punctum

Literatūra un kultūra

Ne katars saprass, pa ko mēs dzied

Kārlis Vērdiņš

03/11/2020

 

Par Baibas Dambergas dzejoļu krājumu Es un cit Es (Līvō kultūr sidām, 2020)

 

Lībiešu dzejnieces Baibas Dambergas pirmā dzejas grāmata ietver daudzu gadu laikā sarakstītu dzeju, turklāt tās teksti ir trīs valodās: ne tikai lībiešu un latviešu valodā, bet arī tāmnieku dialektā. Damberga dzimusi Kolkas pagasta Sīkragā, 1982. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu un līdztekus darbam vizuālajā mākslā aktīvi iesaistījusies lībiešu literatūras projektos. Viņas darbi publicēti antoloģijā Es viltīgāks par tevi, menca! (1998) un kopkrājumos Kā iznirst lībieši (2011) un Trillium (2018). Pirmajā patstāvīgajā grāmatā apkopoti ilgā laika posmā sarakstīti dzejoļi. Līdzās iespējai palasīt vienkārši labu, emocionālu un asprātīgu dzeju šī grāmata liek domāt par neparasto valodas situāciju, kurā Damberga dzīvo un raksta.

Kopumā šķiet, ka Dambergai sēdēšana uz trim krēsliem vienlaicīgi sanāk ļoti eleganti, taču zemtekstā nojaušams, ka tā ne vienmēr ir sevišķi ērta un piešķir radošajam procesam zināmu spriedzi un dinamiku: kod, kurā mēlē gribi, visas trīs sāp. Piemēram, hrestomātiskā dzejoļa Ar divām mēlēm es piedzimu… tāmnieku variants Valod specifik 2002 atšķirībā no dramatiski elēģiskās latviskās versijas risina divvalodības tēmu jau vieglākā intonācijā, valodas izzušanas tēmai pievienojot paškritisku noslēgumu ar atvainošanos, ka dzejas balss „cietajā paurī” nav izdevies iedzīt mazliet vairāk tēva lībiskās valodas. Turklāt, ja mātes valoda latviešu variantā saistīta ar latviskumu, tad tāmnieku versijā atklājas, ka „manmāts savāde mēl dun dundzisk” (8. lpp.), respektīvi, mātes valoda ir Dundagā runātais tāmnieku dialekts. Šķiet, grāmata ir pirmā plašākā Dambergas publikācija, kurā līdzās lībiešu un latviešu valodai nostājies tāmnieku dialekts, kalpodams it kā par vidusposmu starp abām.

Apcerēs par lībiešu literatūru Damberga allaž tiek minēta kā viena no trim laikmetīgajiem lībiešu dzejniekiem līdzās Uldim Krastam un Valtam Ernštreitam. Krasts pēdējā laikā lībiešu projektos iesaistīts galvenokārt kā atdzejotājs, un Ernštreita lībiskā un latviskā dzeja parasti tiek publicēta atsevišķi (viņa dzejoļu krājumos Inter/rational (2004) un Dark Energy (2014) publicēti dzejoļi tikai latviešu valodā, lībiešu valodā rakstīto atstājot tematiskām antoloģijām un kopkrājumiem), savukārt Damberga šobrīd visuzskatāmāk reflektē par to, kā viena dzejnieka galvā un sirdī sadzīvo lībiešu, latviešu un tāmnieku mēle. Daudzi grāmatas dzejoļi publicēti divās vai trijās valodās. Lībiešu versijās arāji (tā lībieši dēvēja tos ļaudis, kas dzīvoja patālāk no jūras, nodarbojās ar lauksaimniecību un runāja latviski) sapratīs tikai atsevišķus vārdus, taču turpat blakus atrodamā tāmnieku vai latviešu versija ne tikai ļauj uztvert dzejoļa saturu, bet arī uzsver Dambergas pieredzi, dzīvojoties trīs valodās uzreiz, un liek lasītājam minēt, kā dzejnieces rokraksts mainās no vienas valodas citā.

