— Lielveikals – mūsdienu tempļa valdzinājums

Hipermārketi – spožie preču sadales un patērēšanas „cehi” – radījuši luminiscējošu socialitāti bez privātuma un intimitātes balss. Taču nav nekā enigmātiskāka par pašsaprotamo lietu mēmo klātbūtni.

1.

Vārdā pilsēta atskan sengrieķu vārda polis senatnes balss. Polisa nozīmēja norobežotu apdzīvotu vietu – pilsētvalsti.¹ Spilgts piemērs bija Senās Atēnas. Atsaucoties uz sociologa Ričarda Seneta teikto, senajiem grieķiem vārds polis „apzīmēja daudz ko vairāk nekā tikai vietu kartē; tas apzīmēja vietu, kur cilvēki sasniedz vienotību”.² Savukārt mūsdienu urbanizētajā individuālisma pasaulē indivīda balss pilsētā ir apklususi. Mūsdienu pilsēta ar ielu straujumu, transportu tīkliem un lielveikalu labirintiem ir kļuvusi drīzāk par saskatīšanās vietu, nevis vietu, kur uzkavēties, kur sasniegt vienotību ar laikabiedriem un līdzcilvēkiem. Raksturojot Šarla Bodlēra poetizēto pilsētas „klaidoni” –  flaneur –, Valters Benjamins raksta: „Pūlis ir plīvurs, caur kuru ierastā pilsēta dīkdienim māj kā fantasmagorija. Pūlis ir plīvurs, caur kuru ierastā pilsēta ir te ainava, te kambaris. Tās abas kopā rada lielveikalu, kas pašu dīkdienību padara noderīgu preču apgrozījumam. Lielveikals ir flaneur³ pēdējais otas vilciens.”⁴ Bodlēra „klaidonis” klīst pa pilsētas ielām, poetizējot zaudētās jēgas tukšumu un tā raisīto „nelabumu” (Ž. P. Sartra nozīmē). Kur rast Ariadnes pavedienu zaudētās jēgas labirintā? Vai tas būtu meklējams poēzijā, kā to piedāvā Džārmuša Patersona sīzifiskais tēls?!⁵

2.

Senās Atēnas tradicionāli pieņemts uzskatīt par pilsētvalsts jeb polisas par excellence. Tās augstākajā uzkalnā atradās Akropole⁶ – vieta dievu tempļiem. Raksturojot Seno Atēnu pilsētplānojumu, Senets uzsver, ka Akropoles uzkalns sākotnēji bija veidojies kā cietoksnis, bet agrīnā klasiskā laikmetā saglabāja vairs tikai reliģisku nozīmi – tā bija svētvieta, kas pacēlās pāri raibajai dzīvei agorā.⁷ Aristotelis uzskatīja, ka šāds telpas iedalījums ir nozīmīgs, arī runājot par pilsētā notikušām politiskām pārmaiņām. Darbā Politika viņš raksta: „Akropole ir noderīga oligarhijai un monarhijai, zemākais līmenis – demokrātijai”[1330b20], – ar to domājot, ka pilsoņi dzīvo cits citam līdzās horizontālā plaknē. „Tomēr visiespaidīgākā Akropoles celtne, Partenons, bija slavinājums pašai pilsētai. [..] Partenona atrašanās vieta pilsētā uzsvēra tā kolektīvo pilsonisko vērtību. Šī vienotības ikona mirdzēja saulē, un to varēja skaidri saskatīt daudzviet pilsētā, gan jaunuzceltajos rajonos, gan senākos kvartālos.”⁸ Reiz pilsētas centru iezīmējošos dievu tempļus – Partenonu – mūsdienās nomaina citi pilsētas un „sakrālās pasaules” centri, citas akropoles un citas citadeles⁹ – preču piepildītie lielveikali. Lielveikali iezīmējas pilsētu kartēs kā jauni sabiedrības kustību centri, kā jauni jēgas kodoli. Šo parādību kritiski analizē filosofs Žans Bodrijārs, norādot, kā pilsētas pakārtojas lielveikaliem – lielveikalus savieno jaunbūvēti ceļi un speciāli pielāgota infrastruktūra. Grūti sasniedzams lielveikals nav iespējams – tas būs lemts bankrotam.

3.

Lielveikalos viss tiek sašķirots – gan tajos ienākošās preces, gan preču patērētāji. Teju kā grandiozos šķirošanas cehos apmeklētāji tiek sadalīti un virzīti pa gaiteņiem, kuros laiks ir sastindzis un iestājusies paradīzei līdzīga mūžīgā tagadne. To izgaismo spilgtais apgaismojums un līgani nomierinošā mūzika – vai būtu vakars vai nakts. Tas patērētājam rada mājīguma un atbrīvotības sajūtu, veicinot vēlmi veikalā uzturēties arvien ilgāk un gūt arvien patīkamākas sajūtas. Sagatavojot viņu izšķirošajam, pēdējam solim – pirkumam, kas izrādās mazs lielveikala apgrozījumā, bet nereti liels solis patērētāja vēlmju pasaulē. Šī šķirošana ir balstīta „zinātnē” par „patērētāju uzvedību” un to, ko viņi „patiesi” vēlas. Nododoties lielveikalu šķirošanas algoritmam, mēs nonākam absolūtas kontroles zonā, atdodot savu privātumu simtiem novērošanas kameru. Tā ir leģtimizēta absolūtās kontroles zona, kas maigi caurvij patērētāju vēlmes pēc jaunākajām precēm.

Lielveikalos cilvēki pavada brīvdienas un vakarus. Tie kļūst par pilsētām pilsētā, kur satikt draugus un sen neredzētus paziņas, arī sportot, ēst, pārģērbties un pagulēt masāžas krēslos. Turklāt lielveikala regulārais iekārtojums rada ilūziju par ideāli sakārtotu pasauli. Tajā par visu ir padomāts, lai nebūtu nejaušību. Nevis cilvēks valda pār vēlmēm, bet vēlme konstruē pati sevi, gūstot nepārtrauktu savas dialektikas dinamiku. Radikālākie postmodernsima domātāji un patērniecības kritiķi lielveikalus pielīdzina pielūgsmes tempļiem.

Priekšmeti, pārvērsti par produktiem, līdzinās Valtera Benjamina piesauktajiem tehniski reproducētajiem mākslas darbiem – tie ir bezpersoniski un bez savas auras. Cilvēki, plūzdami viens otram garām, kļūst par anonīmu indivīdu masu, par patērētāju pūli, kas gatavs ielauzties veikalā produkta tirdzniecības pirmajā dienā. Kā norāda Elias Kaneti, masa tiecas izlauzties. Masa tiecas arī ielauzties vēlmju mašinērijā, ko saucam par lielveikalu. Tā ir Melnās Piektdienas iepirkšanās. Melnā Piektdiena, aizsākdamās kā Pateicības dienas turpinājums, iezīmē tiešu iepirkšanās drudža un reliģijas saikni. Pateicības vārdi, vārdi, kas ļauj izteikt dziļu garīgo pārdzīvojumu, pārvēršas par preci.

4.

Ir hrestomātisks uzskats, ka līdz ar Jaunlaiku zinātnes attīstību 15. un 16. gadsimtā cilvēks kā izzinošais subjekts sāk pretstatīt sevi pasaulei kā objektam. Šādas subjekta-objekta attiecības pavēra neiedomājamas perspektīvas modernās zinātnes un tehnikas attīstībai, tiesa, reizē ne tikai dabu, bet arī pašu cilvēku padarot par objektu un resursu. Zeme un tās atmosfēra kļuva par izejvielu, bet cilvēks – par cilvēkmateriālu un resursu, kas vērsts uz noteiktiem mērķiem. Pasaule kā esamības mājvieta pārtapa subjektam priekš-statītā priekš-metā, kurā virsroku gūst jaunlaiku zinātne ar pasauli kā uz-metumu un ainu. Pasaule kā cilvēka mājvieta pārvēršas par atsvešinātu objektu un resursu bāzi. „Sākas tas cilvēka esamības veids, kas cilvēka spēju sfēru padara par mēra un realizācijas telpu, lai pakļautu esošo kopumā. Laikmets, kurā noteicošā ir šī norise, ir jauns, ne tikai salīdzinot ar iepriekšējiem laikmetiem, – tas pieņem pats sevi kā tieši jaunu laikmetu. Būt jaunam piederas pie pasaules, kas kļuvusi par ainu,”¹⁰ raksta vācu filosofs Martins Heidegers.

