— Par vīnu kā individualitātes izkāpināšanas līdzekli

Šarls Bodlērs 1851. gada martā dienas laikrakstā Le Messager de l’Assemblée publicēja salīdzinošu apceri „Par vīnu un hašišu kā individualitātes izkāpināšanas līdzekļiem” (Du vin et du haschisch, comparés comme moyens de multiplication de l’individualité). Hašišam veltītās lappuses šajā apcerējumā ir „Poēmas par hašišu” pirmvariants, savukārt vīnam veltītais teksts „Poēmā” gan neparādās, taču ir lasāms izdevniecības Neputns nupat izdotajā grāmatā Mākslīgās paradīzes.

Tulkotāja

I

Kāds ļoti slavens cilvēks un reizē liels muļķis – īpašības, kas, tā vien rādās, ļoti labi iet kopā, kā man ne reizi vien būs tas sāpīgais prieks to pierādīt, – grāmatā par galda mākslu, kas sastādīta no dubulta – higiēnas un baudas – skatu punkta, sadaļā VĪNS uzdrīkstējies uzrakstīt: „Patriarhs Noa tiek uzskatīts par vīna izgudrotāju; tas ir dzēriens, ko iegūst no vīnogām.”

Un tālāk? Tālāk nekā: tas ir viss. Varat šķirstīt grāmatu, cik uziet, grozīt uz visām pusēm, lasīt uz priekšu un atpakaļ, ačgārni, no labās uz kreiso un no kreisās uz labo, ļoti slavenā un ļoti cienījamā Brijā-Savarēna Garšas fizioloģijā par vīnu jūs neatradīsiet neko citu kā „Patriarhs Noa…” un „tas ir dzēriens…”.

Pieņemsim, ka Mēness vai kādas tālas planētas iedzīvotājs, atceļojis uz mūsu pasauli un noguris pēc garajiem pārbraucieniem, vēlas apslacīt rīkli un sasildīt kuņģi. Viņš vēlas iepazīties ar mūsu zemes priekiem un paražām. Viņš ir šo to dzirdējis par gardajiem dzērieniem, ar kuriem šīs zemeslodes pilsoņi sev pēc sirds patikas uztaisa dūšu un rada līksmību. Lai būtu drošāks par savu izvēli, Mēness iedzīvotājs atver garšas orākulu, slaveno un nekļūdīgo Brijā-Savarēnu, un pie nodaļas VĪNS atrod šīs vērtīgās ziņas „Patriarhs Noa…” un „šo dzērienu iegūst…”. Tas ir visnotaļ rosinoši. Caur un caur izsmeļoši. Izlasot šo frāzi, neiespējami neiegūt precīzu un skaidru priekšstatu par visiem vīniem, to atšķirīgajām īpašībām, trūkumiem un varu pār kuņģi un smadzenēm.

Ak, dārgie draugi, nelasiet Brijā-Savarēnu. Lai Dievs sargā tos, kurus mīl, no bezjēdzīgām lektīrām; tā ir pirmā maksima nelielā grāmatiņā, ko sarakstījis Lafaters, filozofs, kurš cilvēkus mīlēja vairāk nekā visi senās un modernās pasaules ierēdņi kopā ņemti. Lafatera vārdā nav nosaukta neviena kūka; bet šī eņģeliskā vīra piemiņa aizvien vēl dzīvos kristiešu vidū arī tad, kad pat krietnie buržuā sen būs aizmirsuši Brijā-Savarēnu – šo pliekano biskvītu, kura mazākais trūkums ir kalpot par ieganstu salkani pedantisku maksimu bārstīšanai, kas ņemtas no šī slavenā meistardarba.

Ja jauns šī viltus šedevra izdevums uzdrīkstētos apelēt pie modernās cilvēces veselā saprāta, skumjie dzērāji, līksmie dzērāji, jūs visi, kas vīnā meklējat atmiņas un aizmiršanos un, nekad to nespējot rast tik daudz, cik jums patiktos, turpmāk debesis vērojat tikai caur pudeles dibenu, aizmirstie un noniecinātie dzērāji, vai tiešām jūs pirksiet šo grāmatu un atdarīsiet ar labu par ļaunu, ar labvēlību par vienaldzību?

