punctum

Literatūra un kultūra

Neitrālā josla

Lina Vulfa

17/09/2020

 

 

Lina Vulfa (Lina Wolff, 1973) ir zviedru rakstniece un tulkotāja. Vulfa ilgstoši dzīvojusi Spānijā, kur 2009. gadā sarakstīja pirmo stāstu krājumu. Rakstnieces darbus caurvij spāņu literatūras un kultūras pavedieni. Vulfa publicējusi trīs romānus, zviedriski tulkojusi spāņu literatūru. Autore šobrīd dzīvo Zviedrijas dienvidos, Skonē, un tulko Gabriela Garsijas Markesa romānu Simts vientulības gadu.

Tulkotāja

 

Atskaite ir draņķīga. Draņķīgāka, nekā parasti nācies redzēt. Un ne kļūdainā apzīmētāju lietojuma dēļ. Zinu, kā tas ir, – ja grib izvairīties no apzīmētājiem, reizēm jāupurē valodas plūdums. Varbūt viņš negribēja. Kā lai es zinu? Nevienam uz pieres nav rakstīts, vai viņš prot lietot apzīmētājus.

Īpašības vārdi arī. Ar varu sastūķēti jau pirmajās rindiņās, tālāk savārījušies banālā, kunkuļainā biezputrā.

Pat ja neņem vērā neveiklo valodu, atskaite ir ļoti dīvaina. Pilna bilžu, intīmu bilžu, un tajā nav ne smakas no īsā, kodolīgā, trāpīgā rezultāta, ko vēlējos saņemt. Turklāt bildes ir neasas. Tik neasas, ka vietumis jājautā, kas vispār ir šīs personas.

„Tekstu,” sacīju toreiz, pasūtījumu veicot. „Es gribu vienīgi tekstu. Skaidrs?”

„Jā,” viņš tad atbildēja.

Skatos viņam acīs. Tās šaudās, un ir vairāk nekā skaidrs, kāds bijis atskaites mērķis. Līdzcietība. Un vēl kas spēcīgāks. Bauda celt galdā šāda veida informāciju.

Cik perversi. It kā es nemaksātu pietiekami.

Aizeju līdz dzērienu skapītim, piepildu glāzi. Apsēžos dīvānā un skatos uz viņu. Viņš ir garš un korpulents. Tāds apjomīgs. Varētu būt mans tips, tikai trūkst asuma.

„Pieļauju, ka bez mutiskiem komentāriem atskaite nav pilnīga,” saku.

„Protams, man ir daudz, ko teikt. Vai drīkst apsēsties?”

„Jā.”

Viņš apsēžas.

„Savu uzdevumu prezentācijas es parasti sāku ar īsu atskaiti par izsekojamās jeb ēnojamās personas dzīvi. Protams, jūs jau zināt to, ko tagad teikšu. Bet stāstu tāpat, jo jums jāzina, ka es arī zinu. Jums jāzina, ka esmu izdarījis darbu līdz galam, tā teikt.”

„Es saprotu.”

„Tātad es esmu ēnojis jūsu vīru Žoanu Roku Pužolu. Viņš strādā arhitektu birojā Barselonas centrā, Diagonāles avēnijā. Šobrīd viņš izstrādā projektu Sitdžesas pašvaldībai. Pirktspējīgu homoseksuālu tūristu pieplūduma dēļ Sitdžesa vēlas pārbūvēt centru, lai pilsētvides plānojumā paredzētu vietu vietējai tirdzniecībai un atbalstītu radošos darbiniekus. Vai piekrītat šai atskaites daļai?”

„Jā.”

„Jūsu vīrs daudz laika pavada Madridē. Ņemot vērā minētos profesionālos aspektus, viņam to nevajadzētu darīt. Jūsu aizdomas radās tieši šo ilgstošo Madrides braucienu dēļ. Jums ir aizdomas, ka braucieniem ir cits iemesls. Sieviete.”

„Vai vīrietis.”

„Varu apliecināt, ka runa ir par sievieti.”

Kaut kas sakustas viņa lūpu kaktiņā. Noraustās un sāniski paslīd augšup. Pilnīgi iespējams šo izteiksmi interpretēt kā smaidu. Iedomājos par zivi, ko ieliku cepeškrāsnī pirms viņa ierašanās. Tai jācepas septītajā režīmā tieši stundu. Galds jau ir uzklāts – to izdarīju uzreiz pēc pusdienām, kā vienmēr. Esmu uzticīga paradumam. Kā suns. Ļoti dumjš suns.

