viņš varētu savu numuru paturēt bezgalīgi, jo tas būtu apmaksāts, iznomājot viņa piezīmju grāmatiņas u. c. UN. Viesnīcai ir ATSEVIŠĶAS IEEJAS. Tāpēc cilvēki NEKAD NEREDZĒTU Pēteru Daikstru. Viņš izmantotu vienu ieeju un viesi otru, tādējādi viņš varētu netraucēti turpināt darbu un viesi varētu sēdēt savā numurā ar viņa piezīmju grāmatiņām.

Būtu lieliski zināt Pētera Daikstras iecienītos restorānus. Cilvēki ietu uz tiem un vienkārši pasūtītu maltīti. Vai – viņi varētu pasūtīt maltīti plus piezīmju grāmatiņu un kartītes par otras maltītes maksu, un šī maltīte tiktu atstāta Pēteram Daikstram. Kurš var parādīties, kad vien viņam labpatīkas, un konstatēt, ka par ēdienu ir jau samaksāts!

Džils mierīgi varēja iedomāties sevi aizejam uz restorānu, pasūtām maltīti un piezīmju grāmatiņu un samaksājam papildus par piezīmju grāmatiņu. Tas būtu labāk, nekā aiziet uz restorānu un paēst kopā ar Pēteru Daikstru, samaksājot par maltīti, jo nebija pamata domāt, ka runātajam vārdam būs tā pati intensitāte, kas tintei uz rūtiņu lapas.

Viņš palūdza bārmenim salveti un pildspalvu un pierakstīja šīs idejas visā to spožumā, tādā ātrumā, kādā tās nāca prātā.

Viņš vēlējās uzrakstīt grāmatu, kurā cilvēki neizposta to, ko mīl.

 

*

Pēters Daikstra saņēma e-pastu no „go-getter”, caursitēja. Vēsts būtība bija tajā, ka piezīmju grāmatiņa un kartītes ir trāpījušas zelta dzīslā. Jauns rakstnieks, kurš dievināja viņa daiļradi, bija piedāvājis Pēteram palikt savā bēniņu dzīvoklī un arī nopirkt viņam lidmašīnas biļeti, un, ja viņš paņems līdzi uz Ņujorku savas piezīmju grāmatiņas, izdevēji izņēmuma kārtā izlasīs uzrakstīto šajā nenoslīpētajā fāzē, un caursitējs varēja praktiski garantēt, ka uz šī pamata būs iespējams vienoties par darījumu un ledus sakustēsies.

Vēl viņš saņēma e-pastu no jaunā amerikāņa, kurš piedāvāja shēmas, kas, kā likās, bija paredzētas, lai mudinātu pilnīgus svešiniekus apmeklēt viņa viesnīcu un iecienītos restorānus un izskatīt viņa pierakstus.

Citu pēc cita viņš saņēma e-pastus no jauniem amerikāņiem, kas bija iemācījušies nemelot sev.

Pēters Daikstra bija sēdējis pie mazā rakstāmgalda savā istabā. Viņš piecēlās, izstaipījās. Viņš izgāja no istabas, uzkāpa pa kāpnēm un izgāja uz ielas. Tā nebija skaista iela: starp citu, istabās, par laimi, nebija skata uz āru.

Viņam nenāca prātā nekas, ko atbildēt uz e-pastiem. Vai drīzāk viņš gribēja atbildēt: „Es esmu ļoti labs cilvēks, bet ļoti slikts burvis.”

Viņš aizsmēķēja Marlboro un devās pēc kāda alus vai varbūt Sachertorte, vai šniceles. Viņš nevarēja pateikt, kurš darbības vārds aprakstītu viņa bezmērķīgo kāju kustību.

 

No angļu valodas tulkojis Zigurds Skābardis