Šajā pasaules ainā lieta, piemēram, māla krūka, kļūst vien par izziņas priekšmetu, kas tiek sadalīts to veidojošos elementos. Zinātne šo māla krūku-lietu padara vien par priekšmetu starp citiem priekšmetiem. Kas tad ir zaudēts? Podnieks, mīcot mālu un gatavojot krūku, ļauj krūkā sakopoties zemei, debesīm, dievišķajam un mirstīgajam. Šie četri elementi, piederēdami un būdami uzticīgi cits citam, ļauj krūkai kā lietai tuvināt mūs pasaules intimitātei. Jo krūka nav tikai māls, šķidruma pārnēsājamais, cilvēks nav krūku ražotājs. „Katrs no šiem četriem savā veidā atspoguļo pārējo būtību. Turklāt katrs savā veidā atspoguļojas savā patībā četru vienkopuma ietvaros. Mēs saucam zemes un debess, dievišķo un mirstīgo vienkopuma spoguļspēles notikumu par pasauli. [..] Saudzēdami lietu kā lietu, mēs apdzīvojam tuvumu. Tuvuma tuvināšanās ir pasaules īstenā un vienīgā spoguļspēles dimensija.”¹¹

Šis īpašais tuvums izzūd, ja lieta tiek pārvērsta vien par tehniski reproducētu priekšmetu. Lieta kā roku darinājums, kurā atklājas pasaules tuvība, nemaz nevar būt reproducējama. Citādi tā pārvēršas vien par lietas „nāves masku” jeb simulakru.¹²

Tehnikas un ražošanas attīstība nojauc šo tuvību. Attālumi starp cilvēkiem un lietām izšķīst. „[..] steidzīga visu attālumu likvidēšana nenes sev līdzi nekādu tuvumu, jo tuvums nav rodams niecīgā attāluma mērā. [..] Mazs attālums nav tuvums. Liels attālums vēl nav tālums. [..] Viss tiek saplūdināts vienveidīgā beztālumā.”¹³ „Tuvuma trūkums, pat novēršot jebkuru attālinājumu, ir novedis pie bezattāluma kundzības. Trūkstot tuvumam, lieta minētajā nozīmē kā lieta paliek nenotikusi.”¹⁴

5.

Priekšmetu attiecībās ar cilvēku iesaistās tehnika, masu mediji, reklāma un nauda – noteikta veida simboliskās attiecības un tēlu ražošana. Tehnika ļauj priekšmetus ražot, bet mediji – producēt un tiražēt jaunā fenomena – preces – papildinošo un nereti pāraugošo tēlu – reklāmu. Materializētais tēls, ietverts patēriņa loģikā, ražotajam priekšmetam piešķir papildu pievienoto vērtību, padarot to par plaši tirgojamu preci.

Lietu attiecībās ar cilvēku iesaistās īpaši sociālo attiecību veidoti simboli, un saikne ar realitāti zūd. Prece kļūst pārjutekliska. Tas ir priekšmets, kas līdztekus savām dabiskajām, jutekliskajām īpašībām pauž arī sabiedriskas īpašības un attiecības, kas slēpjas viņpus sava dabiskā ķermeņa un tāpēc nav sasniedzamas jutekliskam vērojumam. Tās ir fiksējamas tikai iztēlē – patērētāji operē ne vairs ar pašiem priekšmetiem, bet ar tēliem, kas nostājas starp priekšmetu un subjektu. Šajā gadījumā tas veido preces vērtību. Lielveikalā lieta ir dota mums sociāli pastarpinātā veidā. „[..] starp reālajām attiecībām – jeb lietu, kāda tā ir, – un šīm pašām attiecībām – tādām, kādas tās parādās apziņā, – pastāv nenovērojams sociālās mehānikas lauks, kura darbības rezultātā cilvēks tādā vai citādā veidā apzinās gan ārējo, gan arī savu iekšējo realitāti.”¹⁵

Padarot lietu par preci, tā tiek aizstāta ar naudas kā simbola vērtību, kuras „simbolisms nav tikai tekstuāls, bet afektīvs, ne tikai kognitīvs, bet emocionāls”.¹⁶ Mēs veidojam jēgpilnas prakses un tīklojums, kas apaug ap noteiktām zīmēm. Un ar laiku mēs kļūstam sensitīvi un responsīvi pret šīm zīmēm. Subjekts tiek iekļauts varas tīklojumos, piemēram, caur noteiktām lomām, kas veido mūsu rīcību un uztveres modeļus, nosakot mūsu identitāti. Sociālās normas un starppersonālā psihiskā dzīve pārklājas. Līdz ar to atkarība no modernās varas un patēriņa simboliem un normām nav vairs tikai publiska performance, bet kļūst dziļi emocionāli uzlādēta.¹⁷

6.

