punctum

Literatūra un kultūra

Kā var būt gan šeit, gan tur?

Ērika Bērziņa

16/11/2020

 

Ērikas Bērziņas bērnu dzejoļu krājums Mammas dzejoļi (izdevniecība Liels un mazs) tapis sešu gadu laikā, un tajā publicētie dzejoļi koši, patiesi un ievelkoši ataino Ērikas dinamisko ģimenes dzīvi un ikdienu. Atverot Mammas dzejoļus, pirmais mūs sveicina Ģimenes dzejolis, kura beigās Ērikas ģimenes kaķis pēc ilgstošas mammas vērošanas nesaprot – „kā var būt gan šeit, gan tur”? Par saviem dzejoļiem un par mammu, kura nav perfekta, bet ir īsta, dzīva un daudzšķautņaina, stāsta Ērika Bērziņa.

Agra Lieģe

 

Mamma tavā dzejas krājumā ir galvenajā lomā – viņa nelīdzinās daudzkārt bērnu literatūrā sastopamajam maigajam fona tēlam, kura sildošā klātbūtne ir ēteriska un stāstu, šķiet, tikai papildinoša. Tavā dzejā mamma ir centrāla, darbīga un ļoti konkrēta – vai šādi uzsvari un šāds mammas attēlojums bija tavs mērķis?

Mammas dzejoļi stāsta par mūsu ģimenes ikdienu, kurā es kā mamma esmu ļoti klātesoša. Nesen rakstīju sleju (Ērika ir žurnāla Mans Mazais galvenā redaktore – red.) par bērna piedzimšanu un ienākšanu ģimenē. Tas man lika atcerēties laiku, kad pirms 12 gadiem piedzima meita Alise. Toreiz ļoti biju pārņemta ar jauno mammas lomu un dzīvoju ar pārliecību, ka man pašai ar visu ir jātiek galā. Kad piedzima otrais un trešais bērns, tāda „visu varu patipieeja tīri fiziski vairs nebija iespējama, un es sāku ļaut, lai citi man palīdz. Šobrīd apzinos, ka tas nebija īsti pareizi – censties visu izdarīt pašai. Jā, ļoti bieži ir tā, ka „mamma zina vislabāk, bet tas nenozīmē, ka tētis, vecmāmiņa vai vectētiņš nevar izdarīt tikpat labi. Un tas arī nav taisnīgi attiecībā pret bērna tēti (kurš bērniem ir tikpat nozīmīgs kā mamma!), kurš kādu laiku vispār netiek ielaists šajā mammas un bērna „svētajā divvienībā.

Lai gan tagad, kad esam ģimene ar trim bērniem, daudz kas ir mainījies, joprojām esmu galvenā ikdienas dzīves un darbu menedžere, jo dzīve ar bērniem nozīmē nepārtrauktu plānošanu. Tu kļūsti par tādu kā projektu vadītāju, un, kā jau kārtīgam projektu vadītājam pienākas, tev jādomā gan par visām praktiskajām lietām, gan par finansējumu, gan viss jāplāno vismaz trīs soļus uz priekšu. 

 

Tu runā par mammas un bērna „divvienību” – vai, tavuprāt, tā ir neizbēgama un citus, tostarp tēvu, savā ziņā izslēdzoša tieši fizioloģisku faktoru dēļ? Jautāju daļēji arī tāpēc, ka pati šobrīd gaidu savu pirmo bērnu, un daudz jādomā tieši par to, kā bērna un mātes fiziskā saikne ietekmēs aprūpes dinamiku tad, ja vecāki vēlētos ar to nodarboties pēc iespējas līdzvērtīgāk.

Protams, arī citi ģimenes locekļi bērna aprūpē var iesaistīties jau no paša sākuma, bet savā ziņā šī mātes un bērna divvienība ir dabas noteikta. Pirmos trīs bērna dzīves mēnešus nereti dēvē arī par ceturto grūtniecības trimestri, kad bērnam mammas fiziskais un emocionālais tuvums ir vajadzīgs tikpat ļoti kā mammas piens. Šī saikne abpusēji ir ļoti cieša. Protams, ar laiku mammai ir jāspēj bērnu palaist vaļā – atritināt, atšķetināt to nabassaiti, kas abus saista. 

