— Kompass

Rakstnieks un tulkotājs Matiass Enārs dzimis 1972. gadā un ir publicējis vienpadsmit romānus. Viņš izglītojies mākslas vēsturē École du Louvre, kā arī apguvis arābu un persiešu valodu Parīzes Austrumu valodu un civilizāciju institūtā.

Viņa jaunākais romāns Kapraču brālības ikgadējais bankets ir ironiska vīzija par to, kāda ir 21. gadsimta dzīve dziļos Francijas laukos. Latviski tulkots viņa romāns Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem (Jāņa Rozes apgāds, 2017) par Mikelandželo (iespējams, fiktīvu) dzīvi un uzdzīvi Konstantinopolē, par tiltu būvēšanu starp kultūrām. 2015. gadā autors saņem prestižo Gonkūru balvu par romānu Kompass, kas piedāvā Rietumu skatījumu uz Austrumiem.

Ar neatslābstošo Jāņa Rozes apgāda gādību drīz dienasgaismu ieraudzīs Kompasa latviešu tulkojums – paldies apgādam par atļauju publicēt fragmentu, kā arī visiem atbalstītājiem un naudas lādēm. Matiasa Enāra Kompass ir muzikāls, naksnīgs, ieraujošs darbs, kurā stīgo autora dāsnā erudīcija un saldi sērīgs humors. Romāns formāli sadalīts pa nodaļām kā stundu grāmata – muzikoloģijas profesors Francis Riters kādā bezmiega naktī savā Vīnes dzīvoklī peld atmiņu, melanholijas un drudža viļņos. Viņš atceras savus ceļojumus pa Stambulu, Alepo, Damasku, Palmīru, Teherānu… pa vietām, ko plosījis laiks un kari, tur satiktos cilvēkus, sarunas un mirkļus, bet īpaša dominante šai atmiņu plūsmā ir Franča jūtas pret nenotveramo, gaisīgo skaistuli Sāru – viņa pēta Dižo Austrumu valgus, kuros iekritis ne viens vien dēkainis, zinātnieks, mākslinieks un ceļotājs. Bet vēstītāja dalījums nodaļās ir pavisam cits – to nosaka viņa iecerētā, bet neuzrakstītā grāmata Dažādas trakuma formas Austrumos. Franča un Sāras mīlas romāna līniju caurvij neskaitāmi ekskursi mākslā, mūzikā, vēsturē, kā arī atbalsis no mūsdienu brutālās realitātes, kas vēstītāja atmiņām piešķir traģisku noskaņu, ieceļot tās pa daļai zudušās pasaulēs. Romāns ir veltīts Melanholisko orientālistu pulciņam un sīriešiem. Piedāvājam iepazīties ar fragmentu no romāna sākuma daļas, kad nakts vēl jauna.

Tulkotājs

Pl. 23.10

Sāra ir kādā Saravakas guļamistabā puskaila, viņai ir tikai tops un kokvilnas apakšbikses; mazliet sviedru starp plecu lāpstiņām un pacelēs, palags samurcīts un nostumts līdz puslieliem. Moskītu tīkliņā ir ieķērušies vēl daži kukaiņi, kurus pievilina gulošās asiņu pulsācija, par spīti saulei, kas jau laužas cauri koku zariem. Long house mostas, sievietes ir ārā, uz lieveņa, uz koka terases; viņas gatavo ēdienu; Sāra neskaidri dzird bļodiņu klaboņu, kas ir neskanīga kā semantrons, un svešādas balsis.

Malaizijā laiks ir septiņas stundas uz priekšu, jau aust rīta gaisma.

Man bija cik, desmit minūtes, kuru laikā es gandrīz ne par ko nedomāju?

Sāra Bruku – Saravakas balto radžu – džungļos, šī dinastija, kas vēlējās kļūt un kļuva par Austrumu valdniekiem, paturot pirātu un galvu cirtēju zemi savā varā gandrīz gadsimtu.

Tas laiks ir pagājis.

Pēc Hainfeldes pils, Vīnes pastaigām, Stambulas, Damaskas, Teherānas mēs, pasaules šķirti, guļam katrs savā pasaules malā. Mana sirds sitas par ātru, es to jūtu, es elpoju pārāk bieži; drudzis var izraisīt nelielu tahikardiju, ārsts teica. Es celšos augšā. Vai paņemšu grāmatu. Aizmirsīšu. Nedomāšu par tiem sūda izmeklējumiem, slimību, vientulību.