Tātad sieviete. Matu krāsa, zobi, krūšu izmērs. Kas vēl? Pilsēta. Visi cilvēki ir pilsētas, Žoans parasti saka. Arodslimība. Es, pēc viņa ieskatiem, esmu Verona. Balkons, cerība, ka pumpuri vēl var aizmesties. Dažus viņš dēvē par Detroitām vai Bonnām. Perfekta infrastruktūra un pilnīga garlaicība. Citi ir Venēcijas. Varbūt tā otra sieviete ir Venēcija. Karstumā kūstošs saldējums. Smirdoņa. Nolupušas fasādes. Jā, patiesi. Tā droši vien ir viņa. Sapelējusi maska, pūstoši pamati.

Dekadence pāri saprāta robežām.

Vēl kādas minūtes varu pasēdēt, tad zivs būs jāņem ārā.

„Turpiniet.”

„Jā, tātad sieviete. Vēlaties zināt vārdu?”

„Nē.”

„Atskaitē tāpat rakstīts. Viņi tiekas katru ceturtdienu un piektdienu. Nepāra nedēļās viņš paliek pie viņas abas brīvdienas.”

„To visu es saprotu. Tagad detaļas.”

Viņš šķirsta atskaiti. Uz priekšu, atpakaļ, skatās uz bildēm. Atver muti, aizver. Teatrāli. Aizcērt vākus.

„Vai varu runāt atklāti?”

„Jā.”

„Sākumam varu piedāvāt nelielu atspaidu. Jūsu vīrs katrreiz steidz izslēgt gaismu. Viņas seja biedē.”

„Biedē?”

„Dzelteni zobi. Cigaretes un atbaidošs dzīvesveids. Āda sabojāta.”

„Pastāstiet sīkāk.”

„Sīkumi sāp.”

„Sāpes ir mana atbildība.”

„Ko vēlaties zināt?”

„Visu.”

Viņš stāsta:

„Šī sieviete, starp citu, Madridē dzīvo Kalvario ielā, šajos laikos viņa visvairāk raizējas par taupību. Jo abi tomēr izmanto viņas dzīvokli, un viņai šķiet, ka viņam, Žoanam, vajadzētu šur tur piemest kādu grasi. Ne pārāk daudz, bet viņš tur ēd, reizēm dzīvo vairākas dienas no vietas. Un viņam ir nelāgs ieradums ilgi dušoties pēc… nu, pēc viņu mīlas rotaļām. Reizēm aiztek trīssimt litru, kā pati sieviete izsakās. Tie viņas skaitliskie aprēķini noteikti ir kļūdaini, viņa nav no tādām, kas būtu ar skaitļiem uz „tu”, tā sakot. Viņas vārdiem runājot, lai arī pati augusi nabadzībā, nav tā, ka neprastu uzturēt saimniecību. Runa ir arī par zaudētajām stundām, kuras viņa varētu pavadīt citādi, ienesīgāk. Šai sarunai viņa gatavosies ilgi un rūpīgi. Citādi var sanākt pārpratumi.”

„Tā?”

„Jā, viņam varētu likties, ka viņa ir… prostitūta.”

„Sakiet – mauka.”

„Nu, labi. Mauka. Ja tā vēlaties.”

Iemalkoju no glāzes. Siltums izplešas – ar šo viskiju tā ir. Tas ir kā losjons pēc skūšanās, tikai iekšķīgi. Mūsu skatieni sastopas. Es savējo noturu, viņš novēršas. Protams, viņš gribētu kaut ko iedzert. Viņš grib kaut kur likt rokas, jo šī saruna nav tāda, kā viņš to iedomājies. Es viņam lieku justies neērti ar savu klusēšanu, ar vārdu izvēli, un viņš grib iedzert. Bet viņš pagaidīs – pirmajai noreibt ir mana privilēģija.

„Vai varu apskatīt?”

Viņš pastiepj atskaiti uz manu pusi. Zem deguna sviedru pērlītes.

Šķirstu atskaiti.

„Tas ir tāds detektīvu niķis – izmantot neasas bildes?”

„Niķis? Vai jums ir pieredze ar detektīviem? Izņemot mani?”

„Dzird jau visu ko.”

„Mums tomēr jāstrādā no zināma attāluma. Nevaram pieiet klāt, nomērķēt objektīvu un lūgt smaidiņu.”

