— Man piezvanīja tava kabata

 

***

iegrauzusies garderobes numuriņā, es kaifoju, kā mētelis atsedz manu sānu kailu, šonakt es gribu paņemt priekšā tikai sevi, par to, cik esmu ieturēta un cik bezrūpīga, kad beidzot atradusi iemeslu saģērbties par mauku

uz pakauša esmu uzkrāsojusi vēl vienu seju, šai naktij visu pa īstam, tikai guaša iestīvinājusi manus vaigus, es tāpat nebiju plānojusi smaidīt

zini, meitenēm reizēm vienkārši patīk dejot un reizēm arī piedauzīgi, bet vienkārši dejot

neko daudz vairāk neatceros kā staltus un kreppapīrotus gaiteņus un kādu Schweppes pudeli no mutes mutē kādā beksteidžā

zini, meitenēm reizēm ir auksti iet mājās vai slinkums saukt taksi

mitrums ir tikai kājstarpē nostājies alkohols

tu man uzdāvināji sarkanas zeķubikses

ar kurām vieglāk grīļoties mājup

es izģērbos, lai aizmigtu

 

***

mitru audeklu holotropisko elpu viņa sauc par savas paaudzes portretu
silda to burciņā zem psilocibīna lampas
mēs netiksim nekur tālāk, viņa saka, ja tiksim, tas būs pēdējais, kas mani jebkad pārsteigs
tavs ego ir amatieriska hologramma
kosmosa aizspriedumu sepse
tas jāizslēdz kā kuņģa skābe gavēņa vidū
prāts ir kā izpletnis, neatvēries iemet mūs kosmosa gultnē
lai tiktu prom, ir jātiek pie sevis
viņa zina, ka nezina visu, bet var tev to parādīt
es esmu izvērsusi savu būtību ļoti kailu
vai gribi, lai arī tev beidzot būtu, ko teikt?

 

***

bet aiz mājas man ir iekopts mazs, francisks dārziņš, kur naktīs izrādās romantiskas mazbudžeta drāmas, bet tādas vizuāli skaistas, uzņemtas īstās lokācijās, tāds drive-in teātrītis ar palagu ekrāna vietā, un tur parasti iebrauc garmataini pusaudži nobružātās mašīnās, lai uz pakaļējā sēdekļa pamaigotos

sižeti manevrē, garmataini un kalsni galvenie varoņi nebaidās sadot īstajiem un vīrišķīgajiem tā, lai nākamajā sezonā pazustu, it kā nekādu zilumu nemaz nebūtu bijis, un neviens neiebilst, patiešām, kāda paviljona kafejnīcā piesēdusi komēdija drīzāk

patiešām, es neiebilstu, kā plakšķinu ūdenī plakanus akmentiņus, lai mēs atkal kaislīgi satuvinātos, plakaniski, tuvāk, neiebilstu, kā operators ieciklējies uz tavu roku un manu vaigu un kā mums jau pampst pieres, jo vajag atkal un atkal

un reizēm viņš ir tikai viņš, bet reizēm es tevi tiešām satieku, nemaz ne romantisku, dažreiz tikai mazlietiņ komisku, un manu vaigu saullēkti nez kāpēc neliek tavai pierei pietuvoties manai pierei it nemaz

 

***

pie lieveņa uz celma kalst gaileņu čemuri, pa pagalmu ņurdz paipalas, kamolos savērti bārbeļu augļi sildās saules apaļumos

viņas piere ir dziļa, koraļļu virtene ieguļ krūšu bedrītē, kad viņa maigi pastiepjas pēc manas rokas un siltu alku kamols nosēžas uz mēles

tam vajadzēs nelielas siržu lēpes, iegrimušas vai peldošas pogaļas zaļgano kauslapu malās, ūdeņos, vecupēs, dziļumos, līdz mēs iekaltīsim ziednešos

tam vajadzēs paegļu čiekurogas, mieturos kārtotas skuju kāres, ko peldināt kaļķainu pilienu pērlēs, līdz mēs iekrāsosimies apsarmēs

tam vajadzēs trīs labas lietas, vēl netālu dīkstošā amoliņa ziemzaļojumu, vēl pienainā sprostā ieslēpušos āmuļa čemuru, vēl panātrēs kritušos akļos nogatavinātas biškrēsliņu augļkopas

tad pār lāmu aizņurdēs nāras slaikais augums

tu būsi gatava nolasīt dēles no saviem kauliem

 

***

Čigānenes – cirtu uzkarsētām galvām uzturas ēnainās vārtrūmēs, pelnainās kleitās, uzstutējušas galvā amizantas cepurītes. Ar vāji apsarmojušām lūpām un plīvuru gredzeniem ap kaklu viņas atsedz savus lēverainos svārkus, pusapaļiem gurniem un brūnganiem vaigiem.

Viņas bieži var redzēt zvārguļojam apkārt čalojošos bariņos, bet, kad kāds tām piegriež acis, viņas sabēg mežā un parokas zem skujām.

Augustā ir jāiet uz mežu un jāizvēlas mīkstākā no bālganajām (vecās ir sīkstas un nav paredzētas ilgstošai uzglabāšanai), jāved uz savu virtuvi un starp eļļas čurkstiem jāčukst viņas maigajās ausīs pa katram otrajam vārdam.

 

***

Man piezvanīja tava kabata. Es paslēpu seju plaukstās un caur pirkstiem vēroju, kā auss gliemežnīca aizlien prom pa vīnogu lapu. Gaisma koncentrēti krita uz lūpām, izceļot mazos, sārtos ādas krikumiņus, ko tām bija atlobījušas bezbēdīgas ziemas naktis. Man piezvanīja tava kabata, es dzirdēju jautrus soļus glaužamies skaņas vilnī. Gribēju nolikt klausuli, bet nespēju beigt gaidīt kādu nejaušu atzīšanos. Iztēlojos, kā vārds nosēstos man uz pleca, paošņātu pazodi, nolaistos man uz mēles un es to rūgti norītu kā vienu tableti par daudz.

 

Foto: Kaspars Bērziņš