— Simtgades cienīgs izdevums jeb pagātnes pārvēršana tagadnē

 

Par Kristīnes Zaļumas monogrāfiju Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas (Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019)

 

Pagājis krietns laika sprīdis, kopš īsi pirms Covid-19 vīrusa izraisītā ārkārtas stāvokļa izsludināšanas tika slēgta viena no pērnā gada intriģējošākajām kultūrvēsturiskajām izstādēm – Neredzamā bibliotēka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tā piemirsto atdzīvināja, ļaujot gandrīz vai aptaustīt. Izstādes pamatā bija vēsturnieces, Letonikas un Baltijas centra pētnieces Kristīnes Zaļumas paveiktais, cenšoties izpētīt Pirmā pasaules kara norisēs, Latvijas valsts veidošanās laikā un vēlākās 20. gadsimta kataklizmās izjaukto Baltijas vāciešu biedrību, izglītības iestāžu, vairāku Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales muižu vēsturisko kolekciju likteņus. Daļa no tām laikā starp 1919. un 1960. gadu nonāca jaundibinātajā Valsts bibliotēkā (tagad Latvijas Nacionālajā bibliotēkā) un citās krātuvēs, kur īsti neapzināta nogulēja desmitiem gadu.

Par izstādi un pamatīgo pētniecisko darbu liecina Kristīnes Zaļumas grāmata Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas, uz kuras atturīgi baltā vāka roka cenšas sakārtot tās nosaukuma burtus. Labi zināms latīniskais teiciens „Habent sua fata libelli” par grāmatām, kam katrai ir savs liktenis. Grāmata vēsta par tām, kas saglabājušās un atgriezušās kādreizējās kolekcijās.

Īpaši uzteicams, ka pētniecība veikta laikā, kad gadsimtiem pierastās fiziskās grāmatas it kā zaudējušas savu vērtību, kad ne viena vien mājokļa viesistabā kādreizējo grāmatu skapi aizstāj nedaudz mazāka izmēra TV ekrāns, kad simtiem grāmatu labākajā gadījumā nonāk uz bibliotēku brīveksemplāru galdiem, kad kopotu rakstu muguriņas noder skatuves dekoram, radot iespaidu par zūdošu inteliģenci, kā Oļģerta Krodera pēdējā Hamleta iestudējumā (2008) Valmierā, vai mudina tās pašķirstīt smalkākās kafejnīcās, kamēr tiek pagatavots pasūtinātais ēdiens.

Zaļuma katrai no bibliotēkām vai plašākajam krājumam – Jelgavas Academia Petrina un Rīgas liceja, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkām, Cēsu Dzimtenes pētīšanas biedrības krājumam, Kurzemes un Vidzemes bruņniecības bibliotēkām, Braslavas, Iecavas, Lizdēnu, Mazstraupes, Pelču, Popes, Varakļānu un Zaļās muižas bibliotēkām – veltījusi pa stāstam. Tiem ir stingra struktūra: skolu, biedrību, muižnieku dzimtu vēsture, bibliotēkas ēkas, telpas un krājuma apraksts, izceļot vērtīgākos izdevumus un dokumentus, hronika, kas noslēdzas ar nonākšanu Valsts bibliotēkā. Autore pievēršas arī skolu un biedrību bibliotekāriem, muižu bibliotēku izveidotāju un lietotāju biogrāfijām, rakstura iezīmēm un interesēm.

Zaļuma, prasmīgi rīkojoties ar faktiem, spēj atdzīvināt vēsturi, norādot kādreizējo bibliotēku atrašanās adreses, telpas un pat darba laikus. Tukšās, kaut saglabātās Vilhelma Neimaņa projektētās Pelču muižas pils bibliotēkas interjers liek atcerēties mājīgo bibliotēku Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) pirmā direktora projektētajā namā.

