— Ofras Oreo vārdi

Avišajs Huri (Avishai Huri, 1992) ir izraēliešu dzejnieks un prozaiķis. 2018. gadā nācis klajā viņa dzejas krājums Kā rada bezdibeni (Ech ose thum), par ko Avišajs Huri saņēmis Prezidenta balvu ivrita dzejā. „Pārsteidzoša pirmā grāmata, ko laidis klajā īsts dzejnieks, kurš apraksta jauna cilvēka ceļu no reliģiskās pasaules, viņa sadursmes un piedošanu sev, pārvēršot savas sāpes un ciešanas dzejā,” teikts balvas komitejas lēmumā. Še publicētais stāsts ieguvis otro vietu laikraksta Haārec 2016. gadā rīkotajā īso stāstu konkursā.

Tulkotāja

Diena, kad Ofras Oreo māte atgriezās no aizmirstības, bija ļoti violeta. Pievakarē saule trakoja debesīs un krāsoja tās asinssarkani violetas. Arī tirdzniecības centra veikala spogulim, kurā viņa atklāja jaunu krunku, bija violets rāmis. Skaistajai meitenei, kura nogāja gar kiosku, bija nagu laka baklažānu tonī, un, meitenei meklējot naudasmaku, tā izbira uz letes līdz ar visu viņas somiņas saturu. Bija vēl kaut kas violets, taču Ofra atteicās uzzināt, kas. Ir vārdi, kurus Oreo Ofra vairs nesaka. Un visvioletākā tik un tā bija viņas dēla Urijas uzsistā acs, kad tas pārnāca no skolas saklapēts kā Mels Gibsons Drošsirdī.

„Urija!” viņa izdvesa, skatīdamās gaitenī, pa kuru tieviņais zēns mēģināja aizšmaukt garām. Ielidinājusi izlietnē kausu, ar kuru bija maisījusi zupu, kas dejoja uz plīts, Oreo Ofra, vanaga acs un kaķēna sirds, ielīgoja viņa istabā. Urija aizgriezās ar seju pret datoru, taču viņa aplika roku tam ap plecu un maigi pagrieza pret sevi zodu ar skaisto bedrīti. „Kas tad tas, Urija? Kurš tev to nodarīja?”

„Jahli man iesita,” mandeļacis nodūris, murmināja zēns. Velnsparāvis, viņas sirds izgāja no krastiem, tikai ne atkal – un viņa nozvērējās to izbeigt.

„Viss kārtībā, viss kārtībā,” Ofra teica, neveikli nogludinādama viņa krekliņu, un nepaklausīgais prāts neviļus iedomājās: jānopērk viņam jaunas ziemas drēbes. Šis viņam par mazu, traipus vairs nevar dabūt ārā, uz tēkrekla ir Dragon Ball un šis seriāls jau sen vairs nav modē, varbūt arī tas mūsdienās ir iemesls sist.

„Ko tu izdarīji, ka viņš tev iesita?” viņa jautāja, uzreiz to nožēloja un mēģināja saglābt: „Gribi ledu? Nezinu, vai ledu liek uz acs. Klau, darīsim tā. Es piezvanīšu Širli, un viņa man pateiks, vai ledu var likt uz acs, un tikmēr tētis atnāks no darba, un viss būs kārtībā.” Viņa ievilka dēlu klēpī un uzreiz atstūma, uzmanīdamās, lai plecs nepiespiestos viņa krāsainās acs dobulim. „Neuztraucies, tu mans acuraugs. Tūlīt pat zvanu Širli, pēc tam – skolotājai Ilanai, un viss būs kārtībā.”

„Kāpēc skolotājai Ilanai?” Urija iekliedzās un viņu atgrūda. „Kāpēc jājauc iekšā skolotāja, viņai ar to vispār nav nekāda sakara!”

