punctum

Literatūra un kultūra

Asaru fabrika

Vaļžina Morta

23/10/2020

 

Vaļžina Morta (Вальжына Морт) ir viena no pazīstamākajām baltkrievu dzejniecēm. Dzimusi 1981. gadā Minskā. Beigusi Minskas municipālo lingvistisko institūtu. Kopš 2006. gada dzīvo ASV, Baltimorā. Raksta baltkrievu un angļu valodā. Trīs dzejas grāmatu autore, atdzejo no poļu un angļu valodas. Subjektīvi man kā atdzejotājam šķiet, ka Mortas dzeja pārtapina poētiskas metaforas, simbola līmenī baltkrievu kultūras tradīcijas un pēcpadomju totalitārisma traumas un to sarētojumus. It kā pieaudzis cilvēks uzlūkotu savu pagātni kā paralēlo realitāti. Baisu un vienlaikus smieklīgu.

Atdzejotājs

 

***

atmiņas par tevi – kā adata sienā,
to nav iespējams atrast,
taču, vārtoties šajā siena kaudzē
ar citu vīrieti,
ikreiz bīstos tās dūriena.

 

Asaru fabrika

Un atkal gada beigās
visaugstākos rādītājus
sasniegusi asaru fabrika.

Kamēr transporta ministrija plēsa apavus,
kamēr sirdslietu ministrija
raustījās histērijā,
asaru ministrija strādāja naktīs,
pat svētkos
uzstādīja ražošanas rekordus.

Tobrīd, kad ēdiena pārstrādes stacija
mēģināja sagremot kārtējo katastrofu,
asaru fabrika pārgāja uz ekonomiski izdevīgu
pagātnes atkritumu pārstrādi –
pārsvarā personiskām atmiņām.

Gada pirmrindnieku fotogrāfijas
svinīgi izvietoja pie raudu sienas.

Es – asaru varoņfabrikas darba invalīds,
man uz acīm tulznas,
man lauzti vaigi.
Man algu izmaksā produkcijā, kuru es ražoju.
un es esmu laimīga ar to, kas man ir.

 

Viesis

Skaties, Maksim, tā ir Minska,
noslāpusi zem mākoņa spilvena.

Redzi, tas tu – piemineklis smagā mētelī.
Te visi pieminekļi – mēteļos.

Ieskaties: nevis no vilnas, bet no vectēva
liepu mizas,
bišu kažoks piešūts pie krāgas.

Un katram pa siksnai kabatā.
Un katram pa kaklam zem krāgas.

Šeit ar ēnām ziemai nosiltina
ēku sienas, plaisas un caurumi
aizbāzti ar ēnām. Muzejos – mēteļi
un cilpas. Ūdens vietā – sālījums.

Ienāc, Maksim, daudzdzīvokļu nami –
apvīti trepēm, gluži kā patronjostām,
bet logi mirdz kā medaļas.

Šeit, kur vien māja, tur krūšutēls.

Un lifts paceļas gluži kā vēmiens.
Bet no mēbelēm – celms.
Nāc, Maksim.
Te dzīvot – nemirt pie zilā līča.

Sēsties uz celma,
ar ēnu nosiltini,
mēteli nenovelc.

 

Dzejolis par baltajiem dzidrajiem

Baltie āboli, pirmie vasaras āboli,
ar mizu, maigu kā jaundzimušajam,
gurkstoši kā baltais ziemas sniegs.
Jūsu smarža man neliek mieru,
tā naktīs miroņi
moka savus slepkavas,
baltie āboli,
tā ik jūliju zeme
top smaga no jūsu svara.

Bet te tikai drazas smaržo pēc drazām…
Bet te tikai asaras garšo pēc sāls…

Kad mēs jūs lasījām
kā zaļo dārzu okeānu gliemežvākus,
atrāvušos no mātes krūts,
mācījāmies
visā ar zobiem meklēt serdi.

Kādēļ tad mūsu zobi te kļuva kā vate…

Baltie āboli,
melnā ūdenī zvejnieki,
jūsu pabaroti, slīkst.

 

Tapšana

Es vienmēr esmu Kaina pusē.

Viņa
niknās vientulības, viņa
nemākulīgās mātes
un kristiešu sarkasma dēļ:
„Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” –
savam brālim prasa slepkava.

Vai tad mēs patiesībā
neesam savu mirušo sargi?

Sāksim pēc kārtas:

Es esmu ābola pusē, kurš ripo tālu
No ābeles.

Gluži kā zars,
sausa nabassaite starp kājām.

Kā to nogrieza, Kain?

Ar akmeni?

Tur,
kur Ziņas par sodāmību,
raksti: „māte, mājas”.
Tur, kur Ieroči,
raksti: „māte, mājas”.

 

Baltkrievu valoda

Pat mūsu mātes nezina, kā mēs nācām pasaulē,
kā mēs paši, papletuši tām kājas, izlīdām ārā –
tā izrāpjas no drupām pēc bombardēšanas.
Mēs nezinājām, kurš no mums ir zēns, kura – meitene,
un ēdām zemi, domādami, ka ēdam maizi.
Bet mūsu nākotne – vingrotāja uz smalka apvāršņa diedziņa –
kā viņa tik tur
neizdarījās,
bļā.

Mēs augām zemē, kur
sākumā ar krītu iezīmē durvis,
naktī atbrauc divi, trīs auto
un mūs aizved, taču
šajos auto nebija vīriešu
ar automātiem,
nedz arī sievietes ar izkapti,
nē, tā pie mums atbrauca mīlestība
un paņēma sev līdz.

Tikai sabiedriskajās tualetēs mēs jutāmies brīvi.
Tur par divsimt rubļiem neviens neprasīja, ko mēs tur darām.
Mēs bijām pret svelmi vasarā, pret sniegu ziemā,
un kad atklājās, ka mēs bijām mūsu valoda
un mums izrāva mēles – mēs sākām runāt ar acīm.
Bet kad mums izdūra acis – mēs sākām runāt ar rokām.
Kad mums nocirta rokas – mēs runājām ar kāju pirkstiem,
kad mums sašāva kājas – mājām ar galvu „jā” vietā
un šūpojām galvu „nē” vietā… Bet kad mums dzīviem noēda
galvas –
mēs ielīdām atpakaļ mūsu gulošo māšu klēpjos
kā bumbu patvertnēs,
lai piedzimtu no jauna.

Bet tur, uz apvāršņa, mūsu nākotnes vingrotāja
lēkāja caur saules
uguns apli.

 

***

tik balts tavs augums
krizdams pār mani kā sniegs
mums katru nakti – ziema

 

No baltkrievu valodas atdzejojis Māris Salējs

Dalies ar šo rakstu