Es varētu rakstīt viņai vēstuli, lūk, ar ko man nodarboties. „Sirdsmīļā Sāra, paldies par rakstu, bet man jāatzīstas, ka tā saturs mani uztrauc: vai ar tevi viss ir kārtībā? Ko tu dari Saravakā?” Nē, tas būtu pārāk neizteiksmīgi. „Dārgā Sāra, tev jāzina, ka esmu pie miršanas.” Drusku par agru. „Dārgā Sāra, man tevis pietrūkst.” Par tiešu. „Sirdsmīļā Sāra, vai senas bēdas reiz nevarētu pārvērsties priekos?” Skaisti, senas bēdas. Vai es savās vēstulēs no Stambulas biju ko iesūcis nāsīs no dzejniekiem? Ceru, ka viņa nav tās saglabājusi – plātības piemineklis.

Dzīve ir kā Mālera simfonija, tā nekad negriežas atpakaļ, nekad nekrīt kā kaķis uz kājām. Laika jušana, kas izpaužas kā grūtsirdība, melanholija, lietu galīguma apzināšanās, no tās nav glābiņa, izņemot opiju un aizmiršanos; Sāras doktordarbu var lasīt (es par to iedomājos tikai tagad) kā melanholiķu sarakstu, visdīvaināko melanholijas piedzīvojumu meklētāju sarakstu – dažādos žanros un zemēs. Sādegs Hedājats, Annemarija Švarcenbaha, Fernandu Pesoa, minēšu tikai viņai svarīgākos, kuriem viņa, starp citu, velta vismazāk lappušu, jo Zinātne un Universitāte piespieda viņu turēties pie temata, kas bija šāds: Citādības skatījumi starp Austrumiem un Rietumiem. Es prātoju, vai tas, ko viņa savas zinātnieces dzīves laikā, kas pilnībā sakrīt ar viņas pašas dzīvi, centās atrast, nebija sevis dziedēšana – uzvarēt melno žulti ar ceļojumiem, tad zināšanām, beigās – ar mistiku, un droši vien mani arī, ja tā padomā, ka mūzika ir racionalizēts, ierobežots un skaņās pārvērsts laiks; mani, kurš šodien te mokās šajos palagos, visai ticams, ir skāris tas Augstākais Ļaunums, ko mūslaiku psihiatrija, kurai ir apriebusies māksla un filozofija, sauc par strukturālo depresiju, lai arī ārsti, jāteic, manā gadījumā interesējas tikai par manu sāpju fiziskajiem aspektiem, kas, nav šaubu, ir pilnīgi reāli, kaut gan es ļoti gribētu, lai tie būtu iedomāti, mani gaida droša nāve, es miršu, lūk, ziņa, ko man vajadzēja sūtīt Sārai, elposim, elposim, ieslēgsim gaismu, neļausimies panīkumam. Es cīnīšos pret to.

Kur ir manas brilles? Šī naktslampiņa tiešām ir nožēlojama, man jādabū cita. Bet cik daudzus vakarus es esmu ko līdzīgu pie sevis nodomājis, to ieslēgdams un izslēgdams? Kāds pofigisms. Visur grāmatas. Priekšmeti, attēli, mūzikas instrumenti, kurus es nekad nepratīšu spēlēt. Kur ir tās brilles? Vairs nav iespējams atrast Hainfeldes kolokvija materiālus, kuros ir viņas teksts par gūlām, džiniem un citiem briesmoņiem, kā arī mans referāts par Al Fārābī. Es neko nemetu laukā, tomēr es visu zaudēju. Laiks mani aptīra. Pamanīju, ka trūkst divu sējumu manos Karla Maja kopotajos rakstos. Nav gan liela nelaime, jo es tos neteikti nekad nepārlasīšu, es nomiršu, tos nepārlasījis, briesmīgi domāt kaut ko tādu, ka reiz es būšu pārāk miris, lai pārlasītu Caur tuksnesi un harēmu. Ka mana Stambulas panorāma no Galatas torņa nonāks pie kāda Vīnes antikvāra, kurš to pārdos un paskaidros, ka gravīra nāk no kāda nesen miruša orientālista kolekcijas. Un tad jāprasa, kāda jēga mainīt naktslampiņu? Stambulas panorāma… vai arī tas Deivida Robertsa zīmējums, kurā redzama Kairas sultāna Hasana mošejas ieeja un kuru vēlāk litografējis Luī Āgs, viņš to rūpīgi ar roku izkrāsojis karaļa izsludinātajai līdzekļu vākšanai, antikvāram nevajadzētu to atdot par sviestmaizi, jo es par šo gravīru samaksāju veselu bagātību. Sārā mani fascinē tas, ka viņai nekas nepieder. Viņas grāmatas un attēli ir viņai galvā; galvā un neskaitāmās kladēs. Priekšmeti mani nomierina. Īpaši grāmatas un notis. Vai arī satrauc. Varbūt satrauc tikpat, cik nomierina. Tīri labi varu iztēloties viņas ceļasomu uz Saravaku – septiņas biksītes, trīs krūšturi, tikpat T kreklu, šortu un džinsu, daudz puspierakstītu blociņu, un punkts. Kad es pirmo reizi braucu uz Stambulu, Mamma piespieda mani ņemt līdzi ziepes, veļas pulveri, aptieciņu un lietussargu. Mans čemodāns svēra 36 kilogramus, un tā dēļ man radās problēmas Vīnes lidostā; nācās daļu mantu atstāt Mammai, labi, ka viņa tālredzīgi bija nolēmusi mani pavadīt; ar sāpošu sirdi atstāju viņai Lista saraksti un Heines rakstus (pēc tam izjutu to trūkumu), nebija iespējams atdot viņai pulvera paku vai apavu lāpstiņu, vai kalnu zābakus, viņa man teica: „Bet bez tā nevar iztikt, tu taču nebrauksi bez lāpstiņas! Turklāt tā taču neko nesver!” Un kāpēc tad neņemt zābaku kalpiņu, kad jau, tad jau, es jau tāpat vedu līdzi veselu kaklasaišu un žakešu kolekciju „gadījumam, ja mani ielūdz pie smalkiem ļaudīm”. Daudz netrūka, lai viņa būtu mani piespiedusi ņemt līdzi ceļojuma gludekli, bet man izdevās viņu pārliecināt, ka šais tālajās zemēs diez vai būs dabūnams labs austriešu veļas pulveris, elektrotehnikas gan tur ir ka biezs, ņemot vērā Ķīnas un tās ražotņu tuvumu, kas viņu nomierināja tikai mēreni. Šis koferis kļuva par manu krustu, trīsdesmit krusta kilogramiem, kas bija sūri grūti jānes (pārslogotie ritentiņi sašķīda jau pirmajā bedrē), no viena mitekļa uz nākamo pa briesmīgi stāvajām Stambulas ielām, no Jenikojas uz Taksimu, par ko zobojās mani dzīvokļa biedri, īpaši par mazgāšanas līdzekļiem un aptieciņu. Man būtu gribējies radīt par sevi dēkaiņa, pētnieka, kondotjēra tēlu, bet es biju tikai memmesdēliņš, kas apkrāvies ar caurejas zālēm, pogām un šūšanas komplektu visādam gadījumam. Mazliet nomācoši atzīt, ka neesmu mainījies, ka ceļojumi nav mani padarījuši par bezbailīgu, nosauļotu drosminieku, bet gan bālu, briļļainu briesmoni, ko vēl aizvien pārņem šausmas no domas par to, ka nāksies iet cauri savam kvartālam, lai nonāktu slimnīcā.

Skat, lampas spīdumā izceļas putekļi uz Stambulas panorāmas no Galatas torņa, kuģi gandrīz vairs nav redzami, vajadzētu notīrīt un it īpaši sadzīt rokā tās nolādētās brilles. Nopirku šo fotohromēto bildi kādā bodītē aiz İstiklâl Caddesi,¹ krietna daļa šmuces nāk no pašas Stambulas, tā ir sākotnējā netīrība, arheologs Bilgers bija klāt, kad es to pirku, – pēdējās ziņas ir tādas, ka viņš aizvien esot tikpat jucis, periodiski uzturoties slimnīcā, tad, ticis laukā, uzvedoties neiedomājami eksaltēti, atklājot Tutanhamona kapus Bonnas parkos, tad iekrītot sazāļotā depresijā, un esot grūti pateikt, kura no fāzēm raisa lielākas bažas. Vajag tikai viņu redzēt vicinām rokas un kliedzam, ka viņš esot faraonu lāsta upuris, ka zinātnieki sazvērējušies un neļauj viņam ieņemt svarīgus amatus, lai saprastu, cik slims viņš ir. Pēdējo reizi, uzaicināts uz kādu konferenci Bēthovena mājā, mēģināju no viņa izvairīties, taču neveiksmīgā kārtā viņš nebija klīnikā, bet sēdēja zālē – pirmajā rindā, starp citu, un, protams, uzdeva bezgala garu un nesaprotamu jautājumu par antibēthovenisko sazvērestību imperiālajā Vīnē, kurā bija sajaucies pilnīgi viss – nicinājums, paranoja, pārliecība, ka viņš ir nesaprasts ģēnijs –, klātesošie (neklausīdamies) vēroja viņu dziļā mulsumā, bet organizatore raidīja man šausmu pilnus skatienus. Dievs tomēr zina, cik mēs reiz bijām tuvi, viņš bija tāds, kam „apsolīta diža nākotne”, un kā vietas izpildītājs dažus mēnešus pat bija vadījis prestižā Vācijas Arheoloģijas institūta filiāli Damaskā. Viņš labi pelnīja, vizinājās pa Sīriju iespaidīgā baltā džipā, apbraukāja starptautiskas arheoloģisko izrakumu vietas, meklēdams neskartus grieķu kultūras pieminekļus, pusdienoja ar Sīrijas Nacionālā antīkās senatnes muzeja direktoru un sagājās ar daudziem augsta ranga diplomātiem. Reiz mēs kopā ar viņu braucām uz Eifratu inspekcijas vizītē tuksneša vidū aiz šausmīgās Rakas pilsētas, un bija īsts brīnums noskatīties, kā visi šie eiropieši nopūlas vaiga sviedros, izrīkojot sīriešu strādnieku vienības, kurās strādāja īsti lāpstas virtuozi, rādot viņiem, kur un kā rakt smiltis, lai no tām attīrītu pagātnes liecības. Jau no ledainās rītausmas, lai izvairītos no pusdienas tveices, vietējie kūfijās² skrāpēja zemi, sekojot norādēm, ko deva franču, vācu, spāņu vai itāļu zinātnieki, no kuriem daudziem nebija trīsdesmit gadu un kuri visbiežāk bez atlīdzības brauca šurp, lai gūtu lauka pieredzi kādā no Sīrijas tuksneša telliem³. Katrai nācijai bija savi arheoloģiskie objekti gar upi līdz pat drūmajām Džaziras zemēm pie Irākas robežas. Vācu Tell Halaf un Tell Bi’a atradās pie kādas mezopotāmiešu apmetnes ar mīlīgu nosaukumu Tuttul, francūžiem tika Dura Europos un Mari, spāņiem – Halabiya un Tell Halula un tā joprojām, visi cīnījās par sīriešu izrakumu atļaujām kā naftas kompānijas par naftas atradnēm un negribēja dalīties savos akmentiņos, tāpat kā bērni negrib dalīties ar bumbiņām, un vienprātību spēja rast vienīgi tad, kad vajadzēja apgūt Briseles naudu, tas ir, viņi apvienojās, kad bija jāizrok līdzekļi no Eiropas Komisijas fondiem, nevis senlietas no zemes. Šai vidē Bilgers jutās kā zivs ūdenī; viņš mums likās kā Sargons šajos rosīgajos pulciņos; viņš sniedza komentārus par būvdarbiem, atradumiem, plāniem; viņš sauca strādniekus vārdā, Abū Hasans, Abū Muhameds, šie vietējie zemes racēji saņēma nožēlojamus grašus, bet krietni vairāk, nekā saņemtu vietējā būvlaukumā, turklāt viņiem vēl tika izklaide strādāt šo franku uzraudzībā, kas bija tērpušies safari jakās un ar krēmkrāsas kakla lakatiem. Tādas bija, tā teikt, „Austrumu” izrakumu priekšrocības – ja Eiropā viņi līdzekļu trūkuma dēļ bija spiesti rakt paši, Sīrijā arheologi – gluži kā viņu slavenie priekšteči – varēja atļauties uzkraut visus prastos darbus kādam citam. Gluži kā teica Bilgers, citēdams filmu Labais, ļaunais un neglītais,⁴ „ļaudis ir iedalāmi divās kategorijās, tajos, kam ir revolveris, un tajos, kas rok”. Eiropas arheologi bija apguvuši visnotaļ specifisku un tehnisku arābu valodas terminoloģiju – rakt šeit, atsegt tur, ar lāpstu, ar cērti, ar mazo cērti, ar ķelli – otiņa piederēja rietumnieku instrumentārijam. Rakt uzmanīgi, atsegt ātri, un nereti varēja dzirdēt šādu sarunu:

– Šeit metru dziļāk.

– Jā, šef. Ar lāpstu?

– Mmm, lielā lāpsta… Nē, lielā lāpsta ne. Drīzāk cērte.

– Ar lielo cērti?

– Lielā cērte ne. Mazā cērte.

– Tātad atsegt metru ar mazo cērti?

– Na’am, na’am. Šuja šuja,⁵ hmm, neizgāziet man visu sienu, lai tikai ātrāk pabeigtu, ok?

– Labs ir, šef.

Šādos apstākļos, protams, gadījās pārpratumi, kas noveda pie zinātnei neatgriezeniskiem zaudējumiem; vairākas sienas un stilobati krita par upuri perversajai savienībai starp kapitālismu un valodniecību, bet kopumā arheologi bija apmierināti ar savu personālu, ko viņi, tā sacīt, laika gaitā izglītoja – daži bija arheologu palīgi zemes darbos jau vairākās paaudzēs, tēvs nodeva prasmi dēlam, viņi bija pazinuši Austrumu arheoloģijas dižgarus un bija redzami izrakumu fotogrāfijās jau no 20. gadsimta 30. gadiem. Savādi, ja tā padomā, kāda varētu būt viņu saikne ar pagātni, ko viņi palīdz rekonstruēt; protams, šo jautājumu uzdeva tieši Sāra:

– Man gribētos zināt, ko strādniekiem nozīmē šie izrakumi. Vai viņiem ir sajūta, ka šeit tiek aplaupīta vēsture, ka eiropietis viņiem vēlreiz kaut ko nozog?

Pēc Bilgera teorijas šiem melnstrādniekiem nepieder nekas, kas ir bijis pirms islāma, jo tas pieder citai kārtībai, citai pasaulei, ko viņi attiecina uz „ļoti seno”, qadim jiddan jēdzienu; Bilgers apgalvoja, ka sīrietim pasaules vēsture iedaloties trijos laikmetos: jadid – nesenajā, qadim – senajā, qadim jiddan – ļoti senajā, bet mēs nezinām, vai šāda vienkāršojuma iemesls nebija viņa arābu valodas līmenis: ja arī viņa strādnieki viņam stāstīja par Mezopotāmijas valdnieku dinastijām, viņi droši vien bija spiesti izmantot vienkāršotu terminu qadim jiddan, jo citas saprašanās iespējas viņiem nebija.

Eiropa izrāva antīko senatni sīriešiem, irākiešiem un ēģiptiešiem no kājapakšas; mūsu varenās nācijas piesavinājās universālo sava zinātnes un arheoloģijas monopola vārdā, ar šo laupīšanu atņemot kolonizētajām tautām pagātni, ko viņi pēkšņi izjūt kā svešu; tāpēc jau bezsmadzeņu islāmistiem, grāvējiem, ir pavisam viegli izbraukties ar buldozeru pa senatnes pieminekļu vietām, kad viņu bezgaldziļais stulbums rod atbalsta punktu vairāk vai mazāk izplatītajā sajūtā, ka šis kultūras mantojums ir savāda un citam laikam piederīga svešas varas emanācija.

Mūsdienās Raka ir viena no pilsētām, ko pārvalda Irākas un Sīrijas Islāma valsts, kas to nepadara īpaši viesmīlīgu, bārdainie rīkļurāvēji tur var izplosīties pēc sirds patikas, te pārgriežot miega artērijas, te nocērtot rokas, nodedzinot baznīcas un nododoties neticīgo izvarošanai, lūk, qadim jiddan tikumi, visu reģionu, šķiet, pārņēmis neprāts, varbūt tikpat neārstējams kā Bilgera gadījumā.

Es bieži prātoju par to, kādi bija Bilgera vājprāta priekšvēstneši, bet, pretēji pašas Sīrijas neprātam, es neko daudz nesaskatu, ja neņem vērā viņa neparasto enerģiju, prasmi apgrozīties sabiedrībā un lielummāniju, kas varbūt arī daudz ko nozīmē. Viņš likās pilnīgi līdzsvarots un adekvāts; kad tikāmies Stambulā, pirms viņš devās uz Damasku, viņš bija aizrautīgs un izdarīgs, tieši viņš mani iepazīstināja ar Fožjē: tas meklēja dzīvokļa biedru, un tolaik es velti vērsos pie visām vāciski runājošajām institūcijām, lūgdams, lai izmitina mani pēdējos divus mēnešus, kas man bija atlikuši pie Bosfora, es jau biju izsmēlis Kulturforum laipnību, kam piederēja Jenikojas pils, burvīgs miteklis, kur kādreiz bija izvietojusies Austrijas vēstniecība, pēc tam – ģenerālkonsulāts, tas atradās krietni virs Rumeli Hisarı,⁶ pāris soļu attālumā no Bujukderes⁷ nama, kur bija mitinājies mans dižais tautietis fon Hammers-Purgštalls. Šī pils bija smalka vieta, tās vienīgais mīnuss bija ļoti grūtā piekļuve šai pilsētā, kurā mūždien bija sastrēgumi. Līdz ar to gan es, gan mana ceļasoma bijām ļoti priecīgi par iespēju īrēt istabu no šī jaunā franču pētnieka, sabiedrības zinību speciālista, kurš interesējās par prostitūciju Osmaņu impērijas norietā un Turcijas Republikas pirmajos gados, par to es, saprotams, Mammai neko neteicu, lai viņa, diespas, neiedomājas, ka esmu nonācis bordelī. Dzīvoklis bija centrā, man nebija tāls ceļš līdz mūzikas pētījumiem un līdz bijušajai Itāļu kora sabiedrībai, kuras mītne atradās vien pārsimt metru attālumā. Fožjē viennozīmīgi interesējās par prostitūciju, bet Stambulā viņš bija „trimdā”, viņa īstais pētījumu lauks bija Irāna, viņu bija savācis Francijas Anatolijas studiju institūts, kamēr viņš gaidīja vīzu, kas ļautu doties uz Teherānu, kur, starp citu, daudzus gadus vēlāk es viņu satikšu – šai Austrumu pētījumu pasaulē nejaušību nemēdz būt, Sāra teiktu. Stambulā viņš nodeva savas zināšanas institūtam, kas viņu šeit bija izmitinājis, un strādāja pie raksta „Prostitūcijas regulējums Stambulā Republikas sākuma gados”, par ko viņš runāja dienu un nakti, viņš bija savāds erotomāns, tāds Parīzes huligāns, bet drīzāk elegants, no labas ģimenes, tikai ar briesmīgi tiešu valodu, kurā nebija ne vēsts no Bilgera smalkās ironijas. Kā un kāpēc viņš cerēja saņemt Irānas vīzu, visiem bija noslēpums; kad viņam to pajautāja tiešā tekstā, viņš tikai atsmēja: „Ha, ha, hā, Teherāna ir interesanta vieta, kur pētīt sabiedrības padibenes, tur nu ir viss,” un nevēlējās saprast, ka mēs brīnāmies ne jau par pilsētas resursiem, ko tā varētu nodrošināt viņa pētījumam, bet gan par to, cik iecietīgi uz šādu mī un žē zinātnes virzienu varētu raudzīties Islāma Republika. (Ak Dievs, atcerējos savu māti, kopš 1975. gada neviens vairs nelieto izteicienu mī un žē, Sārai nudien ir taisnība, ka esmu vecs puritānis, nelabojams.) Bet pretēji tam, ko varētu sagaidīt, viņš bija neparasti ieredzēts savā jomā un šad tad rakstīja rakstus lielajām franču avīzēm, savādi, ka viņš rādās man sapņos, arābu dzimumakta speciālists, domāju, ka viņam pret to nebūtu iebildumu, lai arī, cik man zināms, viņam nav nekāda sakara ar arābu pasauli, bet tikai ar Turciju un Irānu, kaut gan – kas zina. Varbūt sapņi ir viedāki par mums pašiem.

Trakais Bilgers smējās par to, ka ir „iekortelējis” mani pie tāda cilvēka. Tai laikā Fožjē bija kārtējā stipendija, viņš draudzējās ar visām prominencēm, kādas vien bija iespējamas un iedomājamas, viņš pat izmantoja mani, lai iefiltrētos austriešu aprindās, un drīz vien satuvinājās ar mūsu diplomātiem krietni veiksmīgāk par mani pašu.

Regulāri sarakstījāmies ar Sāru, sūtīju viņai pastkartes ar svēto Sofiju vai skatiem no Zelta raga: kā reiz ceļojumu dienasgrāmatā rakstīja Grillparcers, „nekas tamlīdzīgs nav atrodams nekur citur pasaulē”. Fascinēts viņš vēsta par daudzajiem pieminekļiem, pilīm, ciemiem, arī mani satrieca šīs vietas spēks, tā mani uzlādēja, šī pilsēta ir tik atvērta kā jūras brūce, plaisa, kurā iegāžas skaistums; pastaigāties pa Stambulu, lai kāds būtu ekspedīcijas mērķis, nozīmēja plēst skaistumu pa robežlīniju – nav svarīgi, vai skatāmies uz Konstantinopoli kā Eiropas pilsētu, kas atrodas vistālāk uz austrumiem, vai Āzijas pilsētu, kas atrodas vistālāk uz rietumiem, vai tā ir sākums vai beigas, kā pāreja vai mala, pati daba pārlauž šo sajaukumu, šī vieta atstāj savu nospiedumu uz vēsturi, tāpat kā vēsture – uz pilsētas iedzīvotājiem. Manā skatījumā šeit atradās Eiropas mūzikas robeža, visaustrumnieciskākais galamērķis nenogurdināmajam Listam, kurš tās apveidus ir atspoguļojis savā mūzikā; Sāras skatījumā šeit sākās teritorija, kas maldināja ceļotājus – gan ģeogrāfiski, gan garīgi.

Šķirstot žurnāla Journal de Constantinople – Écho de l’Orient lappuses bibliotēkā, es pārsteigts aptvēru, cik ļoti šī pilsēta visu laiku ir pievilinājusi (citastarp, pateicoties arī sultāna dāsnumam, kurš tomēr 19. gadsimta otrajā pusē bija pagalam izputējis) visus Eiropas nozīmīgākos gleznotājus, mūziķus, literātus un dēkaiņus – kopš Mikelandželo un da Vinči laikiem it visi bija sapņojuši par Βosforu, un tas bija patiešām burvīgs atklājums. Mani Stambulā, Sāras vārdiem runājot, „patības” variācija, eiropiešu braucieni un ceļojumi uz osmaņu galvaspilsētu interesēja vairāk nekā turku „citādība”; neskaitot dažādo institūtu personālu un dažus Fožjē vai Bilgera draugus, es ne ar vienu nesagājos: kārtējo reizi valoda bija izrādījusies nepārvarams šķērslis, un par nožēlošanu jāteic, ka es nebūt nelīdzinājos Hammeram-Purgštallam, kurš, ja var ticēt viņa vārdiem, spēja „tulkot no turku vai arābu valodas franču, angļu vai itāļu valodā un runāt turciski tikpat raiti kā vāciski”; varbūt man pietrūka skaisto grieķiešu vai armēniešu, ar kurām, ik pēcpusdienu pastaigādamies pa jūras šauruma krastu, viņš bija vingrinājies valodas prasmē. Starp citu, Sāra vēl aizvien ar šausmām atcerējās savu pirmo arābu valodas mācību stundu Parīzē – kāds orientālistiskas spīdeklis, tāds Žilbērs Delanū, no saviem katedras augstumiem bija pasludinājis šādu patiesību: „Lai labi iemācītos arābu valodu, ir vajadzīgi divdesmit gadi. Šo ilgumu var samazināt uz pusi, izmantojot labu pieguļamo vārdnīcu.” „Laba pieguļamā vārdnīca”, lūk, kas Hammeram, šķiet, bija pieejama, turklāt ne viena vien; viņš neslēpj, ka savas jaungrieķu valodas zināšanas ir ieguvis, pateicoties Konstantinopoles meitenēm, ar kurām viņš flirtēja pie ūdeņiem. Tādu es iedomājos arī „Fožjē metodi”; viņš brīvi runāja gan turku, gan persiešu valodā, tādu ielas turku valodu un īstu bazāra persiešu valodu, ko viņš bija iemācījies Stambulas bordeļos un Teherānas parkos, savā darba vietā. Viņam bija apbrīnojama dzirdes atmiņa; viņš spēja atcerēties un atkārtoti izmantot veselas sarunas, bet dīvainā kārtā viņa dzirde nebija necik smalka: visas valodas viņa mutē atgādināja neskaidru Parīzes dialektu, tik ļoti, ka jau radās iespaids, ka viņš varbūt to dara tīšuprāt, būdams pārliecināts par franču akcenta pārākumu pār vietējo fonētiku. Stambuliešus un teherāniešus, iespējams, tāpēc, ka tie nekad nebija dzirdējuši Žanu Polu Belmondo buldurējam viņu valodā, apbūra savādais izsmalcinātības un vulgaritātes mikslis, kas radās šādā monstrozā savienojumā starp viņu sliktākajiem zaņkiem un Eiropas zinātnieku ar diplomāta eleganci. Viņš bija nemainīgi rupjš visās valodās, pat angļu. Patiesību sakot, man ļoti skauda viņa iznesīgums, zināšanas, atklātā valoda un pilsētas pārzināšana, varbūt arī viņa panākumi pie sievietēm. Nu jā, it īpaši viņa panākumi pie sievietēm: šai sestajā stāvā kaut kādas Džihangiras ieliņas galā, dzīvoklī, kuru mēs dalījām un no kura loga pavērās kaut kas Panorāmas skatam līdzīgs, bieži notika viņa rīkoti saieti, kuros ieradās daudzas jaunas un visnotaļ iekārojamas personas; vienu vakaru (kāds kauns) es pat dejoju pie kaut kāda, vairs nepateikšu, Sezenas Aksu⁸ vai Ibrahima Tatlisesa⁹ hita ļoti jaukas turcietes sabiedrībā (pusgari mati, pieguļošs džemperis no sarkanas, lūpu krāsai pieskaņotas kokvilnas, zila tuša ap hūrijas acīm), pēc tam viņa apsēdās man blakus uz dīvāna un mēs sarunājāmies angļu mēlē; mums apkārt bija citi dejotāji ar alu rokā; aiz viņas pletās Bosfora Āzijas puses gaismas līdz pat Haydar Pasha stacijai, tās ieskāva viņas seju ar izvirzītajiem vaigu kauliem. Jautājumi bija banāli, no sērijas „ar ko tu nodarbojies, ko tu dari Stambulā”, un es, kā parasti, biju apjucis:

— I’m interested in the history of music.