„Labi, mīļumiņ, labi,” viņa turpināja caur kreklu paijāt tievo augumu, klusībā domādama – kāpēc viņš ir tik tievs? un vēl: tā, tā, te iejaukta viņa. Šoreiz es viņai sataisīšu skandālu, mans bērns nekļūs par boksa maisu visiem skolas huligāniem, nē, nē. Sirdī viņa zināja, ka skandāli ir kas tāds, ko rīko citas mātes, viņa atkal sagums un vārgi klusēs, klausoties skolotājas slīpētos argumentus, – bet vismaz būs mēģinājusi.

Vakarā, kad Urija jau gulēja ar kompresēm uz acs un Jaakovs, mājās pārradies, ēda zupu, Ofra paņēma no viņa mašīnas atslēgas un devās uz stāvlaukumu. Viņa nebrauca atvērt kiosku, bet sarunāja skolā tikšanos ar Urijas skolotāju. No finanšu viedokļa izlaist vakara maiņu kioskā nebija sevišķi pārdrošs lēmums. Bija pagājuši tie laiki, kad tāda kā aura ieskāva viņas mazo tirgotavu, kura pirmā visā Beerševā pārdeva Oreo cepumus, lai gan arī toreiz uz katra stūra nemitīgi uzradās kāds milzīgs iepirkšanās centrs, atstājot viņai maz izredžu.

Pēdējā mirklī pirms izbraukšanas viņa ieskatījās spogulītī. Pretī lūkojās šārīta jaunā krunka. Zem četrām acīm viņa atzina, ka šī jau vairs nav krunka, – kamēr tā vēl bija krunka, viņa to veiksmīgi varēja ignorēt; runa bija par plaisu, aizu, Austrumāfrikas lūzumzonu, senu draudzeni ģimenes ģenētikā, un, pazīdama savu māti, viņa skaidri zināja, ar ko tas beigsies: būs nepielūdzama teritorijas sadalīšana starp abām viņas pieres daļām, norobežošanās žogs, dusmu deklarācija starp kreiso un labo ausi, raižu un dusmu Kaina zīme, kuru vairs nevarēs paslaucīt zem porām. Kaut kas līdzīgs, viņa nodomāja, parkodamās pie gaišzilās skolas ēkas, tām švīkām, kuras bērni iegrebj solam pa vidu, blakussēdošajam skolēnam norādot, ko tam aizliegts šķērsot. Un doma, kurai bija aizliegts to šķērsot, no Ofras zemapziņas tika izsviesta pašā skatuves priekšā: beigās viņa droši vien izskatīsies precīzi tāda pati – tāda pati kā viņas māte. Un viņa pārbijusies izvilka no aizmugures sēdekļa mēteli un somu, nolemdama drošības pēc izdzēst no leksikona arī vārdus „tāda pati”.

Baltiem zobiem smaidīdama, Ilana atvēra skolotāju istabas durvis un ar žestu aicināja Ofru ieiet pirmajai. „Ofra, cik patīkami tevi redzēt,” viņa sacīja. Šīs skolotājas ceremoniālā pieklājība Ofrai vienmēr lika justies neveikli, viņas pašapziņa pēc katra žesta viegli saplaka. „Sveika, Ilana,” viņa atbildēja, cenzdamās arī pieskanīgi pasmaidīt.

„Es tieši tagad sev gatavoju kaut ko karstu, iedzersiet kopā ar mani?” skolotāja jautāja un noņēma no virtuvītes plaukta apaļu kārbu ar kafiju Elite.

„Paldies, es tikko padzēru,” Ofra meloja un, vīstīdamās savā mētelī, apsēdās pie garā galda.

„Jā, Ofra, es ļoti priecājos, ka jūs vēlējāties šovakar satikties,” Ilana apsēdās viņai pretī, lūkodamās ar īsti nenofokusētu skatienu, kā cilvēki, kuri ar piepūli mēģina tēlot modrību. Porcelāna tase viņai rokā bija balta, ar abstraktu zīmējumu – tādas nāk komplektā ar kafijas pakām. Līdz ārprātam pārgurusi, Ofra klusībā atzīmēja. „Ir diezgan droši, ka es pati vēl šovakar būtu jums piezvanījusi. Urijas stāvokli vairs nav iespējams izlikties neredzam.”

