punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Nesaīsināms saraksts

Arkādijs Dragomoščenko

18/09/2020

 

Krievu dzejnieks Arkādijs Dragomoščenko dzimis 1946. gadā Potsdamā padomju okupācijas zonā, audzis Vinnicā Ukrainā, sešdesmitajos gados pārcēlies uz Ļeņingradu, tagadējo Sanktpēterburgu, kur 2012. gadā miris. Rakstījis arī prozu, par kuru 1978. gadā saņēmis pirmo Andreja Belija prēmiju prozā (romāns Novietojums starp mājām un kokiem).

Dragomoščenko dzeja, kurai raksturīga barokāli izvērsta tēlainība un sarežģīta, daudzslāņaina sintakse, ir spilgts metareālisma poētikas paraugs līdzās Alekseja Parščikova un Iļjas Kutika daiļradei, taču atšķirībā no viņiem Dragomoščenko izkopa verlibru. Atdzejojis amerikāņu autoru dzeju (Maikls Palmers, Džons Ešberijs u. c.), un arī paša darbi guvuši ievērību ASV, kur uztverti kā tuvi valodas dzejas (language poetry) poētikai.

Dragomoščenko vārdā nosaukta prēmija krievu valodā rakstošiem jaunajiem dzejniekiem.

Atdzejotājs

 

***

Sieviete ar krāsotu matu šķipsnu
(šķipsna izsprukusi no cepures apakšas)
spilgtā vējainā dienā
piekrastē tuksnesīgā
paceļ no zemes beigtu kaiju.

Sieviete ar krāsoto šķipsnu
piekrastē tuksnesīgā
paceļ no zemes spalvu
un aizsprauž aiz lentes.

Sieviete sarkanā cepurē
ar spalvu aiz lentes
zābakos gana drūmos
ierodas skolā un iesāk stundu.

Taču, pirms sākt,
viņa paceļ virs galvas
lielo, beigto putnu, lai visiem
tas redzams, un jautā:
„Ko jums atgādina šis putns?”

Bērni griezīgi kliedz
un līksmi sit plaukstas.

Vējaina gaisma krīt uz grīdas.
Uz dēļa melnā fona
gluži kā agonijā kvēl
                        mitra sārta cepure.

 

Pastāvības vingrinājumi
(fragmenti)

1.

O, kā es lūdzu tev, nekliedz… kam jāguļ, kā redzams, guļ,
Mums nevajag liecinieku un neviena mums nevajag,
Magnētiskais vējrādis zem patiesības lēcas rūsaini dreb,
            balzamiskā sniegā lēni grimst birzis,
to daba nevainojami tukša, izspiedušās smadzenes apmetinādama
                                                            ar gurušu līdzsvaru.

O, kā es lūdzu tev, nekliedz, —
Cieši, cieši ar lediem savienojas vakarējās sejas…
Cik bezmērīgi tās mīlētas – kurš neticēs uz vārda?
Un patiesi, vai ne tamdēļ šī smeldze?

Atplaukst augstprātīgie plaksti un atkailina acis – divus
            dīvus asmeņus, debesu brīnumu, divas garas brūces
                                    zem neizsīkstošās valgmes gludā spīduma,
kur tūkstošgades gluži kā visuma lapotnes zied,
Un stars allaž piedzen jēgu un svaru.

Guļ un guļ tie, kam vēl gulēt,
Brūngana tēja sausi božas porcelāna baltajos pirkstos,
Bet izstieptās rokas, piebalsodamas matu šalkoņai, mums
            neapturami melo, liekot noturēt vēju par lietām, –
Un tāpēc es lūdzu tev atkal – runā, bet piesargies.
Kas zin, ja nu kārdina ainava ar viltus ticamību,
Tas, kā liekas, ir koks saulgozī,
Tas – lūgšanas dzirnakmens, nomests pie tilta,
Bet tur, jodam noknābusi rīkli, karstas garozas ietērpā
                                                               aiz kalna lidinās klija.

 

2.