Es atveru dievišķā Hofmaņa Kreisleriānu¹ un tajā izlasu interesantu ieteikumu. Apzinīgam mūziķim, lai sacerētu komisko operu, ir jādzer Šampaņas vīns. Tajā viņš atradīs dzirkstošo un vieglo pacilātību, kādu prasa šis žanrs. Reliģiskajai mūzikai nepieciešams Reinas vai Žiransonas vīns. Tāpat kā dziļu domu dzīlēs tajā ir reibinošs rūgtums; bet heroiskā mūzika nevar iztikt bez burgundieša. Tam piemīt nopietna degsme un patriotiska aizrautība. Lūk, tas noteikti jau ir krietni labāk, un līdzās dzērāja kaismei šajā darbā es atrodu bezkaislību, kas vācietim dara vislielāko godu.

Hofmanis bija izgudrojis savdabīgu psiholoģisko barometru, kura uzdevums bija atspoguļot viņa dvēseles dažādās temperatūras un atmosfēras parādības. Tajā var atrast šādas iedaļas: „Viegli ironisks noskaņojums un mērena iecietība; tieksme pēc vientulības un dziļš gandarījums par sevi; muzikāla līksmība, muzikāls entuziasms, muzikāla vētra, sarkastiska, grūti panesama jautrība, vēlme izrauties no sava „es”, galēja objektivitāte, manas esības saplūšana ar dabu.” Saprotams, Hofmaņa garīgā barometra iedaļas tika noteiktas atbilstoši to rašanās secībai tāpat kā parastos barometros. Man šķiet, starp šo psihisko barometru un vīnu muzikālo īpašību skaidrojumu pastāv acīmredzama radniecība.

Brīdī, kad viņu aizsauca nāve, Hofmanis beidzot bija sācis pelnīt. Viņam smaidīja veiksme. Tāpat kā mūsu dārgais un dižais Balzaks, savu vissenāko cerību staru viņš redzēja uzaustam tikai mūža nogalē. Izdevēji, kas tolaik plēsās par tiesībām publicēt Hofmaņa stāstus savos almanahos, lai izpelnītos viņa labvēlību, saviem naudas sūtījumiem mēdza pievienot pa kastei ar Francijas vīniem.

II

Dziļie vīna prieki, kurš gan jūs nepazīst? Ikviens, kam nācies kliedēt sirdsapziņas pārmetumus, gremdēties atmiņās, slīcināt bēdas, būvēt gaisa pilis, ikviens ir vērsies pie noslēpumainā, vīnogu šķiedrās paslēptā dieva. Cik krāšņas ir vīna izrādes, ko izgaismo iekšējā saule! Cik īsta un kaismīga šī otrā jaunība, ko cilvēks tajā smeļas! Bet cik biedējošas ir arī tā zibeņojošās baudas un kaitinošās burvestības. Un tomēr sakiet pēc labākās sirdsapziņas, tiesneši, likumdevēji, smalko aprindu ļaudis – jūs visi, ko laime padara maigus un kam tik viegli būt labiem un veseliem, jo to atļauj nodrošināta dzīve, –, sakiet, kuram no jums būs tā nežēlīgā drosme nosodīt cilvēku, kas dzer tīro garu?

Starp citu, vīns ne vienmēr ir tas baisais cīkstonis, kas drošs par savu uzvaru un nozvērējies nepazīt ne žēlastību, ne iejūtību. Vīns ir līdzīgs cilvēkam: mēs nekad nezinām, cik lielā mērā varam to cienīt un nicināt, mīlēt un nīst, nedz arī to, uz cik skaistiem varoņdarbiem un baisiem noziegumiem tas spējīgs. Tad nu nebūsim pret to nežēlīgāki nekā paši pret sevi un izturēsimies pret to kā pret savu līdzinieku.