„Es saprotu.”

„Runājot par viņas ādu… Var kādu laiku skatīties un nesaprast, kas īsti nogājis greizi viņas sejā. Bet tad beidzot pielec – āda ir nelīdzena.”

„Viņam patīk. Turpiniet.”

„Grumbas. Tajās ir stingrība. Viņa nav skaista sieviete.”

„Vēl jo sliktāk. Ārpusi var nodzēst. Iekšieni ne.”

Viņš aplūko savas rokas.

„Līnijas ap muti ir ļoti asas. Viņa saka, esot negodīgi, ka jums, sievietēm, jānoveco. Jūs taču esat tik maigas. Laikam ar jums esot jārīkojas uzmanīgāk. Bet šo likumu jau nevar mainīt, vai ne?”

Izskatās, ka viņš apspiež smiekliņu.

Kā jau teicu: viņš ir dīvains, tāpat kā atskaite. Bet nospurdzies viņš saņem sevi rokās, varbūt domā, ka smiekli jāaizrunā prom, jāaizskalo vispārīgiem, nepiesietiem vārdiem. Žestikulē, plāta rokas. Glaimo, salīdzinādams mani ar to otru. Detektīvi tā dara, vienmēr tā darījuši, visās grāmatās, visos laikos. Viņš droši vien domā, ka man vairs nav tālu līdz asarām. Tad viņš no krūšu kabatas izvilks iestīvinātu mutautu, izšņauks man degunu un novilks – tā ja. Un es nolikšu galvu viņam uz pleca. Tad lāča apskāviens, kucēna līdzjūtīgās acis, nākamie detektīva uzdevumi, ko izņemt no konta mēneša beigās.

Viņš pieceļas. Riņķo pa istabu. Apstājas pie plaukta ar ģimenes foto.

„Ir risinājumi.”

„Risinājumi?”

„Jā. Mēs protam atbrīvoties no cilvēkiem.”

Kāzu fotogrāfijā es un Žoans smaidām viens otram. Aiz mums vesela jūra priecīgu cilvēku. Caur baltu ziedlapiņu cilpu lido rožu pušķis. Es paskatos pa logu. Šodien var redzēt tālu. Skaists vakars, ļoti skaidrs.

„Vēlaties ko ēst? Virtuvē ir.”

„Nē, paldies. Bet labprāt iedzertu.”

„Džinu? Vermutu?”

Aši atgriežos ar glāzi.

„Jūs sakāt – risinājumi. Tieši kā tas notiktu? Vai es varētu dabūt fotogrāfijas kā pierādījumus?”

„Jā, to visu varam izdarīt. Un jūs varat izvēlēties slepkavības veidu.”

„Izklausās drausmīgi.”

„Drausmīgām lietām ir sava terminoloģija. Ātri pierod, un tādi vārdi tad kļūst pat baudāmi. Varu minēt vēl piemērus.”

„Nav vajadzīgs. Es neesmu ieinteresēta.”

„Esat gan.”

„Nemaz ne.”

„Kāpēc tad pētāt iespējas?”

„Sievietes greizsirdība. Vai tad tā neattaisno vēlmi pēc mazītiņa stāstījuma par hipotētisku slepkavību?”

Pasmejos, un šķiet, ka smiekli atbalsojas. Viņš nopietni sēž ar glāzi rokā. Viņš nav neglīts. Ne skaists, ne neglīts. Tieši, kā vajag.

„Jūs runājat tik vieglprātīgi,” viņš saka. „It kā nesaprastu, ka šis ir nopietni. Ja vēlaties, mēs iesim tālāk. Ja ne – paliksim šeit. Atriebībā nav neitrālās joslas.”

Neitrālā josla. Es gribētu runāt tieši par to, galvā kāpj reibums. Neitrālā josla. Man ir apbrīnojama neitrāljoslas uzsūktspēja. Viens piliens neitrālās joslas uz sliekšņa, un skat, kā tā plešas, piepilda telpas un laulības gultu un, visbeidzot, iesūcas manī. Tad tā iztek pilsētā un izvirmo tvaikos, un prom ir.

„Jā-a.”

Viņš noskurinās.

„Patiesībā viņa ir vienkārša mauka.”

„Kā, lūdzu?”

„Vai padauza, jo neprot pat pienācīgi noteikt cenu.”

„Domājat, ka dabūsiet vairāk dzeramnaudas, ja apvainosiet viņu?”