Lielveikala telpa piedāvā noteikta veida uzvedības estētiku. Salīdzināsim, piemēram, lielveikalu ar mākslas muzeju. Muzejā katrs tajā izstādītais priekšmets ir unikāls, saudzējams, tāpēc neaizskarams. Tie ir rūpīgi un ilgstoši darināti rokudarbi, vēsturiskās relikvijas. Muzejā uzvedamies klusi un, lēni ejot cauri gaiteņiem, vērīgi aplūkojam tajos izstādītās lietas. Mums ir nepieciešamas papildu zināšanas, lai aptvertu pasauli, kas runā caur mākslas darbu. Izstādītajiem mākslas darbiem nav cenas, tie nav paredzēti pārdošanai. Tostarp lielveikalā mēs sastopamies ar simtiem vienādu lietu, kas izlikti plauktos un letēs. Nekas nav unikāls. Ja pievedums ir beidzies, jau nākamajā dienā tas tiks atjaunots. Viss ir nopērkams, aptaustāms. Mums lielākoties nav nepieciešamas zināšanas par precēm; mūs vada reklāmu veidotie tēli par unificēto produktu pseidounikalitāti.

Lielveikals ir noteikta veida simboliskā telpa – heterotopija. Rakstā Citas telpas¹⁸ Mišels Fuko norāda, ka telpa nav abstrakta, tā vienmēr ir piepildīta un caur šo piepildītību vispār ir domājama un apdzīvojama. Telpu piepilda pašu cilvēku radītas atrašanās vietas, apdzīvotās vietas un lietas. Heterotopijas ir reālas, apdzīvotas vietas. Tās apkopo sevī dažādas atrašanās vietas ar atšķirīgām dimensijām un laika ilgstamībām, piemēram, teātris, bibliotēka, māja, kapsēta, muzejs, kolonija, bordelis, kuģis. Heterotopijas ir telpas telpā – institucionālas un diskursīvsa telpas, kuras raksturo „citādais”. Tās var būt  intensīvas, pretrunīgas, mainīgas, pat nepieņemamas telpas.

Vienā sabiedrībā vienas heterotopijas funkcijas var mainīties un būt atšķirīgas, turklāt sabiedrība to var ietekmēt. Piemēram, kapsētu kā heterotopiju pārvietošana no pilsētas centra, kur tās atradās līdzās baznīcām, uz pilsētas nomalēm. Līdzīgi mēs redzam lielveikalu attīstībā – bijušie kultūras nami, kinoteātri vai rūpnīcas, kurās reiz dunēja konveijeri, pārtop iepirkšanās centros, saglabājot iepriekšējo ēku nosaukumus.

Heterotopija sevī apkopo vietas, kuras ir savstarpēji pretrunīgas, nesavietojamas, piemēram, teātrī izrādes laikā uz skatuves mainās dažādas dekorācijas; kinoteātrī kā telpā tiek demonstrēta filma par citām norises vietām. Lielveikali ietver gan ēdnīcas, gan atpūtas, gan sporta un kino vietas. Lielveikali kā heterotopijas paredz simbolisko sistēmu, kas tos aizver un atver apmeklētājiem. Tas, kas šķietami ir atvērts, nebūt ne vienmēr tāds ir. Lai lielveikalā iekļūtu, ir nepieciešams veikt noteiktas sociālās darbības – lai no tā izkļūtu ar precēm, ir jāveic samaksa, kas paredz noteiktu sociālo piederību un rocību. No tā arī izriet dažādo lielveikalu ķēžu dažādās patērētāju auditorijas, kas savstarpēji nepārklājas.

Heterotopijas ir saistītas ar visām atlikušajām vietām, tās iekļaujas veselumā. Šī funkcija atraisās starp diviem pretējiem poliem. No vienas puses, lielveikala funkcija ir radīt ilūziju, kas pakļauj reālo telpu, no otras puses – radīt telpu, kas ir pretēja esošajai, perfektāka reālajai telpai. Tā ir kā reālās telpas kompensācija.

7.

Viduslaikos cilvēki bija piederīgi kopienai vai zemes īpašumam, feodālai apvienībai vai korporācijai. Cilvēka personība bija izkususi lietišķo un sociālo interešu lokā. Savukārt jaunie laiki liek perosnībai balstīties pašai uz sevi, dodot tai līdz šim nebijušu iekšējās un ārējās kustības brīvību. Jaunie laiki arī ir piešķīruši nebijušu objektivitāti dzīves lietiskajam saturam, piemēram, tehnikai, organizācijām, uzņēmumiem, profesijām – aizvien vairāk sāk valdīt lietu iekšējie likumi, kas, Georga Zimmela vārdiem runājot, „šos veidojumus atbrīvo no atsevišķo personību iedabas radītās nokrāsas. [..] Jaunie laiki subjektu un objektu ir padarījuši savastarpēji neatkarīgus.”¹⁹ Šajā diferenciācijas procesā būtisku vietu ieņem nauda. Tā visu ekonomisko darbību ir padarījusi bezpersonisku, tai pat laikā katrai personai dodot patstāvību un neatkarību. Zimmels arī uzsver, ka nauda ir kārdinoši tuvu pievirzījusi indivīdam pilnīgi visas viņa vēlmju apmierināšanas iespējas. Nauda dod iespēju momentāni iegūt visu, kas vien vispār var likties iekāres vērts. Nauda ir kļuvusi par pastarpinājumu starp cilvēku un viņa vēlmēm. Rodas ilūzija, ka ar naudas palīdzību visu var iegūt vieglāk par vieglu. Taču, jo tuvāk laime, jo lielākas ilgas pēc tās.²⁰