Runā, bet piesargies, –
Durvīs, vienkāršās kā ticība, klauvējas izmirkušie viesi,
            nosaukdami sevi un gadus, gluži kā ziedlapas no zieda noplēsdami,
Sakumpuši, veci, tie man atgādina tēvu, par kuru nu esmu vecāks.
O, cik gan nabagi mani viesi! Un cik nabadzība maiga! –
Vien jaunība spēj tai maigumā līdzināties,
                        vēl ezera lilijas un, šķietas, somnambulisks sniegs,
                        lēni apbedīdams vakara birzis.
O, cik nabagi viesi!
Mana jaunība aiziet, es sacīju tēvam, kad, izstiepies ziemas gultā
(viņš raudāja, sarāvies divreiz mazāks aiz kaites),
viņš neredzēja, kā tā aiziet…
Bet visam pie vainas ēnas – ēnas mūs piekalušas: zēravu, augu, mīļoto ēnas.
Mēs pētījām ēnas uzbūvi kā viduslaiku magi uguns stihiju, tā ūdens
                         mēnesnīcā saules stublāju pēta,
Vispirms ar garo nezināšanas izliekumu, lūpām, atmiņu, dziesmu,
Nu man ir skaidrs, kāpēc čīkst šūpoles un kam tas bērns, kas kupenā raud.
Lobās kupolu zilgme –
kājāmgājējs pa kuprainiem tiltiem pār tārpainu kanālu lido,
virs atkusušās tumsas dūmu grīste noslaktēta bez skumjām.
Dienas uzbūve nav vienkārša, no nakšu pārvērtībām noausta tā,
taču, runādams par to, vienmēr piesargies.

 

13.

Nu tad samelo! Apsoli, ka atgriezīsies,
            vijām aptinušas delmus, ar zemenes dzidro ziedu
izrotājušas krūtis…
Mums nepiedien melot.

Dzīvojot citādi, ne tuvodamies, ne attālinādamies
                        no debesu paradīzes,
pašu mazumiņu atstāj pats sev,
Tiesības uz to, ka sarma aizvērs tev acis,
Bet agrāk? Es apjūku minēdams – kur nu jūs esat?
Bet tā? Bez kuras es nezināju, kam man kauli,
vēnām apaugušie, āda, sāpju saknes, tajā snaudošās,
Kādās valstīs nu viņa? Ko viņa prāto, lūkodamās
uz jumtiem monotonu lietavu gadā,
Kas par šausmām, paceldamas kafijas plakstu, viņu dzen
gar bezmiega pilniem namiem?
Un kas viņu sargā, ar plaukstām pašķirdams gurnus,
            un kura vanags stāv sardzē par viņas elpu?
Bet agrāk… Nē, saki – ak, nabadzība maigā,
Ak, mokošo saderināšanos asaras!
Ja izlemtu es – tev nepiedzimt,
saka tēvs, smagi kusdams necilvēcīgajā ziemas gultā.

 

***

garas baltas kāpnes
baltas ielas
balta kleita uz zara
meitene kavē laiku
ar vardulēnu
izbalējušas piedurknes
tukšas
baltas
kāpnes
dobji pakāpieni
svētdiena
pusdienlaiks

 

Pazīmes pavājināšanās

Redzēt šo akmeni, nepiedzīvojot neizlēmību,
redzēt šos akmeņus un neatraut skatienu,

redzēt šos akmeņus un aptvert akmens akmeņainību,
redzēt visus akmens akmeņus saullēktā un saulrietā,

bet nedomāt par sienām, tāpat kā par putekļiem vai nemirstību,
redzēt šos akmeņus naktī un domāt par asu sapņiem šķīdumos,

pieņemot kā dotu, ka, domājot par tiem, akmeņi
savai būtībai nepievieno nedz ēnu, nedz atspīdu, nedz sakāvi.

Redzēt šos pašus akmeņus negaisā un redzēt,
kā redzi Heraklīta redzokļus, kuros
                        akmens vienaldzība ir šķelta, līdzīgi šķembām.

Aplūkot līdzību dabu,
iztiekot bez simetrijas. Aizgriezties un redzēt,
                                    kā akmeņi lido un to spārni ir nakts,

un tamdēļ tie ir augstāk par zēraviem,
kas kā akmens lido zemē, degdami gaisā
                                     kā pārlieku gari mati, –

zemē, kas vienā brīnišķā mirklī
noguls par pēdējo akmeni, par pamatu
                                    pārpalikušai vielai, –
cik ilgi vēl kā apzīmētājam gruzdēt sarmas oglēs uz ežas?
Tikpat ilgi, cik akmeņiem, ko izsapņo kritiens.

Agrāk, pavasarī, zem lapseņu
                                    spārēm uzvirda ķekari karsti.
Senāk, pavasarī, atmodās smiltis,
                                    vējā izplatīdamās spirālēs,

ar tūkstoš acīm kā sniegs vai klinšu dievs, – reizēm
                                                            vanags uzlidojumos
alfabēta nepārtrauktajās valstīs ap vienu burtu.

Tikai ar grimasi pa malām, augu dzīslās,
kā akla roze, uzliesmojuma sagūstīts kristāls,
                                                gluži sala, ko piesavinājusies jūra.

Varbūt kā pazemes zāle virs strauta takas,
taču šķērsojot dubultošanās kontūras, pārrāvuma asajā oksīdā.

Kas tas ir? Kā iztulkot to?
                                    Kāds ir pagātnes mērs?
                                                                        No kurienes?
Iemesls? Jā, es nedzirdu: tāda ir bākas tauva.

Acābola trīsas.

Šaurā tuksneša bura.

 

***

Visaptverošā augstumu balss.
Kā tās reizinājums – kaļķakmens kalnu pakāpes.
Ceļa šķēlums gleznā, audekla kreveles izplešas rāpus.
Kukurūzas vālīšu varenība, zāle, šķembas, māls –

viss gatavs kaujai. Taču vilcinās vēso
lietavu rati. Rudam krancim acīs grauž dūmi –
ausis saplosījušas lapsas, vecums un dadži.
Drebošu muguru tas izgūlies kāju priekšā.

Tie divi – večuks aizsargkrāsas jakā,
suns blakus. Neliela ugunskura krēslainā liesma.
Nedzird sprakšķošos uguns lokus.
Var teikt, tie ir vienīgie, kas reāli
laikā, kad pārceļo putni, dvēseles, kas velkas bez bažu.
Drīz ziema tās aizslaucīs kā gružus. Suns rūc,
večuks klepo un smejas:
                                    „nodzēst sargugunis.”

 

***

Es zinu, tu neieredzi tos, kas prot franču valodu.
Tu saki, ka zini, no kurienes ņem naudu, lai
dzertu vīnu vaļasbrīdī uz apmales, un vēl – lai ēstu.
Un vēl ir Puškins. Bet par viņu tie nerunā,
kā runā tu, taču viņi zina, ka zināšanas
                        ir vien griešanās aizmirstības un atmiņas
                                                līdzības optiskajā punktā.

Cik cietsirdīgi par to runāt. Un kas?
Un tu mani par to nomirsi? Nenomirsti mani pat
par pateikto, nevajag, zināšanas: kas cits.
Tās nav naudas trūkums, nav kaila miesa pie plaukstas,
                                    ne nauda pie tā, kas atlīp kā veca
                        izolācijas lente, kā mans vecums, kā mana
klusēšana – šeit dzejnieki liek īpašu zīmi un
                                                 vieglu sirdi dodas dzert.

                                                             Es redzēju dievus,
gramatika neļauj tos rakstīt ar lielo burtu.
Es redzēju laikus, taču arī to gramatika
                                                man ne pārāk ļauj.
Es neieredzu „es”, kas sēž tajā, kas rakstās,
kā skabarga porcelāna kopijā – zēna pēda,
no kuras viņš izvelk skabargu. Nav tā, ka vējš būtu spēcīgs.
Nav tā, ka es kādu mīlētu, taču ar to pietiek,
                                                lai aizmirstu: zināšanu krustojumā.

 

***

Trofimam K. Dragomoščenko

Vai tad tā tava vaina? Mana? Sakot, drīz pavasaris,
bet tev ir tikpat, cik bijis vienmēr,
un turklāt – vairs nerādies sapņos.
Tajā pēdējā reizē tu vēl teici… Taču ko?
Kam ir nozīme? Teikt: vai ar to par maz? vai arī daudz?
Neviens apvārsnis nevar būt tik ticams,
kā akmens kritiena iezīmēts.
Ka upes plūst, uzņemdamas telpas arteriālo spēku?
Gramatika nepanes mēmumu, ūdens šķēlumu,
zivs griezumu, putna kliedzienu aiz kalna saullēktā?
Zemūdens zvīņas, protams, un spuras, ēna, basas kājas.
Un vēl kāds it kā rūtiņas garā aritmētikas grāmatā.
Drīz sejas nomelnēs saulē. Patiešām tā.
Bet varbūt arī labi, ka tā, – vasarā vieglāk, vasarā
nevajag apgriezties atpakaļ un pat nebūtības ēnas
meklē vēsumu namu ugunskuros, kusdamas sienās to stāvos,
ko pārplēsušas pušu riekstkoka, kreses, matiolas saknes.
Pat tur, kur būts un kurp atgriezties nevajag.
Žēlsirdīga ir pasaule. Tamdēļ ūdens ar vilni, tad aizstraumē.
Vairs nevajag atgriezties smagnējās miesās, spiesties
pie cigarešu aizmigušajām mūmijām, starp vīna figūrām,
telūriskām grāmatām, zenītā raugāmies, stāvēt vizlas apstulbumā.
Nevajag nedz atgriezties,
nedz pamest, kad bezmiegs kā atšķirts bērns
appin sirdi ar neprātu. Nesaprātīgais,
viņam saka, „kurp tu!” – viņam saka –, bet viņš
gluži kā ķermenis ar baku vakcīnām, lūzumu mezglos,
operu brūču iespiedumos, inversiju tetovējumos, bet cits – graudu,
kad nekas nepaliek blakus, vien nesalasāmi burti,
skalpeļa magnija ledi un cits.
Skaidrs, tādā pat augumu grēdā, kad laiks uzbrukumam,
un, spriežot pēc visa, vairs nekad nerādīsies sapņos.
Nav mēness pie vainas, ne pavasaris, rīkles laiks. Sapņi noveco,
izjūk pa gabaliem, un to zelts
slāņojas lidzivju kāšos, kas kļūst aklas virs dzīļu zvīņām.
Tāpēc ka – rau, kas! teju aizmirsu – neredzēt
tevi baltā formastērpā, vitriola ceriņu kristālos.
Tos pašķīri rokām, kampdams gaisu, skrēji
(lūk, no kurienes tas, kas parādīsies pēc tūkstoš gadiem).
Palika nedaudz, lai ieraudzītu,
kā atspiedies pret armijas džipa silto motora pārsegu. Ko varēja teikt
tai brīdī? Kā varēja saprast, ko nesaprotu šodien?
Cik neizturami svaigi un greizi ož pēc benzīna,
un kaut kādas sieviešu kleitas izlidojumā.
Protams, ūdens, krūka, karstas misiņa čaulītes,
tuvredzība. Taču pat bez palīgstikliem es redzu,
kā starp tevi un mani aug un aug debesis,
paceldamās augstāk par Himalajiem.

 

***

Vakar vakarā
sniegs, lidodams pār izliektu tiltu,
gluži kā kurlmēmā rokas –
runā, runā vien,
taču nesaprast ne vārda.

 

***

Debesu un zemes sals vēja zenītā,
kas stāvi krīt pretī redzoklim,
            ainavas burtā uzlidojušam, burtiskam putnam.
Sals to ietērpj vērīguma bruņās,
attālināšanās tirkīzā, augstumu šķipsnās, un
tad somu purvu adatās stāvošais redz –
mēness uzkāpj virs līča
kā virs Taro folijas.
Putns redz trajektoriju iespējas, izraugās,
pārvietojas no citas uz citu,
                        mums tas zināms, mums gana.
Punktējums šķērso Dienvidu, Ziemeļu leņķus.
Putns nojauš, ka tam ir vārds,
tas ierakstīts vārdnīcās, debesu aizputinātās;
tā nozīmes kupenās mirdz skeletu arfas
kā viedi akmeņi, kad tuvojies
                                    tekošam ūdenim.
No rīta, izgrābdams pelnus no krāsns,
izbērdams tos aiz šķūņa sniegā,
tu secīgi atkārto daudzas vienkāršas lietas,
            taču vienkāršība dara lietu nevienam nepiederošu.

 

***

Pavasaris, un šur tur pa mākonim. Pārējo aizņem debesis.
Viņa bija vājprātīga, tad tapa mirusi.
Stāsti to putniem.
Pelni – informācijas stāvoklis,
kad tā pārsniegusi pieļaujamo sarežģītību.
Ārpusē atrodas
runas dezoksiribonukleīnskābes spirāles,
akmenī melnējošo fotogrāfiju, rokassprādzes
un folijas zivju sudrabs; dzeja nav
atzīšanās mīlestībā „valodai un mīļotajai”,
bet gan izziņa: to rašanās –
stāsti to māla graudiem
(iespējams, arī ķermenis līdzīgi
uzlūko sevi, sastāvēdams no
atmiņas perforācijas, apdegumu netiešuma,
                                                  likumu dobjās velves:
bezmiesīgu trajektoriju drūza,
aksonu bezmiega zirnekļtīkls patinā,
ģeometrijas izkaltusī rasa,
acu adatainais audekls, cellular automaton:
izplests virzienos).
Salīgs maija rīts.
Bērni miglā spēlē galda tenisu.
Pastnieks kā visu vēstuļu dvēsele,
palaists vēja varā,
nav pietiekami bezgalīgs, lai taptu
par domas patvērumu.

 

***

Piepilsēta. Saullēkts aiz.
Slidenas pēc lietus. Balts, ķirši.
Tramvajs, raut, kastaņu klēpjus.
Zilganos putekļos, ūdens greizi.
Zēns ar visu augumu pie tramvaja
siltās sienas, uz ārpusi izliekts. Zari ciešāk.
Noturības māksla. Rūpnīcas caurule.
Debesu ritenis griež vēsos vasaras spieķus.
Tāds ir lietu saraksts, citu elementu saraksts.
Tas, kas atvērts, ir atvērts,
                                    neaizslēpdams itin neko, –
(Nesaīsināms saraksts.)

 

No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls

Dalies ar šo rakstu