Tekstu papildina daudzveidīgi, rūpīgi izvēlēti attēli – aprakstītajam laikam atbilstoši vēsturisko ēku zīmējumi un fotogrāfijas, projekti un plāni ar norādītām bibliotēku telpām, pieminēto personu gleznoti vai fotografēti portreti, dokumenti par grāmatu ceļu uz to krātuvēm, izcilākie Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nonākušie eksemplāri, grāmatu iesējumi, spiedogi, etiķetes, exlibri un ieraksti, ļaujot izsekot aizraujošam pētniecības procesam, kas bieži beidzies ar sekmīgu rezultātu. Grāmatā publicētas arī vairākas dokumentārās liecības, toskait Varakļānu muižas īpašnieka Mihala Borha testamenta pielikums un tā tulkojums. Lasot grāmatu, gan gribējās redzēt vairākus augstu novērtētus izdevumus un rokrakstus, piemēram, „senāko vietējās heraldikas rokraksta paraugu” Stamtafel der fon Fölckersahm (1613). Zaļumas pētījums brīžiem rada iespaidu, ka atrodies sen zudušā bibliotēkā un uzmanīgi pārlapo senās grāmatas.

Neredzamā bibliotēka liek novērtēt noskaidrotu faktu pārliecinošo spēku. Starp atradumiem ir ekslibra autors, kas parakstījies ar iniciāļiem A. D., – Berlīnes mākslinieks Aleksandrs Dahenhauzens –, bet starp mazāk zināmajām personām – Valmieras grāmatsējējs Jakobs Zeiberliņš un Krišjāņa Valdemāra vecākais brālis, vēsturnieks un arhivārs Johans Heinrihs Voldemārs. Skaidrojot grāmatu kādreizējo piederību, autore iedziļinājusies to īpašumzīmēs, ierakstos un heraldikā. Neredzamo bibliotēku caurvij atšifrētā signatūra A. P. uz Pelču muižas īpašnieka Mihaela Līvena bibliotēkā nonākušo grāmatu muguriņām, atspēkojot pieņēmumu, ka Latvijā nav saglabājušies eksemplāri no Academia Petrinas bibliotēkas. Nav šaubu, ka pētniecība, par ko grāmatas autore raksta: „Tas arī visaizraujošākais, pētot vēsturisku krājumu, –atpazīt, pretstatīt, rekonstruēt, vienlaikus pagātni padarīt par tagadni”, – sagādājusi ne vien piepildītu mirkli, sasienot kādu pārrautu vēstures pavedienu. Gadījumos, kad trūkst pilnīgas skaidrības, tiek izteikti uzmanīgi pieņēmumi un ieteikumi turpmākajiem pētījumiem.

Zaļumai izdevies trāpīgi raksturot bibliotēku un arhīvu veidotājus, piemēram, Kurzemes ģimnāzijas bibliotekāru Heinrihu Diderihu, kas pamanījās paturēt sev vērtīgākos izdevumus pēc tam, kad lielāko tiesu privātās bibliotēkas pret mūža renti uzdāvināja Kurzemes bruņniecībai, vai Vidzemes muižnieku, ornitologu, personīgajā dzīvē atturīgo Haraldu Laudonu, kam, iespējams, nepatika fotografēties.

Grāmatas atzinīgi vērtējamo kvalitāti noteicis plašais izmantoto „atmiņu institūciju” un dažādu avotu klāsts: līdz ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, Nacionālo arhīvu un muzejiem, Latvijas un Igaunijas mākslas vēsturniekiem labi pazīstamajām Mārburgas krātuvēm – Herdera institūtu un Fotoarhīvu (tajā tiek glabāta Georga Kruzenstjerna kolekcija) – Igaunijas, Polijas, Krievijas, Ukrainas un Lielbritānijas bibliotēkas un arhīvi, privātās kolekcijas, novadpētnieciskie materiāli, dažādi pētījumi, kā arī ceļveži un avīžziņas, kas palīdzējuši konkretizēt senos notikumus.

