— Vidusceļš

Roberts Heidens (Robert Hayden, 1913–1980) bija viens no izcilākajiem 20. gadsimta vidus amerikāņu dzejniekiem. Viņš bija pirmais ASV afroamerikāņu laureātdzejnieks, un viņa darbi vēl tagad reizēm sastopami universitāšu un skolu programmās.

Centieni vienā rindkopā aprakstīt Heidena vietu amerikāņu dzejā ir lemti vienkāršojumiem, tomēr tie var izrādīties noderīgi. Viņa darbos uzskatāmi sastopas modernisma mantojums – sevišķi Jeitss, Eliots, Odens –, 20. gadsimta afroamerikāņu pieredze un vēsturnieka skrupulozais vērojums. Lai arī Heidena darbības laiks pārklājas ar Afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustību un tai piederīgo mākslu (t. sk. Black Arts Movement), viņš bieži izvairījās sevi pozicionēt kā melnādaino dzejnieku, un šo kustību kontekstā reizēm pat ir uzskatāms par ārpusnieku.

Manā dzīvē Heidens ienācis caur jaunajiem amerikāņiem, kuriem viņa spēja apvienot personisko pieredzi, smalku sabiedrības izjūtu un dziļu pietāti pret valodisko tradīciju ir bijusi spēcīgs ceļvedis. Vēstule ir man pašam mīļš dzejolis, savukārt Tās ziemas svētdienas un Vidusceļš ir hrestomātiski Heidena teksti, un es tos latviešu lasītājiem piedāvāju ar bijības un nepilnības apziņu.

Atdzejotājs

Vēstule

Tu mani tolaik glābi kā pretodamies
varenām, sanešu grieztām straumēm.
Es joprojām esmu izmisis.
Vai vecumdienās – elēģiju laikā –
jādomā, ka krasti atkāpsies? Nē.
Manu garu šausta zvēr-
enģelis, eņģelzvērs, kas mani
visu mūžu kopis un tirdījis.

Tas tev neizsaka neko, izsaka visu,
neatrisina lietas aplamo, patiesi
grotesko būtību. Tu gaidīji sāpes,
bet nezaudēji līdzjūtību.
Vairs nelūgšu no tevis vairāk,
nekā esi brīvi devis vai spēj dot.

Tās ziemas svētdienas

Arī svētdienās tēvs cēlās agri
un ģērbās zilmelnajā salā,
tad sprēgājušām plaukstām, smeldzošām
pēc iknedēļas āra darbiem, rušināja
kveldošus uguņus. Neviens viņam nepateicās.

Mostoties dzirdēju salu šķeļamies, sašķīstam.
Kad istabas piesila, viņš mani sauca,
un lēnām es cēlos un ģērbos,
bīdamies nama nerimtīgo dusmu.

Es runāju ar viņu vienaldzīgi,
viņu, kurš bija izdzinis aukstumu
un spodrinājis manas labās kurpes.
Ko gan es sapratu, ko gan es sapratu
no mīlestības skarbajiem un vientuļajiem amatiem?

Vidusceļš¹

I

Jesús, Estrella, Esperanza, Mercy:

            Burām zibot vējā kā ieročiem,
            haizivīm sekojot vaidiem, drudzim un ģindeņiem;
            auga šausmas – mūsu vaduguns un kompass.

Vidusceļš:
            ceļš caur nāvi
                        uz dzīvi šajos krastos.

            „1800. gada 10. aprīlis –
            Melnie dumpī. Apkalpe satraukta. Valodnieks saka,
            ka viņu vaimanas lūdz nāvi,
            kā mūsu, tā savējo. Daži mērdējas badā.
            Šodien zaudējām trīs, kas, traki smiedamies,
            ielēca pie haizivīm un slīkdami dziedāja.”

Desire, Adventure, Tartar, Ann:

            Kursā uz Ameriku, pārvedot mājās
            melnu zeltu, melnu ziloņkaulu, melnu sēklu.

                         Dziļi kravas tumsā dus tavs tēvs,
                        tā acis altārgaismās pārvērstas,
                        no kauliem Jaunanglijā solus tēš.

Vadi   Mani   Jēzu   Pestītāj
No   Vētrām   Dzīves   Jūrās   Pasargā

Mēs lūdzam – Dāvā, o, Kungs,
drošu ceļu mūsu kuģiem, kas ved
pagānu dvēseles Tavā šķīstīšanā.

Jēzu   Pestītāj

            „8 zvani. nevaru pagulēt, sirgstu
            ar bailēm, kaut rakstot tās sarūk,
            jo acis vēl redz, kā veidojas vārdi
            uz lapas, & tāpēc es rakstu, kā
            cits pesteļotu. 4 dienas svaidījāmies,
            bet nu jūra atkal ir mierīga. Nelaime
            seko aiz ķīļa kā haizivis (mūsu
            smīnošās aizbildnes dieves). Kurš
            nogalinājis albatrosu? Sērga mūsu
            melno vidū – Oftalmija: aklums – & mēs
            aklos veltīgi metam pār bortu.
            Tā izplatās, briesmīgā slimība izplatās.
            Tās ķetnas izplēsušas redzi no Kapteiņa acīm
            & bakā ir aklums
            & mums jāceļo vēl 3 nedēļas, līdz sasniegsim
            ostu.”

            Kas ostā uzņems mūs – Deivijs Džonss
            vai mājinieki? Esmu dzirdējis par vergu kuģiem dreifu dreifā,
            vēja, vētru, gadījuma spēļmantiņām, kuru apkalpe
            kļuvusi neredzīga, un klāju apauguši
            naida džungļi.

Tu   Kas   Nāc   No   Galilejas

            „Liecienieks turpina, sakot, ka Bella J
            pametusi Gvinejas piekrasti
            ar aptuveni piecsimt melnajiem kravā
            ceļā uz Floridas barakūnām²:

            „Ka starp klājiem knapi pieticis vietas pusei
            lopu, kas tveicē saguldīti cieši kā karotes;
            ka daži slāpēs zaudējuši prātu un plēsuši savas miesas,
            un dzēruši asinis:

            „Ka Apkalpe un Kapteinis iekārojuši tīkamākās
            mežones, kuras kajītēs turējuši plikas;
            ka vienu no viņām iesaukuši par Gvinejas Rozi
            un vilkuši lozes un kāvušies, lai ar viņu gulētu:

            „Ka, Bocmanim svilpjot, liesmas,
            kas cēlās no labā borta, jau sen bijušas
            nevaldāmas, nēģeriem gaudojot, važām
            pinoties liesmās:

            „Ka degošie melnie bijuši nesasniedzami,
            ka Apkalpe pametusi kuģi,
            aiz sevis atstādama spiedzošas nēģerienes,
            ka Kapteinis gājis bojā piedzēries ar meičām:

            „Tālāk Liecinieks neturpina.”

Vadi   O   Vadi    Mani

II

Jā, puis, es esmu bijis rūpnīcās –
Gambijā, Rio Pongo, Kalabārā;
cik smalki primitīvie kūra karus,
lai uzvarētājus un sakautos

Mums pasniegtu kā balvas barakūnām.
Kā nēģeru karaļu paštīksme un alkatība
pret zeltu iemainīja melnas ādas:
felatas, mandingo, ibo, kru.

Un viens – kā teicām, Antracīta Ķēniņš –
slēpās misiņa un ruda samta
franču saulsargos, bezkauņa mute
no ienaidnieku galvaskausiem dzēra:

Mūs godāja ar bungām, dzīrēm, koņjo
un meičām palmu eļļās, lietpratējām.
Pat alvas kronītis, kas spīd no līmes,
vai sarkans katūns, vācu sudrablietas

Lika bungām pieteikt karu, sūtīt
vīrus nodedzināt dīkus ciemus,
slimos, vecos nogalināt, jaunos
virknēs vest uz mūsu rūpnīcām.

Es notirgoju gadus divdesmit,
jo melnie lauki nesa bagātīgu ražu,
divdesmit, un tirgotu vēl tagad,
ja drudzis nekausētu manus kaulus.

III

Atspoles vēstures austuvju šūpās,
tumšie kuģi kustas, tumšie kuģi kustas,
to gaišie, ironiskie nosaukumi
kā laipnības žesti uz slepkavas mutes;
cērtas caur mirdzošām bangām
uz fatamorgānas kūstošo, starojošo krastu,
aužas uz Jaunās pasaules piekrasti,
mirāžu, mītu un īstu krastu.

Ceļš caur nāvi,
                        ceļš, kurš kartējams nemīlestībā.

Miroņu smaka, dzīvas nāves smirdoņa
izplatās no kravas,
kur dzīvie un mirstošie, briesmīgi mirstošie,
guļ vienkopus, guļ aptraipīti asinīs un izkārnījumos.

            Dziļi kravas tumsā dus tavs tēvs,
            žēlastības līķis pūst tam līdzās,
            un žurkas mīlas saltās acis ēd.

            Bet, ak, kā tevi dzīvie uzlūko
            cilvēcīgām acīm, kuru ciešanās mirdz nosodījums,
            kuru naids caur tumsas viru sniedzas
            tevi sist kā spitālīgā roka.

            Tu nevari šim naidam vērties acīs
            vai saslēgt važās bailes, kas seko pulkstenim
            un sēc uz tevi smirdošu, degošu elpu;
            nevari nogalēt dziļo, nemirstīgo cilvēces vēlmi,
            mūžīgo gribu.

                        „Ja nebijis vētras, kas meta gaisā
                        vēja un viļņu barjeras, Amistada, senjori,
                        būtu sasniegusi Prinsipi ostu divās,
                        augstākais, trīs dienās; ja nebijis vētras,
                        mēs būtu gatavi tam, kas mūs piemeklēja.
                        Strauji kā pumas lēciens tas nāca. Pirms tam
                        rāms bezmēness nogrieznis, kuru apņēma
                        tikai ūdens un takelāžas ierastās skaņas,
                        tad pēkšņa rosība, sitieni, rūkoņa, rēcieni,
                        un tie mums bija uzklupuši ar mačetēm
                        un marlīnēm. Likās, ka mums uzbrūk
                        pats gaiss, ka mums uzbrūk pati nakts.
                        Prasīgā vētra bija mūs izsmēlusi,
                        un mēs tiem nespējām pretoties. Mūsu vīri krita
                        slepkavniecisko afrikāņu rokās. Mūsu uzticamais
                        Selestino iznira no zemes ar pistoli
                        un laternu, un es redzēju, vēl pirms nāvējoši
                        pazibēja niedru nazis, Sinkezu³,
                        drūmo lopu, kas sevi dēvē par princi,
                        vadām un kūdām šaušalu darbus.
                        Viņš sacirta nabaga mulatu un pavērsās
                        pret mani. Kad beidzot ausa diena,
                        klājš bija slidens. Metas nelabi,
                        domājot par redzēto, par to, kā tie mērkaķi
                        meta pār bortu mūsu vīru, īstenu kristiešu,
                        saskaldītos ķermeņus kā nevēlamu kravu.
                        Pietiks jau, pietiks. Pārējais lai izskan ātri:
                        Sinkezam nācās mūs abus apžēlot,
                        redziet, lai vestu kuģi uz Āfriku,
                        un kā jūrā klejošanai nolemti fantomi
                        dienās mēs devāmies uz austrumiem, naktīs – uz rietumiem,
                        viņus maldinādami, cerēdami pēc glābiņa,
                        gūstekņi uz pašu kuģa, līdz
                        visbeidzot atkļuvām līdz šiem krastiem,
                        līdz šai jūsu Amerikai, kur mūs atbrīvoja
                        no mūsu neizsakāmajām ciešanām. Tagad,
                        godājamie kungi, mēs pieprasām Sinkeza
                        un viņa līdzdalībnieku izdošanu uz
                        Havanu. Un mūs satrauc apjausma,
                        ka daudzi klātesošie šķiet gatavi
                        aizstāvēt šo melnādaino dumpi.
                        Mums šķiet pat paradoksāli,
                        ka jūs, kuru bagātības, kuru brīvības koka
                        saknes stiedzētas vergu darbā,
                        varat paciest taisnsirdīgā Džona Kvinsija Adamsa
                        kaislīgās runas par kustāmā īpašuma – vergu –
                        tiesībām slepkavot savus likumīgos saimniekus,
                        un to, kā viņš ar romieša retoriku pin Sinkezam
                        varoņa vainagu. Es jums teikšu,
                        ka esam apņēmušies atgriezties Kubā
                        ar visiem vergiem un redzēt taisnīgu tiesu. Sinkezs –
                        vai varbūt teiksim „Princis” – Sinkezs mirs.”

            Dziļā, nemirstīgā cilvēces vēlme,
            mūžīgā griba:

                        Sinkezs tās nemirstošais, pirmziedošais tēls,
                        dzīve, kas pārvērš daudzas dzīves.

            Ceļš caur nāvi
                                    uz dzīvi šajos krastos.

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks

1. Angliski par „Middle Passage” sauc vergu tirgus ceļu pār Atlantijas okeānu. Citās valodās šo nosaukumu parasti tulko burtiski.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Barracoon (no portugāļu barracão) ir baraku paveids, kurā parasti uzglabāja vergus un noziedzniekus.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Džozefs Sinkezs (1814–1879, Joseph Cinqué, reizēm Cinqué vai Cinquez) bija rietumafrikānis, kurš vadīja Amistadas kuģa vergu dumpi.  (atpakaļ uz rakstu)