Īstenībā mēs vairs neredzam viņa aci, Ofrai Oreo prātā nozibēja neraksturīgi cinisks joks, un viņai gribējās to pateikt un gribējās būt tai mātei lauvenei, kura ar pakaļkājām protestē pret jebkādu netaisnību, kas nodarīta viņas bērniem; nav Urijam nekāda stāvokļa, viņa gribēja pateikt, tie bērni izmanto to, cik viņš ir maigs, vai tad jūs neredzat? Taču viņa nebija māte, kas vienmēr aizstāvēs savu bērnu, un arī tādas mātes meita ne. Un kāpēc viņa aci pret aci ar šo Ilanu vienmēr jūtas kā nostrostēta? Lauvenes vietā no viņas, kā vienmēr, iznāk kaķēns, viņa tikai vēl ciešāk ietinas savā mētelī un māj ar galvu.

„Es baidos, ka Urijam ne visai labi izdodas panākt, lai citi bērni viņu saprastu,” Ilana viņas priekšā izklāstīja savu teoriju. „Viņš ir brīnišķīgs bērns, tik tiešām, bet es jūtu, ka viņš ne vienmēr atrod pareizo ceļu, kā iepatikties. Kā jau mēs visi, vai ne?” viņa piebilda, mierinoši pasmaidot. Ofra neatbildēja. „Ar Jahli Hazanu, piemēram, tas ir vislabāk redzams. Urija taču jau pērngad lūdza, lai es sasēdinu viņus kopā, vai ne? Bet pēdējā laikā pēkšņi ir nemitīgi konflikti, un šodien šī te briesmīgā vardarbība. Es, starp citu, pirmīt runāju ar Jahli mammu. Viņš joprojām kliedz, ka Urija nozadzis viņa aifonu.”

Pašai nemanot, gandrīz instinktīvi, Ofras Oreo rokas mētelī sažņaudzās hermētiskās dūrēs. Nozadzis. „Viņš ne…” Nē, viņa neatkārtos šo vārdu, nē. „Viņš to ne… izdarīja,” viņa mēģināja paziņot pārliecinoši, bet ārā nāca tikai vārga berbelēšana.

„Es neapgalvoju, ka viņš to izdarīja,” Ilana steigšus paskaidroja, „taču būtu vērts pārbaudīt, vai jums tā nešķiet?”

Te nekas nav vērts, Ofra tagad domā, atkal stūrēdama tumsā, samirkšķinādamās ar ielas lampām. Viņai tik tikko izdevās atcerēties aizdedzes kodu un to, ko viņa bija atbildējusi Ilanai, viņa atcerējās tikai sadzirdējusi savu smadzeņu zobratus ar pūlēm, gluži kā granti, maļot jautājumu par to, kā vēsture katru reizi atkārtojas, draņķene, liek viņai klausīties vārdus, kurus viņa bija nosolījusies vairs nedzirdēt un vairs neizrunāt, noliek tos viņai priekšā kā krunkas spogulī. Kā viņa ienīst vārdus, ak dievs, viņa domāja, ja tikai varētu, viņa sakurtu ugunskuru un iesviestu tajā visus evenus-šošanus¹ un oksfordas, un ben jehūdas,² varbūt tad, ja vārdu nebūtu, viņa mazāk klusētu. Pa vienam vien tie tagad krita viņai uz galvas, tie vārdi, kurus viņa bija sadedzinājusi. Piemēram, sakne gimel-nūn-bēt³ tās dažādajos atvasinājumos un „tāda pati”, un „neveiksme”, un „mauka”, un „eskimosu buča”, un „mans Ofrucis”, un „teorētiski”, vēl un vēl, burti, kurus viņas māte sasprauda kopā un piesprauda viņai, un Ofrai gribējās tos atraut nost, iznīcināt, uzspridzināt. Un pagriezienā pirms municipalitātes māte – šī ivrita atjaunotāja, dižā murminātāja, bučotāja eskimosiski, mūžīgā klusētāja – ar visu savu bezsvara smagumu uzkrita tieši viņai virsū. Cik daudzus gadus tā vecāku sapulce nebija uzpeldējusi viņai atmiņā! „Kalna skolā” Ofakimas pilsētelē vienai no meitenēm pazuda penālis ar krāsu zīmuļiem, un direktore stāsta Ofras mātei, ka tas atrasts viņas meitas mugursomā. Viņas māte nesaka ne vārda, tikai iepleš acis; mājās viņa satriekta izdveš: „Zādzība,” – visu nedēļu mans Ofrucis pēc skolas tiek ieslēgts istabā. Šajā brīdī Ofra Oreo ievaidas un, gandrīz nedomājot, pēkšņi attopas tirdzniecības centra Negevs stāvvietā.