Moderno dzīvi raksturo trauksmainība, drudžainība un nepārtraukts saspringums. To pastiprina naudas daba, kas dzīvei piešķir mūžīgā dzinēja sajūtu. Ja reiz cilvēkam mieru sniedza reliģija, tad mūsdienās mieru sniedz arī nauda. „Šī drošība un miers, ko nodrošina apzināšanās, ka tev ir nauda, šī pārliecība, ka līdz ar naudas īpašumu tev pieder tas, kas atrodas vērtību krustpunktā, tīri psiholoģiski, tā sacīt, formāli sniedz dziļāku izskaidrojumu tam, kāpēc ir izskanējušas žēlabas par to, ka nauda ir kļuvusi par mūsdienu dievu.”²¹

Sabiedrības pārvaldīšana ar „taustāmajam pāri stāvošu, kaut arī taustāmu lietu” palīdzību ir preces fetišisma princips, kas pilnībā īstenojas izrādē, kur taustāmo pasauli aizstāj atlasīti tēli, kas pastāv augstāk par to un tajā pašā laikā likuši sevi atzīt par augstākajā mērā taustāmiem.”²² Pasaules aina kļūst par pasaules izrādi – ārēju, priekšā statītu un līdz ar to atsvešinātu simulakru. Gijs Debors ir nesaudzīgs: „Līdz ar industriālo revolūciju, darba sadalījumu fabrikās un masveida ražošanu pasaules tirgum prece patiešām parādās kā vara, kas pa īstam nāk okupēt sociālo dzīvi. Tieši tad izveidojas politekonomija kā valdošā zinātne un kā zinātne par valdīšanu.”²³ Izrādē prece pilnībā pārņem sociālo dzīvi – izrāde ir naudas otra puse. 

Lai gan lielveikals ir mūsdienu pāterniecības kultūras būtisks fenomens, tomēr tai pat laikā vērojamas arī pretējas sabiedriskas aktivitātes, kas cenšas pretoties unifikācijai un preču kultam. Šīs aktivitātes, piemēram, parādās kā bioloģisko produktu tirdziņi un preču apmaiņas kopienas. Cits jautājums – vai tā nav vien kapitālisma nepielūdzamās dabas otra puse?

1. Sk.: https://www.etymonline.com/word/polis?ref=etymonline_crossreference  (atpakaļ uz rakstu)
2. Senets R. Pilsoņa ķermenis. Kentaurs XXI. 1999. Nr. 19. 35. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Klaiņotājs, slaists (franču val.).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Benjamins V. Bodlērs jeb Parīzes ielas. Iluminācijas. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005. 198.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. https://www.imdb.com/title/tt5247022/?ref_=nm_flmg_dr_3  (atpakaļ uz rakstu)
6. Burtiski tulkojot – pilsētas augstiene.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Tirgus laukums un publiska pulcēšanās vieta  (atpakaļ uz rakstu)
8. Senets R., 35. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Citadele – cietoksnis, kas vada pilsētu. Vārda saknē ir civitas – latīņu valodā „pilsēta”.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Heidegers M. Pasaules ainas laiks. Malkasceļi. Rīga: Intelekts, 1998. 68. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Heidegers M. Lieta. 1997. 111.–112. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Vairāk sk. Bodrijārs Ž. Supermārkets un superprece. https://satori.lv/article/simulakri-un-simulacija  (atpakaļ uz rakstu)
13. Heidegers M. Lieta. 1997. 101. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Turpat, 113. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Mamardašvili M. Domātprieks. Rīga: Spektrs, 1994.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Konings M. Emotional Logic of Capitalism. 2015. P. 22.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Turpat, p. 38.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Foulcaut M. Des Espace Autres. 1967 (1984). 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Zimmels G. Nauda modernajā kultūrā. LU Zinātniskie raksti. Nr. 629. 13. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Zimmels G., 22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Turpat, 24. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Debors G. Izrādes sabiedrība. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2017. 23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Turpat, 25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)