Dažkārt man šķiet, ka dzirdu vīnu sakām (tas runā ar dvēseli, tai garu balsī, ko dzird tikai gari): „Cilvēk mīļais, par spīti savam stikla cietumam un korķozola spundēm es gribu tev raidīt brālīgu dziesmu, prieka, gaismas un cerības dziesmu. Es neesmu nepateicīgs; es zinu, ka esmu tev dzīvību parādā. Es zinu, cik daudz tev tas prasījis darba un saules speltes uz pleciem. Tu devi man dzīvību, es tevi par to atalgošu. Es dāsni atlīdzināšu parādu; jo mani pārņem neizsakāms prieks, kad dziļi ielīstu darba cilvēka rīklē. Godīga vīra krūtis ir viesistaba, kas man patīk daudz labāk par šiem skumjajiem un nejūtīgajiem pagrabiem. Tas ir līksms kaps, kur es ar iedvesmu piepildu savu likteni. Strādnieka kuņģī es saceļu kārtīgu jezgu un no turienes pa neredzamām kāpnēm tam sakāpju smadzenēs, kur izpildu savu pēdējo deju.

Vai dzirdi, kā manī rosās un atbalsojas seno laiku jaudīgās meldijas, mīlas un slavas dziesmas? Es esmu tēvzemes dvēsele, es esmu pa pusei mīlnieks, pa pusei karavīrs. Es esmu svētdienu cerība. Darbs tavām dienām nes labklājību, vīns padara svētdienas laimīgas. Atbalstījis elkoņus pret ģimenes galdu un piedurknes uzrotījis, tu lepni mani slavināsi un jutīsies patiesi apmierināts.

Es likšu iedegties tavas vecās sievas, tavas senās ikdienas bēdu un vissenāko cerību līdzgaitnieces acīm. Es likšu atmaigt viņas skatienam un viņas acu zīlītēs aizšķilšu jaunības dzirksti. Un tavam mīļajam zeperim, šim nabaga bālajam ēzelēnam, kas iejūgts tai pašā smagajā vezumā kā rūdīts darba zirgs, es ļaušu atgūt šūpuļa skaistās krāsas, un šim jaunajam dzīves atlētam es kļūšu par eļļu, kas spēcināja seno cīkstoņu muskuļus.

Kā dzīvinoša ambrozija es ielīšu dziļi tev krūtīs. Es būšu sēkla, kas apaugļo sūri grūti uzarto vagu. No mūsu savienības radīsies dzeja. Divi vien mēs sev radīsim Dievu un trauksimies pretī bezgalībai – kā putni, kā tauriņi, kā Nevainīgās Jaunavas dēli, kā smaržas un viss, kam uz šīs zemes ir spārni.”

Lūk, ko dzied vīns savā noslēpumainajā valodā. Ak vai tam, kura savtīgā un brāļu sāpēm aizvērtā sirds nekad nav dzirdējusi šo dziesmu!

Es bieži esmu domājis – ja Jēzus Kristus šodien parādītos uz apsūdzēto sola, atrastos prokurors, kurš pierādītu, ka viņa noziegumu smagāku padara recidīvs. Runājot par vīnu, tas recidivē katru dienu. Katru dienu tas atkārto savus labos darbus. Iespējams, tieši tāpēc to tik nikni aprej morālisti. Sakot morālisti, es domāju pseidomorālistus farizejus.

