punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Aiziet, atgriezties

Luīze Glika

13/10/2020

 

Luīze Glika (Louise Glück, 1943), kas šogad saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā, ir amerikāņu dzejniece, kura latviešu valodā lasošajiem, šķiet, līdz šim nav bijusi pazīstama. Kaut savas radošās karjeras laikā Glika pelnījusi vienu apbalvojumu pēc otra, viņas personīgo dzīvi ir iezīmējušas dažādas grūtības. Jaunībā slimojusi ar anoreksiju, vairākus gadus pavadījusi ārstējoties, kas sarežģījis arī augstākās izglītības iegūšanu, 1980. gadā ugunsgrēkā nodegusi viņas māja. Tomēr ar laiku Glika pārvarējusi gan veselības, gan mantiskās problēmas, pievērsusies dzejas rakstīšanai un 80. gadu vidū sākusi pasniedzējas darbu Viljamsa koledžā Masačūsetsā, vēlāk sākusi strādāt Jeila Universitātē.

Savā tēlaini precīzajā dzejā autore ar augstu jūtības un izpratnes pakāpi pievēršas tādām tēmām kā ģimenes attiecības, vientulība, trauma, nāve, šķiršanās. Šai publikācijai atlasīti dzejoļi no dažādiem krājumiem – no pirmā līdz nesenākajam, kas iznāca 2014. gadā, lai izceltu autores rokraksta plašo spektru: emocionālās sintakses rotaļas agrīnajā jaunradē, autobiogrāfiskos motīvus 80. gados, vēlākam periodam raksturīgos mītu asprātīgus pārstāstus un pēdējos gados dominējošo prozaisko izteiksmi. Dzejoļus no Pulicera prēmiju saņēmušā krājuma, kura nosaukumu varētu atveidot kā Savvaļas īriss (The Wild Iris, 1992), izvēlējos neiekļaut, jo tā koncepcija daudz lielākā mērā paredz to uztvert kā stingru, vienotu kopumu. Protams, ko līdzīgu gan jau var teikt arī par pārējām grāmatām, bet ceru, ka lasītāji sapratīs un piedos man šo subjektīvos apsvērumos balstīto tekstu atlasi.

Atdzejotājs

 

No krājuma Pirmdzimtais (Firstborn, 1968)

 

Fenomenāli nāves izdzīvošanas gadījumi Nantuketā

I

Šeit, Nantuketā, niecīgā dvēsele
Stājas pretī ūdenim. Kaut šis elements nav sveša augsne;
Es redzu ūdeni kā savas apziņas turpinājumu,
Uztrauktās daļas, un viļņi ir apziņas viļņi,
Kad Nantuketā tie sagruva epilepsijā
Uz kailā krasta. Kad guļu,
Es redzu figūru ar šalli, kura saka: „Mūsu dzīves
Ir pludmales starp diviem brīnumiem – dzemdībām
Un nāvi. Es esmu Svētā Elizabete.
Manā grozā ir naži.”
Pamodusies es redzu Nantuketu, pazīstamo zemi.

 

II

Pamodusies es redzu Nantuketu, bet ar šo balss
Zvanu es varu tev iezvanīt liecību par lejāk redzamām platībām:
Trešajā naktī sacēlās
Viesuļvētra; mana Svētā Elizabete ne-
Pārnāca, un nekas nespēja novērst īrētās
Laiviņas nolikto galu. Viļņi, ko sa-
Triec zibens, raidīja manu vaļīgo mastu
Lejup, es tam sekoju. Neviens tev to nestāsta,
Bet kauli, par koralli pārtapuši, joprojām ož
Starp zudušiem dārgumiem. Esmu bijusi tālāk
Par to, ko dzird gliemežvākā.

 

III

Tālāk par to, ko dzird gliemežvākā, šis rēciens,
Ir patiesais dibens: zemiskais klusums. Ārsts,
Aizvēris durvis, mani atsēdināja, nolika virves,
Lai nav pa tvērienam, ieročus, un ar lielām cerībām
Apsolīja, ka Svētā Elizabete nesa
Tikai pārtikas produktus vai puķītes labdarībai un ka mani
Neapglabāja zem brīvdienu salas Nantuketas, kur
Krasta dzīvnieki mitinās relatīvā saticībā un mierā.
Mušas, gliemji. Aizmigusi es redzēju
Šīs būtnes kā bezrūpīgus zemes un gaisa eņģeļus.
Kad ausma nāk pār jūrām.

 

IV

Hektāriem mirdzošas, baltas miesas Nantuketā,
Es to atcerēšos, tikai nēsādama medaljonu
Ar sava mīļotā matu šķipsnu iekšā,
Un staigāšu kā līgava, un valkāšu viņu – iekšā.
No šiem sēkļiem izplešas
Jūras žēlastība.
Mana pirmā māja būs celta uz šīm smiltīm,
Otra – jūrā.

 

No krājuma Māja purvājā (The House on Marshland, 1975)

 

Aiziešana

Mans tēvs stāv uz perona.
Acis asaro, it kā seja,
kas plaiksnī logā, pieder kādam,
kas reiz bija viņš. Bet otrs ir aizmirsis;
tēvs skatās, bet viņš novēršas,
pārvelk ēnu pāri sejai,
atgriežas pie lasīšanas.

Un savā dziļajā gropē
vilciens jau gaida ar savu pelnu elpu.

 

No krājuma Lejupejošā figūra (Descending Figure, 1980)

 

Nodošanās badam

1. No piepilsētas

Viņi šķērso pagalmu,
un pie sētas durvīm
māte ar prieku ierauga,
cik līdzīgi viņi ir, tēvs un meita, –
par šo laiku es kaut ko zinu.
Mazā meitene mērķtiecīgi
vicina rokas, smejas
savus tīros smieklus:

To vajadzētu turēt slepenībā, šo skaņu.
Tā nozīmē, ka viņa ir sapratusi,
ka viņš nekad viņai nepieskaras.
Viņa ir bērns; viņš varētu viņai pieskarties,
ja viņš to gribētu.

 

2. Vecmamma

„Es mēdzu stāvēt pie loga –
tavs vectēvs
tolaik bija jauns cilvēks –,
gaidot agrā novakarē.”

Lūk, kas ir laulība.
Es vēroju, kā sīkais stāvs
pārtop vīrietī, kamēr
viņš tuvojas viņai,
vakara pēdējā gaisma grezno viņa matus.
Es neapšaubu
viņu laimi. Un viņš steidzas iekšā
ar sava jaunā cilvēka badu,
tik lepns, ka viņai to iemācījis:
viņa skūpsts būtu bijis
skaidrs, trausls –
protams, protams. Izņemot –
tā tikpat labi būtu varējusi būt
viņa roka pār viņas muti.

 

3. Eross

Būt vīrietim, vienmēr
iet pie sievietēm
un atgriezties
caurdurtajā miesā:

            Laikam jau
atmiņa ir sajaukta.
Un meitene, bērns,
kas caur savu gribu
nokļūst tēva rokās,
arī tēvu mīlēja
otro. Viņai arī nesaka,
kādas vajadzības izpaust.
Ir tāds skatiens, ko redz,
mute mazliet izmisusi –

jo saikni
nevar pierādīt.

 

4. Novirze

Tas sākas klusām
noteiktos sieviešu kārtas bērnos:
bailes no nāves, kas kā savu formu pieņem
nodošanos badam,
jo sievietes ķermenis
ir kaps; tas pieņems
jebko. Es atceros,
kā gulēju gultā naktī,
pieskaroties maigajām, nevienādajām krūtīm,
pieskaroties piecpadsmit gados
traucējošajai miesai,
kuru es upurēšu,
līdz locekļi būs brīvi
no plauksmes un viltus: jutu to,
ko jūtu tagad, liekot kopā šos vārdus, –
tā ir tā pati vajadzība pilnveidot,
kurai nāve ir vien blakusprodukts.

 

5. Svētie priekšmeti

Šodien klajumā es redzēju
cietos, dzīvīgos kizilu pumpurus
un gribēju, kā saka, tos notvert,
padarīt tos mūžīgus. Tā ir
atsacīšanās premisa: bērns,
tā kā viņam nav patības,
atdzīvojas noraidot –

es izcēlos šajā sasniegumā,
šajā spējā atklāt
apslēpto miesu kā dievs,
kura darbam
dabiskajā pasaulē nav līdzīgu.

 

No krājuma Ahileja triumfs (The Triumph of Achiles, 1985)

 

Metamorfoze

1. Nakts

Nāves eņģelis lido
zemu virs mana tēva gultas.
Tikai māte to redz. Viņa un tēvs
ir istabā vieni.

Viņa pārliecas viņam pāri, lai pieskartos
rokai, pierei. Viņa ir
tik ļoti pieradusi pie mātes lomas,
ka tagad viņa glāsta tēva ķermeni,
it kā tas piederētu bērnam,
no sākuma maigi, tad
nejūtīgi pret ciešanām.

