— φόως

 

But how
beautifully    a
last    mind
dies: ‘What book?
what book?
entire enough
perfect enough
to take
the place
of all
the books
and of
the world itself
– L. Zukofsky

Oh, do not ask, “What is it?”
Let us go and make our visit.
– T. S. Eliot

 

***

ja šalkas aicinās nākšu
kā mēness fragmenti tukši
               un drūmi
sniegs vērs vaļā manas delnas
draudīgas kā aronijas melnās

               krūmi
arvien asiņo no putnu svara
un zem mizas vītolu urbējs arī

               lien
ja šalkas aicinās nākšu
smago vīstokli atritināšu

               spirts
stiklā plīsīs kā aktīnija
bērziem pārslīdēs ar paletes nazi
               vilks stirpā
un tumšā kleita līdzīgi aronijām
sašķīdīs purgatorija maurā
               un vēja auri
kas tev neiet pie sirds
gaisīs kā filosofs vienpatis

               zariem cauri
sūksies kā nedzēšamas pirkstu
pēdas
kā mēness lauskas starp zariem
               sazīmētas
jau atkal kā slapja lapa degošā krūmā skries
vēja svilpiens tad falsets
tā no vaiga asaras kopija norausies

   un siseņu siltais speķis ķiploku buljonā
   ceļinieka rīkles spieķim nu jau bez kompanjona
   atgādinās dumbrāju
   vai pa šo taku uz mājām ar papes jumtu
var

un kā saimnieku ar saimnieci lai neaizskar

 

Enkomija. Kokam aiz loga

K. A.

jā    jā taisni tā varbūt vēl maigāk
tik tikko skarot knapi glaužot un neelpojot
vieglāk ir pieskarties nekā runāt ar mīļoto
domās pat par niekiem
liegāk par vēju stāsta ka ūdens virsmai viņš
pieskaras vieglāk par ūdensblakti taču
spēj
saviļņot tik stipri ka tās acis iemirdzēs
kā no vīna un zobi uzmirdzēs balti kā no
piena un sviedīs no krasta laivu
ar veci un drebošām dvēselēm
       metīs līdz tūcēm un nogremdēs un nebūs

vairs kam un ar ko mirušos pārcelt
viņā krastā kur nu
mazdēli tavi haron uzmanīgi irties

pa tuksnesīgo un nezināmo ūdens klaidu skaties
kā zīriņi ūdensaļģēs knābā kaut ko
kas šūpojas mākoņiem pagriezis muguru

saule jau sen neko neredz pat meža notis
nolīdušas zem līnijkopas pārvēršas
oglēs
neviļus atminēties to izteiksmi un
piekrist un pievienot vārdu rakstītu ūdenī
ar trīsžuburi degošu eļļas strūklu tālab

debesis ir smagas tumšas drīz nolīs
bet pagaidām tas nav noticis novēršot
visus skaņu avotus trokšņi itin kā cilvēki tu zini
       klīņā ap gultu it kā tu slims

       kad no tiem atjēdzies no tiem atslēdzies
       glaudīt ar plaukstu sienas grīdu
       atstājot kā rūnas kā glosas
       pirkstu nospiedumu putekšņus

kas notrauc putekļus atmiņas un klusumu
vienlaikus to turpinot

cik pulka šeit iespējamu variantu ar laiku
nāksies izprovēt visus

arī griesti krāsoti tos neaizsniegt
bet tas nenozīmē ka tos neaizsniegs nospiedumi
bet tas nepavisam nenozīmē ka nospiedumi nav kā
sprosti kas iemesti
       kā enkuri tā arī paliek apaugot kā
       koraļļi ar polipiem aizvien jaunu gotiku tā

veidojot pasaku un brīnumu pilnu
kultūras slāni vēlāk salu uz kuras aborigēni
kas pēcāk nomirst viņu tetovējumus
saņem
tauriņi

un mēs pēc daudziem gadiem atpeldam un paliekam
tur vienkārši dzīvot tu zini

nospiedumi lieksies nospiedumi dos
augļus pumpurojas
jauni jau nevienam nepiederoši tomēr bez mutācijām un
citām vaļībām gluži kā mitrenes lien uz griestiem
izmetot telpā
gotiskas velves tīklu
       apturēt kolonizāciju

nav iespējams koncentrēti turpināt
neko neizpaužot nevienu neielaižot cik gan viss
ir relatīvi vienkārši neuztverot
tak neviens arī nenāk

tak neielaist topošā pasaulē viss tik skaidrs

precīzs skaists izņemot domas pirms
tās pazūd uz laiku
aizslēgts un tukšs
šeit tagad it kā izgaisis retināts gaiss