„Tagad jūs apvainojat mani. Bet tā ir – aizskartie aizskar citus. Tumsai arī kaut kur jāpaliek.”

Aizeju līdz virtuvei. Izvelku zivi un iededzu sveces uz galda. Dzirdu viņa balsi. Tā ir priecīga, pārsteigta, sajūsmināta.

„Falls!”

Viņš ir iegājis birojā un stāv pie skiču galda.

„Fantastisks zīmējums! Jūsu?”

„Nē, Žoana.”

„Ak tā, esmu redzējis viņu strādājam, bet caur stiklu nekad nevar saskatīt rezultātu.”

„Šis ir labākais, kas tapis Sitdžesas projektam.”

Kaut kas tajā attēlā ir. Visi, kas to ierauga, kļūst priecīgi, tieši tā, kā paredzēts. Es arī kļūstu priecīga.

„Tā ir skice strūklakai. Zinājāt?”

Nē, viņš nezināja, un es stāstu. Doma – stingrs sacēliens ar ūdens strūklu galā. Augsts pilsētvides orgasms, tā varētu teikt, kas dienu un nakti celsies trīsdesmit metru virs cilvēku galvām. Sitdžesā paskatīsieties uz strūklaku, un tā jūsmīgi ieplūdīs jūsu ķermenī.

Vairs nespēju rimties stāstīt:

„Protams, avīzēs ilgi varēja lasīt aizkaitinātus viedokļus. Spļāva indi un mālēja melnu. Mēģināja Žoana vārdu izvārtīt dubļos, un viņš par to smējās. Es pati tam uztaisīju modeli no māla – pilsētas maketā, ar visu laukumu apkārt un māju fasādēm. Mēs kopā to prezentējām pašvaldības domei. Pilsētas mērs sēdēja pilnā nopietnībā, svinīgu sejas izteiksmi. Falls. Falls. Falls! – viņš beidzot izsaucās un brīdi atplauka, lai neteiktu – smaidīja kā saulīte. Es cenšos mēru atcerēties tādu, jo parasti viņu attēlo melnbaltā avīžu stilā, un tad šķiet, ka viņam nav ne sejas, ne sirds. Mēram.”

„Es saprotu.”

Ļauju viņam apskatīt māla miniatūru. Man ir arī dzelzs modelis, kam cauri izvilku šļūteni, lai izmēģinātu ūdens strūklu.

„Tai dienā, kad prezentējām to pašvaldībai, mēra dzimtajā ciemā bijām nopirkuši dzirkstošo vīnu. Pievienojām pudelei šļūteni un smidzinājām pār visu padomes zāli.”

Tagad smejos es. Bet viņš izskatās nopietns.

Iesteidzos virtuvē. Zivs sāls apvalkā ir siltena, vēl ēdama. Salāti arī.

„Tiešām negribat ieēst?”

„Un viņš? Esat pārliecināta, ka viņš nenāks mājās?”

„Viņš piektdienās nekad nepārrodas.”

Gandrīz piemetinu, ka viņam ir sapulces.

„Kam tad gatavojāt ēdienu? Man?”

„Nē, viņam.”

„Bet viņš taču piektdienās nepārrodas.”

„Nekad nevar zināt.”

„Piedodiet, bet šis ir smieklīgi. Jūs te sēžat ar dziestošu ēdienu uz plīts, kamēr viņš ņemas ar citu. Jūs esat pilnīgi neiespējama. Viņš jūs noteikti necieš.”

„Mēs strādājam kopā. Mums ir daudz kopīga. Starp citu, jums nav nekādas daļas gar manu vientulību. Ēdiena gatavošana ir visai nevainīga nodarbe.”

„Nezinu gan.”

Viņš sāk iereibt. Viņš it kā tiecas manā virzienā, kad eju uz virtuvi vai vienkārši pasniedzos pār galdu pēc vīna pudeles.

„Pastāstiet par viņu.”

„Ko, lūdzu?”

„Pastāstiet par viņu. Es taču esmu sekojis viņam tik ilgi, tam jūsu vīram, turklāt viņš iet ļoti lēnām, ēnošanai vajag pacietību. Viņš apstājas un aplūko visu, kas kustas. Kā bērns, tikai vecs.”

„Nav iespējams izstāstīt vārdos.”

„Neesiet tik cēla. Pastāstiet. Kā jūs to darāt.”

„Ko?”

„To.”

„Ko?

„Kā jūs drāžaties, nu, jūs taču saprotat.”