Nekas nav mainījies.
Pat plankums plaušās
tur vienmēr bijis.

 

2. Metamorfoze

Mans tēvs mani aizmirsis
būdams aizrāvies ar miršanu.
Kā bērns, kas atsakās ēst,
viņš nekam nepievērš uzmanību.

Es sēžu viņa gultas malā,
kamēr dzīvie mums riņķo apkārt
kā neskaitāmi celmi.

Reiz uz vismazāko
mirkļa simtdaļu man likās,
ka viņš atkal ir dzīvs un klātesošs;
tad viņš paskatījās uz mani,
kā akls cilvēks ieskatās
tieši saulē, jo viss,
ko tā viņam var nodarīt,
jau ir nodarīts.

Tad viņa piesarkusī seja
novērsās no saistībām.

 

3. Manam tēvam

Es dzīvošu bez tevis,
kā es iemācījos reiz
dzīvot bez mātes.
Domā, es to neatceros?
Es visu dzīvi cenšos atcerēties.

Tagad, pēc tik daudz vientulības,
nāve mani nebiedē,
nedz tava, nedz arī mana.
Un šie vārdi, pēdējā reize,
nevalda pār mani. Es zinu,
ka spēcīga mīlestība vienmēr noved pie sērām.

Pārmaiņas pēc, tava miesa mani nebiedē.
Ik pa reizei es pārbraucu roku tavai sejai,
viegli, kā ar lupatiņu.
Kas mani tagad var pārsteigt? Jūtu,
nav tāda aukstuma, ko nespētu izskaidrot.
Pret tavu vaigu mana roka ir silta
un pilna maiguma.

 

No krājuma Ararats (Ararat, 1990)

 

Fantāzija

Es tev kaut ko pateikšu: katru dienu
cilvēki mirst. Un tas ir tikai sākums.
Katru dienu apbedīšanas birojos rodas jaunas atraitnes,
jauni bāreņi. Viņi sēž sakrustotām rokām,
mēģinādami saprast šo jauno dzīvi.

Tad viņi ir kapsētā, daži no viņiem
pirmo reizi. Viņiem bail no asarām,
citreiz – no tā, ka to nebūs. Kāds pieliecas klāt,
pasaka, kas jādara tālāk, kas var nozīmēt,|
ka jāsaka daži vārdi, citreiz –
ka jāmet melnzeme atvērtā kapā.

Un pēc tam visi dodas atpakaļ uz māju,
kas pēkšņi ir pilna ar viesiem.
Atraitne sēž uz dīvāna, ļoti cēla,
lai cilvēki stātos rindā un pienāktu pie viņas,
reizēm satvertu roku, apskautu.
Viņa atrod, ko pateikt ikvienam,
pateicas viņiem, pateicas, ka ir atnākuši.

Sirdī viņa grib, lai visi ietu prom.
Viņa grib būt atpakaļ kapsētā,
atpakaļ palātā, slimnīcā. Viņa zina,
tas nav iespējams. Bet tā ir viņas vienīgā cerība,
izvēle kustēties atpakaļgaitā. Un tikai mazdrusciņ,
ne tik tālu, cik kāzas, cik pirmais skūpsts.

 

No krājuma Averno (Averno, 2006)

 

Mīts par atdošanos

Kad Aīds nolēma, ka mīl šo meiteni,
viņš uzbūvēja viņai pasaules dublikātu,
viss tieši tāpat, līdz pat pļavai,
tikai šeit pievienota gulta. 

Viss tieši tāpat, ieskaitot saules gaismu,
jo tas būtu grūti jaunai meitenei –
tik strauji no spilgtas gaismas nonākt pilnīgā tumsā.

Pakāpeniski, viņš domāja, tiktu ieviesta nakts,
no sākuma kā čalojošu lapu ēnas.
Tad mēness, tad zvaigznes. Tad – bez mēness, bez zvaigznēm.
Lai Persefone pie tā pierod lēnām.
Beigās, viņš domāja, viņai tas viss liksies nomierinoši.

Pasaules kopija,
tikai šeit bija mīlestība.
Vai tad ne visi vēlas mīlestību?

Viņš gaidīja daudzus gadus,
ceļot pasauli, vērojot
Persefoni pļavā.
Persefone, ostītāja, garšotāja.
Ja tev ir apetīte uz vienu, viņš domāja,
tev ir apetīte uz visu.