it kā iekaisis
noslēgtākas ir tikai grāmatas kopā ar mēbelēm
liktas ārpus iekavām
tikai gaisma un iz domām
un elpas postošās valgmes austoša
balta krāsa nu pilda istabu
tā vilcinās elpo domā un nē
ir tik labi vienatnē
kad neviens to neglāsta
pati sevi glauž
viss ko nācās pieņemt
       norīts un norimis

cik gan balta krāsa baltāki tikai
mākoņi un līsistrates miesa tā atceras ko
par to runā iz tumšajiem viduslaikiem
zobus salīdzina ar ķiplokiem

sirdi ar ozolzīli

skatam pavēries kalns pie jūras
tāpēc sarukt sarukt par
cikādi vairs nebaudīt tīkamo niezi
miesā no tīrām kā vakuums domām

sarukt sarukt un laisties laisties
prom spožajā pasaulē lielajā košajā
kur skaidras līnijas
kur noteikti gaidīs līnas atrast atrast vienu
       jā līnai tiešām varēs lasīt
       naktīs akadiešu

mīlas liriku metaforas slēpjot
pelnu figūrās
slīkstot viņas maigo plaukstu zeltā
sisinot tai un salīdzinot šo skaņu
it īpaši kad sāp galva ar
putekšņu zibu gaismā pie kamīna
un logiem vai vienkārši starp dižu
koku stumbriem ozoliem to
zari mandibulas

uzgriežņu atslēgas ar ko noturu uzmanību
atdzejojot
rokraksta zilgmi solīdā
times new roman

jā taisni tā kļūt mazam un lidot
būt visā kā ci
kad tā vēl eksistēja kad to vēl pieminēja

būt visā un itin nekur un visu iesūcot sevī
neatstāt pāri neko

turpināt tiekties turpināt kā gaisma
sarukt ar visu par sauli pasauli

saplūst pavisam
un būt

nacionālā romantisma garā
būvētā namā
atkal ieraudzīt
tuneli
sacerēt sacerēt jā
mūsu trīsistabenē jābūt tādiem
gotiskiem tuneļiem
lai savieno šīs trīs
istabas lai
to sienas nokrautas
grāmatām un pirms

gulētiešanas tavā dienasgrāmatā atgādināšu par
velves kaula nervīrām
tas nav sapnis par trīs jomiem katrā ejā

par kaulu kas tev nepatika
kas viesistabā stāv kā kutubas kolonna

lai visa dinozauru gotika un
citi piejauktie stili viņsaules

atspulgi tomēr šis pilons šis kolonnu

saišķis
esot
īstāks par īstu pat vairāk nekā džoisa
portrets

ir kaut arī nosapņotas
tomēr realitātes pierādījums
tu labāk zini kā to man skaidrot

būt pilnīgi gatavam kā asnam pa caurumiņu
lietus lāsē velvē teikumā
neaizvērtā ar iekavu akmentiņu
pa sieta caurumiņu spraukties uz zvaigznājiem

zivis mežāzis krāsns

Ⅳ-04,06-MM҃XI a.u.c.
҂зф҃кѕ
Dies Cinerum, Rīga

 

***

Bērnībā tu biji draiskulīgs.
Vecumdienās nekļuvi tu greizsirdīgs,

V. Filipovs

acs zīlīte plēš upes mitkalu
krīt smiltīs dzegēvele laužot debesis
tās netīras un pelēkas jo pārāk agrs vēl
tikpat kā līķis tak jau smārdu jūt
no mangala aiz vilkvālītēm kas
nav spēka galvu pagriezt ar asaru
acs pietauvota diviem kākauļiem
kas peld pa līča tabernākulu no smailā
ceļgala vairs pīpes nepiespiesta
krīt burtnīca uz saknes sen abas izgājušas
jau no krastiem un burti vairs nav burti bildes
bildes nav un kļūdas vairs nav kļūdas
nu īstenība zīmes starp kākauļiem nirst
pludiņš divas uzstrīķētas spāres
atvelk saltumu kā pirksti kaķeni ar čiekuru
gandrīz līdz zāles stiebriņu un miega
vagotajam vaigam aiz apkaklītes
putām axis niezē trīsās kur
ogu šķērmums sajaušams tiek līdzko
nosaukts vārds skan tālas vāji slēptas
zvanu skaņas un tomēr viņai nepiestāv
šī zilā kleita kas izplūdusi
tā kā šlokas drīz nosals noteikti
prasīsies iekšā izsalušā mājā

Ⅺ(22-23)MM҃XⅡ a.u.c.
҂зф҃кѕ

 

Atdzejojis Einārs Pelšs, rediģējis Arvis Viguls