„Varbūt jums tagad labāk iet. Paņemšu čeku grāmatiņu.”

„Tā var pagaidīt.”

„Man šķiet, ka jūs esat ļoti prasts. Pelēks un prasts. Ejiet.”

„Nedomāju vis”

„Es saukšu policiju.”

„Mauka.”

„Glumiķis.”

„Mauka.”

Mēs smejamies. Esam pielējušies. Tik ļoti, ka apgāžu vīna pudeli. Vīns izlīst pār galdu un viņa biksēm.

„Tā gadās,” viņš saka.

„Jūs taču nevarat tā sēdēt. Slapjš.”

„Nu tad laikam varu arī iet.”

„Jūs varat aizņemties mana vīra bikses. Es iedošu.”

„Nāku ar jums. Neesmu vēl redzējis skatu no guļamistabas.”

Sveces trīsuļojošajā gaismā un alkohola reibumā jūra izskatās dīvaini zila. Uz jūru jāskatās pret rietumiem, nevis kā šeit – austrumiem. Austrumi ir agrajiem cīruļiem. Mēs neesam cīruļi. Ne es, ne detektīvs, ne Žoans.

„Cigāru?”

„Nē, paldies.”

„Vīram pēc ēšanas ir tāds nelāgs ieradums.”

„Jūs par viņu nepārtraukti domājat. Un smaidāt. Ar jums ir tāpat kā ar pilieniem uz lietusmēteļa – taisnība jums nepieķeras, neiesūcas, tikai slīd pār virsmu un tad izgaro.”

Man viņš patīk. Man gribas viņam to pateikt un pēc tam pajautāt, kā viņš dara to ar sievu, vai kas nu viņam būtu. Bet viņš ir nopietns. It kā vairs nebūtu noskaņojuma. Atlaižos gultā, aizsmēķēju. Dūmus izpūšu pret griestiem. Man allaž paticis skatīties uz dūmiem. Kā tie izplūst pa griestiem. Kā veido mazus apaļus mākonīšus, gluži kā miniatūra atombumba.

„Viņš arī smēķē gultā?”

„Kas?”

„Jūsu vīrs.”

„Viņš smēķē, kur grib. Gultā, vannasistabā, virtuvē.”

„Un nodzēš?…”

„Uz grīdas.”

„Un jūs staigājat pakaļ ar uzslauku lāpstiņu.”

Alkohols, šī situācija, strūklaka, tas viss manī izraisījis nerimstošu saviļņojumu. Viļņojas augšup un lejup. Roka atkal meklējoši stiepjas pēc manis. Metodiski. Tāds viņš ir, šis detektīvs. Darbā metodisks un varbūt mīlošs.

„Tagad pastāstiet, kā viņi to dara. Mans vīrs un viņa.”

„Ko?”

„Drāžas taču.”

Smejos pati par sevi, ka varu tā pateikt. Un viņš stāsta. Drīz es gribu tikt ārā no saviļņojuma, tas izlaidis nagus tieši tagad, kad domāju – esmu drošībā.

„Pagaidiet.”

Ideja nāk no reibuļa, protams, jo mēs patiešām esam piedzērušies, vīna pudele ir tukša un arī bumbieru konjaka līmenis vēderainajā pudelē ir krities. Atskaite ir uz kafijas galdiņa, aizvērta, uz vāka glāžu nospiedumi. Protams, piedienīgāk izskatītos, ja es tur būtu sēdējusi, komentējusi, ļāvusies skumjām.

Piedienīgi. Dīvains vārds. Nesaprotu, no kurienes tāds radies.

„Jums jāredz strūklaka darbībā.”

No skapja izņemu dzelzs modeli, no ledusskapja – dzirkstošā vīna pudeli, ieeju vannasistabā un atkorķēju to, iebāžu šļūteni kakliņā un nospiežu slēdzi. Vīns izšļācas pa visu vannasistabu.

„Skaties!” saucu. Tagad viņš arī smejas.

Paceļu pudeli, atbalstu pret viņa muti un dzeru. Aptinu šļūtenes vadu ap viņa plaukstas locītavu. Viņam ir jokainas lūpas, kas stāsta, ka viņš nekad nav bijis sasiets. Viņam ir pāris matu, bet pauris pliks. Viņa elpa ož sāji. Viņš ir atbaidošs.

Pavelku viņu tuvāk.

