— Deviņas briesmīgas gleznas

 

Par Daniila Harmsa dzejoļu izlasi bērniem Ļoti briesmīgs notikums (no krievu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš; Liels un mazs, 2020)

 

I

1940. gada 11. martā Daniils Harms (1905–1942) ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Dāvida psalmos ir daudz mierinājumu dažādiem dzīves gadījumiem, taču cilvēks, kas konstatējis sevī pilnīgu talanta trūkumu, mierinājumu neatradīs pat Dāvida psalmos.” Pāris mēnešus vēlāk bērnu žurnālā Чиж (Ķivulis) tiks publicēts viņa dzejolis par jautro vecīti, kurš „bieži smējās skaidrus, skaistus smieklus – „Ha-ha-ha un he-he-he, hi-hi-hi un bu-bū!””. Šis dzejolis uz ilgu laiku kļuva par pazīstamāko Harmsa sacerējumu, it īpaši pēckara gados, kad citi viņa darbi bija nodoti aizmirstībai. 1971. gadā tas tika ekranizēts animācijas filmā almanahā Jautrais karuselis, taču togad nekas par to neliecināja. Visa 1940. gada laikā Harmsam bija izdevies publicēt vien piecus bērnu dzejoļus, vienu izdot atsevišķā grāmatiņā, honorāri par tiem bija faktiski vienīgie iztikas līdzekļi. Kornejs Čukovskis slejā Lasītāja piezīmes 1940. gada septembrī rakstīja: „Protams, palaidnīga rotaļāšanās bērnu dzejā ir ārkārtīgi vērtīga īpašība, un Daniils Harmss ne reizi vien ir sniedzis mums skaistus tās piemērus, taču dotajā gadījumā mums ir darīšana ar antimāksliniecisku savārstījumu, kuram nav nekāda sakara ar humoru un kurš jau pāriet izlaidībā.” Jāpiebilst, ka Harmsa attiecības ar padomju bērnu dzejas korifeju Čukovski bija īpatnējas, – tā paša gada sākumā dzejolī par slinku sētnieku, kurš apsēžas un apsnieg, bija iekļautas divas rindiņas, kas tiešā tekstā citēja slaveno poēmu par Mazgāmuti.

 

II

Daniila Harmsa dzīves laikā publicēti 100 dzejoļi bērniem, trīsdesmit no tiem Kārļa Vērdiņa atdzejojumā iekļauti krājumā Ļoti briesmīgs notikums, ko 2020. gadā izdevis apgāds Liels un mazs. Grāmatas pēcvārdā Vērdiņš min to, ka bērnu dzeja Harmsam bija kļuvusi par vienīgo literārās izpausmes iespēju laikā, kad visa veida cita darbība bija padarīta neiespējama. Harmss bija sarežģīta personība un neērts autors – raugoties no šodienas perspektīvas, nav saprotams, kā viņam vispār bija izdevies izdzīvot un publicēties „sarkanā terora” un represiju laikos. Savu draugu un domubiedru loku (tajā ietilpa Aleksandrs Vvedenskis, Jakovs Druskins, Leonīds Ļipavskis ar sievu Tamāru, Nikolajs Oļeiņikovs un Nikolajs Zabolockis) viņi 1925. gadā nosauca par neformālu apvienību Činari, kas pulcējās, lai runātu par visu, izņemot politiku. Mazliet vēlāk nodibināja literātu apvienību OBERIU. Tas gan nebija nekas neparasts – tolaik šādas apvienības veidojās krustu šķērsu, avangardiski un eksperimentāli noskaņoti literāti un mākslinieki tajās pulcējās bez īpašām bailēm tikt vainoti pretvalstiskās sazvērestībās, taču dažkārt tieši piederība kādai grupai tika izmantota, lai fabricētu apsūdzības. Nespēdami un negribēdami pielāgoties padomju ideoloģijas prasībām, Harmss un viņa draugi pamazām tika izstumti no teātriem, žurnālu redakcijām, viņiem tika liegts publiski uzstāties, vairāki no viņiem, tostarp Harmss, tika uz laiku izraidīti uz „attālākām vietām”, lielākā daļa vēlāk gāja bojā represijās, daži krituši kara pirmajās dienās, vienīgais izdzīvojušais bija Druskins, kurš tad arī saglabāja Harmsa rokrakstu arhīvu, kura atšifrēšana un izdošana tika pilnībā pabeigta tikai pavisam nesen.

 

III

Bet toreiz, represiju gados, ilustrēti bērnu žurnāli pašiem mazākajiem lasītājiem Harmsam kļuva par vienīgo iespēju rakstīt un kaut nedaudz nopelnīt. Šo izdevumu redakcijās arī bija nomainījusies vadība, izglītotu un profesionālu redaktoru un cenzoru vietā bija nākuši ielikteņi no partijas, kas „laida cauri” jebkuru daudzmaz formāli varai lojālu tekstu. Arī Harmsam nācās apzināti vai neviļus pielāgoties, lai izdzīvotu, un tajā laikā top atklāti pavirši dzejoļi – tādi, kas stāsta par robežssarga varonību vai bērnu, kurš mītiņā kliedz „Staļinam urā”. Uzsvērti samākslotais optimisms, absurda elementi, sižetiski neloģismi un biedējoši brutālas detaļas ir lietas, kuras šajos dzejoļos iespējams pamanīt mūsu dienās, taču, salīdzinot tos ar Harmsa piezīmju grāmatiņās, nepublicētajos manuskriptos un dienasgrāmatās atrodamajiem fragmentiem, mēs saprotam, ka ne jau to viņš bija gribējis rakstīt. Harmss bija metafizisks rakstnieks, kuru pirmām kārtām interesēja esamības noslēpumainākie aspekti, cilvēka apziņas struktūras un valodas filozofija. Viņa prozā, dramaturģijā un „pieaugušo” dzejā rodamās „nepareizības”, kas robežojas ar paviršību vai analfabētismu, patiesībā bija rūpīgi pārdomāti un noteiktam mistiskam mērķim ieviesti rīki.

 

IV

Mēģinot saprast apstākļus, kādos tapuši Harmsa trīsdesmito gadu bērnu dzejoļi, nāk prātā acīmredzamā līdzība ar Knuta Hamsuna romāna Bads vadmotīvu – tā galvenais varonis slīd arvien zemāk pa sociālajām kāpnēm, cieš trūkumu un badu, mēģinot nopelnīt kaut jel kādu nieku ar publikācijām avīzē. Tas, kā uz ietinamā papīra driskas ar pēdējo zīmuļa galu viņš uzšņāpj pāris teikumus un rindkopas, lai mēģinātu tos pārdot redaktoram, ļoti atgādina Harmsa situāciju – pāris rindiņas, pantiņš, trīs pantiņi, publikācija žurnālā Ezis vai Ķivulis – ka tikai neatmestu atpakaļ, ka tikai samaksātu dažus rubļus. Trīsdesmito gadu beigās viens no lielākajiem honorāriem, ko saņēma Harmss, bija par Vilhelma Buša poēmas Plišs un Plums tulkojumu, taču, salīdzinot oriģināltekstu ar atdzejojumu, var redzēt, ka sākotnējais entuziasms ir pamazām noplacis, dzejolī izlaistas vairākas rindiņas, tad pazūd kāds sižeta pavērsiens, beigās arī vesela nodaļa.

 

V

Harmss ar mokām centās būt „profesionāls” dzejnieks, taču patiesībā viņu interesēja pavisam kas cits. Šajā ziņā ironisks ir viņa literārā mantojuma pēcnāves liktenis – ilgu laiku Harmss tika uzskatīts par humoristisku autoru, izjokotāju, parodētāju. Kādā aprakstā viņš nosaukts kā „пересмешник” – tā krieviski dēvē dziedātājstrazdu, kurš, it kā kariķēdams, atdarina dzirdētas skaņas. Un tikai pamazām mēs iepazinām Harmsu kā nopietnu domātāju, kurš līdz galam tā arī nerealizējās, taču daudzviet to iespējams nojaust arī viņa „bērnu dzejā”. Filozofs Merabs Mamardašvili to pamanīja dzejolī Kas tas bija (diemžēl tas nav iekļuvis Vērdiņa veidotajā krājumā). Lekcijā Apziņas problēma un filozofa aicinājums Mamardašvili citē (es iztulkošu to kā parindeni):

Reiz gāju ziemā garām purvam
Galošās,
Cepurē,
Un brillēm.
Te pēkšņi pa upi aiztraucās kāds
Uz metāliskiem āķīšiem.

Es steigšus aizskrēju pie upes,
Bet viņš jau laida iekšā mežā,
Pie kājām licis divus dēlīšus,
Pietupās,
Palēcās,
Un pazuda.

Es ilgi stāvēju pie upes
Un ilgi domāju, noņēmis brilles:
„Kādi dīvaini
Dēlīši
Un nesaprotami
Āķīši.”

Bērnišķīgā izbrīnā par iepriekš neredzētām lietām vai parādībām atklājas būtiska apziņas filozofijas problēma – tas, kā valoda ietekmē mūsu uztveri un faktiski diktē domāšanu. Fenomenus, kuru aprakstam mūsu arsenālā nav piemērotu vārdu, mēs uztveram savādāk, bet, no otras puses, lietas, kuras mēs protam nosaukt vārdā, mēs uztveram pavisam citādi. Harmsu ļoti interesēja tas, kā iespējams aprakstīt neaprakstāmo. Kādā dienasgrāmatas ierakstā viņš atzīstas: „Es gribu dzīvē būt tas pats, kas Lobačevskis bija ģeometrijā.”

 

VI

Taču atgriezīsimies pie krājumā iekļautajiem dzejoļiem. Daļu tekstu var pieskaitīt tādiem, kas tapuši ar triviālu mērķi aizpildīt atvēlēto laukumu, – atrodot pirmpublikāciju žurnālā, mēs redzam, ka dzejoļa Pārsteidzošā kaķīte četras divrindes ir vienkārši paraksti zem zīmējumiem un burtiski apraksta tajos redzamo, visdrīzāk Harmsam piedāvāts sacerēt tekstu jau gatavam komiksam. Dzejolis par lapsu un gaili, kurā gailis piemānīja lapsu, kas gribēja viņu noķert slazdā, pavadīja papīra rotaļlietu, kurā bija bīdāma detaļa: vienā pozīcijā būrī atradās gailis, bet otrā – lapsa. Ņemot vērā to, ka par dzejoļiem honorāri tika maksāti pēc rindiņu skaita, kļūst saprotami arī absurdi daudzie atkārtojumi un vārdu spēles (dzejolis par jautro vecīti būtu izstāstāms trīs teikumos, taču ar daudzajiem „hi-hi-hi” tas aizņem vairākas lappuses).

 

VII

Vēl kāds savāds gadījums saistīts ar dzejoli Tankists. Tas ir atklāti urrāpatriotisks savārstījums par zēnu, kurš grib būt tankists un šaut fašistus, bet māte viņu uzmundrina un iedrošina „dot tiem pa pakaļu” (oriģinālā gan ir „дать тумаков”, tas ir, iedunkāt). 1938. gada žurnālā tas publicēts ar piebildi „L. Kvitko” uzreiz zem nosaukuma. Dažos Harmsa mūsdienu krājumos tas iekļauts sadaļā Tulkojumi. Leibs (Ļevs) Kvitko bija Ukrainā dzimis ebreju rakstnieks, kas kopš jaunības aktīvi darbojies komunistiskās organizācijās Harkovā, Berlīnē, Hamburgā, tad atgriezies Maskavā, kara laikā bijis arī Ebreju antifašistiskās komitejas dibinātājs, pēc kara nodarbojies ar Holokausta noziegumu dokumentēšanu un 1952. gadā sodīts ar nāvi par pretvalstisku sazvērestību tā dēvētajā Ebreju lietā. Bet 1931. gadā viņš par „pārlieku satīriskiem” dzejoļiem tika atlaists no darba žurnāla redakcijā, strādāja traktoru rūpnīcā un sāka rakstīt patriotiskus dzejolīšus bērniem. To starpā atrodams arī dzejolis Tankists, kas sākas ļoti līdzīgi Harmsa dzejolim, taču ir daudz īsāks un mīlīgāks – tajā māte beigās saka: „Jā, mans mīļais karotāj!” – bet Harmsam ir: „Ienaidniekus vienmēr sist tev vēlu es.” Kas tas īsti bija – neveikls tulkojums, veltījums, neslēpts plaģiāts? Šobrīd grūti pateikt, zinot, ka attiecības ar autortiesībām Padomju Krievijā bija visai dīvainas. Kvitko rakstīja jidišā, viņa dzeju krieviski tulkoja Maršaks, Čukovskis, Blagiņina. Harmss zināja jidišu, taču tulkotāju sarakstā neparādās. Varbūt arī tā bija „haltūra”? Redaktors parādīja Kvitko dzejoli, palūdza „uzrakstīt kaut ko līdzīgu”, un Harmss tā arī izdarīja?

 

VIII

Skaudri biedējoši ir Harmsa pēdējie dzejoļi, kas tapuši 1941. gadā, – Printinprama cirks rakstīts kā reklāmas teksts iedomāta cirka jaunajai programmai, tajā aprakstīti dažādi triki un priekšnesumi, bet beigās: „Iedārdēsies mūzika, / Viss cirks virpuļot steigsies… / Un ar to, draugi, / Mūsu / priekšnesums / beigsies” (oriģinālā „КОНЧАЕТСЯ” lielajiem burtiem). Šajā laikā brūk un beidzas viss – Harmsa radošā darbība, attiecības ar draugiem, sadzīve, laulība (viņa sieva Marina atceras, ka gribējusi izdarīt pašnāvību, metoties zem vilciena). Izsaukumi uz drošības iestādēm, naudas trūkums, bailes no iesaukšanas armijā kara priekšvakarā, uzstādītā diagnoze „šizofrēnija”. 1941. gada 23. augustā Harmss tiek arestēts par „apmelojoša un sakāvnieciska noskaņojuma izplatīšanu”, reālas vai simulētas diagnozes dēļ viņš tiek ievietots cietuma psihiatriskajā klīnikā un mirst bada nāvē Ļeņingradas blokādes laikā 1942. gada 2. februārī.

 

IX

Draudošo beigu apjausma ir arī pašā pēdējā nepublicētajā Harmsa dzejolī par deviņām gleznām, kuru apskate prasījusi vien deviņas minūtes, „bet ja nu to būtu vairāk par deviņām. Tad ilgāk mums jāskatās būtu uz viņām”. Ja tulkojumā to var saprast arī kā sausu vai pat priecīgu konstatāciju, tad oriģināla tekstā „то мы и глазели на них бы подольше” var saklausīt skumji pravietisku nožēlu par to, ka „gleznu” šajā īsajā dzīvē nav bijis kaut mazlietiņ vairāk.