— Bez liekuļošanas

 

Nesen jaunākajam dēlam nopirku divas šovasar iznākušas mūsdienu latviešu nu jau vidējās paaudzes autoru dzejas grāmatas bērniem: Marta Pujāta Ej nu ej un Ērikas Bērziņas Mammas dzejoļi. Drīz vien tās pārmaiņus vajadzēja lasīt katru vakaru, liekot man domāt par šo abu autoru darbiem līdzās agrāk izdotām viņu vienaudžu Kārļa Vērdiņa un Ingas Gailes bērnu dzejas grāmatām.

 

Man pašai no bērnības ir palikusi prātā krievu, tostarp 20. gadsimta padomju, bērnu dzejas klasika; latviski – Ojāra Vācieša, Vitauta Ļūdēna un Māra Čaklā dzejoļi, kuru vidū bija lieliski teksti, kas man patīk vēl tagad, bet gadījās arī klaja didaktika, sevis atkārtošana vai vienkārši viduvēja dzeja. Šo autoru, galvenokārt Vācieša, darbi iezīmē latviešu mūsdienu bērnu dzejas kā plašākas un nošķiramas parādības aizsākumu. Līdz tam bērniem domātie panti, ar nedaudziem izņēmumiem, ja arī atšķīrās no „parastās” dzejas, tad lielākoties ar romantiskiem izskaistinājumiem un/vai pamācīgumu, nerunājot par klaju ideoloģiju, kas gan ilgu laiku bija raksturīga ne tikai bērnu dzejai vien. Piederēju pie bērniem, kuriem dzejoļi labi saglabājas atmiņā, jo īpaši metriski dzejoļi ar atskaņām, un diemžēl manā galvā joprojām skan veseli panti no oktobrēnu un pionieru tā saucamajām montāžām jeb priekšnesumiem, kuru ietvaros pa vienam un grupās pārmaiņus ar dziesmām skandējām dažādus tematiskus tekstus.

Nākamais latviešu bērnu dzejas vilnis aizsākās ap 1980. gadu un pacēlumu sasniedza Atmodas laikā. Pie tā pieder ļoti jauki Jāņa Baltvilka, Māras Cielēnas un Ineses Zanderes darbi. Tomēr, kad divtūkstošo gadu sākumā auga mani vecākie bērni, lasīju viņiem priekšā galvenokārt prozu, kamēr bērnu dzeja, kā man šķita, viņus nesaistīja. Lai gan man pašai tolaik jau bija iznākuši divi (pieaugušo) dzejas krājumi, līdz kādam 2005. vai 2008. gadam joprojām izjutu tādu kā pretestību pret visu, kas saistīts ar dzeju, sev svarīgus un mīlētus tekstus un autorus drīzāk uztverot kā izņēmumus liekulības un garlaicības jūrā. Tā nu risināju savas personiskās attiecības ar dzeju un biju piesardzīga ar tās lasīšanu saviem bērniem.

Pa to laiku latviešu bērnu dzejas ainā notika apvērsums. Inese Zandere nodibināja izdevniecību Liels un mazs, kur iznāca patiešām labas bērnu grāmatas, un regulāri devās uzbrukumā saviem kolēģiem, aicinot viņus rakstīt bērniem. Atceros, kā pieteicos tā vietā ilustrēt manis sastādītu antoloģiju, uz ko Zandere atcirta, ka ilustrēt varēšu tikai uzrakstīšanas gadījumā, bet sastādīt viņa varot pati. To viņa patiešām izdarīja, kopā ar Rūtu Briedi izveidojot Bikibuku sēriju, kas ir ideāli piemērota pašu jaunāko mazuļu pirmajai saskarsmei ar dzeju, jo palīdz parocīgā veidā apgūt un izbaudīt jaukākos bērnu dzejoļus no klasikas līdz pat mūsdienām, atsevišķi pa vienam un ar daudzām ilustrācijām. Jaunākajam dēlam lasīju Bikibukus jau no gada vecuma, un šī pieredze mums sagādāja daudz prieka, attīstīja bērna valodu un izkausēja manus pēdējos aizspriedumus. Kad Bikibukus jau vajadzēja kaudzēm, es ne tikai izvilku no plaukta Kārļa Vērdiņa Burtiņu zupu (2007), bet arī iegādājos Ingas Gailes Vai otrā grupa mani dzird? (2014).