„Spēle. Nāc šurp. Gulies uz vēdera. Saliec ceļus, pēdas pret dibenu. Tā. Rokas sasietas aiz muguras, vads ap potītēm, tas pats vads ap kaklu. Tā ir ļoti jautra spēle. Guli un nekusties.”

Viņš paklausa. Viņš noteikti ir ļoti piedzēries. Kādu brīdi viņš bija jauks, kamēr ļāva man runāt par neitrālo joslu. Viņš bija jauks vēl brīdi pēc tam, bet tagad omulība pazudusi un tās vietā nācis tas, kas man nepatika pašā sākumā.

Apsēžos uz poda un pārlapoju atskaiti.

„Manuprāt, atskaite ir ļoti dīvaina. Mani tur daudz kas satrauc.”

„Jā, mēs par to varam parunāt. Bet noņem virves.”

„Tu domā – vadu.”

„Jā, vadu. Man likās, ka tā ir spēle.”

„Tā ir spēle.”

„Bet kad tā sākas?”

„Tā nav tāda spēle. Tagad mēs runāsim par atskaiti.”

„Noņem virvi.”

„Vadu.”

„Vadu. Noņem vadu. Tikko atslābinos, tas mani žņaudz.”

„Jā. Tā ir tā spēle.”

„Noņem. Es vairs nespēju. Es vemšu. Es esmu piedzēries.”

„Kā jau teicu, atskaite ir ļoti dīvaina.”

„Tā ir parasta atskaite, sasodīts.”

„Par daudz bilžu. Man šķiet, tā nostāda manu vīru un viņa mīļāko nelāgā gaismā.”

„Tu taču to gribi.”

„Kāpēc lai es to gribētu?”

„Jo tu esi nemīlēta! Es darīju tikai to, ko tu gribēji, – tā man šķita. Kāpēc algoji detektīvu, ja negribi patiesību? Kāpēc liki man nākt, ja negribi līdzjūtību?”

Vannasistabas gaisma mainās. To var redzēt pēc saules zaķīša, kurš pārlec no viena dušas aizkara uz otru. Par spīti korpulencei un plikajam paurim, viņa balss ir spalga. Man nepatīk viņa balss.

Iespraucos starp podu un sienu. Aizspiežu ausis. Skaļi dziedu dziesmiņu, ko bērnībā iemācījos skolā. Dziesma ir par zivīm, kas izdzer upi, kurā pašas peld. Dzer un dzer, šurpu turpu peldēdamas. Tikmēr krastā jaunava Marija ķemmē matus. Nesaprotu, kāpēc viņa ķemmē matus upes krastā vai kāpēc zivis izdzer pašas savu upi.

Šūpojos uz priekšu un atpakaļ, nevaru apstāties, viņš noteikti domā, ka esmu traka. Žoanam drīz jāpārrodas. Pēdējā lidmašīna no Madrides ir atlidojusi, debesīs redzamas svītras. Jānokopj galds. Jāsakārtojas. Jāsavācas, bet tagad manī ir arī kaut kas cits. Jauna neitrālā josla. Tā izplūst manī, es esmu tilla audums, un neitrālā josla ir tinte, kas manī iesūcas. Noņemu rokas no ausīm un uzkliedzu viņam, ka esmu tills un tagad sūcu to joslu, un nevaru viņam palīdzēt, pirms viss ir galā. Vai tad viņš nesaprot? Vai viņš neredz, ka es arī ciešu? Ne tikai ciešu – es esmu paralizēta. Tik paralizēta, ka nevaru viņu atbrīvot. Reizēm ar mani tā notiek. Tā nav mana vaina, tā vienkārši notiek, tā ir daļa no manis.

Beidzot viss noklust. Tāds klusums, ko var dzirdēt, klusums, kas neļauj man atvērt acis, neuzdrīkstos skatīties. Es iemiegu, pirms tam paspēdama nodomāt, ka jāizdzer trīs glāzes ūdens, citādi galva no sāpēm sprāgs pušu un acīs būs smiltis.

Pamostos no Žoana soļiem kāpnēs. Neitrālā josla ir prom, man ir gandrīz viegli. Vannasistabas durvis atveras, un es ieraugu viņa kurpes. Viņš stāv un klusē.

Tad uzliek roku man uz galvas, tā ir liela un silta, tā lēnām glāsta.

„Mīļā. Ne jau nu atkal.”

 

No zviedru valodas tulkojusi Maija Olšteina

Dalies ar šo rakstu