Tirdzniecības centrā viņa jūtas gandrīz kā spiedze, kas rakņājas pa saldējumu vitrīnām, lai salīdzinātu sortimentu, kamēr izpārdošanas zīmes ņirgājās par viņu ar atlaidēm, kuras viņa savā kioskā nemūžam nespēs piedāvāt. Beigās viņa nopērk paciņu Oreo, jo pārdevējs jau blenž uz viņu, un bez vilcināšanās nogriežas pa labi uz Apģērbu centru. „Man vajag desmit tēkreklus ar garām piedurknēm zēnam,” viņa dzird sevi sakām vienai no pārdevējām. „M izmēra. Nē, uff, S. Un smukus, labi? Tādus, kādi tagad ir moderni,” viņa lūdz. „Ir taču iespējams sadalīt vairākos maksājumos, ja?”

Viņai atļāva samaksāt desmit piegājienos, un tā bija laba zīme. Mašīna piešķīlās ar otro mēģinājumu, un arī tā nebija slikta zīme. Mājupceļā Ofra juta, kā sliktie vārdi mazpamazām palaiž vaļā viņas smadzenes, līdzīgi sikspārņu mazuļiem aizlidinādamies naktī, kas valdīja ārpus mašīnas, un viņas elpa atkal kļuva gandrīz vienmērīga. Noliekot mašīnu, pat vārds „nozadzis” nogrima kaut kādā apakšējā smadzeņu slānī. Tikai ar grūtībām izdevās saķert pirkstos piecus dzeltenos Apģērbu centra maisiņus, kuri bagāžniekā bija apvēlušies apaļi, taču viņa zināja, ka Jaakovu labāk nevajag saukt palīgā tos ienest, Jaakovs jau nu gan viņu nosvētīs par šo bezatbildīgo pirkumu. Arī viņa pati īsti nesaprata, kas viņai bija uznācis.

Mājās viņa sakārto segu virs Urijas sīkā auguma, noliek skapī deviņus jaunos tēkreklus un saloka uz krēsla blakus gultai vienu viskošāko. Pēc tam, iespraukusies savā vietā laulības gultā, modrām acīm lūkojas tumsā. Varbūt tad, ja vairāk smaidīšu, grumbas veidosies citādi, viņa domāja. Varbūt es pēc viņas ilgojos, viņa domāja pēc tam. Es pēc viņas neilgojos, viņa nolēma, un vārds „ilgojos” vēl vairākas sekundes mirgoja uz viņas tīklenes ekrāna, nespēdams izlemt, vai izdzēsties.

No ivrita tulkojusi Māra Poļakova

1. Avrahams Evens-Šošans (1906–1984) – ievērojams izraēliešu leksikogrāfs, normatīvās Jaunās vārdnīcas (jeb Evena-Šošana vārdnīcas) sastādītājs.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Eliezers Ben Jehūda (1858–1922) – ivrita leksikogrāfs, izdevējs un redaktors, mūsdienu ivrita atjaunošanas galvenais dzinējspēks un Senās un jaunās ebreju valodas vārdnīcas (jeb Ben Jehūdas vārdnīcas) sastādītājs.  (atpakaļ uz rakstu)
3. No saknes gimel-nūn-bēt veido ar zagšanu saistītus vārdus, pirmām kārtām „zagt” un „zaglis”.  (atpakaļ uz rakstu)