 

Burtiņu zupas iznākšana nozīmēja revolūciju. Vēl ilgi pēc tam, atsevišķiem dzejoļiem nonākot mācību grāmatās vai kļūstot par dziesmu tekstiem, tie izraisīja sašutuma pilnas diskusijas pieaugušo vidū, kā galvenos izvirzot pārmetumus, ka vairāki dzejoļi varot vai nu sāpināt bērnus un traumēt viņu psihi, vai arī nepareizi bērnus audzināt, aprakstot un tādējādi normalizējot nevēlamu realitāti. Ja iepriekš tikai atsevišķos gadījumos ļoti tieši dzeju sapratuši vecāki vai skolotāji iebilda pret dažām rindām vai to ilustrācijām, tad par Burtiņu zupu vismaz pārsteigti bija arī vairāki jūtīgi un brīvdomīgi dzejas pazinēji, daļa no kuriem pat apsvēra, vai vispār dot bērniem šo grāmatu, – daļēji gan arī Otto Zitmaņa ekspresīvo ilustrāciju dēļ.

Tāda uztvere liek atcerēties plaši sastopamo pretrunu starp ideālu un realitāti, kā arī disputu, vai mākslā jāattēlo vēlamais vai esošais. Romantiķi bēga no riebīgās realitātes iztēles pasaulē, kur izspēlēja arī drosmīgas sacelšanās pret esošo kārtību, ko dzīvē nespēja mainīt. Reālisti savukārt to kritiski atspoguļoja. Mūsu laika sociālpolitiskās diskusijās vieni aicina sabiedrību neignorēt esošo, bet citi – orientēt likumu uz vēlamo. Cits jautājums – kas tad īsti būtu uzskatāms par vēlamu.

Bērnu grāmatas, protams, nav nekādi likumi, tomēr tās var ietekmēt nākamos likumu veidotājus. Arī tāpēc Inese Zandere ar domubiedriem mērķtiecīgi cenšas audzināt lasošas nākamās paaudzes, kamēr daļu sabiedrības mēdz satraukt bērniem piedāvāto grāmatu saturs. Ja Burtiņu zupā Kārlis Vērdiņš uzdrošinās ar bērniem atklāti runāt par pieaugušo veidoto realitāti un viņu ne tik labajām īpašībām, tad nākamajā bērnu grāmatā Tētis viņš ne tikai kritiski aplūko tēva tēlu, bet arī parāda pozitīvu, bet mazāk pierastu ģimenes modeli, kurā mīlošs un gādīgs tētis pavada laiku ar bērnu, kamēr māte dodas uz darbu (47. lpp.). Lai gan dzejoļa nobeigumā parādās arī ilgas pēc mammas glāsta, kas var šķist sāpīgākas nekā tad, ja allaž promesošs ir tēvs, tomēr, ja es būtu bāriņtiesas pārstāve, jautātu drīzāk, vai un ko dzejoļa runātājs bērns ēda pusdienās, jo tekstā ir minētas tikai brokastis un vakariņas.

Inga Gaile grāmatas Vai otrā grupa mani dzird? ievaddzejolī Ģimene (7. lpp.) piesaka bieži sastopamu, bet publiski ignorētu ģimenes modeli – „mamma un viņas meitiņa” –, atzīstot, ka mātei šī situācija var būt grūta un nedroša, un uzsverot nepieciešamību pēc atbalsta. Manuprāt, pie Gailes maigākajām un skumjākajām dzejas rindām pieder šī dzejoļa daļa, kurā mierinājumu mammai sola apkārtējās vides tēli: gaisma istabā, „mākoņi, pilsētas trokšņi un vējš, / un puteklis, aizkara krokās kas sēž”. Tie demonstrē dzejoļa balss iejūtīgo attieksmi pret tā varoni, vienlaikus parādot arī, cik vientuļa ir šī sieviete, kas turpmāk viena audzinās meitu. Arī daudzi no tālākajiem dzejoļiem veicina empātiju pret pieaugušo, biežāk mammu. Ja iepriekš bērnu dzejā māmiņas ir apbrīnojamas, taču bezpersoniskas būtnes, eņģeļi bez individuālām īpašībām un vēlmēm, tad Vērdiņa dzejoļos māmiņa nereti tiek kariķēta, bet Gaile savukārt sniedz nopietnus ieteikumus gadījumiem, kad pieaugušais nogurst un/vai dusmojas (15. lpp.), un pievēršas arī mammas iekšējai pasaulei, stāstot, ka mammai pilsētā var būt īpašas vietas, kas viņai saistās ar atmiņām (56. lpp.).

Lai gan Vai otrā grupa mani dzird? tituldzejolis vēsta par audzinātāju, kas auro uz bērniem tā, ka dzird visa apkaime (18. lpp.), grāmata skolās tiek uztverta atsaucīgi un nav arī izraisījusi būtiskus publiskus iebildumus no vecāku puses. Zinu toties, ka daži laikabiedri nedod bērniem Lorensa Šimela (Lawrence Schimel) un Elīnas Brasliņas grāmatiņas pašiem mazākajiem Rīta agrumā un Laiks gulēt, kurās citstarp figurē viena dzimuma vecāki, aizbildinoties ar komentāru „man nekas nav pret gejiem, bet negribu tik mazam bērnam rādīt, ka divas mammas ir normāli, labāk lai uzzina par šādiem cilvēkiem vēlāk”. Zinu arī vismaz vienu bērnu, kurš tādā ģimenē patiešām dzīvo un kuram, pieļauju, ir būtisks šis drukātais apliecinājums, ka šādas ģimenes pastāv, turklāt ir svarīgi, lai arī citi bērni to būtu redzējuši.

 

Ērikas Bērziņas grāmatā Mammas dzejoļi darbojas mamma, tētis un trīs viņu bērni, tā ka, jādomā, tā neizraisīs iebildumus pat asociācijai Ģimene. Tomēr arī šajā grāmatā rādīta esošā, nevis ideālā realitāte – skaidri jūtams, ka praksē šīs ģimenes sadzīve ir grūta, it īpaši mammai, kura rūpējas par māsu, brāli un bēbīti. Aprakstīta iešana rīta agrumā uz bērnudārzu, tam nepieciešamā ģērbšanās, kā arī mazgāšanās, braukšana ar sabiedrisko transportu un citas ikdienas norises. To visu ieraudzīt palīdz Annas Vaivares sirsnīgās ilustrācijas, kas detalizēti parāda bērniem labi zināmas dzīves ainas, tostarp drūmu un pelēku bērnudārza rītu. Arī tad tomēr pa ceļam var vērot krāsainu un aizraujošu pasauli: sauli, mākoņus, vārnas. Šajā realitātē ir vieta arī televīzijai, kas tomēr nespēj aizstāt mīļumu un uzmanību (30. lpp.).

Līdzīgi kā Vai otrā grupa mani dzird?, arī Mammas dzejoļos notiek mātes cilvēciskošana. Šīs grāmatas varone ir patiešām nodevusies saviem bērniem un, tā vien šķiet, labprāt ilgāk uzkavētos dzejolī Šūpuļdziesma bēbītim kā piena kanna iemiegošam zīdainim (34. lpp.). Viņa fantazē, ka varētu būt pavisam maziņa un neuzkrītoši doties bērniem līdzās skolā, bērnudārzā vai pie auklītes, taču dzīvē viņa ir „liela, silta mamma”, kurai jāskrien uz darbu (53. lpp.).

Marta Pujāta Ej nu ej diskutablu ārējo realitāti saskatīt pagrūti. Ivars Šteinbergs gan norāda, ka Pujāts no bērna skatpunkta bez tiešas kritikas parāda pieaugušo pasaules dīvainību, taču tas šķiet drīzāk papildu līmenis nekā mērķis. Pēc aprakstītās vides vien spriežot, daudzi dzejoļi būtu varējuši tapt arī pirms 50 vai pat 100 gadiem un to laikmetīgums slēpjas kur citur. Lai gan vienā dzejolī minēti māmiņa un tētis, arī ģimenes modelim šeit nav būtiskas nozīmes; lai gan tekstos implicēta bērna un pieaugušā saikne, tie kopumā sociālas problēmas nerisina. Tā vietā Pujāts sev raksturīgā veidā strādā ar valodu, šajā gadījumā vērojot bērna domāšanu vai arī tās valodas struktūras, ko iemācām bērniem: „labu apetīti / tikai nenosmērē tapetīti / ar mannā putru šo / ar avenītēm šīm / ar brūno kanēļa cukuriņu šo” (16. lpp.). Vai arī: „šis ir manam tētim darbā vajadzīgs. / šis ir noplīsis no tā./ šis ir magnētiņš” (19. lpp.).

Ivars Šteinbergs norāda arī uz Pujāta rakstīšanu no bērna pozīcijas. Lai gan Vērdiņš, Gaile un Bērziņa lieliski spēj iejusties bērna tēlā, turklāt bērnu dzeja nav sacensība, kurš pārliecinošāk runās bērna vārdā, man gribas akcentēt, ka Pujāts neizliekas par bērnu, bet patiešām tāds arī ir. Pujāta gadījumā nepamet sajūta, ka dzejnieka dabas dotais talants nosaka ciešu saikni vai pat saplūsmi ar sevi bērnu vai bērnu sevī, un ne tikai pagātnes bērnu, bet arī ar to bērnu, kāds viņš turpina būt un no kura nevar nodalīt pieaugušo dzejnieku Martu Pujātu. Vairums viņa bērnu dzejoļu tikpat labi būtu publicējami pieaugušo grāmatā, un vienlaikus, ja Gailei un Vērdiņam līdz ar adresātu vecumu pieaug sarežģītības līmenis vēstījumā, tad Pujātam Ej nu ej teksti ir ārēji vienkārši, pat garais dzejolis par vecmāmiņu, mazmeitu un kaimiņu čupakabru (27. lpp.).

Kaut arī Vērdiņa un Gailes bērnu grāmatas tiek pieteiktas kā grāmatas „bērniem un viņu vecākiem” vai „visai ģimenei”, šķiet tomēr, ka tās lielākoties domātas skolēniem. (Dažkārt ir pat labāk, ja tajās lasītie dzejoļi paliek tikai bērna galvā bez tuvu stāvošu pieaugušo iesaistīšanās, un grūti taču iztēloties, ka disfunkcionāla ģimene vakarā draudzīgi lasītu dzeju.) Vecāki, protams, var, un viņiem pat būtu vēlams tās lasīt, taču mazie brāļi un māsas tajās spēj uztvert tikai atsevišķus tekstus. Kad rādu trīsgadniekam Otro grupu vai Burtiņu zupu, viņam nav aizspriedumu pat pret Otto Zitmaņa gleznojumiem, taču lasu gan es viņam pagaidām tikai tādus dzejoļus, kas ir vai nu viegli saprotami, vai arī tik skanīgi, ka izpratne nav nepieciešama: Vērdiņa Trakā lapsa vai Kukaburra, Gailes Emīli vai Mana mīļā panda. Izvērstākus, sociāli iekrāsotus tekstus atstāju lasīšanai pēc dažiem gadiem, bet par Vērdiņa dzejoli Lielās dusmas, kas pa posmiem dokumentē bērna dusmu lēkmi un citādi būtu labi saprotams, prātoju, vai gadījumā rinda „tad tētis mani nopēra” – it kā starp citu – tomēr nenormalizē vardarbību ģimenē (8. lpp.).

Bērziņas un Pujāta dzejoļi ir daudz labāk piemēroti pašiem mazākajiem, un ne tikai tāpēc, ka ir vienkāršāki vai rāda salīdzinoši harmonisku bērnības ainu. Līdz šim pievērsu uzmanību realitātes atspoguļojumam, taču aizrauj arī veidi, kā sadzīves situācijās ienāk iztēle. Mammas dzejoļos vārnu meitiņa grib dzeltenu kleitiņu (9. lpp.), ēst bērnudārza putru ir kā cīnīties ar briesmoni (17. lpp.); bērna garastāvokļa svārstības pauž atdzīvojušies vannasistabas priekšmeti, kas skaļi risina savstarpējās attiecības (18. lpp.); pat apnicīgā bērnu slimošana radījusi atraktīvos Klepus un Krekšķa tēlus (24. lpp).

Pujāta Ej nu ej tēlainība ir balstīta nevis konfliktā vai audzināšanas epizodēs, bet gan tiešajā pieredzējumā, vērojumā viņpus duālisma un valodiskā apcerē vai rotaļā. Daļa viņa tekstu ir ne tikai veiksmīgi lasāmi priekšā, tie turklāt arī paliek atmiņā kā jautra saruna, atkal un atkal nu jau pārmaiņus ar bērnu skaitot kādu iemīļotu dzejolīti, piemēram, kas saldāks par medu?… (11. lpp.). Līdzīgi jautājumu un atbilžu formā organizēta arī daļa no Bērziņas Rīta skrējiena (12. lpp.). Abu autoru dzejoļos ir interesanti variēta forma. Varētu likties, ka lai nu kam, bet mazajiem domātie dzejoļi nu gan jāraksta metros un ar atskaņām, un patiešām, Gailes garākos verlibrus, visticamāk, var noklausīties tikai vecāks bērns. Tomēr Bērziņa un Pujāts tikpat veiksmīgi izmanto uz atkārtojumiem balstītas struktūras, dialogus un citas sistēmas, kā arī skaitāmpantiem līdzīgus iestarpinājumus un tamlīdzīgus pieturas punktus, veidojot dinamisku, bet ne obligāti ierastā veidā atskaņoti ritmisku tekstu.

Ej nu ej ir dalīta divās daļās, un, domājot par sakārtojuma principiem, vienkāršākais skaidrojums būtu, ka dzejoļi izvietoti gandrīz lineāri atbilstoši lasītāja vecumam un attīstībai. Tikpat labi Vienā daļā varētu būt likti dzejoļi, kas adresēti mīlētam bērnam, bet Vēl vienā daļā – drīzāk tādi dzejoļi, kas rakstīti no iepriekš jau pieminētās autora iekšējā bērna pozīcijas. Otrās daļas dzejoļos – arī tad, ja kādā no tiem tiek uzrunāts bērns, piemēram, skaties, mazais… (36. lpp.) vai bet tu paskaties pa logu… (40. lpp.), – būtiskāks ir runātāja kodols, un arī tad, ja tiek vēstīts par „prieka kriukšķīšiem” (40. lpp.), jūtams, ka šis runātājs ir skumjš bērns. Un bērna skumjas (nejaukt ar konkrētiem apbēdinājumiem) ir vēl viena literatūrā joprojām nepietiekami leģitimizēta parādība. Tur aiz balto jāņogu krūma… (43. lpp.), bija jau mazliet slidens, bet tas nekas… (44. lpp.) un es redzēju, kā mana mazā māsa… (51. lpp.) ir ļoti skaisti un skumji dzejoļi. Esmu pateicīga Martam Pujātam, ka varu jau tagad tos lasīt mazajam dēlam un arī pati gūt estētisku pārdzīvojumu.

Arī Lāsmas Pujātes linogriezumi Ej nu ej lappusēs izskatās vienlaikus mīļi un mazliet skumji. Ja Vaivares Mammas dzejoļu ilustrācijās bērnam pievilcīga ir detaļu bagātība, tad Pujāte atstāj pietiekami daudz tukšas telpas, ko piepildīt ar tīru krāsu, meistarīgā kompozīcijā izceļot galvenos tēlus atbilstoši katra dzejoļa noskaņai.

Esmu ļoti priecīga par abām jaunajām grāmatām, kurās abās – katrā atšķirīgi – parādīta silta un baudāma agras bērnības sajūta. Bez izlikšanās vai liekuļošanas.