Bet tagad pievērsīsimies pavisam kam citam. Nolaidīsimies mazliet zemāk. Pavērosim vienu no tām noslēpumainajām būtnēm, kas pārtiek, tā sacīt, no lielu pilsētu atkritumiem; jo, jāteic, mēdz būt visai dīvaini amati. To skaits ir milzīgs. Dažkārt ar šausmām esmu iedomājies, ka ir darbi, kas nesniedz ne mazāko prieku, darbi bez baudas, pūles bez atvieglojuma, mokas bez atlīdzības; bet, šķiet, būšu kļūdījies. Lūk, cilvēks, kura uzdevums ir savākt galvaspilsētas dienišķos atkritumus. Visu, ko lielā pilsēta ir izsviedusi, visu, ko tā ir pazaudējusi, visu, ko tā noniecinājusi un salauzusi, to visu viņš šķiro un vāc. Viņš rokas pa uzdzīves arhīviem, pabiru izgāztuvēm. Viņš atlasa, rūpīgi izvēlas; tāpat kā mantrausis dārgumus, viņš vāc mēslus, kas Industrijas dievības atgremoti, kļūs sadzīvei vai izklaidei noderīgi. Lūk, viņš iet nakts vēja šaustīto laternu dūmakainajā gaismā, augšup pa vienu no tām garajām līkumotajām ieliņām, ko apdzīvo Sentženevjēvas kalna trūcīgās ģimenes. Viņš nes savu klūgu mugurgrozu ar numuru septiņi. Viņš iet, šūpodams galvu un klupdams pret bruģi, kā jaunie dzejnieki, kas savas dienas vada, klīstot pa ielām un meklējot rīmes. Viņš runā pats ar sevi; viņš izlej savu dvēseli nakts melnajā dzestrumā. Tas ir brīnišķīgs monologs, pret kuru nobālētu visliriskākās traģēdijas. „Uz priekšu! Aiziet, divīzija, pirmā kolonna, armija!” Gluži kā Bonaparts agonijā uz Svētās Helēnas salas! Šķiet, ka viņa septītnieks ir pārvērties dzelzs scepterī un klūgu grozs – karaliskā mantijā. Tagad viņš sveic savu armiju. Kauja ir uzvarēta, bet diena ir bijusi karsta. Viņš izjāj zirgā zem triumfa arkām. Viņa sirds ir laimīga. Ar prieku viņš klausās, kā viņam uzgavilē jūsmīgais pūlis. Pēc brīža viņš nodiktēs konstitūciju, kas gudrībā pārspēs visus līdz šim zināmos likumus. Viņš svinīgi apzvēr, ka darīs savu tautu laimīgu. Cilvēce nu ir svabada no posta un netikuma.

Un tomēr smagais grozs ir noberzis jēlu viņa muguru un krustus. Viņu nomāc ģimenes rūpes. Četrdesmit darba un skriešanas gadi viņu ir samaluši. Viņu moka vecums. Bet vīns kā jauna Paktolas upe caur nomocīto cilvēci skalo gudrības zeltu. Kā labie karaļi tas valda kalpojot un slavas dziesmas saviem labajiem darbiem izdzied ar savu pavalstnieku rīklēm.

Uz šīs zemeslodes ir milzīgs, vārdos neizsakāms ļaužu skaits, kuru miegs nespēj pilnībā iemidzināt viņu ciešanas. Vīns tiem sacer dziesmas un poēmas.

Daudziem droši vien liksies, ka esmu pārāk pielaidīgs. „Jūs attaisnojat žūpību, jūs idealizējat izlaidību.” Es atzīstu, ka vīna labajiem darbiem man nav drosmes likt pretim tā skādes. Starp citu, kā jau teicu, vīns ir pielīdzināms cilvēkam un abu noziegumi ir līdzvērtīgi viņu tikumiem. Ko vēl vairāk? Starp citu, man ienāca prātā vēl kas. Ja cilvēki pārstātu darīt vīnu, manuprāt, planētas fiziskajai un garīgajai veselībai tas nestu tikai zaudējumus, iecirstu robu, radītu daudz briesmīgāku trūkumu nekā visi pārspīlējumi un novirzes, par kurām atbildība tiek uzvelta vīnam. Vai nebūtu saprātīgi domāt, ka ļaudis, kas nekad nedzer vīnu – aiz vientiesības vai pārliecības –, ir muļķi vai liekuļi? Muļķi – proti, cilvēki, kas nepazīst ne cilvēci, ne dabu, mākslinieki, kas noliedz mākslas tradicionālos paņēmienus; amatnieki, kas nonievā darbarīkus; liekuļi – proti, gardēži, kas kaunas no savas gardēdības, atturības sludinātāji, kas dzer slepus un kam piemīt kāds slēpts netikums. Cilvēkam, kurš dzer tikai ūdeni, ir kaut kas slēpjams no sev līdzīgajiem.

Spriediet paši: pirms dažiem gadiem kādā mākslas izstādē muļķu pūlis drūzmējās pie gleznas, kas bija tik nopulēta, ievaskota, nolakota kā no rūpnīcas nākusi. Tā bija pilnīga mākslas antitēze. Šis darbs nedaudz atgādināja Drollinga Virtuvi² un tomēr no tās atšķīrās, tāpat kā vājprāts atšķiras no muļķības vai akls fanātiķis – no atdarinātāja. Šajā mikroskopiskajā gleznā varēja redzēt lidojam mušas. Mani vilka pie šī monstrozā objekta tāpat kā visus, bet man bija kauns par savu vājumu, jo tas tikai apliecināja, cik nepārvarams pievilkšanas spēks piemīt atbaidošajam. Galu galā atskārtu, ka, pats to nemanot, esmu ļāvies filozofiskai ziņkārei, milzīgai vēlmei noskaidrot, kāds var būt cilvēks, kurš dzemdējis kaut ko tik krimināli ekstravagantu. Es saderēju pats ar sevi, ka viņam jābūt pašos pamatos riebīgam. Es liku ievākt informāciju, un mana intuīcija triumfēja šajās psiholoģiskajās derībās. Es uzzināju, ka šis briesmonis regulāri ceļas pirms ausmas, ir izputinājis savu istabeni un ka viņš dzer tikai pienu!

Vēl pāris stāsti, un mēs varēsim izvirzīt tēzes. Kādu dienu uz trotuāra es redzu lielu drūzmēšanos; man izdodas pamest skatu pār ziņkārīgo dīkdieņu pleciem, un, lūk, kāda aina paveras manām acīm: zemē guļ uz muguras izstiepies cilvēks, acis tam atvērtas un raugās debesīs, kāds cits stāv viņa priekšā un sarunājas ar viņu tikai ar žestiem; gulošais viņam atbild tikai ar acīm, turklāt abus šķiet pārņēmusi nez kāda brīnumaina labvēlība. Stāvošā cilvēka žesti gulošā saprātam teica: „Nāc, iesim, laime ir tepat, divu soļu attālumā, nāc, mums tikai jātiek līdz ielas stūrim. Bēdu krasts vēl nav pilnībā izgaisis mūsu skatienam, mēs vēl neesam tikuši līdz sapņu atklātajai jūrai. Aiziet, saņemies, draugs, liec, lai tavas kājas klausa tavām domām.”

To visu pavadīja ritmiska līgošanās un šūpošanās. Otrs acīmredzot bija ticis līdz atklātai jūrai (starp citu, viņš kuģoja renstelē), jo viņa svētlaimības apdvestais smaids atbildēja: „Liec draugu mierā. Bēdu krasts ir jau pietiekami izzudis labvēlīgā miglā; man sapņu debesīs nekas vairs nav meklējams.” Man pat likās, ka dzirdu neskaidru frāzi vai drīzāk vārdos neskaidri ietvertu nopūtu izsprūkam no viņa mutes: „Būsim jel prātīgi.” Lūk, sublimācijas pārākā pakāpe! Bet reibumā, kā jūs tūliņ redzēsiet, mēdz būt arī sublimācijas vispārākā pakāpe. Draugs, kā allaž pilns iecietības, dodas uz kabarē viens, tad atgriežas ar virvi rokā. Acīmredzot viņam bija nepanesama doma, ka būs jākuģo vienam un vienam jāskrien pēc laimes; tāpēc viņš bija ieradies draugam pakaļ ar karieti. Kariete – tā bija virve; viņš apmet tam karieti ap gūžām. Draugs, izstiepies, smaida: acīmredzot viņš ir sapratis šo mātišķo nolūku. Otrs sasien mezglu; tad laižas riksī kā maigs un savaldīgs zirgs un aizvizina draugu uz tikšanās vietu ar laimi. Vizinātais vai drīzāk vilktais, ar muguru pulēdams bruģi, joprojām smaida nedziestošu smaidu.

Pūlis stāv apstulbis; jo tas, kas ir pārāk skaisti, tas, kas sniedzas pāri cilvēka poētiskajiem spēkiem, izsauc vairāk apbrīnas nekā līdzjūtības.

Bija kāds vīrs, spānis, ģitārists, kurš ilgi ceļoja kopā ar Paganīni; tas bija vēl pirms Paganīni lielajiem slavas laikiem

Viņi divatā dzīvoja īstu čigānu klaidoņu dzīvi: ceļojošie mūziķi, cilvēki bez ģimenes un bez dzimtenes. Abi divi – vijole un ģitāra – sniedza koncertus visur, kur nonāca. Tā viņi diezgan ilgi mētājās apkārt pa dažādām zemēm. Spānis bija tik talantīgs, ka varēja sacīt kā Orfejs: „Es esmu dabas valdnieks.”

Visur, kur vien viņš devās, strinkšķinādams savas ģitāras stīgas un likdams tām harmoniski lēkāt zem īkšķa, ap viņu vienmēr savācās iespaidīgs pūlis. Ja cilvēkam piemīt tik noslēpumainas spējas, viņš nekad nenomirs badā. Ļaudis viņam sekoja kā Jēzum Kristum. Kā gan atteikt vakariņas un naktsmājas ģēnijam, burvim, kurš jūsu dvēselei licis dziedāt tās skaistākās ārijas – visslēptākās, nezināmākās, noslēpumainākās! Man apgalvoja, ka no instrumenta, uz kura var nospēlēt tikai aprautas skaņas, šis cilvēks viegli esot izvilinājis nedziestošas skaņas. Paganīni turēja kasi, viņš pārvaldīja kopējo fondu, kas diez vai kādam būs pārsteigums.

Kase ceļoja kopā ar tās turētāju; drīz tā bija augšā, drīz apakšā, šodien paslēpta zābakos, rīt iešūta starp divām apģērba vīlēm. Kad ģitārists, kurš mīlēja iedzert, apvaicājās, kāda esot viņu finanšu situācija, Paganīni atbildēja, ka vairs nekā neesot vai gandrīz nekā; jo Paganīni bija kā veci cilvēki, kas vienmēr baidās, ka viņiem kaut kā varētu pietrūkt. Spānis viņam ticēja vai izlikās ticam un, pavērsis acis pret lielceļa apvārsni, gāja, strinkšķinādams un mocīdams savu nešķiramo ceļabiedru. Paganīni gāja pa ceļa pretējo pusi. Tā bija abpusēja vienošanās, lai viens otru netraucētu. Katrs tā vingrinājās un strādāja ejot.

Tad, nonākot vietā, kas solīja izredzes uz peļņu, viens no abiem spēlēja kādu no savām kompozīcijām, bet otrs tai improvizēja variāciju, pavadījumu, fonu. Neviens nekad neuzzinās, cik daudz prieku un poēzijas sevī ietvēra šī trubadūru dzīve. Nezinu, kāpēc viņi nolēma šķirties. Tālāk spānis ceļoja viens. Kādu vakaru viņš nonāk mazā Juras pilsētiņā; un pēc pāris dienām liek izlīmēt afišas un izsludināt koncertu mērijas zālē. Koncerts, tas ir viņš – tikai ģitāra. Viņš bija kļuvis pazīstams, strinkšķinot tuvējos krogos, un dažus no pilsētas mūziķiem bija iespaidojis viņa neparastais talants. Beigu beigās sanāca pulka ļaužu.

Mans spānis kādā pilsētas nostūrī, blakus kapiem bija uzracis vēl kādu spāni, savu tautieti. Šis te bija savveida kapu uzņēmējs – akmeņkalis, kas taisīja kapakmeņus. Kā jau visi ļaudis, kuru darbs grozās ap nāvi, viņš daudz dzēra. Un pudele un kopīgā tēvzeme abus aizveda tālu; mūziķis vairs nebija šķirams no akmeņkaļa. Koncerta dienā, noliktajā stundā, viņi bija kopā, bet kur? Viegli jautāt, grūti atbildēt. Tika apskraidīti visi pilsētas krogi, visi kabarē. Visbeidzot viņš kopā ar draugu tiek uziets kādā neaprakstāmā ūķī, galīgā lopā, otrs arī. Seko ainas Kīna un Frederika garā.³ Beigu beigās ģitārists piekrīt iet spēlēt; bet, lūk, viņam iešaujas prātā pēkšņa ideja: „Tu spēlēsi ar mani,” viņš saka draugam. Tas atsakās; vijole viņam gan bija, bet spēlēja viņš to kā visneciešamākais čīgātājs. „Tu spēlēsi, vai arī es nespēlēšu.”

Te nelīdzēja nekādi sprediķi, ne atrunas, nācās piekāpties. Lūk, abi uz estrādes vietējā sabiedrības krējuma priekšā. „Atnesiet vīnu,” saka spānis. Kapu meistars, kuru visi pazina kā raibu suni, bet ne jau kā mūziķi, bija pārāk iereibis, lai kautrētos. Kad vīns ir atnests, mūsu draugiem vairs jau nav pacietības atkorķēt pudeles. Abi nejaukie zeļļi tās giljotinē ar nazi kā īsti barbari. Spriediet nu paši, kādu iespaidu tas atstāja uz provinciāļiem vakartērpos! Dāmas apcirtās uz papēža, un, redzot abus šos žūpas, kuri izskatījās pa pusei jukuši, daudzi sašutumā pameta zāli.

Bet ieguvēji izrādījās tie, kuros klīrība neapslāpēja ziņkāri un kuriem bija drosme palikt. „Sāc,” teica ģitārists akmeņkalim. Nav iespējams aprakstīt skaņas, kas atskanēja no iereibušās vijoles. Bakhs delīrijā ar zāģi griež akmeni. Ko viņš spēlēja vai ko viņš mēģināja spēlēt? Nav svarīgi. Pirmo pagadījušos meldiju. Pēkšņi enerģiska un saldkaisla melodija, kaprīza un reizē mērķtiecīga, apņem, apslāpē, apdzēš, apslēpj griezīgo džinkstoņu. Tik spilgti dzied ģitāra, ka vijole vairs nav dzirdama. Un tomēr tā ir tā pati melodija, tā pati vīna piesūcinātā melodija, ko bija aizsācis akmeņkalis.

Ģitāra runā varen izteiksmīgi; tā čalo, tā dzied, tā deklamē ar biedējošu degsmi un nedzirdētu dikcijas tīrību. Ģitāra improvizēja variāciju par aklā vijoles tēmu. Tā ļāva sevi vadīt, krāšņi un mātišķi ietērpdama vijoles skaņu trauslo kailumu. Lasītājs sapratīs – ko tādu ir grūti aprakstīt; man šo atgadījumu atstāstīja uzticams un nopietns aculiecinieks. Publika beigās bija vēl vairāk noreibusi nekā pats ģitārists. Spānis tika sveikts, cildināts, apbērts komplimentiem ar milzīgu sajūsmu. Bet acīmredzot viņam neiepatikās šī novada ļaudis, jo tā bija vienīgā reize, kad viņš tiem piekrita spēlēt.

Un kur viņš ir tagad? Kāda saule ir redzējusi viņa pēdējos sapņus? Kāda zeme ir uzņēmusi šī pasaules klaidoņa pīšļus? Kurš grāvis kļuvis par ierakumiem viņa pirmsnāves cīņai? Kur ir palikušas sen novītušo ziedu reibinošās smaržas? Un seno saulrietu teiksmainās krāsas?

III

Es jums droši vien neesmu atklājis neko jaunu. Vīnu pazīst visi; visi to mīl. Kad uzradīsies kāds ārsts, kurš reizē ir arī filozofs – kas nemaz negadās tik bieži –, viņš varēs veikt dziļu pētījumu par vīnu, par to īpašo dubultpsiholoģiju, ko rada vīna un cilvēka savienība. Viņš paskaidros, kā un kāpēc dažiem dzērieniem piemīt spēja bez mēra izkāpināt domājošas būtnes personību un radīt, tā sacīt, trešo personu – mistiska operācija, kurā dabiskais cilvēks un vīns, dzīvnieku dievs un augu dievs, spēlē Tēva un Dēla lomu Trīsvienībā, kopā radot Svēto Garu – šo augstāko cilvēku, kurš par savu izcelsmi vienādā mērā var pateikties abiem.

Ir cilvēki, kurus vīns uzlādē tik spēcīgi, ka viņu kājas daudz stingrāk turas uz zemes un auss kļūst daudz dzirdīgāka. Es pazinu kādu, kura novājinātā redze reibumā atguva visu savu sākotnējo asumu. Vīns pārvērta kurmi par ērgli.

Kāds nezināms senlaiku autors ir teicis: „Nekas nav pielīdzināms cilvēka priekam, kurš dzer. Ja nu vienīgi vīna prieks, kad to dzer.” Nudien, vīns spēlē intīmu lomu cilvēka dzīvē, tik intīmu, ka es nemaz nejustos izbrīnīts, ja, aizrāvušies ar panteisma idejām, daži racionāli domājoši ļaudis tam piešķirtu savveida personību. Vīns un cilvēks man liekas kā divi draugi cīkstoņi, kas nemitīgi cīnās un nemitīgi izlīgst. Pie tam uzvarētais vienmēr apskauj uzvarētāju.

Tiesa, mēdz būt arī ļauni dzērāji: tie ir no dabas ļauni cilvēki. Slikts cilvēks dzerot kļūst pretīgs, tāpat kā labs kļūst brīnišķīgs.

Pēc brīža es runāšu par kādu pirms dažiem gadiem modē nākušu vielu, noteiktai cienītāju kategorijai īpaši saistošu substanci, kuras iedarbība ir pavisam citādi graujoša un spēcīga nekā vīnam. Es rūpīgi aprakstīšu visus tās efektus un, atgriežoties pie vīna daudzveidīgo ietekmju gleznas, salīdzināšu abus šos mākslīgos līdzekļus, ar kuru palīdzību cilvēks, izkāpinot savu personību, mēģina pielīdzināties dievam.

Es norādīšu uz hašiša trūkumiem, no kuriem mazākais, par spīti nenojaustajiem labvēlības dārgumiem, kādiem tas liek sazelt cilvēka sirdī vai drīzāk smadzenēs, – mazākais trūkums, es saku, – ir tā antisociālais raksturs, kamēr vīns ir dziļi cilvēcisks, un es pat nebaidītos sacīt – rīcības cilvēks.

No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga

1. Ernsta Teodora Hofmaņa stāstu cikls, kuru galvenais varonis ir ekscentriskais kapelmeistars Johans Kreislers.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Franču gleznotāja Martēna Drollinga (Martin Drolling 1752–1817) glezna Intérieur de Cuisine (1815).  (atpakaļ uz rakstu)
3. Atsauce uz Aleksandra Dimā lugu “Kīns jeb Ģēnijs un izvirtība” (Kean, ou Désordre et génie, 1836).  (atpakaļ uz rakstu)