punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kā Kamī un Sartrs sastrīdējās par to, kā būt brīvam

Sems Dresers

15/09/2020

 

Viņi bija savāds pāris. Albērs Kamī, Francijas alžīrietis, nabadzībā dzimis repatriants, viegli šarmēja citus saviem Hamfrija Bogarta vaibstiem. No Francijas sabiedrības privileģētā slāņa nākušo Žanu Polu Sartru neviens neuzskatīja par izskatīgu vīrieti. Viņi iepazinās okupācijas laika Parīzē un satuvinājās pēc Otrā pasaules kara. Laikā, kad atkal lēnām iedegās pilsētas gaismas, Kamī bija Sartra tuvākais draugs. „Tu mums tolaik tik ļoti patiki,” Sartrs pēcāk rakstīja.

Viņi bija spīdošas sava laika ikonas. Avīzes sekoja abu ikdienas gaitām: Les Deux Magots kafejnīcā noslēpies Sartrs, Parīzes peripatētiķis Kamī. Pilsētai sākot atjaunoties, Sartra un Kamī darbi pauda tajās dienās valdošo noskaņojumu. Eiropa bija izpostīta, taču kara atstātie pelni pavēra telpu, kur iztēloties jaunu pasauli. Lasītāji cerēja, ka Sartrs un Kamī noformulēs, kā šī jaunā pasaule varētu izskatīties. „Mums bija jārada ideoloģija pēckara paaudzei,” atcerējās filosofe Simona de Bovuāra.

Šī ideoloģija ieguva eksistenciālisma vaibstus. Sartrs, Kamī un viņu intelektuālie līdzgaitnieki atteicās no reliģijas, uzveda jaunas un satraucošas lugas, aicināja lasītājus dzīvot autentiski un rakstīja par pasaules absurdu, par pasauli bez mērķa un vērtības. „[Pastāv tikai] akmeņi, miesa, zvaigznes un tādas patiesības, ko roka spēj sataustīt,” Kamī rakstīja. Un mums šai pasaulē jāizvēlas dzīvot un pašiem jāapvelta tā ar iekšēju jēgu un vērtību, lai to saprastu. Tas nozīmē, ka cilvēki ir brīvi un tāpēc apgrūtināti, jo brīvību pavada arī šausminoša, pat mērdējoša atbildība dzīvot un rīkoties autentiski.

Brīvības ideja Kamī ar Sartru saistīja filosofiskā līmenī, bet cīņa par taisnīgumu vienoja viņus politiski. Viņi bija nodevušies netaisnības apkarošanai un ārstēšanai, un viņu skatījumā neviena cita cilvēku grupa necieta tādas netaisnības kā strādnieki, proletariāts. Kamī un Sartrs uzskatīja, ka šie cilvēki ir darba savažoti un viņiem atņemts cilvēciskums. Un atbrīvošanai jāveido jaunas politikas sistēmas.

1951. gada oktobrī Kamī publicēja Dumpīgo cilvēku. Tajā viņš vispārīgos vilcienos pauda „dumpja filosofiju”. Tā bija nevis filosofiska sistēma per se, bet gan politisku un filosofisku ideju sakausējums: ikviens cilvēks ir brīvs, taču brīvība pati ir relatīva; ir jāļaujas ierobežojumiem, mērenībai, „izsvērtam riskam”; absolūti ir pretcilvēciski. Visvairāk Kamī nosodīja revolucionāro vardarbību. Ekstrēmos apstākļos vardarbība esot pieļaujama (viņš galu galā atbalstīja Francijas iesaisti karā), taču revolucionāras vardarbības lietojums, lai pagrieztu vēsturi sev vēlamajā virzienā, ir utopisks un patvaldniecisks, tā ir nodevība pret sevi pašu.

„Absolūtā brīvība ir stiprākā tiesības uzkundzēties,” rakstīja Kamī, savukārt „absolūtais taisnīgums ved uz jebkuras pretrunas apspiešanu, iznīdēdams brīvību.”1 Konflikts starp taisnīgumu un brīvību pieprasa pastāvīgu pārkalibrēšanu, politisku mērenību, liek pieņemt un cildināt to, kas mūs ierobežo visvairāk: mūsu cilvēciskumu. „Jādzīvo un jāļauj dzīvot,” viņš rakstīja, „lai radītu to, kas esam.”

Sartrs Dumpīgo cilvēku lasīja ar riebumu. Viņš domāja, ka ir iespējams sasniegt pilnīgu taisnīgumu un brīvību – proti, panākot komunismu. Kapitālismā un nabadzībā strādnieki nevar būt brīvi. Viņu izvēle bija neciešama un necilvēcīga: darīt nežēlīgu un atsvešinošu darbu vai mirt. Savukārt komunisms, padzīdams apspiedējus un vispār atgriezdams strādniekiem pašnoteikšanos, ļauj ikvienam dzīvot bez materiāla trūkuma un tātad arī izvēlēties, kā labāk pašrealizēties. Tas padara viņus brīvus un ir taisnīgs savā nelokāmajā vienlīdzībā.

