— Uz Pireju

 

Teikt, ka dzejnieks vienlaikus iemieso un izaicina savu laikmetu, protams, ir klišeja. Bet citreiz tas ir arī gradācijas jautājums, un amerikāņu dzejnieces H. D. (Hilda Doolittle, 1886–1961) gadījumā šī 20. gadsimta sākuma izjušanas, iemiesošanas un izaicināšanas gradācija bija krietni augsta. H. D. dzimusi diezgan savrupā morāviešu komūnā kā vienīgā meita sešu bērnu ģimenē. Viens no vadmotīviem, kas caurvij viņas daiļradi un dzīvi, ir sevis meklējumi mitoloģijā, spiritismā un pat okultismā, kā arī balansēšana starp racionālo pasauli, ko iemiesoja viņas tēvs – astronomijas profesors –, un radošo, ko iemiesoja māte – māksliniece.

Pusaudzes vecumā dzejniece iepazinās ar Ezru Paundu (Ezra Pound) un Viljamu Karlosu Viljamsu (William Carlos Williams), ar pirmo būdama īslaicīgi precējusies. H. D. lielāko mūža daļu, līdzīgi dažiem citiem amerikāņu modernistiem – T. S. Eliotam (T. S. Eliot), Ezram Paundam un Ģertrūdei Steinai (Gertrude Stein) –, pavadīja Eiropā. Ārpus apbrīnojamā ražīguma literatūrā H. D. filmējusies eksperimentālajās Keneta Makfērsona (Kenneth Macpherson) filmās, iesaistījusies kinožurnāla Close Up izveidē un aizrāvusies ar psihoanalīzi (gan pati tiekot Zigmunda Freida analizēta, gan arī „neformāli” analizējot citus).

H. D. tiek uzskatīta par vienu no imažisma nozīmīgākajiem autoriem. Pastāv pat versija, ka Paunds šo apzīmējumu un kustību radījis viņas dzejas aprakstīšanai un popularizēšanai. Tomēr H. D. daiļrades vēriens un daudzveidība krietni pārsniedz šī viena virziena robežas. Dzejnieces erudīcija manifestējas plašajā klasiskās mitoloģijas izmantojumā, tās apspēlēšanā – bieži vien ierasto maskulīno naratīvu pavēršot feministiskā virzienā. H. D. dzejā netrūkst arī dabas motīvu, bet tie kalpo galvenokārt kā subjektīvā izteicēji. Proti, dabas tēlu atveidojums atspoguļo liriskā „es” iekšējos noskaņojumus un redzējumu, tādēļ arī var teikt, ka tiek apstrīdēts imažisma mērķis tieši atveidot kādu objektu. Neskatoties uz subjektīvā faktoru dzejā, savu apzīmējumu „H. D.” dzejniece rada tieši ar nolūku atbrīvot savu tekstu no asociācijām ar tās rādītāju.

Atdzejotie teksti ņemti no krājumiem Jūras dārzs (Sea Garden, 1916), Jaunavības plēve (Hymen, 1921), Heliodora (1924).

Atdzejotājs pateicas Jānim Elsbergam un Ievai Lešinskai par padomiem un palīdzību.

Atdzejotājs

 

Ceļu Hermejs

I

Asā smilts šķīst,
un tās graudi
ir dzidri kā vīns.

Tālu, līgām pāri,
vējš,
rotaļājoties plašajā krastmalā,
ceļ mazas grēdas,
un varenie viļņi
lūst tiem pāri.

Bet vairāk nekā jūras
daudzputotos ceļus
es pazīstu viņu,
trejceļu gājēju,
Hermeju,
gaidošo.

Svārstīgo,
uz trim pusēm vērsto,
ceļiniekus sagaidošo,
viņu, kuru jūras dārzs
sargā no rietumpuses,
no austrumiem
pacieš jūras vēju,
vērsts pret dižajām kāpām.

Vējš steidzas
pāri kāpām,
un raupjā, sāls klātā zāle
atbild.

Heijā,
tā drāžas ap manām potītēm!

 

II

Sīka ir šī
baltā straumīte,
plūstoša zem zemes
no papeļēnotā paugura,
bet ūdens ir salds.

Āboli mazajos kokos
ir cieti,
pārāk mazi,
pārāk vēlu nogatavojušies
izmisušās Saules dēļ,
kas laužas cauri jūras miglai.

Koku zarotne
ir neizpratnes
samezglota;
samezgloti ir
mazlapainie zariņi.

Bet to ēna
nav masta galotnes ēna,
nedz saplēsto buru ēna.

Hermej, Hermej,
putojās varenā jūra,
atieza pret mani zobus;
bet tu esi gaidījis,
kur jūraszāle vijas ar
krastzāli.

 

Svētais Satīr

Vissvētāko Satīr,
āžbārdi,
ar nagiem un ragiem,
sarkanbrūnam
mantelim pieskaņotiem,
es viju lapu sprādzes
un medusziedu rotu
tavam kaklam;
kur dzintarlapas
top ziloņkaulā,
es griežu un lieku
katru stingušu lapu
šķeltas lapas
šķievā;
medusrags
precinājis gaišo
baltziedu saišķa
jaunavīgo lapu: lūpu pie lūpas,
lai tās čukstas,
lai tās dungo trīcēdamas.

Vissvētāko Satīr,
āžbārdi,
dzirdi šo mūsu dziesmu,
pieņem mūsu lapas,
mīlasveltījumu,
atbildi mūsu himnai
kā atbalss atsviež
saldu dziesmu,
atbildot notij ar noti.

 

Leda 

Kur lēnā upe
satiek straumi,
tur sarkans gulbis paceļ sarkanus spārnus
un tumšāku knābi,
un zem maigās krūts
purpura dūnas
atvij savas koraļpēdas.

Cauri saules un miglas
mirstošās svelmes
dziļajam purpuram
saules līdzenais stars
ir glāstījis lilijas
tumšo krūti
un lāsumojis ar bagātīgu zeltu
tā zeltaino cekulu.

Kur straumes lēnais
cēlums
ieplūst upē
un peld lēnām
starp meldriem,
un ceļ dzeltenos karogus,
viņš plūst,
kur straume ar upi tiekas.

Ak, karaliskais skūpsts –
vairs nekādas nožēlas
vai vecas, dziļas atmiņas,
kas maitā laimi;
zemo grīšļu biezoknī
zeltītā lilija
atveras un atpūšas
zem sarkano gulbja spārnu
maigās plīvošanas
un sarkanās gulbja krūts
siltajām trīsām.

 

Uz Pireju¹

Nokauj ar acīm, grieķi,
vīrus uz Zemes virsas,
nokauj ar acīm pulku,
sīku, bezkaisles, vāju.

Salauz, kā tēraudrindas
atlūza persiešu pulkam:
gļēvuļus, nīdām tos toreiz:
skatītu kā dievus tagad
blakus šiem zemes tārpiem.

Apmetni savu sniedz, grieķi!
Vienu vienīgu, lai
biedētu (kā tavas acis) ar zobenu
gļēvus un vājus vīrus,
vienu vienīgu sniedz, lai cērtam
vienu reizi tavā vārdā, kaislīgo grieķi.

 

I

Tu būtu salauzis man spārnus,
bet tas, ka zināji
par maniem spārniem, aizzīmogoja
manu rūgto sirdi, mana sirds
lūza un plivinājās, un dziedāja.

Tu būtu mani notvēris
un izsvaidījis manas ligzdas driskas;
bet tas, ka redzēji,
sedza mani, tvēra mani,
atšķīra no citiem.

No vīriem – no vīriem tu tapi dievs,
un mani, tvēri mani, nošķīri mani,
un dziesma manās krūtīs tava, mūžam tava –
ja izbēgšu tavas ļaunās sirds.

 
II

Es tevi mīlēju:
vīri rakstījuši, un sievietes teikušas,
ka mīlēja,
bet, kā Pītija² stāv pie altāra,
spriega un bez brīves iet,

līdz dūmi aizplūst;
bez brīves krist vai padoties,
līdz priesteris ir tvēris vārdus,
kas soda vai godā
dēmu vai postītu miestu;

tā arī man, kaut ceļgali trīc,
kaut sirds lūst,
ir jādzird rīboņa,
jāklausa tikai dreboņai
lejā, plaisā zem tempļa
grīdas akmens;

jāgaida un jāskatās,
bez brīves griezties vai kustēties,
bez brīves lauzt redzējumu, lai teiktu
tik trauslu, tik maigu,
tik vienkāršu vārdu kā mīla.

 

III

Ko būtu tu darījis,
ja būtu bijis patiess,
es nespēju minēt,
es nevaru zināt.

Ko gan mēs darītu,
ja nebūtu es vieda,
kādu spēli radītu,
kādu prieku viestu?

Ko gan mēs darītu,

ja varens būtu tu?
(Ja zudis tu būtu,
kurš gan spētu
mest loku
ap ļaužu viltu?)

Ko mēs varam darīt,
ja sirds tev pilna
ar savādiem meliem
un manās acīs
ir skumju rakstīts,
ka esmu vieda.

 

IV

Ja es būtu zēns,
es būtu pielūdzis tavu gaišību,
es būtu sviedis savu pielūgsmi
tev pie kājām,
es būtu atstatus sekojis,
līksms un aizgrābts
no skata, kad tu pagriez
savu vareno galvu, liktu uz bieza
kakla ar tumšām cīpslām,
apdedzinātām un pītām
kā olīvstiebrs,
un cēlais zods
un rīkle.

Es būtu stāvējis
un skatījies, un skatījies,
un dedzis,
kad naktī
no vergu, karavīru un
kalpu milzuma
tu būtu pievērsies
purpura dīvānam un sievietes
liesmai, garai kā ciprese,
kas deg pēkšņi un spēji, un brīvi,
sprakšķot zelta sveķiem
un čiekuriem, un brīvi atsviestām
sprogām kā cipreses zariem,
saistītiem, tvertiem un purinātiem, un brīvotiem,
saistītiem, tvertiem un sašķeltiem, un saistītiem,
un atkal brīvotiem
kā karaliskas vētras lietū
vai tuksneša līdzenuma biezajā vējā.

Un tā, kad tu būtu cēlies
no mīlas un tās svelmes miegainuma,
tu būtu saucis mani, tikai mani,
un sataustījis manas plaukstas
aiz visām pasaules plaukstām
aukstas, aukstas, aukstas,
neizturami aukstas un maigas.

 

V

Nedz šķīstība man lika salt, nedz bailes,
vien zināju, ka tev – kā man – riebjas
tā nīkā rase, kas rāpo, lišķē un šļupst
par mīlu, mīlu, mīlniekiem un mīlas maldiem.

Nedz šķīstība man lika trakot, bet gan bailes,
ka mans ierocis, kas citās liesmās rūdīts,
tiks tava pārspēts, un tava plauksta,
kas viegli nāvē raida, pušu lūzīs.

Ar sīksīku pagriezienu – bez ļauna prāta –
mans vājākais, bet tomēr smalki kaltais,
ugunsrūdītais, trauslais, pārkaislīgais asmens.

 

Jūras magones

Dzintara čaula,
zelta gropēta,
auglis uz smiltīm,
apzīmēts dāsniem graudiem,

bagātība,
izbirusi pie krūmpriedēm,
lai izbalotu uz klintsbluķiem:

tavs kāts ir iesakņojies
starp mitriem oļiem
un jūras mestām sanesām,
un drupinātiem un lauztiem
gliemežvākiem.

Skaistais, plati plestais
uguns uz lapas,
kura pļava nes
tik smaržainu lapu
kā tavu gaišo lapu?

 

Pilsētas

Vai varam noticēt – ar pūlēm
sevi mierināt:
nav velti tas viss,
nav ar riebumu te liktas
iela aiz ielas
visas pēc viena mēra,
bez dailes, ar ko atsvaidzināt
kaut vienu māju no simta,
iespiestām dobes plašumā.

Saspiestas – vai varam noticēt,
ne galējā riebumā,
bet ironiskā rotaļā –,
tomēr pilsētu radītājs jutās izsmelts
no tempļa skaistuma
un laukuma tempļa priekšā,
arkas virs nevainojamas arkas,
no stabiem un koridoriem, kas veda
uz savādiem pagalmiem un verandām,
kur saules gaisma spieda
hiacinšu ēnas,
melnas uz ietves.

