— Sēras un melanholija

1621. gadā Roberts Bērtons laiž klajā savu mūža darbu Melanholijas anatomija. Punktu tam pieliek tikai viņa nāve. Līdzīgi ir arī ar darbu Saturns un melanholija (Hanss Zaksls, Ervins Panofskis, Raimonds Klibanskis) 20.gadsimtā. Melanholija uzplaukst visdīvainākajos ziedos, toties medicīnā to ignorē un tiecas aizstāt ar dīvaino nojēgumu par depresiju. Melanholijai nav vietas ekonomizētajā pasaulē, gluži tāpat kā sērošanas darbam. Savu artavu sniedz arī dzīves medicinizēšana, ļaujot vien brīnīties, ka zāļošana nesniedz vēlamo rezultātu. Drīzāk jau tā tikai nostiprina depresiju, vienlaikus nodrošinot ievērojamu profitu farmakoloģiskajai industrijai.

Melanholijas problemātika neiet secen Zigmundam Freidam, kaut gan tieši par to viņš ir rakstījis minimāli un pat tehniski (t. i., izmantojot psihoanalītisko terminoloģiju). Izvērstākais teksts Sēras un melanholija dienasgaismu ierauga 1917. gadā. Problemātika gan iezīmēta jau esejā Zūdīgums (1916). Freida skatījums ir fiksējams jau tā sauktajā Manuskriptā G (1895), kurā mānija jeb apmātība raksturota kā „ilgas pēc kaut kā zaudēta”. Esejā Sēras un melanholija fiksētais apmātības aspekts masificētā sabiedrībā aplūkots grāmatā Masu psiholoģija un Es analīze (1921). Šajā darbā īpaša uzmanība tiek veltīta identificēšanās norisēm, producējot visdažādākās identitātes, tvīkstot pēc tām un īgņojoties par to nodrošinātajām komplikācijām. Rakstā Fetišisms (1927) Freids aplūko situāciju, kad objekta izvēli nosaka fetišs (objekta izvēle identificēšanās norisē) saistībā ar noliegšanu (terminoloģiskā nozīme – traumatizējošā pārdzīvojuma rezultāta neatzīšana). Freids pievēršas melanholijas problemātikai arī rakstā Kāda velnapsēstības neiroze septiņpadsmitajā gadsimtā (1923). Šajā darbā viņš gluži vai garāmejot norāda uz „tagadējo, nepsiholoģisko laiku”. Tas var izraisīt pārpratumus, jo valda taču pārliecība par kaut ko gluži pretēju. Tomēr visdažādākajās psiholoģijās lielākoties netiek ņemta vērā pati dvēsele. Savukārt psihoanalīze ir metapsiholoģija, proti, kaut kas tāds, kas ir aiz vai pēc psiholoģijas. Freids skata cilvēka dvēseles dzīves ontoloģiju un mēģina tikt skaidrībā ar „slimo būšanu” (nevis ar slimībām, kas dažādi klasificējamas un medikamentozi ārstējamas).

Psihoanalīzē melanholija un sērošana netiek aizmirsta. Mičerlihi publicē grāmatu Nespēja sērot (1967), aplūkojot sēru darba nepastāvēšanu sabiedrības ietvaros. Jūlija Kristeva laiž klajā darbu Melnā saule (1987), aplūkojot arī „sieviešu depresijas figūras”. Žans Starobiniskis publicē grāmatu Melanholijas tinte (2012), parādot melanholijas daudzveidīgo krāšņumu (tas gan ir sāpīgs un reizēm arī nāvējošs). Toties dzīves ekonomizācija un medicinizācija ja ne nodrošina, tad veicina melanholijas pastāvēšanu un sēru darbu saārdīšanu, vienlaikus uzturot spēkā fetišizēto kompleksu „depresija”. Savukārt Freids mēģina „izgaismot melanholijas būtību, salīdzinot to ar sērošanas normālo afektu”. Viņš nevis pieliek punktu, bet uzsver, ka melanholijas noskaidrošanas darbs vēl ir priekšā.

Tulkotājs

Kad sapnis mums pakalpojis kā paraugs narcistiskiem dvēseles traucējumiem, mēģināsim izgaismot melanholijas būtību, salīdzinot to ar sērošanas normālo afektu. Tomēr šoreiz mums jāpiemin atzīšanās, kurai jābrīdina par rezultāta pārmērīgo novērtējumu. Melanholija, kuras jēdzieniskā noteiksme arī deskriptīvajā psihiatrijā ir svārstīga, parādās visdažādākajās klīniskajās formās, kuras laikam aptveramas noteiktā vienībā, [turklāt] dažas no tām drīzāk atgādina somatiskas, nevis psihogēnas afekcijas. Neņemot vērā iespaidus, kas pieejami jebkuram novērotājam, mūsu materiāls aprobežojas ar nedaudziem gadījumiem, par kuru psihogēno iedabu nav nekādu šaubu. Tādējādi jau no paša sākuma atsakāmies no mūsu rezultāta vispārnozīmīguma un mierinām sevi ar apsvērumu, ka ar tagadējiem izpētes līdzekļiem diezin vai atradīsim kaut ko tādu, kas nebūtu tipisks ja ne visai afekciju klasei, tad vismaz nelielai to grupai.