Atzinīgi vērtējams Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevumu pēdējos gados ierasti augstvērtīgais dizains, korektu akadēmisku nopietnību apvienojot ar „mākslinieciskiem” akcentiem. Šajā grāmatā tāds ir fotogrāfes Madaras Gritānes gluži vai holandiešu glezniecības zelta laikmetam līdzvērtīgās grāmatu un citu dokumentu „klusās dabas”, kas ļauj izbaudīt to senatnīgo skaistumu. To pat īpaši nebojā parasti kaitinošais atvēruma lauzums. Aizritējušā, bet brīžiem tepat līdzās esošā laiku dvesmu piešķir vāku noformējumam izmantotais „zeltīta brokātraiba papīra ornaments” no Pālenu dzimtas Iecavas bibliotēkas grāmatas iesējuma. Ne velti Tatjanas Raičiņecas veidotā grāmata saņēma balvu grāmatu mākslas konkursā Zelta ābele 2019 kategorijā Zinātniskā literatūra.

Dzirdēts viedoklis, ka kolekcijas mēdz izgaist līdz ar to īpašniekiem. Kristīnes Zaļumas paveiktais apliecina, ka vērts zudušo censties atgūt, kādreizējo kolekciju saglabājušos eksemplārus apvienojot.

Neredzamā bibliotēka papildina ierastākus senu ēku un retākus to interjeru pētījumus. Tās priekštece ir Inas Līnes un Daiņa Bruģa grāmata Liecinieki. Latvijas piļu un kungu māju interjeri 19. gadsimtā – 20. gadsimta sākumā (2013), kurā iemūžinātā izstāde bija apskatāma Durbes pilī un Cēsu Jaunajā pilī. Abas grāmatas saista Zaļā muiža, kuras bibliotēka apliecināja grāfienes Aleksandrīnes Mēdemas „izcilo gaumi un vispusīgās intereses” un kuras vairāki pēc ekslibriem atpazīti eksemplāri nonākuši Nacionālajā bibliotēkā, apliecinot Kristīnes Zaļuma pētījumu relatīvi laimīgās beigas.

Grāmata par bibliotēkām un arhīviem, to sarežģītajiem ceļiem uz Latvijas Nacionālo bibliotēku liecina ne tikai par gadsimtu seniem un tuvākiem 20. gadsimta notikumiem, grāmatu satura, izdošanas un lietošanas izmaiņām, bet arī atgādina Svena Birkerta pesimistiskās pārdomas digitālā laikmeta sākumā grāmatā Gūtenberga elēģijas. Lasīšanas liktenis elektroniskajā laikmetā (1994), cildinot tradicionālās lasīšanas intīmo dabu un to pretstatot saziņas tehnoloģiju uzspiestajiem, gandrīz neizbēgamajiem tīkliem, kas rada „nereālu laiku”, kam nav nekā kopīga ar agrāko padziļināto „vēstures, tradīciju, rituālu, mākslas un īstas saziņas laiku”.

Faktiski vienīgais, tomēr būtiskais grāmatas trūkums, ir atsauču „nobīde”, kas aizsākas ar lieko 287. komentāru, neatbilstot zaļganpelēkajam numuram tekstā un traucējot izsekot ieguldītā darba procesam. Lasītāju, kas biežāk pārlapojis mākslas grāmatas, var samulsināt vēsturniekiem ierastā attēlā redzamā objekta nosaukšana to parakstos pirms autora. Pat ja portretu gleznojis Janis Rozentāls vai Jūliuss Dērings.

Neredzamā bibliotēka ir nopietna pētījuma galarezultāts, kas ietverts koncentrētā, raiti lasāmā tekstā. To papildina korekts zinātniskais aparāts (līdz ar kopsavilkumiem angliski un vāciski, saīsinājumiem, personu un vietu rādītāju, arī iestāžu un organizāciju rādītāju). Grāmata ir mērķtiecīgs un līdzsvarots dokumentārā mantojuma pētījums, kas kā aizritējušā laika liecību komplekss var noderēt gan dažādu zinātņu nozaru vēsturniekiem, gan novadpētniekiem un pat tūristu gidiem, spējot padarīt saprotamākas senās grāmatas un to lasītājus.