— Are you a musician?

(Apjukums) — No. I… I study musicology. I’m a… a musicologist.

(Izbrīns, interese) — How great, which instrument do you play?

(Liels apjukums) — I… I don’t play any instrument. I just study. I listen and write, if you prefer.

(Vilšanās, pievilts izbrīns) — You don’t play? But you can read music?

(Atvieglojums) — Yes, of course, that’s part of my job.

(Pārsteigums, aizdomas) — You read, but you don’t play?

(Bezkaunīgi meli) — Actually I can play several instruments, but poorly.

Pēc tam es sāku gari un plaši skaidrot savus pētījumus, pedagoģiski novirzoties līdz tēlotājai mākslai (mākslas kritiķi un vēsturnieki nav gleznotāji). Man nācās atzīties, ka īpaši neinteresējos par t. s. moderno mūziku (vismaz ne zinātniski, bet man nācās piemelot un izfantazēt aizraušanos ar turku popmūziku, cik nu es to pazīstu), jo pavadu laiku, pētot 19. gadsimta Rietumu un Austrumu mūziku; viņa bija dzirdējusi Ferenca Lista vārdu, bet Hadži Emins Efendi¹⁰ viņai gan pilnīgi neko neizteica, varbūt manas drausmīgās izrunas dēļ. Man nācās likt lietā visādas viltības, stāstot par saviem pētījumiem (kas man likās fantastiski, pat elpu aizraujoši), par Lista klavierēm, šo slaveno flīģeli, „lielo modeli, la, mi, la, septiņas oktāvas un trīs stīgu rindas, mehānisks, Érard divkāršas repetīcijas ierīce, ar visiem uzlabojumiem, no sarkankoka utt.”, uz tā viņš bija spēlējis sultānam 1847. gadā.

Pa to laiku pārējie viesi arī bija apsēdušies, paņēmuši alu, un Fožjē, lai arī līdz tam viņš bija vairāk pievērsies kādai citai, uzlika aci jaunajai sievietei, kurai es ar lielām mokām angliski stāstīju (un tās vienmēr ir mokas, piemēram, kā angliski ir sarkankoks, tāpat kā vāciski, Mahagoni?) savas dižās sīkās lietas: vienā acumirklī Fožjē turciski viņu sasmīdināja, domāju, vilkdams mani uz zoba; pēc tam aizvien tai pašā valodā viņi runāja par mūziku, man vismaz liekas, es sapratu, ka par Guns N’ Roses, Pixies, Nirvana, pēc tam devās dejot; es ilgi skatījos uz Bosforu, kas mirdzēja logā, un turku meitenes pakaļu, kas šūpojās gandrīz man acu priekšā, kamēr viņa šūpoja gurnus šī pašapmierinātā skaistuļa Fožjē priekšā – par to labāk pasmieties, bet tai laikā es biju ļoti aizkaitināts.

Īstenībā es nezināju, kāda ir Fožjē reālā plaisiņa, kas pārvērtīsies lielā plīsumā, bija jāpaiet vēl dažiem gadiem, līdz es par to uzzināju Teherānā, kādas skumjas un tumšs vājprāts slēpjas aiz šīs sarkano lukturu kvartālu eksperta un pavedinātāja fasādes.

No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš

1. Turku val. „neatkarības iela”, galvenā iela Bejolu rajonā, viena no slavenākajām Stambulas veikalu ielām, pa kuru brauc tramvajiņš.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Arābu val. kūfiyyah, tradicionāla galvassega, kas pasargā no saules, smiltīm un putekļiem.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Arābu val. tell, paugurs ar drupām (Konversācijas vārdnīca).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Serdžo Leones 1966. gada filma, „spageti vesterns”, oriģ. nosaukums Il buono, il brutto, il cattivo.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Jā, jā. Tikai uzmanīgi. (Arābu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
6. Rumelijas cietoksnis. (Turku val.) Vārds Ρουμέλη grieķiski apzīmēja Mazāziju, turku valodā vārdu Rumeli lieto, runājot par Osmaņu impērijas daļu, kas atradās Eiropā.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Turku val. Büyükdere, Stambulas rajons.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Sezen Aksu (dz. 1954), turku popmūzikas autore un izpildītāja.  (atpakaļ uz rakstu)
9. İbrahim Tatlıses (dz. 1952), turku dziedātājs un aktieris.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Hacı Emin Efendi (1845–1907), turku klasiskās mūzikas komponists, Kallisto Gvatelli (Callisto Guatelli) (1819–1900) skolnieks.  (atpakaļ uz rakstu)