Problēma tāda, ka Sartram un daudziem citiem kreisajiem komunisma sasniegšanai bija vajadzīga revolucionāra vardarbība, jo pastāvošā iekārta bija jāiznīcina. Protams, ne visi kreisie atbalstīja šādu vardarbību. Plaisa starp galējiem un mēreniem kreisajiem – izsakoties vispārīgi, starp komunistiem un sociālistiem – nebija nekas jauns. Taču 30. gados un 40. gadu sākumā kreisie uz laiku bija vienoti pret fašismu. Līdz ar fašisma sabrukumu atsākās strīdi starp galēji kreisajiem, kuri pieļāva vardarbību, un mērenajiem, kuri to stingri nosodīja. Šī šķelšanās vērsās arvien krasāka, jo labējie spēki praktiski izzuda un Padomju Savienība guva virsroku. Viscaur Eiropai tas radīja iespējas stingrā kursa piekritējiem, taču, kad gaismā nāca Gulaga, terora un paraugprāvu šausmas, komunistiem nācās atbildēt uz neērtiem jautājumiem. Savukārt pēckara gadu kreisajiem jautājums bija vienkāršs: kurā pusē esi tu?

Ar Dumpīgā cilvēka publikāciju Kamī pauda atbalstu miermīlīgam sociālismam, kas neieslīgtu revolucionārā vardarbībā. Viņu šausmināja no PSRS nākošie stāsti: tā bija nevis valsts, kur brīvi dzīvo rokās sadevušies komunisti, bet gan valsts, kur vispār nav brīvības. Sartrs turpretim turpināja cīnīties par komunismu un šī mērķa labā bija gatavs pieņemt vardarbību. 

Abu draugu strīds bija mediju sensācija. Žurnāls Les Temps Modernes, kurā Sartrs bija redaktors, publicēja kritisku recenziju par Dumpīgo cilvēku. Žurnālu izpārdeva trīs tirāžās. Le Monde un L’Observateur ķildu pārsprieda līdz elpas trūkumam. Grūti iedomāties, ka šodien kāds intelektuāls strīds varētu tādā mērā piesaistīt sabiedrības uzmanību, taču šajās nesaskaņās daudzi lasītāji saskatīja sava laika politiskās krīzes atspoguļojumu. Tas bija veids, kā redzēt politiku izspēlējamies ideju pasaulē, tas bija ideju vērtības mērs. Ja esat pilnībā nodevies kādai idejai, vai jums tās vārdā jānogalina? Kāda ir taisnīguma cena? Kāda – brīvības?

Sartra pozīcija bija pretrunu caurausta, un viņš ar tām cīnījās visu atlikušo dzīvi. Eksistenciālists Sartrs, kurš teica, ka cilvēki ir notiesāti būt brīvi, bija arī marksists Sartrs, kurš domāja, ka vēsturē nav daudz vietas patiesai brīvībai eksistenciālā nozīmē. Lai gan Francijas Komunistiskajā partijā viņš tā arī neiestājās, viņš turpināja aizstāvēt komunismu visā Eiropā līdz 1956. gadam, kad padomju tanki Budapeštā viņu beidzot pārliecināja, ka PSRS nerāda ceļu nākotnē. (Viņu patiesi satrauca Padomju Savienības rīcība Ungārijā, jo, kā viņš teica, tā rīkojās līdzīgi amerikāņiem.) Sartrs visu dzīvi turpināja būt spēcīga kreiso balss. Francijas prezidents Šarls de Golls kļuva par viņa iecienītāko perampuiku. (De Gollam pēc kāda īpaši indīga uzbrukuma pieprasīja Sartru arestēt. „Voltēru neliek cietumā,” viņš atbildēja.) Sartrs tomēr turpināja būt arī neparedzams, un pirms nāves 1980. gadā viņam bija ilga, savāda dēka ar galēju maoismu. Lai gan Sartrs attālinājās no PSRS, viņš nekad pilnībā neatmeta ideju, ka revolucionāra vardarbība varētu būt nepieciešama.

Komunistiskā vardarbība lika Kamī iet citu ceļu. „Visbeidzot,” viņš rakstīja Dumpīgajā cilvēkā, „es izvēlos brīvību. Pat tad, kad taisnīgums nav īstenots, brīvība patur protesta spēju un paglābj saskarsmi.” No Aukstā kara viņas puses raugoties, ir grūti nepieslieties Kamī un nebrīnīties par Sartra dedzīgumu un palikšanu uzticīgam komunistam. Kamī ticība skaidrai politiskai realitātei, morālai pazemībai, ierobežojumiem un trauslam cilvēciskumam būtu jāņem vērā arī šobaltdien. Pat cienījamākās un vērtīgākās idejas ir jāsabalansē cita ar citu. Pašvaldnieciskums un tā raisītais neiespējamais ideālisms ir bīstams ceļš – tas ir iemesls, kāpēc Eiropa gulēja drupās, kamēr Kamī un Sartrs centās iztēloties godīgāku un brīvāku pasauli.

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips. Raksts sākotnēji publicēts interneta žurnālā Aeon

  1. Šeit un turpmāk Kamī citāti no Skaidrītes Jaunarājas tulkojuma. Dumpīgais cilvēks. Rīga: Daugava, 2003.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu