— Nolasīt attēlu

 

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 centrālās izstādes Ekrāna ēra II: Ainava ekspozīcijā Rīgas mākslas telpā līdz 18. oktobrim ir redzams mākslinieka Sveina Fannara Juhansona (Sveinn Fannar Jóhannsson) mākslas darbs Personīgā interese (Personal Interest), kurā tiek nojauktas robežas starp racionālo un metafizisko, radīšanas procesā iekļaujot neordinārus ekspertus – gaišreģus. Sveins Fannars Juhansons ir mākslinieks, kurators un grāmatu izdevējs, kurš savā radošajā praksē izceļ fotogrāfijas tēlniecības potenciālu un indeksiālo dabu, rotaļājoties ar nejaušībām – atrastiem objektiem un attēliem uz ielas, internetā vai grāmatās –, uzsverot attēla un valodas mijiedarbību. Sveina fotogrāfijā balstītie darbi bieži vien tiek radīti ar domu, ka fotogrāfijai digitālajā ērā sākotnēji nepiemīt nekāda materiālā kvalitāte, bet tā satur tikai nereti nenolasāmu un kontekstuāli apšaubāmu informāciju.

Anete Skuja

 

Zinu, ka esat mākslinieks, kurators un grāmatu izdevējs. Lūdzu, pastāsiet par sevi!

Jūs jau to brīnišķīgi izdarījāt manā vietā. Jā, esmu vizuālais mākslinieks. Es strādāju Oslo Norvēģijā. Esmu no Islandes, bet daudzus gadus esmu dzīvojis Vācijā – Berlīnē, arī Leipcigā, kur piecus gadus studēju Leipcigas Mākslas akadēmijā. Es daudz strādāju ar fotogrāfiju, kā arī ar tēlniecību un instalācijām. Konkrētais darbs, kas tiks izstādīts Rīgā, ir mans pirmais darbs, kurā izmantoju skaņas mediju. Kā jau minējāt, es diezgan daudz darbojos arī grāmatu izdevniecībā. Es izdodu mākslinieku grāmatas. Man ir arī neliela izdevniecība Multinational Enterprises. Līdz ar to es piedalos mākslinieciskās vides veidošanā, kurā nodarbojos ar grāmatu pašizdošanu un grāmatu izstādēm. 

 

Vai varat pastāstīt par tēmām, ar kurām strādājat? Kādas tēmas virza jūsu māksliniecisko praksi? Vai tās atšķiras, kad izmantojat citus mākslas medijus?

Esmu radījis diezgan daudz dažādu darbu, bet, ja savas radošās izpausmes tematiski jāsavelk kopā, – daudzos darbos vienojošais ir tas, ka es bieži krāju dažādus materiālus. Piemēram, attēlu kolekcionēšana no digitāliem avotiem, laikrakstiem, žurnāliem un grāmatām. Tā var būt arī objektu vākšana ilgākā laika periodā. Šie procesi notiek katru dienu. Tad es radu konkrētu tematisku ietvaru, kurā šīs kolekcijas atrod savu vietu. Daži materiāli, iespējams, tiek izmantoti kā mākslas darba sastāvdaļa, bet citi nekad netiek lietoti. Uzsākot kolekcionēšanas procesu, es nezinu procesa noslēgumu. Es ļauju procesiem attīstīties, un tad kādā brīdī sākas process, kurā cenšos izprast, kā šo materiālu varu izmantot. Tēma iesākumā ir neskaidra, bet laika gaitā izkristalizējas.

 

Es zinu, ka jūs izmantojat daudz arhīvā un citādi atrastus materiālus. Kā raksturojama jūsu aizraušanās ar atrastajiem priekšmetiem? Vai cenšaties šos objektus, fotogrāfijas un citus materiālus, kas it kā zaudējuši sākotnējo nozīmi, ievietot jaunā kontekstā?

Jā, dažreiz mums ir jāpapēta, kā mēs skatāmies uz lietām un kāds ir to mērķis mūsu sabiedrībā, vizuālajā kultūrā. Es cenšos atrast dažus aspektus, kurus varu izmantot un iegriezt citā gultnē. Bieži vien es apzināti uztveru nepareizi, lai izceltu lietas jaunā gaismā, pievēršot uzmanību konkrētiem aspektiem. Piemēram, Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādē es strādāju ar atrastiem attēliem. Skatoties uz šo instalāciju, varbūt liekas, ka tajā nemaz nav tik daudz kā aplūkojama, bet sākumpunkts šim darbam ir ideja par kategorijām, kuras mēs izmantojam mākslā. Atrastus materiālus izmanto daudzi mākslinieki. Mākslinieki strādā ar arhīva materiāliem no grāmatām, interneta, avīzēm, žurnāliem un citiem medijiem. Mākslinieki šos attēlus cenšas apvienot ar jaunradīto kontekstu. Mans darbs šajā izstādē ir cēlies no burtiski atrasta materiāla – es tos atradu uz ielas.  Kā mākslinieks es nekontrolēju kontekstu vai apstākļus, tā ir tīra sakritība. Es šos attēlus saucu  par „bezpajumtniekiem” (tulkojums no vārda „homeless”), jo tiem nav māju. Kontekstu zina tikai tā persona, kas attēlu ir pazaudējusi. Šādus attēlus es vācu jau daudzus gadus, man to nav daudz, kopumā varbūt 20, un man nav ne jausmas, ko tie nozīmē. Šie attēli dokumentē dzīvi pirms interneta. Mūsdienās situācija ir citādāka, jo mēs patērējam attēlus daudz ātrākā tempā nekā agrāk. Tas ir sava veida pamats mākslinieciska procesa uzsākšanai un arī piemērs tam, kā viena lieta pārvēršas par citu.

 

Man šķiet, ka jūsu māksla ir diezgan rotaļīga. Kāda loma jūsu darbos ir spēles elementiem?

Es domāju, ka rotaļīgumam ir būtiska nozīme. Lai gan daļa no maniem mākslas darbiem ir ļoti sausi un tīri – praktiski visu, bez kā var iztikt, es atmetu. Man patīk saglabāt šo atvērto elementu, lai skatītājiem ir iespēja iekļūt manā mākslinieciskajā pasaulē, neizdarot izvēli viņu vietā.  Tiek radīta vide neparedzamajam – vieta, kuru nekontrolē nedz skatītāji, nedz es, veicina saspēli.

 

Kāda ir jūsu darba metodoloģija? Kad domas sāk materializēties, kas ir pirmais – ideja vai materiāls?

Man šķiet, gandrīz vienmēr ideja nāk vispirms. Pirms dažiem gadiem es veidoju projektu, kurā veselu gadu krāju apģērba gabalus, kurus atradu pa ceļam no sava dzīvokļa līdz studijai. Šajā projektā pirmie bija paši priekšmeti – drēbes, kuras pamanīju, pastaigājoties pa ielām. Pēc kāda laika nolēmu, ka man kaut kas jādara, un es sāku šos apģērba gabalus krāt. Sākotnēji vēl nezināju, kā tos izmantošu, kā iekļaušu mākslas darbā.

 

Šķiet, ka daudzi procesi veidojas nejaušības rezultātā, kas jūs pamudina pastiprināti domāt par kādu jautājumu vai apkārt notiekošo.

Savā ziņā tā ir nejaušība, bet man šķiet, ka tas nav tālu no tā, ko esam pieraduši redzēt un piedzīvot mākslas un kultūras kontekstā. Tas viss ir saistīts ar sabiedrību un manu ikdienas dzīvi, kā arī ar mākslas vēsturi un šo dažādo pasauļu saplūšanu vienā.

 

Vērojot atrasto materiālu izmantojumu Baltijas valstu laikmetīgajā mākslā, ļoti bieži sastopams politiskais aspekts, it sevišķi padomju gadu realitātes atspoguļojumi, radot fiktīvus naratīvus, tomēr reti notiek atbrīvošanās no reālā konteksta un arī spēles elementi ir praktiski nemanāmi. Ir interesanti, ka jums ir pavisam citāda pieeja.

Runājot par projektu Personīgā interese – es, kārtojot savu studiju, ieraudzīju šos atrastos attēlus, un man radās doma, ka vajadzētu ar tiem kaut ko iesākt. Tomēr nepameta arī doma, ka ar tiem tā īsti neko nevaru iesākt. Parasti šādus objektus kategorizētu – kur un kad tie tika atrasti un tamlīdzīgi –, bet es ar tiem nedarīju pilnīgi neko. Līdz ar to šie attēli simbolizē nulles punkta fotogrāfiju – tādu, kas neietver nekādu informāciju. Sākotnēji radās ideja, ka šie attēli jāparāda vizuālās mākslas ekspertiem, piemēram, kuratoriem, kuri spētu izteikt profesionālu viedokli. Tomēr es to neizdarīju, jo man šķita, ka tā būtu pārāk konstruēta situācija. Tad man radās doma par citu ekspertu kategoriju – gaišreģiem. Viņi ar šādām lietām nodarbojas ikdienā. Cilvēki pie viņiem ierodas ar priekšmetiem vai attēliem un prasa palīdzību, kādu padomu. Te sākas tas rotaļīgums, cenšoties sajaukt kategorijas starp negaidīto un gaidīto. Man nav pieredzes ar ekstrasensiem, tāpēc arī man tas bija eksperiments, ieliekot sevi jaunā situācijā. Citā projektā ar nosaukumu Nesenie darbi un citi mīti (Recent Works and Other Myths) es izmantoju Rozalindas Krausas eseju kolekciju Avanganda oriģinalitāte un citi modernistu mīti, kuru visi parasti lasa mākslas studiju laikā. Šajā grāmatā apkopotas esejas par oriģinalitāti, autortiesībām, fotogrāfijas indeksācijas jautājumiem par tēlniecību. Projekta ietvaros es pirku šīs grāmatas, kurās iepriekšējais lietotājs veicis pasvītrojumus. Man šķiet, tādas vairs nav iespējams iegādāties, esmu tās izpircis. Lasītāju pasvītrotos grāmatas fragmentus ievietoju Instagramā kā anotāciju saviem attēliem, kurās redzamas „skulpturālas situācijas” ar objektiem, kas atrasti uz ielas. Katru publicēto attēlu ar sekotāju komentāriem es nofotografēju kā ekrānšāviņu, tam pievienoju esejas lappusi, veidojot kolāžu. Teksta un attēla apvienojumu ievietoju galerijā. Šis ir citāda veida eksperiments. Kamēr es izstādē neatklāju teksta avotu, neviens nesaprata, no kurienes bija ņemti šie citāti. Tas bija eksperiments par to, kā valoda ietekmē attēlu un kā attēls mainās, kad tam nav saprotama konteksta. Šeit atkal parādās daudzslāņainība un spēles elements, kurā man nav kontroles pār skatītāju izteiktajiem komentāriem un to, ko iepriekšējie grāmatu īpašnieki uzskatījuši par svarīgu. 

 

Kāda loma jūsu mākslā ir tekstam un valodai?

Rozalinda Krausa esejā Piezīmes par indeksu īsi apraksta Marsela Dišāna redīmeidus. Šie redīmeidi ir kā fotogrāfiski momentuzņēmumi, jo tie ir pilnībā pakļauti kontekstam, tie būtībā ir atkarīgi no teksta. Tekstuālā koncepcija Dišāna redīmeidos bija ļoti svarīga, jo darba nosaukums vienmēr veidoja ideju un saturu gan māksliniekam, gan mākslas darba skatītājam. Es šo ideju cenšos pārnest uz attēliem, kas arī ir ļoti atkarīgi no teksta veidotā konteksta. It sevišķi svarīgi tas ir šodien, ņemot vērā to, ka patērējam un izmantojam attēlus daudz, daudz ātrāk un paviršāk nekā iepriekš. Piemēram, mākslinieks Lāslo Mohojs-Nāģs jau 1927. gadā teica, ka nākotnes analfabēti būs tie, kuriem nav zināšanu par fotogrāfiju. Manā uztverē fotogrāfijai ir nepieciešams konteksts, un šis konteksts ir teksts. Teksts ir arī tā daļa, kas rada saikni starp skatītāju un mākslas darbu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi. 

 

Es strādāju arī kā arhīviste, un viens no maniem pamatuzdevumiem ir attēlu aprakstu veidošana, un tiem dažkārt nav nekāda zināma konteksta.

Tas gan ir aizraujoši. Vai esat izmantojusi gaišreģus?

 

Neesmu gan, bet tas varētu būt diezgan interesants process. Ir aizraujoši domāt, ka esmu cilvēks, kas piešķir nozīmi attēlam, kam oriģinālais konteksts ir zudis. 

Es (un varbūt arī jūs), izmantojot Google, esmu veicis apgriezto attēla meklēšanu. Patiesībā vislabāk to darīt krievu meklētājā Yandex, jo Google izveido striktus algoritmus, neļaujot visu tik vienkārši atrast. Izmantojot Yandex, patiešām bija iespēja atrast vietu, kur attēls ticis uzņemts. Taču tas viss ir atkarīgs no sižeta, piemēram, ja redzama unikāla ēka vai tilts, to ir iespējams sameklēt. Tomēr, ja attēlā ir redzams kaut kas vispārējs, piemēram, cilvēks pludmalē, tad meklētājs, visticamāk, uzrādīs tūkstošiem attēlu ar cilvēkiem pludmalē. Nepieciešams kaut kas īpašs, lai to varētu atrast. Bija ļoti interesanti par to runāt ar ekstrasensiem, jo ​​viņi nenodarbojas ar Google vai Yandex apgriezto attēlu meklēšanu, taču viņi visi par to zināja un bija ļoti satraukti, ka viņu nodarbošanos var aizvietot ar interneta meklētāju. Būdams gandarīts ar saviem panākumiem, kāds ekstrasenss sacīja: „Jā, bet es taču arī varēju noteikt, ka tā ir Itālija.” Un tad mēs kaut kā to spējām pārlikt citā līmenī. Ekstrasensus ļoti interesē cīņa starp labajiem un ļaunajiem spēkiem cilvēkos. Un viņi izmanto šo tumsas un gaismas metaforu. Man tas šķita interesanti, jo tumsa un gaisma ir fotogrāfijas pamats. Ir nepieciešama gaisma, lai varētu eksponēt filmu vai digitālo mikroshēmu. Mūsu sarunas veidojās no manas ļoti tehniskās izpratnes par attēliem, kas balstīti faktos, un gaišreģu mēģinājumiem lasīt attēlus, pamatojoties uz neredzamiem spēkiem. Man šķiet, ka tas ir mākslas pamatā – savstarpējā saruna. Tā ir par cilvēku satuvināšanos, diskusiju un mēģinājumiem izprast mākslas objektus un dzīvi kopumā. Šeit arī ienāk teksta nozīmība, caur kuru tiek radīts kaut kas citiem saprotams.

 

Tā ir savā ziņā rotaļa ar racionālo un iracionālo domāšanu?

Noteikti. Runājot par racionālo domāšanu, varētu teikt, ka mana radošā prakse un idejas lielā mērā balstītas 1960. gadu mākslā, kad mākslinieki pievērsās konceptuālai domāšanai, izmantojot dažādas sistēmas. Šajā laikā arī izkristalizējās ideja, ka mākslinieks nav ģēnijs, kurš ar savām rokām rada kaut ko dievišķu. Ziniet, visekstrēmākā versija tam varētu būt Sola Levita ideja par mašīnu, kas pati no sevis producē mākslu. Izmantojot šo sistēmu, es cenšos panākt, lai māksla rodas bez manas iejaukšanās, tomēr ir procesi, kuros esmu līdzdalīgs, kuros iejaucos un sajaucu dažādus elementus.

Projektā Personīgā interese ir apvienoti ar ierīci veidoti apgrieztās attēlu meklēšanas rezultāti un ekstrasensu sniegtie elementi, kā arī manas zināšanas par fotogrāfiju un attēliem, izveidojot instalāciju, kurā apmeklētājs klausās gandrīz divu stundu garu tekstu. Skatītājs, ienākot šajā telpā, ķermeniski nokļūst darba iekšienē, ļoti spēcīgi izjūtot tekstu. Mani interesē veids, kā konceptuālisma mākslinieki izmantoja fotogrāfijas mediju, fotogrāfiju uztverot kā tukšu, neīstu mākslu. Ierīce pieņem lēmumus, mēs izveidojam sistēmu un pēc tam izmatojam attēlus, lai to dokumentētu. Visas šīs idejas mūsdienās tiek iekļautas mūsu ikdienas dzīvē, izmantojot Google meklētājprogrammas, Instagram, kur attēli tiek parādīti režģī, un konceptuālie mākslinieki, arī es pats, mīlam režģus. Savukārt mirkļbirkas savieno kopā miljoniem attēlu. 1963. gadā tipisks projekts varētu būt bijis projekts ar nosaukumu 27 sarkanās automašīnas Losandželosā, līdzīgi kā Eda Ruša benzīntanki vai stāvvietas. Šodien mums ir iespēja vienkārši ievietot mirkļbirku „sarkanas automašīnas”, un, visticamāk, atradīsies 20000 sarkanu automašīnu. Tāpēc šīs metodes, kuras agrāk izmantoja konceptuālie mākslinieki, ir kļuvuši par rīkiem, kurus cilvēki šobrīd lieto, runājot gan par tekstu, gan attēliem. Un tas man šķiet ļoti aizraujoši.

 

Pastāstiet mazliet konkrētāk par instalāciju Rīgas Fotogrāfijas biennālē. Tātad sākumpunkts bija atrastie attēli. Kas tajos redzams? 

Tās ir ļoti ikdienišķas fotogrāfijas. To vidū ir dažas ainavas, iespējams, no brīvdienām. Piemēram, daži ģimenes portreti varētu būt uzņemti kāzās vai kādās citās svinībās, varbūt Ziemassvētkos. Ir daži attēli, kurus es patiešām nesaprotu. Piemēram, fotogrāfija ar tukšu istabu. Visas tipiskās fotogrāfijas kategorijas ir pārstāvētas.

 

Cik gadu jūs tos kolekcionējāt, un cik daudz attēlu ir jūsu kolekcijā?

Vecākais attēls šodien ir apmēram 20 gadus vecs. Kopumā atradu vairāk nekā 20 fotogrāfijas.

 

Un kāds bija tālākais process? Vai, uzmeklējot gaišreģus, jūs šos attēlus viņiem parādījāt?

Pie katra gaišreģa es devos ar vienu attēlu. Es biju ļoti atklāts. Teicu, ka vēlos par fotogrāfiju uzzināt visu iespējamo, ka vēlos iegūt detalizētu informāciju. Kur tas uzņemts? Kas ir attēlā redzamā persona? Ko mēs varam teikt par attēlu? Ko vēl varat par to man pastāstīt? Es gribu zināt visu. Mans mērķis bija doties pie ekstrasensiem un uzdot jautājumus. Un tad viņi, izmantojot dažādas metodes, mēģināja iegūt informāciju. Daži izmantoja taro kārtis, kristālus, citi vienkārši aplūkoja attēlus. Katram bija atšķirīgi paņēmieni.

 

Kāpēc izvēlējāties tieši ekstrasensus? Bija svarīgi iesaistīt cilvēkus, kuri neko nezina par fotogrāfiju un vizuālo mākslu? 

Kā jau sākumā minēju – sarunās ar profesionāļiem es jutu, ka būs pārāk konstruēta situācija. Un tad es izdomāju šo atvērto elementu. Tas savā ziņā nav paredzami, es īsti neko nevaru kontrolēt, jo man nav pieredzes ar ekstrasensiem un paranormālo uztveri. Es nevarēju zināt, vai tas darbosies un kā viņi vispār uz šo situāciju reaģēs. Bet es domāju, ka viņiem tā ir normāla situācija. Tas arī nedaudz apspēlē ideju, ka fotogrāfija ir kā ikona, kas ir noslēpumaina. Tas ir sava veida indekss, kas attēlo kaut ko citu, acīm neredzamu. Un man šķita, ka tas labi sasaucās ar gaišreģi, ar personu, kas saredz kaut ko tādu, ko citi neredz. Šajā projektā es izmantoju ļoti sausu pieeju, diskutējot tikai par redzamo attēlu. Piemēram, atbildot, vai attēls ir vecs, es teicu, lai palūkojas uz izdrukas otru pusi, kas nepavisam neizskatās novecojusi. Man patīk mēģināt kaut kā faktuāli apspriest un racionalizēt, kā arī mēģināt atrast, vai šiem attēliem ir kāda jēga. Un tas spēlējas ar šo Lāslo Mohoja-Nāģa tēzi – vai mēs tiešām varam nolasīt attēlus? Es teiktu, ka ir ļoti, ļoti grūti nolasīt attēlus. Te atkal rodas konteksta problēma, un tas man šķiet tik interesanti. Kā mākslinieks tu vari definēt kontekstu un izlemt, kādu spēku tu piešķirsi attēlam. Es ar šo autoritāti spēlējos, dažādi izmantojot. Un es arī vēršu uzmanību uz to, ka to darīt nav viegli.

 

Vai ekspozīcijā būs redzamas kolekcionētās fotogrāfijas? Vai skatītāji tiks aicināti iztēloties šos attēlus?

Attēlus paskaidros tikai teksts. Tas būs alternatīvs attēla pieredzēšanas veids.

 

Vai attēls pats par sevi atklātu par daudz?

Man šķiet, ja skatītāji redzētu pašus attēlus, viņiem rastos gandarījums par to, ka viņi tos saprot un, manuprāt, tas galīgi novirzītu no projekta galvenās idejas. 

 

Izklausās ļoti aizraujoši. Es vēlētos pajautāt arī par jūsu izdevējdarbības praksi. Kad sākāt ar to nodarboties?

Studiju laikā mēs mēdzām veidot grupas projektus, kopā veidojot grāmatas. Katram māksliniekam tika atvēlēts noteikts lappušu skaits, kas beigās rezultējās grāmatā. Dažkārt mēs paši tās izdevām, bet citreiz ieguvām arī papildu finansējumu no galerijām. 2010. gadā es izdevu savu pirmo grāmatu Šaura hipotētisku apstākļu aina (A Narrow Scene of Hypothetical Circumstances), kas tika publicēta, sadarbojoties ar Norvēģijas mākslas grāmatu izdevniecību Tehnisk Industri.

Darbs ar grāmatām mēdz būt diezgan ilgs process, kurā jāpieņem daudz dažādu lēmumu. Man radās ideja par atbrīvošanos no starpniekiem. Tā es pievērsos pašpublicēšanai,  jo tas nozīmē lielāku kontroli un laika taupīšanu – neesmu atkarīgs no citiem. Tas ir medijs, kas mani ļoti interesē. Grāmatās ir iespēja lielu daudzumu attēlu un tekstu apvienot tādā struktūrā, kuru var kontrolēt un kas ir pieejama auditorijai visā pasaulē par salīdzinoši zemām izmaksām. Grāmatu izdošana prasa lielu koncentrēšanos. Mākslinieku grāmatas dod iespēju apkopot un dalīties ar idejām citu interesentu vidē. Piemēram, šogad esmu sadarbojies ar mākslinieku grupu ABC Mākslinieku grāmatu kooperatīvs, kas veido grāmatu sēriju par globālo pandēmiju. Visa pasaule atradās karantīnas apstākļos, ar dažādiem ierobežojumiem. Mākslinieki radīja tiešsaites grāmatu sēriju, kas drīzumā iznāks arī drukātā veidā. Manuprāt, tas ir labs veids, kā komunicēt.

 

Foto: no mākslinieka projekta Portrait by Unknown Waiter