— Katrs teikums skaitās

 

Turpinot Punctum interviju sēriju ar tulkotājiem, šoreiz piedāvājam sarunu ar Jolantu Pētersoni. Viņa ir saskaitījusi, ka šobrīd ir iztulkojusi 16 grāmatu. Un joprojām viņai nav pārliecības, ka var sevi pieskaitīt pie tiem īstajiem tulkotājiem. Neskatoties pat uz to, ka tikko iznākusi Jolantas tulkotā Kristinas Rūšiftes grāmata ar iedrošinošo nosaukumu Visi skaitās. Jolanta tulko no zviedru un norvēģu valodas – pārsvarā bērnu grāmatas, bet gadās kaut ko iztulkot arī pieaugušajiem. Tostarp, piemēram, Latvijas lasītāju iemīļoto Golnāzas Hašemzādes Bundes romānu Tie bijām mēs (Jāņa Rozes apgāds) par jaunu pāri, kas no Irānas devies bēgļu gaitās uz Zviedriju. Mēs tiekamies laikā, kad kafejnīcas vēl ir vaļā, bet drošāk ir sēdēt ārā. Intervija notiek grāmatnīcā Robert’s Books, un tās laikā mums ir vairākkārt jāpārvietojas, jo tieši tobrīd pagalma terasē tiek izkārtas lampiņas.

Anete Konste

 

Tu droši vien jau mājās domāji, ko es tev varētu jautāt?

Jā, es domāju, un visas manas atbildes sanāk tādas: es uztraucos, man ir bail, es šaubos.

 

Tu bērnībā neiztēlojies – kā būs, kad izaugsi un tevi kāds intervēs?

Nē, jo es bērnībā gribēju būt daiļdārzniece vai skolotāja. Nebiju redzējusi, ka šo profesiju pārstāvjus intervētu.

 

Tu man vakar stāstīji, ka tavai meitai Emmai skolā bija jāraksta mājasdarbs par to, kādu profesiju ir apguvusi mamma. Tevi šis jautājums mulsināja. Kāpēc?

Mani šis, protams, mulsināja, jo es neesmu mācījusies par tulkotāju. Vai kāds vispār ir mācījies? Varbūt nedaudz tuvāk profesijas apgūšanai ir tie, kas studējuši filoloģiju. Ja es iztēlojos tādu ideālo dzīves gājumu, man būtu gribējies studēt to pašu norvēģu vai zviedru valodu kādā viņu augstskolā. Starp citu, šodien Emma man teica: „Vispār, mammu, es būtu priecīgāka, ja tu būtu viesmīle, nevis tulkotāja. Jo tad varētu dabūt restorānos par brīvu ēdienus!”

 

Kaut kā tomēr tu to tulkotājas profesiju esi apguvusi.

Kaut kā kuļos!

 

Kā tu nonāci līdz tulkošanai no norvēģu un zviedru valodas?

Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā mums bija angļu valodas skolotāja, kura sestdienās daļai skolēnu mācīja arī zviedru valodu. Man likās ļoti interesanti, un es gāju mācīties. Vēlāk ciemos uz skolu brauca absolventi stāstīt par to, kādās tik Rīgas augstskolās viņi nemācās. Bija atbraukusi arī meitene no Latvijas Kultūras akadēmijas, kas tolaik bija samērā nesen nodibināta, tas bija 1996. gads. Viņa tik talantīgi stāstīja, ka es sapratu – man arī ļoti gribas uz to akadēmiju. Gribēju studēt starpkultūru sakarus, togad uzņēma franču un norvēģu kursu.

Man likās – franču valodu es neiemācīšos, būšu tikai visiem par apsmieklu. Labāk ņemt norvēģu valodu – norvēģu valoda ir līdzīga zviedru, tā ka tur jau man labi ies. Galvenais bija, lai man viss iet viegli. Norvēģu kursā tomēr gāja kā pa celmiem – vienubrīd mūsu grupai pusgadu nebija norvēģu valodas skolotāja. Ar tagadējo prātu es droši vien ietu pie rektora, sistu dūri galdā un teiktu: „Kas ir?”

 

Toreiz tev galvenais bija, lai viss viegli!