Tāmnieku dialektā tapušie (vai arī iztulkotie – dzejniece grāmatā neatklāj, kurā no trim valodām radies katra dzejoļa oriģināls, un pareizi vien dara) dzejoļi apbur ar izloksnes kolorītu, kuru gribas vizuāli saistīt ar Ziemeļkurzemei raksturīgajām ainavām. Piemēram, par sauli viņa raksta: „Rō, kā nu iznessig nāk,/ kā milzig dzintar broš,/ ūdiņ kuldams,/ krustviļņ mezgals šķetandams,” (96. lpp.) – un šķiet, ka šis saullēkta skats pavisam noteikti nebūtu tik iespaidīgs, pārtulkots latviski. Interesanti salīdzināt dzejoļa Cool/Kūl (48.–49. lpp.) paralēlās latviešu un tāmnieku versijas: aina „izstaipās pļava / izberž no acīm miegu / liega vēsmiņa rotaļājas / tās izspūrušajos matos” latviešu versijā šķiet literāri skaista, savukārt tāmnieku variants „istaipes pļāv / brucan no acem mieg / lēns vējiš mīlig kūcan / vīņ ispūršes mats” ar aprautajām galotnēm un fonētisko rakstību padara šo ainu jocīgi aizkustinošu, vienlaicīgi pretojoties stereotipiem, ka tāmnieku dialekts ir domāts tikai runāšanai vai joku dzīšanai. Iespējams, ka dialekts nostiprinājies Dambergas daiļradē, pateicoties Latvijā labi zināmās somu dzejnieces Heli Lāksonenas darbiem, kurus Guntars Godiņš atdzejojis, izmantojot Vidzemes lībiskā dialekta iezīmes. Šķiet, tieši Lāksonenas paraugs apliecinājis, ka laikmetīga, tomēr no dzejas pamatstraumes atšķirīga dzeja mūsdienās var pastāvēt dialektā un tās intonācijas šķiet svaigas un iztēli rosinošas.

Lasot Dambergas grāmatu, ar pārsteigumu iespējams atklāt: latviešu valoda taču ir valsts valoda, izglītības, darba tirgus valoda un kanonizētās literārās tradīcijas nesēja, kas vienotības vārdā tiekusies unificēt valodas lietojumu Latvijas novados. Blakus nesaprotamajai lībiešu valodai un mīlīgajai tāmnieku izloksnei tā pēkšņi šķiet vēsa un gluda, tās klātbūtne sauc atmiņā postkoloniālisma studijas un neskaitāmos piemērus visā pasaulē, kad pakļauto tautu un cilšu pārstāvjiem nācās skoloties un rakstīt Eiropas „lielo” tautu valodās. Latviešu un lībiešu valodu attiecības, šķiet, būtu grūti interpretēt kā kolonizatora un kolonizētā dialogu, un tomēr no zināmas spēka pozīciju klātbūtnes abu sastatījumā nevar izvairīties. Un lībiete Damberga, tā teikt, „writes back”1 jeb raksta atpakaļ „lielajai” latviešu valodai: dažos dzejoļos iztirzāts latviešu literatūras kanons, tajos parādās Raiņa un Poruka motīvi, darbojas Lāčplēsis un Laimdota, it kā vētījot šo kanonu un pielaikojot, kas no tā attiecas uz lībietes trīsvalodu dzīvi un kas apšaubāms kā svešs un lieks.

Taču mūsdienu globalizētajā pasaulē nav vaļas kavēties tikai pie trim vietējām valodām: dzejnieces apziņā neglābjami palikuši arī „lielo” valodu nospiedumi. Uzzinām, ka dzejas balss mācījusies krievu un vācu valodu (7. lpp.), kādā citā dzejolī kopā ar mazmeitām tiek dziedāts Twinkle, twinkle, little star (43. lpp.), bet noslēdzošajā dzejolī, kas it kā sarakstīts latviski, atkārtojas gan mātes nopūta „tā viš i”, gan dzejas balss nopūta franciski „c’est la vie”. Lībiešu dzejas attiecības ar lielajām valodām nav tikai pasīvas: jāatceras, ka deviņi šīs grāmatas dzejoļi jau publicēti bilingvālajā kopkrājumā Trillium lībiešu un angļu valodā, tā vismaz teorētiski ļaujot lībiskajai balsij uzrunāt arī tādus lasītājus, kas neprot latviski.

Šī grāmata noteikti nav tikai glīts suvenīrs no lībiešu krasta vai nostalģisks projekts, kas skumst pēc kāda iedomāta zelta laikmeta. Dzejnieces vērīgums un atvērtība mudina gara acīm skatīt, ka Damberga stāv pašā Kolkas ragā visu pasaules vēju vidū un katrs viņai pūš virsū citu valodu. Bet viņa stāv ar staltu muguru, nelocīdamās un arī nebēgdama no dažādām ietekmēm, vētīdama tās un pieņemdama tikai paturēšanas vērto.

  1. Sk. grāmatu par postkoloniālismu literatūrā: Ashcroft B., Griffiths G., Tiffin H. The Empire Writes Back: Theory and Practice in Post-Colonial Literature. New York amd London: Routledge, 1989.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu