— Ķermeņi, spoguļi un iekļaušanās laikmeta garā

 

Par Liepas Rūces dzejoļu krājumu Atspulga balss (Pētergailis, 2020)

 

Atšķirībā no vairuma dzejas krājumu, kas iznākuši pēdējo gadu laikā un ko pārsvarā raksturo vai nu atturīgs un askētisks, vai abstrakts dizains, Liepas Rūces debijas grāmata Atspulga balss piesaka konkrētu tēlainību jau uz vāka, kur fonā ir saulē virmojošs ūdens, tātad sagrozīts spogulis, un priekšplānā – vertikāls uzraksts, kas atgādina vārpu, tātad maizi, barību. Šī raža acīmredzot ir vākta vairākus gadus, jo, spriežot pēc intervijas radio Naba raidījumam Bron-hīts, grāmata esot bijusi gatava iznākt pirms laba laika, bet dažādu apstākļu dēļ tas nenotika. Tādēļ liekas likumsakarīgi, kā savā apskatā par rudens dzejas publikācijām norāda Aivars Madris, ka „Rūce piesaka sevi latviešu dzejā ar poētiku, kas vairāk asociējas ar tiem strāvojumiem, kuri bija aktuāli pirms kādiem desmit gadiem”.

No vienas puses, stila ziņā patiešām saskatāma radniecība, piemēram, ar Katrīnas Rudzītes, Arvja Vigula, Andra Ogriņa un Jāņa Hvoinska pirmajām grāmatām, kas visas publicētas starp 2008. un 2014. gadu. Rudzīte gan – pretstatā Rūcei – biežāk pievēršas urbānajai videi; Viguls salīdzinājumā ar Rūci jau savos agrīnajos dzejoļos bija formāli savāktāks; Ogriņa agrīnā dzeja pauž drūmāku pasaules ainu nekā Rūces teksti, savukārt Hvoinska pirmās grāmatas dzejoļiem raksturīgi lielāki asociatīvie lēcieni. No otras puses, vai tas, ka šī grāmata perfekti neiekļaujas šī brīža Zeitgeist, kaut kādā veidā mazina tās aktualitāti? Vai mūsdienās laiks tiešām ieguvis tādu paātrinājumu, ka tas, ko talantīgi dzejnieki rakstīja vien pirms dažiem gadiem, jau norakstāms kā novecojis? Kā parasti, patiesība, šķiet, ir kaut kur pa vidu.

Proti, es teiktu, ka Atspulga balsī lasāms gan tas, ko no minēto autoru jaunrades ir vieglāk aizmirst, gan tas, kas iztur laika pārbaudi un veiksmīgi nostrādā arī mūsdienās. Visvieglāk laikmetīgajā dzejā ierakstās Rūces daudzviet spilgtā tēlainība, kas balstās sistēmā, kur īpaša vieta atvēlēta spogulim, ķermenim un dabas tēliem. Mazāk uzrunājoši šķiet tie dzejoļi, kuros, kā var noprast, paustas emocionālas ciešanas un kurās vēstītājs runā gandrīz vai no afekta stāvokļa. Šādu sakāpināto dzejoļu nopietnība tiešām pieder pagājušam laikam, īpaši pretstatā šobrīd izplatītajai ironijai un konceptuāli ievirzītajai dzejai, no vienas puses, un dažu jaunās paaudzes pārstāvju sirsnībai, vienkāršībai un naivumam – no otras. Rindas, kurās saule salīdzināta ar „nervu sistēmas audzēju” (17. lpp.), vai reizes, kurās pieminētas brūces, rētas vai citi ievainojumi, ne vienmēr panāk hiperbolas iecerēto efektu. Tomēr vienlaikus grāmatā ir vairākas izvērstas metaforas, kas parāda oriģinālu, tikai Rūcei raksturīgu poētisko domāšanu, piemēram, vilciens 28. lappusē („Ceturtajā [vagonā] mans tēvs, sagumis stūrī, iztēlojas, ka tiek deportēts, / raud, vaimanā, tīksminās. / Tad krava sausas bērza malkas, vispirms sajūtu smaržu, tad acī / iebirst skaida”), upe 32.–33. lappusē („šajā pilsētā neviens nestrebj karstu, / tāpēc upe atdziestot apvelkas ar plānu plēvīti, / bet ar to pietiek – / tagad Jēzus var droši slāt pāri”), diena un nakts 24. lappusē („Es esmu nakts, un visi pasaules bērni manī mierīgi dus”), koks 41.–42. lappusē („Mēs būsim redzējuši / mazu zēnu / izkāpjam no koka. / Koku izkāpjam / no maza zēna”), kas, manuprāt, ir arī visa krājuma spēcīgākie darbi.

Raksturojot asociācijas, kas rodas, pirmo reizi lasot krājumu, jāmin Marisas Nadleres (Marissa Nadler) mūzika, prerafaelītu gleznas, apsūnojuši kapu pieminekļi… Šiem šķietami dažādajiem, no gaisa paķertajiem iespaidiem kopīgais ir melanholija. Šī – galvenokārt pirmajā daļā – ir mēreni skumja grāmata, bet labā nozīmē – dzejoļi nav sūkstīšanās, bet gan daudzpusīgi izolētības un neiederēšanās portreti („klusums lēnām sāk smelties mutē, gausi un smagi / kāpj lejup pa kaklu” (28. lpp.)). Šajās bieži vien bezcerīgajās ainās kā kopsaucējs parādās virsrakstā pieteiktā atspulga vai spoguļa tēls. Spogulis ir smags simbols, jo nes līdzi veselu literatūras tradīciju, kurā tas izmantots kā patiesības izteicējs, pašizziņas līdzeklis, slēpto dziņu atklājējs, robežšķirtne starp apzināto un neapzināto, pāreja uz pagātni vai nākotni, vecuma vēstnesis un daudz kas cits. Fausts, Narciss, Alise Aizspogulijā, Sniegbaltīte – ir daudz spoguļa arhetipa piemēru, tādēļ tā izcelšana neizbēgami ir mazliet riskanta. Rūce izvēlas spoguļa tēlu saistīt ar identitātes plūstamību – tekstos ierunājas dažādi liriskie „es”, dažviet mainot dzimti (27. lpp.), sugu (8. lpp.), visādos veidos – attieksmi.

Tomēr, lai arī atspulgs un spogulis ir krājumā centrāli vārdi, es gribētu priekšplānā izvirzīt kādu citu simboliski ietilpīgu tēlu – to, ko mēs šajos spoguļos ieraugām, proti, ķermeni. Rūces tekstos ķermenis kļūst par sava veida audeklu, uz kura nonāk pasaules triepieni, par prāta paplašinājumu, caur kuru tiek izjusta un/vai saprasta vide un tās iemītnieki. Šajā dzejā pieredze ir iemiesota, izjusta ar jutekļiem, maņām, tausti; un miesa kļūst tikpat neviennozīmīga un neviengabalaina, cik sašķeltā apziņa. Respektīvi, līdz ar „es” spoguļošanos, šīm dažādajām metamorfozēm arī ķermeņa robežas kļūst plūstošākas: „Zāles stiebri izlien caur mani, un skropstās uzzied baltas puķītes” (29. lpp.). Tā ir par/ar ķermeni un ķermenī rakstīta dzeja – „dzejoli ieraudzīju kā ērkšķi paribē” (56. lpp.). Tekstus apdzīvojošie augumi, tāpat kā uztvere, ir fragmentāri un plūstoši kā ūdens, tie var būt „sadrupuši” (10. lpp.), sejas var būt „greizi salikta puzle” (15. lpp.), visa būtne – sametusies „duļķainā cilpā” (24. lpp.).

Arī pats teksts netiek iespiests stingrās, stūrainās formās, tā vietā Rūce raksta brīvajā pantā, brīžam tuvojoties dzejprozai, un plūstamība izcelta arī ar grāmatas kompozīciju – krājumam nav nodaļu, tā vēstījums līgani pārplūst no dzejoļa dzejolī. Sava veida kulmināciju krājums sasniedz 32. lappuses dzejolī Virs galvas virpuļo satrakojušās kaijas…, kurā atspulga (upes), ķermeņa un atsevišķi dabas tēli savienojas kopīgā darbībā, lai atklātu pašatklāsmes dinamisko procesu. Dzejolī tēlotā beztiltu upe, kurai jānokļūst pāri, lai vēstītāja tiktu mājās, uztverama kā metafora psiholoģiskajiem šķēršļiem ceļā uz stabilu personību. To pārvarēšana gan parasti nozīmē nozīmīgas izmaiņas sevis uztverē, kas dzejolī tēlotas kā gara un miesas nodalīšanās, sava veida disociācija. Kamēr dvēsele, atdalījusies no miesas, lidinās kaut kur virs ūdens, „ķermenis dzīlēs vēršas par gaļīgu tējas lapu, / kas, straumē plivinoties, iekrāso ūdeni tumši rudu” (33. lpp.). Visbeidzot, dzejoļa noslēdzošās rindas – „Istabas stūrī vīrietis no grāmatas paceļ acis, / apsveicinās, bet neiztaujā” (34. lpp.) – atklāj šī darba patieso traģiku: lai arī dzejoļa vēstītājai izdevies nonākt mājās un apspiest vēlmi „aizbēgt un paslēpties” (32. lpp.), lai arī individuāli ir pārdzīvota fundamentāla uzvara, apkārtējās pasaules gaitu tas nav ietekmējis.

Kaut Liepas Rūces grāmata Atspulga balss ienāk latviešu dzejā ar stilu, kas mums ir labi pazīstams, autore ir iemanījusies tajā iestrādāt oriģinālas izvērstās metaforas, kas caur konkrētu tēlainību atklāj jūtīga un vērīga cilvēka iekšējās dzīves nianses. Šī grāmata ir ne tikai vairāk vai mazāk trāpīgu tēlu kopums, kas rotaļājas ar spoguļa simbolu, bet arī stāsts par to, kā sākotnēji bailīga būtne lēnām pārtop par neatkarīgu individualitāti, pieņem sevi (un savus agrākos „es”) un pašapliecinās. Tas arī varētu būt vēl viens aspekts, kādā Rūce atšķiras no paaudzes, kas debitējusi ap 2010. gadu: ja tolaik viens no pamattoņiem dzejā bija izmisums, tad šīs dzejnieces grāmatu, lai arī tajā ir sava vieta izmisumam, tomēr noslēdz cilvēcisks siltums un smaidošs miers. Un, par spīti tam, ka šī ir uzskatāma par vēlu debiju, šīs pozīcijas – cilvēcisks siltums un smaidošs miers – mūsdienās ir nepieciešamas aizvien vairāk. Tādēļ šādā ziņā var droši teikt, ka Liepas Rūces grāmata nāk tieši laikā.