Melanholijas un sērošanas salīdzināšana šķiet pamatota, ja vadās pēc abu stāvokļu kopainas.¹ Arī to rašanās iemesli dzīves iedarbību ietekmē sakrīt tur, kur tie vispār ir saredzami. Sēras parasti ir reakcija uz kādas mīļotas personas zaudēšanu vai tās vietā pārliktu abstrakciju, piemēram, tēvzemi, brīvību, ideālu u. tml. Pastāvot vienām un tām pašām iedarbībām, dažām personām sēru vietā parādās melanholija, tāpēc mums ir aizdomas par viņu slimīgo dispozīciju. Zīmīgi arī tas, ka mums nekad nenāk prātā skatīt sēras kā slimīgu stāvokli un doties pie ārsta to ārstēšanai, kaut gan tās nodrošina smagas novirzes no normālā dzīvesveida. Mēs paļaujamies uz to, ka pēc noteikta laika tās tiks pārvarētas, un uzskatām to traucējumu par bezmērķīgu, pat kaitīgu.

Dvēseliski melanholiju raksturo dziļi sāpīgs nelāgs noskaņojums, pārstāšana interesēties par ārpasauli, mīlētspējas zudums, aizture jebkuros veikumos un pašvērtības izjūtas pazemināšanās, kas izpaužas pašpārmetumos un pašnosodījumos un var pāraugt neprātīgās soda gaidās. Šī aina kļūs saprotamāka, ja ņemsim vērā, ka sērām ir tās pašas iezīmes, tām nav tikai pašvērtības izjūtas traucējuma. Taču visādi citādi – viens un tas pats. Dziļas sēras, reakcija uz mīļotās personas zaudējumu satur to pašu sāpīgo noskaņojumu, intereses mitēšanos par ārpasauli (ja vien tā neatgādina par mirušo), spējas zudumu izvēlēties kādu jaunu mīlestības objektu (tas nozīmētu aizstāt to, par ko sēro), novēršanos no jebkura veikuma, kas nav saistīts ar mirušā pieminēšanu. Viegli saprotams, ka šī Es [veidojuma] aizture un ierobežojums pauž izteiktu nodošanos sērām, turklāt citiem nolūkiem un interesēm nekas nepaliek pāri. Īstenībā šāda izturēšanās mums nešķiet patoloģiska tikai tāpēc, ka protam to tik labi izskaidrot.

Mēs atzīsim par labu arī to salīdzinājumu, kad sēru noskaņojums tiek dēvēts par „sāpīgu”. Tā pamatojums varbūt kļūst skaidrāks, ja spējam sāpes raksturot ekonomiski.

Kas tad ir tas darbs, ko veic sēras? Domāju, ka nebūs nekāds pārspīlējums, ja to ataino šādi: realitātes pārbaude ir parādījusi, ka mīļotais objekts vairs nepastāv, un nu vedina pārtraukt visas libido saistības ar šo objektu. Pret to rodas saprotama pretošanās – it visur var novērot, ka cilvēks nelabprāt atstāj libido pozīciju, pat tad, ja viņam vīd aizstājējs. Pretošanās var būt tik intensīva, ka rodas novēršanās no realitātes un objekta noturēšana ar halucinatoras vēlmju psihozes palīdzību. Normālais nozīmē, ka uzvaru gūst respekts pret realitāti. Tomēr šis uzdevums nav uzreiz izpildāms. Tam vajadzīgs, piemēram, liels laika un noslogošanas enerģijas patēriņš, taču zaudētā objekta eksistence psihiski tiek turpināta. Katra no atsevišķajām atmiņām un gaidām, kurās libido bija saistīts ar objektu, tiek pārtraukta, pārlikta, īstenojot nošķiršanu no libido. To, kāpēc šis kompromisa veikums atsevišķajā realitātes prasības izpildījumā ir tik sāpīgs, ekonomiski nemaz nav tik viegli pamatot. Zīmīgi, ka šī sāpju tīksme šķiet pašsaprotama. Taču faktiski Es [veidojums] pēc sēru darba paveikšanas atkal ir brīvs un bez aizturēm.

Piemērosim nu melanholijai to, ko esam uzzinājuši no sērām. Virknē gadījumu redzams, ka arī tā var būt reakcija uz mīļotā objekta zaudējumu; citos gadījumos var uzzināt, ka iemesls ir ideālākas iedabas zaudējums. Objekts, piemēram, nav reāli nomiris, taču tas ir zudis kā mīlestības objekts (piemēram, atstātas līgavas gadījums). Citos gadījumos tiek uzskatīts, ka jāpieņem šāds zaudējums, tomēr nevar skaidri saprast, kas zaudēts, tāpēc vēl jo vairāk var pieņemt, ka arī slimais nevar apzināti aptvert, ko viņš zaudējis. Jā, šāds gadījums varētu vēl pastāvēt, ja slimajam ir zināms melanholiju raisošais zaudējums, zinot, ko viņš zaudējis, bet nezinot, kas tajā viņam zudis. Šādi mums būtu vieglāk melanholiju kaut kā saistīt ar apziņu, kam iet secen objekta zudums, atšķirībā no sērām, kurās nav nekā neapzināta par zaudēto.

Sēru gadījumā mēs fiksējām, ka aizturi un neieinteresētību pilnīgi izskaidro Es [veidojumu] absorbējošais sēru darbs. Līdzīgs iekšējais darbs seko arī melanholijas gadījumā, kad nav zināms zaudējums, tāpēc tas būs atbildīgs par melanholijas aizturi. Melanholiskā aizture mums rada mīklainu iespaidu tikai tāpēc, ka nevaram redzēt, kas tik pilnīgi absorbē slimos [indivīdus]. Melanholiķis mums demonstrē vēl kaut ko tādu, kas nepastāv sēru gadījumā, – ārkārtēju savas Es izjūtas pazemināšanos, varenu Es noplicināšanos. Sērās pasaule ir kļuvusi nabadzīga un tukša, melanholijas gadījumā tāds ir pats Es [veidojums]. Slimais ataino savu Es kā nekrietnu, nespējīgu neko veikt un morāli nopeļamu, viņš pārmet sev, zākā sevi un gaida izraidīšanu un sodu. Viņš zemojas ikviena cita priekšā, žēlo ikvienu no savējiem, ka tas saistīts ar tik necienīgu personu kā viņš. Viņš nespēj spriest par notikušo pārmaiņu, savu paškritiku viņš attiecina uz pagātni, viņš apgalvo, ka nekad nav bijis labāks. Šo – lielākoties morālo – niecības neprāta ainu papildina bezmiegs, ēdiena atraidīšana un psiholoģiski ārkārtīgi zīmīga [tās] dziņas pārvarēšana, kas visam dzīvajam liek turēties pie dzīves.

Kā zinātniski, tā terapeitiski būtu vienlīdz neauglīgi iebilst slimajam, kas izvirza šādas apsūdzības savam Es. Kaut kādā ziņā viņam ir taisnība, un viņš ataino kaut ko tādu, kas ir tāds, kā viņam šķiet. Daži viņa izteikumi mums tūdaļ jāapstiprina bez kādiem ierobežojumiem. Viņš tiešām ir tik neieinteresēts, tik nespējīgs uz mīlestību un veikumu, kā viņš saka. Taču tas, kā mēs zinām, ir sekundāri, tās ir sekas iekšējam, mums nepazīstamam, ar sērošanu salīdzināmam darbam, kas noēd viņa Es. Dažās citās pašapsūdzībās viņam laikam ir taisnība, vienīgi patiesību viņš tver asāk nekā tie, kas nav melanholiski. Kad viņš kāpinātā paškritikā ataino sevi kā sīkumainu, egoistisku, liekulīgu, nepatstāvīgu cilvēku, kas vienmēr tikai tiecies apslēpt savas būtības vājības, tad laikam viņš visai pietuvojies mūsu zināšanām par pašizziņu, un mēs tikai jautājam sev, kāpēc vajag saslimt, lai šāda patiesība būtu pieejama. Jo, nav šaubu, viņš cieš, ka atradis šādu pašnovērtējumu un pauž to citiem – vērtējumu, ko princis Hamlets izmanto attiecībā pret sevi un visiem citiem,² – viņš ir slims, neatkarīgi no tā, vai nu viņš saka patiesību, vai arī vairāk vai mazāk rīkojas netaisni pret sevi. Nav arī grūti pamanīt, ka saskaņā ar mūsu spriedumu starp pašnoniecināšanās apmēriem un tās reālo pamatotību nepastāv nekāda atbilstība. Krietna, lietpratīga un apzinīga sieva melanholijas gadījumā par sevi runās ne labāk par tiešām nekur nederīgu sievu, pirmajai varbūt pat ir lielākas izredzes saslimt ar melanholiju nekā otrajai, par kuru arī mēs nespētu pateikt neko labu. Galu galā mums jāaptver, ka melanholiķis neizturas gluži tāpat, kā parasti izturas tas, ko moka nožēla un pašpārmetumi. Viņš nekaunas no citiem, tas pirmām kārtām raksturotu šo otro stāvokli, vai arī [šī] kaunēšanās nav vismaz tik uzkrītoša. Drīzāk jau melanholiķa gadījumā varētu uzsvērt gluži vai pretēju iezīmi – uzmācīgu vaļsirdību, kas sevis atmaskošanā gūst apmierinājumu.

Tātad nav svarīgi, vai melanholiķim ir taisnība viņa sīkumainajā pašnoniecināšanā, kad šī kritika sakrīt ar citu spriedumu. Runa drīzāk ir par to, ka viņš pareizi apraksta savu psiholoģisko situāciju. Viņš ir zaudējis savu pašcieņu, un viņam jābūt pietiekamam [šāda zaudējuma] pamatam. Katrā ziņā mums tad ir pretruna, kas sniedz grūti atrisināmu mīklu. Pēc analoģijas ar sērām mums jāsecina, ka viņš ir cietis no objekta zuduma; no viņa izteikumiem izriet paša Es zudums.

Pirms ķeramies pie šīs pretrunas, uzkavēsimies brīdi pie melanholiķa afekcijas sniegtā ieskata cilvēka Es konstitūcijā. Mēs redzam, ka viņam viena Es daļa pretstata sevi citai, kritiski to vērtē, uztver gluži kā objektu. Mūsu aizdomas, ka šeit no Es atšķeltā kritiskā instance arī citos apstākļos spēj pierādīt savu patstāvīgumu, apstiprina visi turpmākie novērojumi. Mēs tiešām atrodam pamatu, lai šo instanci nošķirtu no pārējā Es. Tas, ko šeit iepazīstam, parasti tiek dēvēts par sirdsapziņas instanci; līdztekus apziņas cenzūrai un realitātes pārbaudei mēs to uzskatīsim par lielajām Es institūcijām un kaut kad atradīsim arī pierādījumu, ka tā var saslimt pati par sevi. Melanholijas slimības ainā priekšplānā ir morālā nepatika pret savu Es; daudz retāks pašnovērtējuma priekšmets ir fizisks trūkums, neglītums, vārgums, sociālā mazvērtība; slimā [indivīda] bažu vai apgalvojumu priekšplānā izvirzās tikai [Es] noplicināšanās.

Pie iepriekš izvirzītās pretrunas izgaismošanas tad ved novērojums, ko nemaz nav tik grūti īstenot. Pacietīgi uzklausot melanholiķa dažādās pašapsūdzības, beigu beigās nevar tikt vaļā no iespaida, ka visspēcīgākās no tām bieži vien ļoti maz sader ar paša personu, taču ar nelielām modifikācijām tās ir piemērotas citai personai, kuru slimais mīl, ir mīlējis vai kuru viņam vajadzētu mīlēt. Ikreiz, kad izpēta lietas apstākļus, viņš apstiprina šo pieļāvumu. Tādējādi [mūsu] rokās nokļūst slimības ainas atslēgas – pašpārmetumi ir pārmetumi mīlestības objektam, kurus noveļ no viņa un uzveļ paša Es [veidojumam].

Sieva, kas vīram skaļi žēlojas, ka viņš saistīts ar tik nelietpratīgu sievieti, īstenībā grib apsūdzēt vīru nelietpratīgumā, lai kādā nozīmē tas arī būtu domāts. Nevajadzētu īpaši brīnīties, ka daži īsti pašpārmetumi ir iejaukti pāradresētajos; tie drīkst izvirzīties priekšplānā, jo palīdz aizklāt citus un padarīt neiespējamu lietas apstākļu izzināšanu, tie taču radušies no „par un pret” mīlestības strīdā, kas novedis pie mīlestības zuduma. Arī slimo izturēšanās tagad kļūst daudz saprotamāka. Viņu žēlošanās ir apsūdzēšana atbilstīgi vārda senajai nozīmei³; viņi nekaunas un neslēpjas, jo viss noniecinošais, ko viņi saka par sevi, principā tiek teikts par kādu citu; un viņi ir tālu no tā, lai apliecinātu pazemību un pakļaušanos savai apkārtnei, kā pienāktos tik necienīgai personai, gluži pretēji, viņi ir augstākā mērā nomocīti, vienmēr ir it kā apbēdināti un it kā būtu piedzīvojuši lielu netaisnību. Tas viss ir iespējams tikai tāpēc, ka viņu izturēšanās reakcijas vēl izriet no sacelšanās dvēseliskajām konstelācijām, kas tad kaut kādā procesā tiek pārvirzītas melanholiskajā nomāktībā.

Tad nav nekādu grūtību rekonstruēt šo procesu. Bija notikusi objekta izvēle, pastāvēja libido saistība ar noteiktu personu; mīļotās personas reāla apbēdinājuma vai vilšanās ietekmē iestājas šo objektattiecību satricinājums. Rezultāts bija nevis normāla libido atvilkšana no šī objekta un pārvirze uz jaunu, bet kaut kas cits, tā īstenošanai laikam bija ņemami vērā vairāki [citi] nosacījumi. Objekta noslogojums izrādījās mazāk rezistents, tas tika atcelts, taču brīvais libido netika pārvirzīts uz citu objektu, tas tika atvilkts Es [veidojumā]. Taču tur tas neatrada pielietojumu, tas kalpoja tam, lai izveidotu Es identificēšanos ar atcelto objektu. Šādi objekta ēna krita uz Es [veidojumu], kuru no īpašas instances nu varēja novērtēt kā objektu, kā atstāto objektu. Šādā veidā objekta zaudējums transformējās Es zaudējumā, bet konflikts starp Es un mīļoto personu – nesaskaņā starp Es kritiku un identificēšanā mainīto Es.

Dažus šāda procesa priekšnosacījumus un rezultātus var itin viegli uzminēt. No vienas puses, vajag pastāvēt spēcīgai fiksācijai uz mīlestības objektu, taču, no otras, pretrunā ar to, – niecīgai objekta noslogojuma rezistencei. Šī pretruna laikam (saskaņā ar precīzu O. Ranka piezīmi) paredz, ka objekta izvēle notikusi uz narcistiska pamata, tā ka objekta noslogojums, rodoties grūtībām, var regresēt uz narcismu. Narcistiskā identificēšanās ar objektu tad kļūst par mīlestības noslogojuma aizstājēju, sekas ir tādas, ka mīlestības attiecības, neraugoties uz konfliktu ar mīlēto personu, nav jāatceļ. Šāda objekta mīlestības aizstāšana ar identificēšanos ir svarīgs narcistisko afekciju mehānisms; K. Landauers to nesen spēja atklāt kādas šizofrēnijas dziedināšanas procesā (1914). Tas, protams, atbilst regresijai no viena objekta izvēles tipa uz sākotnējo narcismu. Citviet esam izklāstījuši, ka identificēšanās ir objekta izvēles priekšpakāpe un pirmais, savā izpausmē ambivalentais veids, kā Es [veidojums] izceļ objektu. Tas gribētu šo objektu inkorporēt, proti, atbilstīgi libido attīstības orālajai vai kanibāliskajai fāzei – aprīt. Uz šo saistību Abrahams visnotaļ pamatoti atvedina atteikšanos uzņemt ēdienu, kura figurē, veidojoties smagam melanholiskajam stāvoklim.

Teorijas pieprasītajam secinājumam, pārliekot dispozīciju uz melanholisko saslimumu vai daļu no tā uz narcistiskā objekta izvēles tipa virskundzību, diemžēl vēl trūkst apstiprinājuma pētījumos. Šī raksta ievadā es atzinos, ka empīriskais materiāls, uz kā būvēts šis uzmetums, nav pietiekams mūsu prasībām. Ja varētu pieņemt novērojumu saskaņu ar mūsu pieļāvumiem, tad mēs nekavējoties melanholijas raksturojumā iekļautu regresu no objekta noslogojuma uz narcismam vēl piederīgo orālo libido fāzi. Identificēšanās ar objektu nekādā ziņā nav retums arī pārnesuma neirožu gadījumos, gluži pretēji, tas ir pazīstams simptomu veidošanās mehānisms (vismaz histērijas gadījumā). Narcistiskās identificēšanās atšķirību no histēriskās identificēšanās mēs varam saskatīt tajā, ka pirmajā gadījumā tiek izlaists objekta noslogojums, savukārt otrajā gadījumā tas turpina pastāvēt un izpaužas darbībā, kas parasti ierobežota ar zināmām atsevišķām akcijām un inervācijām. Tomēr identificēšanās arī pārnesuma neirozēs pauž kopību, kas var nozīmēt mīlestību. Narcistiskā identificēšanās ir sākotnējāka un atklāj mums pieeju ne tik labi izpētītajai histēriskās identificēšanās izpratnei.

Tādējādi daļu no sava rakstura melanholija patapina no sērām, bet citu daļu – no regresijas procesa, [pārejot] no narcistiskās objekta izvēles uz narcismu. Līdzīgi sērām tā ir reakcija uz reālu mīlestības objekta zaudējumu, taču tā ir arī savaņģota ar savu nosacījumu, kas apiet normālo sērošanu vai, tai pievienojoties, pārvērš to par patoloģisku. Mīlestības objekta zudums ir lielisks iemesls, lai liktu lietā un izvirzītu priekšplānā mīlestības attiecību ambivalenci. Kur pastāv dispozīcija uz uzmācības neirozi, tur ambivalences konflikts piešķir sērām patoloģisku veidolu un spiež izpausties pašpārmetumu formā, ka pats [indivīds] vainīgs mīlestības objekta zudumā, proti, pats to vēlējies. Šādās uzmācības neirozes depresijās pēc mīļotās personas nāves mums tiek demonstrēts tas, ko pats par sevi veic ambivalences konflikts, ja nepastāv libido regresīvā atvilkšana. Melanholijas iemesli lielākoties iziet ārpus skaidrā zaudēšanas gadījuma nāves rezultātā un aptver visas apbēdinājuma, atstumšanas un vilšanās situācijas, kas attiecībās var iekļaut mīlēšanas un nīšanas pretstatu vai pastiprināt pastāvošo ambivalenci. Šo ambivalences konfliktu, te reālāku, te vairāk konstitutīvas izcelsmes, nevar ignorēt kā melanholijas priekšnosacījumu. Ja mīlestība pret objektu, no kuras nevar atteikties, taču notikusi atteikšanās no paša objekta, patvērusies narcistiskā identifikācijā, tad pret šo aizstājobjektu izvēršas naids, zākājot, pazemojot to, liekot tam ciest un gūstot šajās ciešanās sadistisku apmierinājumu. Nepārprotami baudāmā pašmocīšana melanholijas gadījumā, gluži kā atbilstīgajā uzmācības neirozes fenomenā, nozīmē [to] sadistisko un nīšanas tendenču apmierināšanu,⁴ kuras vērstas uz objektu un šādā ceļā tikušas pavērstas pret paša personu. Abas afekcijas mēdz slimajam ļaut vēl atriebties sākotnējam objektam, izmantojot pašsodīšanas apkārtceļu, un mocīt savu mīlestību, izmantojot [savu] slimo būšanu, iepriekš ļaujoties slimībai, lai nenāktos tieši paust savu naidīgumu. Persona, kura izraisījusi slimā jūtu traucējumu, uz kuru orientēta viņa slimā būšana, parasti ir atrodama vistuvākajā slimā [cilvēka] apkaimē. Tādējādi melanholiskā [cilvēka] mīlestības noslogojums ar viņa objektu ir piedzīvojis divējādu likteni; daļēji tas ir regresējis uz identificēšanos, taču daļēji tas ambivalences konflikta ietekmē ir atlikts uz tuvāko sadisma pakāpi.

Tikai šis sadisms mums atrisina mīklu par pašnāvības noslieci, kas padara melanholiju tik interesantu un tik bīstamu. Par pirmstāvokli, no kura izriet dziņu dzīve, esam atzinuši tik milzīgu Es pašmīlestību, bailēs, kas parādās dzīvības apdraudējumā, redzam atbrīvojamies tik milzīgu narcistiskā libido daudzumu, ka nespējam aptvert, kā Es var piekrist savai pašiznīcināšanai. Mēs jau labu laiku zinājām, ka neviens neirotiķis neizjūt pašnāvības nolūkus, nepavērsis uz citiem vērsto slepkavības impulsu pret sevi, taču nebija saprotams, kādā spēku spēlē šāds nolūks var īstenoties rīcībā. Nu melanholijas analīze mums rāda, ka Es var nonāvēt tikai tad, ja, pavēršot atpakaļ objekta noslogojumu, pret sevi pašu var izturēties kā pret objektu, ja drīkst uz sevi vērst naidīgumu, kas attiecas uz objektu un pārstāv Es sākotnējo reakciju uz ārpasaules objektiem. (Sk. rakstu Dziņas un dziņu liktenis.) Kaut arī regresijā no narcistiskās objekta izvēles objekts tiek atcelts, tomēr tas izrādās varenāks par pašu Es. Divās pretējās situācijās – ārkārtējā iemīlēšanās un pašnāvības gadījumā – objekts gūst virsroku pār Es, kaut arī pilnīgi atšķirīgos ceļos.

Tad it viegli pieļaut, ka viena uzkrītoša melanholijas iezīme – noplicināšanas baiļu parādīšanās – atvedināma no anālās erotikas, kas atrisusi no savām saistībām un regresīvi transformējusies.

Melanholija mums izvirza arī citus jautājumus, uz kuriem atbilde mums daļēji nedodas rokā. Tas, ka pēc zināma laika tā beidzas, neatstājot pierādāmas nopietnas pārmaiņas, melanholijai ir kopīgs ar sērām. Tur konstatējām, ka nepieciešams laiks realitātes pārbaudes prasības detalizētai īstenošanai, pēc šāda darba Es savu libido no zaudētā objekta ir atguvis brīvu. Varam pieļaut, ka melanholijas gadījumā Es ir nodarbināts ar analoģiska darba veikšanu; norises ekonomiskā izpratne nepastāv abos gadījumos. Bezmiegs melanholijas gadījumā laikam apliecina stāvokļa stingumu, nespēju īstenot miegam nepieciešamo vispārējo noslogojumu izņemšanu no apgrozības. Melanholiskais komplekss izturas kā atvērta brūce, no visām pusēm pievelk noslogojuma enerģijas (pārnesuma neirožu gadījumā to dēvējam par „pretnoslogojumiem”) un iztukšo Es līdz pilnīgam noplicinājumam; tas it viegli var būt rezistents pret Es [veidojuma] gulēšanas vēlmi. Acīmredzot somatisks, psihogēni nenoskaidrojams moments parādās vakarpuses regulārajā stāvokļa atvieglojumā. Šiem iztirzājumiem pievienojas jautājums, vai Es zaudējums bez atskata uz objektu (gluži narcistisks Es apbēdinājums) nav pietiekams, lai izveidotu melanholijas ainu, un vai tieši toksisks Es libido noplicinājums nevar izraisīt zināmas afekcijas formas.

Visdīvainākā melanholijas savdabība, kas prasīt prasās pēc skaidrojuma, ir dota tās nosliecē pārvērsties mānijai pretējā simptomātiskā stāvoklī. Kā zināms, ne jebkurai melanholijai ir šāds liktenis. Daži gadījumi norisinās ar periodiskiem recidīviem, kuru intervāli neļauj atpazīt nekādu mānijas tonējumu, vai arī tas ir niecīgs. Citi gadījumi demonstrē regulāru melanholisko un mānisko fāžu miju, izpaužoties cikliskā neprāta būšanas formējumā. Šos gadījumus varētu mēģināt izslēgt no psihogēnās interpretācijas, ja vien tieši psihoanalītiskais darbs, izmantojot terapeitisko ietekmēšanu, vairumā saslimšanas gadījumu nebūtu panācis to mitēšanos. Tādējādi ne tikai iespējams, bet pat nepieciešams melanholijas analītisko skaidrojumu attiecināt arī uz māniju.

Es nevaru apsolīt, ka šis mēģinājums [resp. uzmetums] būs pilnīgi apmierinošs. Drīzāk jau tas nesniegs neko vairāk par pirmās orientācijas iespēju. Šajā ziņā mūsu rīcībā ir divi pieturpunkti: pirmais – psihoanalītiskais iespaids, otrais – vispārējā ekonomiskā pieredze, kā it labi varētu teikt. Iespaids, par kuru jau izteikušies vairāki psihoanalītiskie pētnieki, ir tāds, ka mānijai ir tāds pats saturs kā melanholijai, ka abas afekcijas cīnās ar vienu un to pašu „kompleksu”, kas melanholijā laikam nobeidz Es [veidojumu], savukārt mānijā tas to pārvar vai atvirza sāņus. Pieredze sniedz citu balstu: visos prieka, gaviļu, triumfa stāvokļos, ko mums demonstrē mānijas normālā aina, var atpazīt ekonomisko nosacītību. Šajos stāvokļos runa ir par iedarbību, kuras rezultātā liels, ilgstoši saglabāts vai ierasti veidots psihiskais tēriņš beigu beigās kļūst pārmērīgs, tā ka to var dažādi izmantot un izlietot atslogošanas iespējām. Piemēram: kad nabaga zellim ar lielu naudas vinnestu pēkšņi tiek atceltas hroniskās rūpes par dienišķo maizi, kad ilga un grūta cīkstēšanās beigās tiek apbalvota ar panākumu, kad nokļūst stāvoklī, kurā vienā rāvienā tiek galā ar nomācošu spaidu, ilgstošu izlikšanos u. tml. Visas šīs situācijas iezīmē piepacelts noskaņojums, priecīga afekta atslogošanas pazīmes, kāpināta gatavība visāda veida darbībām, gluži kā mānijas gadījumā, bet pilnīgā pretstatā depresijai un melanholijas aizturei. Var uzdrošināties teikt, ka mānija nav nekas cits kā šāds triumfs, vienīgi Es [veidojumam] atkal ir aizklāts tas, ko viņš pārvarējis un pār ko triumfē. Tajā pašā [šo] stāvokļu virknē iederīgo alkoholisko reibumu – ciktāl tas ir jautrs – arī var skaidrot šādā veidā; šajā gadījumā runa laikam ir par toksiski sasniegtu izstumšanas tēriņu atcelšanu. Nespeciālisti labprāt uzskata, ka maniakālo satversmi raksturo tāds kustēšanās un darbošanās prieks tāpēc, ka [cilvēks] ir tādā „labā noskaņojumā”. Šo aplamo saistību, protams, vajag noraidīt. Dvēseles dzīvē ir īstenots jau pieminētais ekonomiskais nosacījums, un tāpēc ir gan jautrais noskaņojums, gan tāda neaizturētība darbībā.

Savietojot abus mājienus, iegūstam [šādu rezultātu]. Mānijas [gadījumā] Es [veidojumam] vajadzēja pārvarēt objekta zudumu (vai sēras par zaudējumu vai varbūt par pašu objektu), un nu ir izmantojams viss pretnoslogojuma daudzums, kas visas sāpīgās melanholijas ciešanas atvilka no Es un saistīja ar sevi. Māniskais [indivīds] mums nepārprotami demonstrē arī savu atbrīvošanos no objekta, no kura viņš cietis, vilka apetītē metoties uz jauniem objekta noslogojumiem.

Šis skaidrojums gan šķiet ticams, tomēr, pirmkārt, tas vēl nav pietiekami noteikts, otrkārt, tas vairāk rieš jaunus jautājumus un šaubas, nekā spējam atbildēt. Mēs nevēlamies izvairīties no diskusijas par tiem, kaut arī nevaram gaidīt, ka tajās gūsim ceļu uz skaidrību.

Visupirms: normālas sēras pārvar arī objekta zudumu un savas pastāvēšanas laikā absorbē visas Es enerģijas. Kāpēc to beigās pat mājiena veidā nerodas arī ekonomiskais nosacījums triumfa fāzei? Pret šo iebilduma nespēju tūdaļ īsumā atbildēt. Tas liek mums pievērsties arī tam, ka nespējam atbildēt, ar kādiem ekonomiskiem līdzekļiem sēras atrisina savu uzdevumu; taču šajā gadījumā varbūt var izpalīdzēt pieļāvums. Par katru atsevišķo atmiņu un gaidu situāciju, kas libido saista ar zaudēto objektu, realitāte pauž savu verdiktu, ka objekts vairs neeksistē, bet Es (it kā nostādīts jautājuma priekšā, vai grib pieņemt šo likteni), izmantojot narcistisko apmierinājumu summu, var lemt par palikšanu dzīvajos un atraisīt savu saistību ar iznīcināto objektu. Var, piemēram, iedomāties, ka šī atraisīšanās norit tik lēni un pakāpeniski, ka pēc darba beigām arī tam vajadzīgais [spēku] tēriņs ir izkaisīts.⁵

Vilinoši meklēt ceļu no pieļāvuma par sēru darbu uz melanholijas darba atainojumu. Te ceļā pirmām kārtām nostājas nedrošība. Līdz šim melanholijas gadījumā gandrīz neesam ņēmuši vērā topisko skatpunktu un neesam izvirzījuši jautājumu par to, kādās un starp kādām psihiskām sistēmām norisinās melanholijas darbs. Kādi vēl afekcijas psihiskie procesi norisinās atstātajos neapzinātajos objekta noslogojumos un kādi – identificēšanās aizstāšanas [norisē] Es [veidojumā]?

Viegli pateikt vai uzrakstīt, ka „libido atstāj objekta neapzināto (lietisko) priekšstatu”. Taču īstenībā šo priekšstatu pārstāv neskaitāmi atsevišķie iespaidi (to neapzinātās pēdas), bet libido atvilkšana nevar būt momentāns process, gluži kā sēru gadījumā tas ir ilgstošs, pakāpeniski progresējošs process. Nav viegli izšķirt, vai tas sākas daudzviet vienlaicīgi vai tam ir kāda noteikta secība; analīzēs bieži var konstatēt, ka tiek aktivēta te viena, te otra atmiņa un ka vienādi skanošās, savā monotonitātē nogurdinošās žēlabas tomēr rodas no cita neapzinātā pamatojuma. Ja objektam nav tik milzīgas, tūkstoškārtīgām saistībām pastiprinātas nozīmes Es [veidojumam], tad tā zaudējums arī nav piemērots tam, lai izraisītu sēras vai melanholiju. Tādējādi libido atraisīšanas atsevišķā īstenojuma raksturs ir vienlīdz piedēvējams kā melanholijai, tā sērām, iespējams, ka tas balstās uz tām pašām ekonomiskajām attiecībām un kalpo tām pašām tendencēm.

Taču melanholijas saturs, kā jau dzirdējām, ir lielāks nekā normālu sēru gadījumā. Melanholijas gadījumā tās attieksme pret objektu nav vienkārša, to padara sarežģītāku ambivalences konflikts. Ambivalence ir vai nu konstitucionāla, t. i., pievienojas šī Es mīlestības attiecībām, vai arī tieši izriet no pārdzīvojumiem, kas draud ar objekta zaudējumu. Tāpēc melanholija savos iemeslos var iziet tālu ārpus sērām, kuras parasti izraisa tikai reāls zaudējums, objekta nāve. Melanholijas gadījumā savērpjas neskaitāmas atsevišķās cīņas par objektu, kurās savstarpēji cīnās naids un mīlestība, naids, lai atraisītu libido no objekta, mīlestība, lai nostiprinātu šo libido pozīciju pret uzbrukumu. Šīs atsevišķās cīņas mēs nevaram pārlikt nevienā citā sistēmā kā vien bpz, lietisko atmiņu pēdu valstībā (pretstatā vārdu noslogojumiem). Tieši tur norisinās arī atraisīšanās mēģinājumi sēru gadījumā, taču tad nepastāv nekāds kavēklis, lai šie procesi normālā ceļā no papz turpinātos līdz apziņai. Melanholijas darbam šis ceļš ir slēgts, varbūt cēloņu daudzskaitlīguma dēļ vai to mijiedarbes dēļ. Konstitutīvā melanholija pati par sevi iederas izstumtajā, traumatiskie pārdzīvojumi ar objektu var būt aktivējuši citu izstumto. Tādējādi itin viss šajās ambivalences cīņās apziņai ir nepieejams, kamēr nav iestājies melanholijai raksturīgais iznākums. Tas, kā zinām, ir tāds, ka apdraudētais libido noslogojums beigu beigās atstāj objektu, bet tikai tāpēc, lai atgrieztos Es [veidojumā], no kurienes tas bija iznācis. Mīlestība šādi ar savu bēgšanu Es [veidojumā] ir izvairījusies no mitēšanās. Pēc šīs libido regresijas process var kļūt apzināts un reprezentējas apziņai kā konflikts starp Es daļu un kritisko instanci.