Situācija ir atšķirīga, kad piedzimst otrais un trešais bērns, mammas jau tāpēc vairāk nepaliek. Reizēm aizdomājos, cik forši, ja būtu vairāki mammas kloni – katram bērnam savs! (Smejas.)

Kad piedzima trešais bērns, prātoju – kā tagad būs, kad visiem trim reizē nevarēšu pat roku iedot! Bet tas kaut kā atrisinājās pats no sevis – Alise toreiz jau bija tik liela, ka viņai mammas roku vairs nemaz nevajadzēja, lai gan uzmanību, rūpes un mīlestību vajag joprojām.

Foto: Agnese Zeltiņa

 

Pastāsti par dzejoļu krājuma tapšanu – kā radās pati ideja?

Pie visa „vainīga” mūsu mīļā kaimiņiene Inese Zandere (mums paveicies, jo dzīvojam brīnišķīgā mājā – tādā kā „komūnā”, kur kaimiņos ir daudz lielisku radošu cilvēku). Katru gadu, kad tapa bērnu dzejas almanahs Garā pupa, Zandere atkal un atkal bikstīja mani, ka vajagot uzrakstīt vēl kādu bērnu dzejoli, un tā vairāku gadu garumā tapa materiāls šim krājumam. Mans pirmais bērnu dzejolis Garajā pupā tika publicēts, kad vecākajam dēlam palika gadiņš, tagad Hardijs iet jau pirmajā klasē.

Vispār esmu mazrakstītāja – neesmu no tiem autoriem, kas no rīta piesēžas pie galda un tad visu dienu cītīgi raksta. Tas, protams, saistīts arī ar to, ka man ir trīs bērni un pilnas slodzes darbs, kur arī ikdienā nākas diezgan daudz rakstīt. Prāts ir aizņemts citām lietām. Tāpēc visbiežāk dzejoļi pie manis atnāk, kad esmu ceļā – kaut kur starp mājām, darbu, bērnudārzu un veikalu… 

 

Patiesi, arī man tavi dzejoļi šķita ļoti darbīgi un dzīvīgi – tie nebija kā sastindzis un melanholisks atskats uz notiekošo, un, tos lasot, radās sajūta, ka esi „iemests” aktīvas ikdienas dunā…

Jā, dzejoļos lielākoties atspoguļota ikdienas dzīve ar bērniem – viss tas ierastais un ikdienišķais, ar ko sastopas ikviena ģimene, kurā ir viens vai vairāki bērni. Man bija svarīgi, lai dzejoļos aprakstītās situācijas būtu bērniem atpazīstamas, lai viņi var identificēties un atpazīt sev ierastas lietas. Lai var arī pasmieties un ir kāds pārsteiguma moments. Nevis bērni nesaprot, par ko tad tas dzejolis īsti ir…

Reiz biju aizgājusi uz savu bērnu bērnudārzu nolasīt mazajiem priekšā pāris dzejoļu, un man bija prieks, ka bērni uzmanīgi klausījās un varēja noturēt uzmanību… Tad sapratu, ka virziens ir pareizais.

 

Vai tavus dzejoļus lasa arī tavi bērni?

Mana meita Alise ir bijis mans „izmēģinājumu trusītis” un pirmais kritiķis. Visus dzejoļus esmu lasījusi viņai priekšā, un pārsvarā atsauksmes bijušas pozitīvas.

Jaunākais dēls Ernesto, kuram nupat palika četri gadi, varētu būt ļoti piemērota mērķauditorija šim krājumam, bet viņš spītīgi atsakās to pat apskatīties. Kad stāstījām, ka Ernesto grāmatā ir attēlots vēl kā bēbītis, viņš tik ļoti apvainojās, ka negrib manu grāmatu pat redzēt. (Smejas.) Ceru, ka šis noliegums ar laiku pāries.

Taču prieku sagādā atsauksmes no citiem vecākiem, kuri lasa saviem bērniem Mammas dzejoļus. Piemēram, draudzene stāstīja, ka nevar meitai lasīt manu grāmatu pirms gulētiešanas, jo mazā tik ļoti sapriecājas un uzdod tik daudz jautājumu, ka miegs galīgi vairs nav prātā. Daudz iemidzinošākas esot latviešu tautas pasakas. (Smejas.)

 

Latviešu pasakās parasti iekļautas kādas dzīves gudrības un pamācības. Vai arī tu savos dzejoļos centies bērniem kaut ko skaidrot un mācīt, vai drīzāk tie vienkārši atspoguļo ikdienas realitāti – tādu, kā to var atpazīt arī bērns? 

Dzejoļi ir piemēroti dažādu vecumu bērniem un ir auguši līdz ar maniem bērniem un to, kas noticis konkrētajos vecumposmos. Mans mērķis nav bijis pamācīt vai dot gudrus padomus, bet caur dzejoļos attēloto realitāti un ikdienu, protams, var gūt zināmas atziņas par to, kas, manuprāt, ir labs un vēlams un kas varbūt ne tik labs. Uzskatu, ka tas, kā veidojas bērna pasaules uzskats un kas viņam tiek ielikts dzīves pieredzes bagāžā, lielā mērā atkarīgs no vecākiem un tā, kādas izvēles vecāki bērnam piedāvā. Nu, vismaz pirmajos dzīves gados noteikti.

Atceros, kad Alise bija vēl maza, viņai likās, ka it viss, ko reklamē TV, obligāti ir jāpērk. Tad sākām runāt par to, ka ne jau visas tās mantas ir vajadzīgas (lai cik arī vilinošas tās šķistu), bet daudz svarīgāk ir būt kopā ar ģimeni un saviem mīļajiem cilvēkiem (par to var lasīt dzejolī TV kaste). Ikdienā ar bērniem daudz runājam, stāstām par savu pieredzi, diskutējām par dažādām tēmām. Un kad lielākais dēls man sāk uzdot jautājumus par kosmosu vai skaidro dvēseles izcelsmi, cilvēka uzbūvi utt., tad saprotu, ka bērna acīm pasauli var ieraudzīt no pavisam cita skatpunkta un bērniem piemīt zināšanas, viedums, no kurām varam mācīties arī mēs, pieaugušie. Tikai tas ir jāierauga un jāsadzird.

Vecāks ir profesija, kuru nevar apgūt nevienā universitātē (lai gan mūsdienās, protams, ir pieejami dažnedažādi izglītojošie kursi), neviens nevar tev izsniegt diplomu, kas garantēs, ka būsi laba mamma vai tētis. Patiesībā tu visu laiku šaubies, vai tiek izdarītas pareizās izvēles. 

Redzot, kāda ir izaugusi mūsu meita, kāda ir viņas muzikālā un mākslinieciskā gaume, kādus projektus viņa spēj saviem spēkiem realizēt (piemēram, kopā ar kaimiņu draugu iestudēt teātra izrādi vai izdot mājas avīzi, kas tiek izdalīta visiem kaimiņiem), saprotu , ka neesam nošāvuši greizi.

Vienmēr savus bērnus esam uztvēruši kā personības – arī tad, kad viņi bija pavisam mazi. Nav tā, ka mazi bērni neko nesaprot, – viņi visu saprot. Jautājums ir par vecāku attieksmi.

 

Tu minēji dzejoli TV kaste, un krājumā ir arī dzejolis Kas te? Es te!, kurā televīzijas raidījums ar tādu pašu nosaukumu attēlots ļoti pozitīvā gaismā. Kopumā radās iespaids, ka tu necenties bērnus no televīzijas pārlieku „pasargāt”, lai gan reizē arī atzīsti, ka „reklāmas bērnus iemidzina” un „reklāmas bērnus ievilina”. Kāda ir tava attieksme pret tehnoloģijām un to augošo lomu bērnu ikdienā?

Jā, Kas te? Es te! patiešām bija brīnišķīgs bērnu raidījums, kuru kopā ar bērniem esmu skatījusies vairāku gadu garumā. Tagad diemžēl jaunas sērijas vairs netiek uzņemtas, bet raidījumus var skatīties Latvijas TV arhīvā. Šajā raidījumā darbojās četri varoņi, kuri mūsu mājās ir ļoti iemīļoti, un tie izspēlēja gan dažādas bērnu dzīvē aktuālas situācijas, gan runāja par dažādām aktuālām tēmām, piemēram, zaļo dzīvesveidu, tradīcijām, svētku svinēšanu utt. Tā ka, jā, televīzija var sniegt arī ko vērtīgu. To nenoliedzu.

Savukārt jau iepriekš pieminētajā dzejolī TV kaste runāju par mūsdienu realitāti, kurā tehnoloģijas un reklāmas iezogas teju katrās mājās. Arī mūsu mājās ir gan datori, gan televizors, un, protams, skatoties TV, nemitīgi tiec „zombēts” ar reklāmām. Protams, ir ģimenes, kurās tiek ievērota ļoti stingra „ekrānu diēta”, bet mēs neesam pilnībā pret tehnoloģijām. Lai gan lielākajam dēlam vēl nav sava mobilā telefona un meita nav sociālajos tīklos un neseko līdzi TikTok izdarībām… Alise labāk izvēlas skatīties, piemēram, kādu dokumentālo filmu par mākslu vai kino vēsturi.

Mums nav bijis nepieciešamības rīkot „audzināšanas stundas” – tāds ir mūsu pašu dzīvesveids, kuru dabiski pārņem arī bērni. Reizēm man rodas sajūta, ka tiešām eksistē tādas divas nošķirtas pasaules – vienā dzīvo „telefona cilvēki”, kuri realitāti galvenokārt uztver caur telefona ekrānu… Un tad ir otra pasaule, kurā dzīvojošie saprot, ka, jā, ierīces ir ērtas un vajadzīgas gan darbā, gan komunikācijā (piemēram, kā tagad – ir taču tik brīnišķīgi, ka varam šobrīd sarunāties, atrodoties dažādās valstīs!), taču apzinās, ka dzīvē ir arī kas daudz svarīgāks par pieskārienu telefonam. 

Jebkurā gadījumā galējības nevienam nenāk par labu – ja vecāki pilnībā aizliedz pieskarties telefonam vai datoram, tas drīzāk izraisa pretreakciju un, protams, pastiprinātu interesi par aizliegto… Bet man pasaulē, kurā tehnoloģiju ir mazāk, patīk dzīvot daudz labāk. 

 

Pastāsti par grāmatā redzamajām ilustrācijām – kā notika sadarbība ar dzejoļu ilustratori Annu Vaivari?

Vēlos Annai pateikt milzīgu paldies! Es biju ļoti sajūsmināta un priecīga, kad ieraudzīju ilustrācijas. Tās grāmatai dod ļoti lielu pievienoto vērtību. Ar Annu iepriekš nebijām pazīstamas – nav tā, ka viņa ir bijusi klāt mūsu ikdienas dzīvē, bet viņa to ir attēlojusi tik precīzi un ar tik fantastiskām un izdomas pilnām detaļām. Šķiet, ka Anna ir raudzījusies pa atslēgas caurumiņu, ieskatījusies mūsu pagalmā, kopā ar mums no rītiem gājusi uz bērnudārzu… Ilustrācijas ir krāsainas, košas, sirsnīgas un arī bērniem labi saprotamas un uztveramas. Es ļoti vēlējos, lai ilustrācijas nav abstraktas, bet īstas un dzīvas – un tādas tās arī ir.

Lai gan tikai vienā dzejolī (Vārnu ielas republika) ir izmantots vārnas tēls, man ļoti patika, ka māksliniece vārnas tēlu ir iekļāvusi arī citās ilustrācijās. Tā varētu būt forša spēle, kuru uzspēlēt ar bērniem, lasot dzejoļus, – atrodi un saskaiti, cik vārnu ir grāmatā! Man ļoti patika arī dzejoļa Kas tev dzīvo vēderā vizuālais risinājums – tajā attēloti vairāki rentgenuzņēmumi un redzami cilvēku un dzīvnieku skeleti. Te bērnam būs, ko pētīt, un var, piemēram, kopā ar vecākiem izskaitīt, cik katram ir ribu… Esmu ļoti pateicīga Annai par šo brīnišķīgo sadarbību.

 

Jau iepriekš runājām par to, ka dzejoļi lielākoties ir darbīgi un aktīvi – tie atspoguļo mūsdienīgas ģimenes aizņemto ikdienas ritmu. Tāpat vairākos tavos dzejoļos izjutu arī tādu kā mammas nožēlu par laika trūkumu – par to, ka nav iespējams būt vairākās vietās vienlaicīgi, par to, kā gribētos uzkavēties ilgāk bērnu agrākajos dzīves posmos, piemēram, pagulēt blakus bēbim, kamēr viņš ir ar auklīti, kā tas ir atainots dzejolī Vēl viens mammas dzejolis

Kad piedzimst bērns, laiks kaut kādā ziņā transformējas – brīžiem šķiet, ka tas neiet uz priekšu un ka mazais bērns tagad visu mūžu raudās, naktīs negulēs. Bet, atskatoties uz šo periodu, saproti, ka laiks ir paskrējis ļoti ātri un bērni jau paaugušies. Atceros, kad atgriezos darbā pēc meitas piedzimšanas, man sākumā bija ļoti grūti, jo apjautu, ka tagad ar bērnu varu būt kopā vien pāris stundas dienā – no rīta, kad visi ir skrienoši un nepamodušies, un vakarā pēc darba, kad bieži vien nogurums tevi gāž nost no kājām. Tagad esmu to pieņēmusi un cenšos būt klātesoša un dot bērniem vairāk kopīgā laika nedēļas nogalēs. 

Apzinos, ka es negribētu būt tikai mammas lomā, – man ir ļoti svarīgas arī pārējās lomas, kurās sevi realizēju gan radoši, gan profesionāli. Šobrīd šķiet, ka esmu atradusi zināmu līdzsvaru, lai gan joprojām vakari un brīvdienas šķiet par īsu un laika sev pārlieku daudz neatliek. Atnākot no darba, man sākas „otrā maiņa” – mammas darbs, jo bērni nav mani redzējuši visu dienu, turklāt viņi ir trīs, tādēļ pieprasa uzmanību par 300 %. Bet domāju, kad viņi būs paaugušies, es uz šo posmu atskatīšos ar nostalģiju.

 

Vai, tavuprāt, šo nepārtraukto žonglēšanu un dažādo lomu līdzsvarošanu vēl sarežģītāku nepadara sabiedrības gaidas un idejas par to, kādām sievietēm ir jābūt un ko jāspēj paveikt? Man šķiet, ka šīs nepamatotās gaidas ir balstītas iedomātā sievietes un mātes ideālā – sievietē, kura visu vienmēr var paspēt un par visiem parūpēties, savukārt, ja tas neizdodas, tad tā ir tikai viņas vaina. 

Jā, tā diemžēl notiek, tādēļ ir svarīgi sevī atrast šo iekšējo līdzsvaru, bet tas nav konstants stāvoklis, jo nākas arvien no jauna pielāgoties. Tikai ar laiku un zināmu briedumu vari nonākt līdz atziņai, ka ir lietas, no kurām vienkārši vajag atteikties. Vēl pavisam nesen vienlaikus strādāju pie trīs projektiem, biju ļoti nogurusi, emocionāla, ātri uzvilkos un bieži dusmojos. Kādu nakti pamodos un ilgi mocījos ar bezmiegu, līdz sapratu, man nav visu laiku jācīnās, no viena projekta es taču vienkārši varu atteikties, nevis domāt, kā izturēt tik lielu slodzi…. Tagad tas šķiet pavisam loģisks un elementārs lēmums, bet man vajadzēja pietiekami ilgu laiku, lai līdz tam nonāktu.

Protams, pēc bērnu piedzimšanas prioritātes ir būtiski mainījušās. Pirmajā dzīves gadā bērns bez pieaugušo palīdzības, rūpēm un atbalsta vienkārši nespēj izdzīvot. Jā, mana prioritāte ir bērni un ģimene, un reizēm ir žēl, ka vairs nevaru iet uz visām jauno grāmatu atklāšanām, ka sen neesmu bijusi uz teātri vai kādiem citiem vakara pasākumiem, – tā vietā es steidzos mājās, jo mani gaida bērni, kuri grib, lai esmu ar viņiem, nevis pārrodos kaut kad vēlu vakarā. Bet arī šeit jāmēģina atrast līdzsvaru. Mums nekad nav bijusi auklīte, un tagad, protams, nevaram meklēt kādu palīgu vai lūgt, lai mani vecāki pieskata bērnus, jo ir ārkārtējie apstākļi vīrusa pandēmijas dēļ. Bet ceru, kad tas viss beigsies, tomēr varēšu vairāk laika veltīt arī savām interesēm. Ja nevari uzpildīt savas „iekšējās baterijas”, tad var pienākt brīdis, kad tev vienkārši vairs nebūs nekā, ko dot citiem. Vēl esmu iemācījusies atteikties no sava perfekcionisma. Kad piedzima pirmais bērns, katru dienu vakaros mājās mazgāju visas grīdas. Tagad apzinos, ka tam vienkārši nepietiek laika un tas tiešām nav pats svarīgākais dzīvē…

 

Es zinu, ka Mammas dzejoļi ir dzejas grāmata bērniem, taču, to lasot, mani neatstāja sajūta, ka šis krājums ir ne tikai veltīts, bet savā ziņā arī paredzēts pašām mammām, kuras noteikti bieži būs tās, kas lasīs dzejoļus priekšā bērniem. Man šķita, ka ar šiem dzejoļiem tu sūti visām mammām ziņu, ka viņas ir un drīkst būt daudzšķautņainas būtnes, drīkst nonākt situācijās, kurās viss „iet pa gaisu”, viņām var būt dažādās emocijas, viņas var būt arī stresā, ne tikai nepārtraukti radīt harmoniju mājās, un reizēm drīkst ieslēgt televizoru, jo tas piederas pie lietas.

Tā tas ir, un neviens no mums nevar būt perfekts it visās jomās. Perfekcionisms ir viena no lielākajām mūsdienu problēmām, turklāt tas nepārtraukti tiek kultivēts arī ar mediju un reklāmu starpniecību, kurās redzamās mammas vienmēr ir priecīgas, kārtīgas, sapucējušās un uzkrāsojušās, noteikti ne nogurušas, ar tumšiem lokiem zem acīm. 

Man arī šodien ir tumši loki zem acīm un jūtos sagurusi, jo vakar kopā ar bērniem svinējām Helovīnu, un arī grīda istabā nav tīra. Bet tas nav svarīgākais, bērni taču no savas bērnības neatcerēsies tās tīrās grīdas, bet gan kopīgus piedzīvojumus.

 

Vai ir tēmas, par kurām ar bērniem nevar runāt?

Uzskatu, ka šādu tabu tēmu nav, bet ir ļoti svarīgi ņemt vērā, kādā vecumā un kā ar bērniem runāt par dažādiem ne tik viegliem tematiem, piemēram, kad un kā stāstīt par vardarbību, par seksuāliem jautājumiem utt. Te arī ļoti daudz kas ir atkarīgs no vecāku pasaules uztveres un attieksmes. Piemēram, esmu ar bērniem runājusi par attieksmi pret cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības, vai par viendzimuma attiecībām, veidojot par šiem jautājumiem veselīgu izpratni, bez aizspriedumiem pret citādo. Vēlos, lai mūsu bērni ir atvērti un ar veselīgu attieksmi pret cilvēkiem ar atšķirīgām pieredzēm un atšķirīgiem dzīves uzskatiem. Cik atvērti pret apkārt notiekošo un atšķirīgo ir vecāki, tik atvērti un pieņemoši būs arī bērni. Viņi nesīs tālāk to, ko mēs būsim viņos ielikuši.

 

Foto: Agnese Zeltiņa

Dalies ar šo rakstu