Jā, lai viss viegli. Tad mums sāka mācīt jaunais pasniedzējs Snorre [Karkonens Svensons], kuram vēl nebija lielas pieredzes mācīšanā, savukārt mēs neko daudz nebijām iemācījušies, un pēkšņi bija ļoti grūti. 4. kursā viņš man piedāvāja tulkot Juna Foses lugu Vārds teātrim Skatuve, kur to iestudēja Anna Eižvertiņa. Toreiz es teicu: „Jā, protams!” Tā ka tulkot vajag sākt, kamēr cilvēks vēl ir jauns, dumjš un bezbailīgs. Tagad droši vien es padomātu: „Fose? Viņu dēvē par jauno Ibsenu, un viņš raksta jaunnorvēģu valodā, kas nav gluži tas dialekts, ko es mācos…”

 

Bet tu jau studiju laikā domāji saistīt savu dzīvi ar tulkošanu?

Es tobrīd nebiju pārāk pieaugusi. Apbrīnoju visus, kuri 20 gadu vecumā zina, ko viņi grib. Man galvenais bija normāli nolikt sesiju. Tomēr man ļoti patika tulkošanas nodarbības, tur bija tieši tas, ko es gribēju, – lai ir viegli –, turklāt bija arī interesanti. Vēlāk man piedāvāja tulkot biogrāfisku romānu par Henriku Ibsenu no zviedru valodas. Uzskatīju, ka zviedru valodu jau esmu aizmirsusi, bet mani pierunāja, sakot, ka zviedru un norvēģu valodas ir ļoti līdzīgas. Bija šausmīgi grūti. Atšķirības tomēr ir, protams. Toreiz es sev apsolīju pēc šīs grāmatas zviedru valodu likt pie malas. Pēc tam sapratu, ka, tulkojot grāmatu, esmu tomēr diezgan labi ielauzījusies.

Tālākais pavērsiens manā tulkotājas karjerā bija laiks, kad likvidēja Svešvalodu bibliotēku un es uz grīdas atradu vienu no Ērlenna Lū grāmatām par Kurtu. Snorre, kurš bija pagadījies turpat blakus, sāka kliegt, ka tā ir ļoti laba grāmata. Izlasīju, un arī man tā ļoti patika. Iztulkoju grāmatas fragmentu un gribēju kādam piedāvāt izdot. Vienīgais apgāds, ko es toreiz uzskatīju par kaut cik cienīgu, bija Atēna. Nebiju papūlējusies paskatīties, vai viņi vispār izdod bērnu grāmatas, un Atēna atbildēja, ka viņi nav ieinteresēti. Vēlāk iepazinos ar mākslinieku Reini Pētersonu (Jolantas vīrs – aut. piez.), kurš mani iepazīstināja ar rakstnieci Inesi Zanderi. Saņēmu drosmi un viņai atklāju, ka esmu iztulkojusi šādas grāmatas fragmentu. Zandere izlasīja un teica – ļoti labi, tulko tālāk!

Kad Inese Zandere akceptēja manu tulkojumu kā kaut ko tādu, ko ir iespējams publicēt, tas arī bija lūzuma punkts. Taču es jau tev esmu simtreiz stāstījusi, ka visu laiku apšaubu savu leģitimitāti. Man nav papīra, uz kura būtu rakstīts: „Jolanta Pētersone ir tulkotāja.”

 

Tagad ir! Tavas meitas skolas darbs.

Jā, tagad man ir. Protams, ir tādas reizes, kad ir vieglāk ļaut sev noticēt, ka esmu piederīga tulkotāju ģildei, – piemēram, kad piedalos grāmatu tirgos vai tulkotāju konferencēs, kur autori kāpj uz skatuves un saka: „Bez jums mēs nebūtu nekas!” Ļoti iedvesmojoši.

 

Tu lolo vēl cerības kādudien padzīvot Norvēģijā?

Loloju. Es neesmu to nekad darījusi. Esmu bijusi dažu dienu ekskursijās Oslo un trīs nedēļas dzīvojusi Bergenā, kur mācījos vasaras kursos. Tomēr lielākoties tur tika dzerts alus un runāts angliski. Bet es ceru, ka tad, kad bērni paaugsies… Es ļoti gribētu aizbraukt uz tulkotāju māju Oslo. Nezinu, kā vispār pirmsinterneta laikmetā varēja tulkot grāmatas. Kad es tulkoju, piemēram, Ērlenna Lū Muleju, man bija brīnišķīga iespēja atvērt Google Maps un vienkārši paskatīties, kur tieši ir viņa aprakstītās ielas vai kā tieši izskatās kāda ēstuve.

 

Tu esi arī sazinājusies ar pašiem autoriem?

Esmu, bet nedaudz. Parasti tie ir pāris jautājumi visā grāmatā – kad liekas, ka kaut kas nav gluži tīrs un gribas pārjautāt autoram.

 

Kādas ir norvēģu valodas īpatnības, kuras ir grūti iztulkot? Piemēram, kā latviešiem deminutīvi.

Ir kaut kādas kultūras noteiktas nianses. Piemēram, satiekoties norvēģi mēdz teikt: „Takk for sist,” – kas burtiski nozīmē „paldies par iepriekšējo reizi”; it kā vienkārša sasveicināšanās frāze, bet tajā ietverts arī tas, ka sarunbiedri ir satikušies iepriekš.

Tulkojot gan no zviedru, gan norvēģu, ir jāuzmanās, jo valodas ir līdzīgas, bet tajās ir tā saucamie viltus draugi – vārdi, kas ir vienādi, bet nozīmē atšķirīgas lietas. Starp tiem ir tādi vārdi, kurus es atceros un par kuriem man nav jādomā. Piemēram, rolig zviedriski nozīmē jautrs, bet norvēģiski – ļoti mierīgs. Ir tāda anekdote – zviedru tūrists aizbrauc uz Norvēģiju un taksistam prasa, lai viņu aizved uz kādu rolig vietu, un norvēģu taksists viņu aizved uz kapsētu. Bet ir arī tādi vārdi, kas man katrreiz ir jāpārbauda. Ir viens vārds, kas norvēģiski nozīmē „smieties”, bet zviedriski – „smaidīt”. Vai arī otrādi. Gan jau tev arī ir vārdi, kuru pareizrakstība aizmirstas. Lokomotīve, propaganda…

 

Es citreiz ātrumā vārdu „sfēra” uzrakstu ar „v”.

Bet tās ir tādas cilvēcīgas, foršas lietas.

 

Pat Vents Zvaigzne kādreiz nokļūdoties.

Ja pat Vents Zvaigzne nokļūdās, tad ko mēs, parastie mirstīgie, vispār gribam?

 

Tieši tā. Bet kāda tev liekas skandināvu literatūra?

Ir priekšstats, ka skandināvu literatūra ir tāda skarbāka. Tas, man liekas, ir patiess. Arī norvēģu un zviedru bērnu grāmatas – es neteiktu, ka tās ir skarbākas, bet bezbailīgākas. Marija Parra vai citi norvēģu rakstnieki kaut kā dabiskāk spēj runāt par tādām lietām kā nāve, vardarbība. Par visu to, kas Latvijas bērnu literatūrā vēl tiek apskatīts ļoti uzmanīgi.

 

Kā ar mītu, ka Skandināvijā nekā nedrīkst izlēkt – piemēram, liels negods ir atnākt uz jubileju ar smalkāku dāvanu nekā ir citiem. Tiek ļoti pieskatīts, lai visi uzvestos vienlīdzīgi.

Par to es neko nezinu. Ir jau visādi mīti. Atceros, kā mēs ar Juri Kronbergu pirms gadiem desmit runājām par to, ka kaimiņiem vienmēr citam par citu ir anekdotes. Viņš teica, ka tradicionāli ir bijis tā, ka zviedri savās anekdotēs un vispār tā kā no augšas skatās uz norvēģiem, bet tagad tas mainās. Norvēģi bija tādi mazi nabadziņi, līdz atrada naftu. Liekas diezgan cienījami tas, ko viņi izdarīja ar savu pēkšņo bagātību. Nav tā, ka tur ir 1 % vai 2 %, kas ir bagāti, bet pārējie dzīvo kā līdz šim. Var jau būt, ka man ir idealizēts priekšstats. Tāpēc es arī uzmanīgi izsakos par sevi kā tulkotāju. Ideālam tulkotājam būtu jāseko līdzi visiem aktuālajiem notikumiem, jāzina, kas ir un kas nav mīts par šo zemi. To visu es ideālā pasaulē gribētu zināt.

 

Kaut ko tak tu zini!

Kaut ko drusku zinu, jā.

 

Ko tu nevarētu iztulkot? Kā ar atsevišķu subkultūru žargonu? Jauniešu slengu?

Apzinos, ka ir kaut kādi darbi, ko es nespētu. Es netulkotu dzeju. Maima [Grīnberga], piemēram, labāk par visiem, kurus zinu, prot tulkot dialektus, to es arī neuzņemtos darīt. Arī slengs ir ļoti sarežģīta lieta. Man liekas, ka oriģinālā slengs noveco lēnāk un graciozāk. Tulkojumā paiet pieci gadi, un tu lasi – un tev tas duras acīs.

 

Tu man nesen stāstīji savas pārdomas par krievu lamuvārdiem. Ja krieviski lamuvārds organiski iekļaujas teikumā, tad, pārtulkojot šo lamuvārdu latviski, tas nevajadzīgi kļūst par tā centru.

Lamuvārds ir jātulko nevis tā, lai teikumā noteikti būtu lamuvārds, bet tā, lai šis teikums radītu tādu pašu efektu kā oriģinālvalodā. Nedrīkst šo teikumu, tulkojot burtiski, padarīt par desmit kilogramiem smagāku.

 

Kādas tev ir attiecības ar anglicismiem?

Man liekas, ka es vēl esmu no paaudzes, kas anglicismus izjūt organiski. Vai arī es tos pietiekami daudz dzirdu apkārt – radinieku, draugu runā. Man liekas, ka tos es vēl varu!

 

Es laikam ar vienu kāju esmu anglicismu paaudzē, bet ar otru jau tajā paaudzē, kurai šķiet, ka ir par traku. Tomēr pa kādam anglicismam jau man arī pielīp. Šovasar iemācījos vārdu „fleksot”.

Ko nozīmē „fleksot”?

 

Izrādīties, izrādīt savus muskuļus. Visās nozīmēs.

Tas, kas mani pārsteidz, – jaunieši, kuri flekso un lieto visus šos anglicismus, joprojām izmanto arī no krievu valodas aizgūtus vārdus.

 

Jautājums, vai viņi vispār vairs zina šī vārda izcelsmi.

Jā, viņi it kā lieto pareizi, bet vai viņi tiešām rubī fišku, es nezinu.

 

Kā tavi bērni runā?

Daiļi latviski!

 

Kā jaunlatvieši?

Reizēm esmu priecīgi pārsteigta par to, kā viņi runā. Es esmu pamanījusi, ka tad, kad Matīss (Jolantas dēls – aut. piez.) satiekas ar klasesbiedriem, viņš pielāgojas un arī pa brīdim runā angliski. Es priecājos, protams, ka Matīss lasa grāmatas, nevis skatās YouTube.

 

Kā jūs piedabūjāt viņu lasīt grāmatas? Vai jums vienkārši paveicās?

Domāju, ka mums paveicās. Protams, ka mums ir grāmatas un es daudz lasu. Mēs daudz lasījām viņiem priekšā. Matīsam bija pusotrs gads, kad viņš pateica, lai es beidzu dziedāt un sāku lasīt.  Protams, pienāca brīdis, kad viņš sāka pats izvēlēties grāmatas. Nez kuro reizi lasot Kurmīti un automašīnu, es jau to zināju no galvas un varēju paralēli plānot, ko gatavot nākamajā dienā.

 

Tas ir apbrīnojami, ka bērni grib tik daudz reižu pēc kārtas klausīties vienu un to pašu stāstu.

Man liekas, ka tas saistīts ar rituālu un drošības sajūtu. Gribas kaut ko, kas ir zināms. Ja bērns sāk iet bērnudārzā vai notiek kādas citas lielas, nepieredzētas lietas, ir ļoti forši, ka vakarā viņš priekšā lasīšanai var izvēlēties kaut ko labi zināmu. Tā ir kaut kāda kontrole pār situāciju. Tas, ko man vakaros nepatika darīt, bet nācās, – mums ir diezgan daudz grāmatu angliski, kuras man lasīšanas laikā bija uzreiz jātulko un vēlāk jāmēģina atkārtot, jo pārāk novirzīties no iepriekšējā tulkojuma nedrīkstēja… Tev ir vēl kaut kas?

 

Ir, ir! Kādu nākotni tu prognozē latviešu un citām mazajām valodām? Iznīks?

Man ir sajūta, ka atkal izkārpīsies. Par to jau daudzi ir runājuši, bet šoks par valodas bojāeju parādījās brīdī, kad redzamību ieguva visu to cilvēku teksti, kuri neprot rakstīt… tā, kā mums patīk. Šādi cilvēki ir bijuši vienmēr, tikai viņiem nebija tik lielas iespējas publiski izpausties. Man liekas, ka joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kuri prot rakstīt un runāt.

 

Man Jānis [Joņevs] teica, ka viņam, braukājot pa ārvalstu festivāliem un piedaloties diskusijās, radies iespaids, ka tulkotājs prot par grāmatu pastāstīt labāk nekā autors. Vai vari tam piekrist?

Katrā ziņā tulkotājs lasa ļoti, ļoti uzmanīgi. Man laikam nekad nav bijis lielu iebildumu pret oriģinālu redaktoriem. Bet kolēģes ar lielāku pieredzi ir saskārušās ar tāda veida kļūdām kā – varonis vēlreiz ieiet istabā, kurā pirms desmit lappusēm jau ir iegājis.

 

Tās kļūdas man ļoti nepatīk.

Kuram tad tās patīk? Kā būtu jārīkojas tulkotājam? Man liekas, ka Silvija Brice kaut kad bija ierakstījusi feisbukā – ko lai dara, viņas tulkojamajā grāmatā tikko apsēdās viens, kas pirms brīža jau bija apsēdies. It kā tulkotājs neko mainīt nedrīkst. Bet tad, ja ir šādas acīmredzamas kļūdas un nav iespējams sazināties ar autoru, es tomēr nevarētu to izlaist cauri.

 

Jebkurš autors taču būtu priecīgs, ka šādas lietas izskauž.

Viņš būtu priecīgs!

 

Ja vien tas nav iecerēts kā kaut kāds…

Sirreālisma darbs. Bet to jau lasot var labi redzēt – ir tā iecerēts vai nav.

 

Man vispār palika žēl tulkotājus. Viņi ilgi domā un beidzot atrod elegantu veidu, kā iztulkot kaut kādu valodas spēli, bet lielākā daļa lasītāju to palaiž garām. Nezina, kādas mokas aiz tā stāv.

To jau tulkotājs nedara tāpēc, lai kāds ļoti novērtētu.

 

Tas būtu apmēram tā, it kā futbolists iesistu skaistus vārtus, bet neviens to nepamanītu. Tieši visi būtu aizgriezuši galvu un skatījušies citur.

Tas ir tas, kāpēc vispār tulkot ir forši. Laiku pa laikam izdodas tos vārtus iesist. Un tu jau pats viņus redzi.

 

Vakar domāju, vai starp tulkotājiem ir rokstāri, kuri ir populāri ārpus savas valsts?

Ārpus savas ne. Droši vien katrā valstī ir savi rokstāri kā mums Maima Grīnberga, Dace Meiere, Silvija Brice.  Brīdī, kad esmu pārklausījusies Latvijas Radio 1 un visādus „pa lielam” un man paliek grūti noturēt valodas līmeni pietiekami augstu, es apzināti ņemu un lasu. Ar latviešu valodā rakstītajām grāmatām man nepietiek, es ņemu visādas superstāru tulkotās grāmatas. Ja vāros tikai savā sulā un lasu interneta tekstus, jūtu, ka valodas izjūta noplicinās.

 

Ko tu ieteiktu Punctum lasītājiem kā tiešām labu tekstu, ar kuru atsvaidzināt savu valodas izjūtu?

Lasīt to autoru darbus, kuri patīk. Ja teksts nepatīk, būs arī grūtāk uztvert valodas kvalitāti. Ņemt un lasīt Ingu Ābeli. Vai Jāni Joņevu. Lasīt dzeju.

 

Gatavo vai parasto?

Vakar es lasīju gatavo (Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu Gatavā dzeja – aut. piez.)! Biju ārkārtīgi priecīga. It sevišķi par dzejoli Piegdiena, kurā Kārlis  bija savācis biežāk pieļautās gramatikas kļūdas un izveidojis no tām brīnišķīgu dzejoli. Vispār man liekas, ka pagājušogad es izlasīju 13 Daces Meieres tulkotās grāmatas.

 

Bija Daces Meieres maratons?

Jā, man bija Daces Meieres maratons, labi, vēl kādus piecus Maimas Grīnbergas tulkojumus pieķēru klāt. Silva Rerum man bija liels, liels pārdzīvojums. Par Žaumes Kabrē Es atzīstos vispār nesaprotu, kā kaut ko tādu ir iespējams iztulkot. Bet arī nelielas un ne tik sarežģītas grāmatas ir vērtīgas. Ir jau labi, ka kāds arī tās tulko!

 

Tu uz tulkošanu vairāk skaties kā uz misiju vai arī kā izaicinājumu?

Es skatos ar skumjām. Es esmu tik nejauši nonākusi pie tulkošanas.

 

Man daudzi draugi saka, ka viņi kaut kur nonākuši nejauši. Bet, pašķetinot viņu dzīvesstāstus un agrāk izteiktās vēlmes, tas, kur viņi ir nokļuvuši, ir diezgan likumsakarīgi. Tu jau skolas laikā gāji uz brīvprātīgām valodas nodarbībām…

Un mani interesē arī gramatika. Man liekas, ka valodas gramatikas likumos ir kaut kāds skaistums. Bet par to tavu jautājumu… Man ir ārkārtīgi liels prieks, ka es varēju tulkot Mariju Parru. Manuprāt, Vafeļu sirdis un Vārtsargs un jūra ir labākās bērnu grāmatas, kas šobrīd Norvēģijā ir. Tās tikpat labi varēja iztulkot kāds cits, bet es ļoti priecājos, ka tā biju es. Nākamgad jātulko vēl viena Marijas Parras grāmata. Es ceru, ka viņa rakstīs vēl un es vēl varēšu tulkot.

Vispār esmu skaudīgs cilvēks. Piemēram, apskaužu Mudīti Treimani par to, cik viņai brīnišķīgu bērnu literatūru ir sanācis tulkot. Barbru Lindgrēnes Lorangu vai Tūves Jansones Trollīšus Muminus. Astrīdas Lindgrēnas grāmatas.

 

Bet šāds tāds grauds tev arī ticis.

Jā, kā aklai vistai grauds patiesībā! Atceros, ka es biju aizgājusi uz Ērlenna Lū grāmatas Naivi. Super atvēršanu, sēdēju pēdējā rindā, klausījos un bozos, jo man pašai tā grāmata tik ļoti patika, būtu gribējies to tulkot.

 

Pie kā tu tagad strādā?

Tikko iznāca Kristinas Rūšiftes grāmata Visi skaitās. Tā ir tāda skaitāmā un skatāmā grāmata, kuras tēma ir empātija un tolerance. Grāmata palīdz bērniem saprast, ka cilvēki ir dažādi un viņi visi ir vērtīgi. Es aizvedu saviem vecākiem paskatīties šo grāmatu, tētis pašķirstīja un teica: „Ko tad tu tur tulkoji? Tur jau gandrīz nav teksta.” Es arī pēkšņi domāju – bet ko tad es tur tulkoju? Lai gan es diezgan daudz strādāju pie šīs grāmatas, jo bilžu grāmatā, kurā teksta ir ļoti maz, tas ir ļoti kodolīgs. Katrs teikums skaitās. Tam ir liels svars, un tas ir jāiztulko pareizi un tikpat ietilpīgi kā oriģinālā. Gala rezultātam, protams, ir jāizskatās vieglam. To vieglumu nemaz nav tik viegli dabūt.

 

To jau zina visi, kas strādā ar tekstiem. Sevišķi tie, kas strādājuši reklāmā.

Jā! Reklāmisti to zina vislabāk. Katrā ziņā ceru, ka grāmata Latvijā aizies. Tā ir ļoti krāsaina, kā jau latviešu vecākiem parasti patīk. Otra grāmata, kura drīz iznāks, ir Ulfa Starka Bēguļi. Ilgi domāju par nosaukumu. Zviedriski bēgļiem ir divi vārdi – ar vienu apzīmē Sīrijas vai Otrā pasaules kara bēgļus, ar otru – tos, kas izbēg no cietuma un tamlīdzīgi. Grāmata ir par otrajiem, nosaukumu atvasinājām no vārda „bēguļot”. Šī ir grāmata par lielu mīlestību starp vectēvu un mazdēlu, tai neko nekaitē fakts, ka vectēvs ir nikns, nīgrs un lamājas. Puika atzīst, ka viņam veicies: no tēva, kurš ir zobārsts un risina krustvārdu mīklas, viņš apgūst neparastos un interesantos vārdus, bet no vectēva – rupjos.

 

Pilns spektrs.

Katru reizi, sākot tulkot grāmatu, mani pārņem šausmas. Es izlasu to grāmatu, man tā patīk, un liekas, ka viss būs ļoti viegli. Tad es piesēžos, sāku tulkot un saprotu – autora intonācija nedodas rokā. Bet tad es atceros, ka tā ir bijis ar katru grāmatu, galvenais ir cīnīties uz priekšu un jācer, ka vienā brīdī kaut kas atvērsies. Sākums vienmēr ir cīniņš ar grāmatu. Un bailes – tagad gan visi ieraudzīs, ka es īsti neprotu tulkot.

 

Viltvārža sindroms, šķiet, piemīt ļoti daudziem Latvijā.

Es nezinu, kā ir citās profesijās, bet tulkošana ir nemitīga šaubīšanās, apšaubīšana un lēmumu pieņemšana. Bet ir tādi saules pielieti brīži, kad liekas… kā tu teici? Ka esi iesitis tos vārtus! Pat ja neviens to neredz, tu pats zini, ka esi to izdarījis.

 

Cik daudz, lasot citu tulkotos darbus, tu vari attālināties no tulkojuma vērtēšanas?

Man ir vieglāk lasīt tulkojumus no valodām, kuras es nezinu. Savukārt, lasot Silvijas Brices tulkojumus no angļu vai vācu valodas, man visu laiku pakausī ir doma – kā tas ir oriģinālā? Nav tā, ka kaut kas ķeras, bet mani interesē, kā tas ir. Vai arī es lasu un iztēlojos, kā šī frāze skan angliski, un nopriecājos par tulkotāja veiklo risinājumu.

 

Kā tev ar skandināvu kriminālromāniem? Tu ilgi nebiji lasījusi Jū Nesbē…

Jā, un tad man viena draudzene iedeva! Nesbē grāmatās gan sapratu, kā tas ir bijis oriģinālā, un domāju, ka būtu tulkojusi citādi. Tas laikam ir šīs profesijas trūkums, ka nevari vienkārši lasīt. Visu laiku kaut kāds tulkotājs sēž iekšā.

Vispār jāsaka, ka es reizēm ilgojos pēc tehniskiem tulkojumiem, par ko daudz maksā. Kādreiz strādāju tulkošanas birojā un tulkoju visdažādākos tekstus. Piemēram, iztulkoju drēbju katalogu, saņēmu honorāru un aizbraucu uz Jemenu. Toreiz gan man arī nebija ģimenes un es varēju visu naudu paturēt sev. Tulkoju arī Select katalogu par laika noteicējām pūcītēm, kas sēž uz palodzes, vai mehānisko sunīti, kas tevi sagaida priekšnamā, kad tu atnāc mājās no darba. Norvēģiski bija rakstīts, ka viss ir „fantastisk”, un tur gan es atļāvos zināmu brīvību, lietojot visdažādākos epitetus. Man bija azarts un prieks. Es sapratu, ka tas viss, protams, ir sūds, bet saņēmu pastkastītē Select katalogu un ar prieku lasīju! Reizēm man licies, ka jāmet šis viss pie malas un jāatrod „normāls darbs”.

 

Par viesmīli?

Jā, vai bibliotēkā. Es kādreiz strādāju LKA bibliotēkā, man ļoti patika. Iztēlojos, ka atkal varētu strādāt bibliotēkā. Bet kurš tad tulkos to Mariju Parru… Vēl Ulfam Starkam viens romāns, ko es esmu apsolījusi… Kaut kādas četras grāmatas es jau esmu apsolījusi.

 

Kamēr tulkosi šos, kāds vēl kaut ko uzrakstīs.

Kāds vēl kaut ko uzrakstīs.

 

Tiem rakstniekiem jau nav miera.

Viņiem nav miera, nē! Kā par brīnumu, kāds Latvijā grib arī to izdot.

 

Kāds trakais vēl grib arī izlasīt!

Jā, bet tas mani vienmēr pārsteidz. Es, neko nenojaušot, aizeju uz kādu ballīti (tagad jau vairs ne, bet agrāk aizgāju), un, piemēram, tava draudzene Karīna man pasaka, cik ļoti viņai patika manis tulkotā grāmata Tie bijām mēs. Liekas – kāds lasa! Tas ir tāds pārsteigums. Vēl es zinu kādu tagad jau pusaugu meiteni, kura tad, kad bija maza un lasīja Kurtu, šīs grāmatas iespaidā gribēja uz bērnudārzu iet ar urbi.

 

Labi. Varbūt tev kāds novēlējums Punctum lasītājiem?

Lasiet grāmatas paši un bērniem!