Tātad tas, ko apziņa uzzina par melanholijas darbu, nav būtiska tās daļa, kā arī nav tas, uz kā ietekmi varam paļauties ciešanu izbeigšanā. Mēs redzam, ka Es sevi pazemo un plosās pret sevi, un mēs saprotam tikpat maz kā slimais, kurp tas ved un kā tas var mainīties. Drīzāk jau tādu veikumu varam piedēvēt darba neapzinātajai daļai, jo nav grūti atrast būtisku analoģiju starp melanholijas darbu un sēru darbu. Kā sēras vedina atteikties Es [veidojumu] no objekta, pasludinot objektu par mirušu un piedāvājot Es [veidojumam] dzīvotpalikušā prēmiju, tā arī jebkura atsevišķā ambivalences cīņa vājina libido fiksāciju ar objektu, devalvējot to, pazeminot, it kā nogalinot. Pastāv iespēja, ka process nonāk bapz, vai nu tas būtu pēc milzīgo dusmu rimšanas vai arī pēc objekta kā kaut kā bezvērtīga atstāšanas. Mums nav ieskata, kura no šīm abām iespējām parasti vai gana bieži sagatavo melanholijas noslēgšanos un kā šis noslēgums ietekmē turpmāko [attiecīgā] gadījuma norisi. Turklāt Es var baudīt arī apmierinājumu, ka var atzīt sevi kā labāko, kā pārāku par objektu.

Pat pieņemot šo melanholijas darba izpratni, tā tomēr nevar sniegt to, ko bijām nolēmuši noskaidrot. Mūsu cerība izvedināt ekonomiskos nosacījumus mānijas tapšanai pēc melanholijas beigšanās no ambivalences, kas valda pār šo afekciju, varētu balstīties analoģijās no daudzām citām jomām; tomēr pastāv fakts, ar kuru mums nākas rēķināties. No trim melanholijas priekšnosacījumiem (objekta zuduma, ambivalences un libido regresēšanas Es [veidojumā]) pirmos divus mēs sastopam arī uzmācīgajos pārmetumos pēc nāves gadījumiem. Tad pastāv ambivalence, kas, protams, ir konflikta dzinulis, un novērojums rāda, ka pēc tā beigšanās no māniskās satversmes triumfa nekas nepaliek pāri. Šādi tiek norādīts, ka vienīgais iedarbīgais moments ir trešais [priekšnosacījums]. Šī sākotnēji saistītā noslogojuma, kas pēc melanholijas darba beigām kļūst brīvs un nodrošina māniju, uzkrāšanās [faktam] jābūt saistītam ar libido regresēšanu uz narcismu. Es [veidojumā pastāvošajam] konfliktam, ko melanholija ieviļ kā cīņu par objektu, jādarbojas līdzīgi sāpīgai brūcei, kas pretendē uz milzīgi lielu pretnoslogojumu. Taču šeit arī būtu mērķtiecīgi apstāties un atlikt turpmāko mānijas skaidrojumu, līdz būsim guvuši ieskatu par sākotnēji fizisko sāpju, bet tad arī par tām analoģisko dvēselisko sāpju ekonomisko iedabu. Mēs taču zinām, ka samudžināto dvēselisko problēmu saistība mūs piespiež pārtraukt jebkuru pētījumu, to nepabeidzot, līdz palīgā var nākt kāda cita pētījuma rezultāti.⁶

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs

1. Arī Abrahams, kam pateicamies par visnozīmīgākajiem no nedaudzajiem analītiskajiem pētījumiem par šo priekšmetu, ir vadījies no šī salīdzinājuma, sk.: Abraham K. Ansätze zur psychoanalytischen Erforschung und Behandlung des manisch-depressiven Irreseins und verwandter Zustände. Zentbl. Psychoanal. 1912. Bd. 2. S. 302 ff.  (atpakaļ uz rakstu)
2. „Use every amn after his desert, and who shall ’scape whipping?” (Hamlets. 2. cēl., 2. aina.) [„Ja katram būs pēc nopelna, kurš tad izbēgs no pēriena?” (Šekspīrs V. Kopoti raksti. Rīga, 1964. 4. sēj. 52. lpp.)]  (atpakaļ uz rakstu)
3. Aspēlēti vārdi Klagen un Anklagen; latviski analoģiski: sūdzēšanās – apsūdzēšana (sūdzība – apsūdzība).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Par atšķirību sk. manā rakstā Dziņas un dziņu liktenis.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Psihoanalītiskajos darbos līdz šim ekonomiskais skatpunkts ir ņemts vērā visai maz. Kā izņēmumu var izcelt V. Tauska rakstu Entwertung des Verdrängungsmotiv durch Rekompense (1913).  (atpakaļ uz rakstu)
6. [1925. g. papild.] Turpinājumu par mānijas problēmu sk. darbā „Masu psiholoģija un Es analīze” (1921).  (atpakaļ uz rakstu)