Ka pilsētu radītājs jutās izsmelts
no piļu krāšņuma,
piestāja, kamēr vīrakpuķes
krita no vīrakkokiem
uz marmorceliņa,
no jauna padomāja, izveidoja šo –
ielu aiz ielas vienādu.

Jo diemžēl
viņš bija pārpildījis pilsētu tik ļoti,
ka cilvēki vairs nespēja sajust skaistumu,
skaistums bija virs tiem,
tiem cauri, tiem visapkārt,
ne plaisiņas brīvas no medus,
reta, nenosverama.

Tādēļ viņš uzcēla jaunu pilsētu,
ak, vai varam tam ticēt, nevis ironiski,
bet jaunam krāšņumam,
izveidoja jaunus cilvēkus,
lai tie lēnām augtu un plauktu
vēl nepārspētam skaistumam –
un radīja jaunas šūnas,
derdzīgas toreiz, derdzīgas tagad –
noklāja tās ar kāpuriem,
ne medu, bet virmojošu dzīvību.

Un šajās tumšajās šūnās,
saspiestās ielā aiz ielas,
dzīvo dvēseles, jau šaušalīgas –
ak, izkropļotas, apgānītas,
bez kripatiņas skaistuma,
ko reiz cilvēki turēja godā.

Vai varam iedomāties, ka dažas vecas šūnas
Palikušas – mēs esam palikuši –,
medus graudi,
noklīdušo ziedputekšņu vecie putekļi
blāvi uz mūsu saplēstajiem spārniem,
esam atstāti atminēties vecās ielas?

Vai mūsu uzdevums ir mazāk tīkams
tādēļ, ka kāpuri vēl dus savās šūnās?
Vai arī izrāpo, lai uzbruktu mūsu trauslajam spēkam:
Tu esi bezjēdzīgs. Mēs dzīvojam.
Mēs gaidām dižus notikumus.
Mēs esam izkaisīti pa pasauli.
Mēs aizsargājam savu stipro rasi.
Tu esi bezjēdzīgs.
Tava šūna vien aizņem vietu
mūsu atvašu nākotnes spēkam.

Lai gan viņi guļ vai mostas, lai mocītu,
un vēlas aizmēzt mūsu vecās šūnas –
plāno, reto zeltu –,
lai viņu kāpuri augtu resni –,
vai mūsu uzdevums ir mazāk tīkams?

Lai gan mēs klīstam apkārt,
neatrodam ziedu medu šajā tukšainē,
vai mūsu uzdevums ir mazāk tīkams –,
kas atminas veco krāšņumu,
gaida pilsētu jauno skaistumu?

Pilsētā mājo
gari, ne spoki, Ak, manu mīļo:

Lai gan viņi mudžēja pa starpu
un piesavinājās manas mutes skūpstu,
to elpa bija tava dāvana,
to skaistums, tava dzīve.

 

Vētra

I

Tu brāzies pāri kokiem,
tu pārlauz dzīvo zaru –
zars ir balts,
zaļums samalts,
katra lapa plēsta kā skals.

 

II

Tu apgrūtini kokus
ar melnām lāsēm,
tu virpuļo un brāzies –
tu esi norāvusi smagu lapu
vējā,
tā tiek aizsviesta,
uzjundī un grimst
zaļš akmens.

 

Jūras roze

Roze, skaudrā roze,
kroplais ziedlapu mazumiņš,
nīkā, tievā puķe,
knapi lapotā,

dārgāka esi
par lekno rozi,
viena uz kāta –
vēja nesta.

Slābā, sīkām lapelēm,
izmesta smiltīs,
pacelta
sausajās smiltīs,
kuras nes vējš.

Vai dārza roze spētu
lāsot tikpat spīvi,
kad lapas tik cietas?

 

No angļu valodas atdzejojis Kaspars Zalāns

 

1. Vēsturiska un nozīmīga Grieķijas ostas pilsēta.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sengrieķu dieva Apolona pareģe.  (atpakaļ uz rakstu)