Vai tad ne visi vēlas naktī sajust
mīļotā ķermeni, kompasu, polārzvaigzni,
dzirdēt kluso elpu, kas saka:
„Esmu dzīvs,” – kas nozīmē,
ka arī tu esi dzīvs, jo tu mani dzirdi,
tu esi šeit kopā ar mani. Un, kad viens pagriežas,
griežas otrs –

lūk, ko viņš juta, tumsas valdnieks,
veroties pasaulē, kuru bija
uzradījis Persefonei. Viņam nekad neienāca prātā,
ka šeit nebūs nekādas ostīšanas,
noteikti vairs nekādas ēšanas.

Vaina? Šausmas? Bailes no mīlas?
Šīs lietas viņš nespēja iztēloties;
mīlnieki tās nekad neiztēlojas.

Viņš sapņo, viņš prāto, kā šo vietu nosaukt.
No sākuma viņš domā – „Jaunā Elle”. Tad – „Dārzs”.
Beigās viņš nolemj to nosaukt
„Persefones bērnība”.

Plāna gaisma aust pār līdzeno pļavu
aiz gultas. Viņš paņem viņu savās rokās.
Viņš vēlas teikt: „Es mīlu tevi, tev nekas nevar kaitēt,” –
bet, viņaprāt,
tie ir meli, tāpēc beigās viņš saka:
„Tu esi mirusi, tev nekas nevar kaitēt,” –
kas viņam liekas
daudzsološāks sākums, patiesāks.

 

No krājuma Uzticīgā un tikumīgā nakts (Faithful and Virtuous Night, 2014)

 

Iezemiešu ainava

Tu stāvi uz sava tēva, māte teica,
un es tiešām stāvēju pašā centrā
zālienam, kas nopļauts tik glīti, ka varētu būt
mana tēva kaps, kaut nebija akmens, kas par to vēstītu.

Tu stāvi uz sava tēva, viņa atkārtoja,
šoreiz skaļāk, kas man likās savādi,
jo viņa pati bija mirusi, pat ārsts to bija atzinis.

Es pavirzījos mazliet uz sāniem, kur
beidzās mans tēvs un mana māte sākās.

Kapsētā bija kluss. Vējš šalkoja kokos;
es varēju dzirdēt, pavisam vāji, kā dažas rindas tālāk raud,
un tālāk – suņa smilkstus.

Ar laiku šīs skaņas mazinājās. Es sapratu,
ka neatceros, kā nokļuvu šajā vietā,
kas tagad šķita kapsēta, lai gan varēja būt,
ka tā ir kapsēta tikai manā apziņā; varbūt tas bija parks, vai, ja ne parks,
tad dārzs vai lapene, smaržojoša, es tagad aptvēru, līdz ar rožu aromātu –
douceur de vivre pildīja gaisu, dzīvības saldme,
kā mēdz sacīt. Kādā brīdī

es piefiksēju, ka esmu viena.
Kur palikuši pārējie,
mana māsīca un māsa, Keitlina un Abigeila?

Ap šo laiku sāka satumst. Kur ir mašīna,
kas mūs gaida, lai aizvestu mājās?

Es sāku meklēt alternatīvu. Jutu,
ka manī briest nepacietība, tuvojas, es teiktu, trauksme.
Visbeidzot tālumā saredzēju mazu vilcienu,
kas apstājies, šķiet, aiz lapotnes, konduktors,
atspiedies pret durvju aili, smēķēja cigareti.

Neaizmirstiet mani, es saucu, jau skrienot
pāri daudzām kopiņām, daudzām mātēm un tēviem,

Neaizmirstiet mani, es saucu, beidzot nonākusi pie viņa.
Kundze, viņš teica, rādot uz sliedēm,
jūs taču saprotat, ka šīs ir beigas, sliedes tālāk neturpinās.
Viņa vārdi bija skarbi, kaut acis – laipnas;
tas mani iedrošināja vēl vairāk uzstāt uz savu.
Bet tās iet atpakaļ, es teicu un norādīju
uz sliežu stingrumu, it kā tās gaidītu daudz šādas atgriešanās.

Ziniet, viņš teica, mūsu darbs nav viegls: mēs saskaramies
ar daudz sērām un pieviltām cerībām.
Viņš manī raudzījās ar aizvien lielāku atklātību.
Reiz es biju tāds kā jūs, viņš piebilda, iemīlējies nevaldāmībā.

Nu es runāju kā ar senu draugu:
Kā ir ar tevi, es teicu, jo viņam bija ļauts aiziet,
vai tev nav vēlēšanās doties mājās,
atkal redzēt pilsētu?

Šīs ir manas mājas, viņš teica.
Pilsētā – pilsētā es izzūdu.

 

No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs

Dalies ar šo rakstu