— Dzeltenās tapetes

 

Šarlote Perkinsa Gilmena (1860–1935) bija pazīstama amerikāņu humāniste, rakstniece un publiciste. Dzeltenās tapetes ir stāsts, kas lielā mērā balstīts viņas pašas pieredzē ar pēcdzemdību depresiju un tai sekojošo „atpūšanās terapiju”, kas citstarp paredzēja ne reizi mūžā pat nepieskarties spalvai, zīmulim vai otai un nekādā gadījumā nenodarboties ar intelektuālām aktivitātēm ilgāk par divām stundām dienā. Gilmenas darbi lielā mērā iezīmē feminisma sākotni, un stāsts Dzeltenās tapetes palīdz izprast šīs kustības rašanās kontekstu.

Tulkotāja

 

Ļoti reti tādi vienkārši cilvēki kā Džons un es var pavadīt vasaru gadsimtiem senos īpašumos.

No paaudzes paaudzē mantota koloniālā stila muiža (es teiktu: spoku māja), un sasniegtu romantiskas laimes augstumus – bet tas būtu pārāk daudz no likteņa prasīts!

Tomēr man lepni jāpaziņo, ka tajā ir kaut kas savāds.

Citādi – kādēļ gan to izīrētu tik lēti? Un kādēļ tā tik ilgi būtu palikusi neapdzīvota?

Džons, protams, smejas par mani, bet laulībā tas ir sagaidāms.

Džons ir vispārākajā pakāpē praktisks. Ticība viņu neinteresē, māņticība iedveš patiesas šausmas, un viņš atklāti smīkņā, ja kāds runā par to, ko nevar sajust vai saredzēt, vai aprakstīt skaitļos.

Džons ir ārsts, un varbūt (nevienai dzīvai dvēselei es, protams, to neteiktu, bet šis ir nedzīvs papīrs un liels atvieglojums manam prātam) – varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ es neveseļojos ātrāk.

Redziet, viņš netic, ka esmu slima!

Un ko tad lai dara?

Ja augstu vērtēts ārsts un pašas vīrs apliecina draugiem un radiniekiem, ka viņai patiesībā nekas nekaiš, vien pārejoša nervu depresija – viegla tendence uz histēriju –, ko tad lai viņa dara?

Arī mans brālis ir ārsts, arī viņš ir augstu vērtēts, un viņš saka to pašu.

Tā es uzņemu fosfātus vai fosfītus, lai kas tie būtu, un tonikus, un ceļojumus, un gaisu, un vingrinājumus, un man absolūti noliedz „strādāt”, līdz atkal atlabšu.

Es personiski nepiekrītu viņu idejām.

Es personiski domāju, ka tīkams, ar aizrautību darīts un pārmaiņu pilns darbs man nāktu par labu.

Bet ko lai dara?

Kādu laiku es rakstīju par spīti viņiem, bet tas patiešām mani nogurdina: ka man ir jābūt ļoti viltīgai vai arī jāsaskaras ar stingru pretestību.

Dažkārt iedomājos, ka, ja cilvēkam manā stāvoklī būtu mazāk pretestības un vairāk sabiedrības un stimulu… bet Džons apgalvo, ka pats sliktākais, ko es tagad varētu darīt, ir domāt par savu stāvokli, un es atzīstu, ka tas vienmēr liek man justies slikti.

Tā nu es atstāšu to mierā un runāšu par māju.

Tik brīnumskaists īpašums! Māja stāv pavisam viena, tālu no ceļa, labas trīs jūdzes no ciemata. Tā liek man domāt par Anglijas vietām, par kurām ir lasīts grāmatās, jo te ir dzīvžogi un mūri, un slēdzami vārti, un daudz atsevišķu mājiņu dārzniekiem un ļaudīm.

Šeit ir apburošs dārzs! Nekad mūžā neesmu redzējusi tādu dārzu: lielu un ēnainu, ar celiņiem starp kuplām puķu dobēm un malās – augstām, vīnogulājiem klātām arkām ar soliņiem apakšā.

Te bijušas arī siltumnīcas, bet nu tās visas ir salauztas.

Bija kaut kādas juridiskas problēmas, es tā saprotu – kaut kas ar mantiniekiem un līdzmantiniekiem. Lai nu kā, šī vieta ir bijusi tukša gadiem ilgi.

Tas, baidos, sabojā spocīgo atmosfēru, bet man vienalga – šai mājai piemīt kaut kas savāds, es to jūtu.

Reiz kādā mēness apspīdētā vakarā es to pat teicu Džonam, bet viņš atbildēja, ka es jūtot caurvēju, un aizvēra logu.

Dažkārt kļūstu nepamatoti dusmīga uz Džonu. Noteikti nekad agrāk neesmu bijusi tik jūtīga. Domāju, tas ir šo nervu problēmu dēļ.

Bet Džons apgalvo, ka es, tā jūtoties, zaudēšu pienācīgo paškontroli, tādēļ ar visiem spēkiem cenšos sevi kontrolēt – vismaz viņa priekšā –, un tas mani ļoti nogurdina.

Man nepavisam nepatīk mūsu istaba. Es gribēju to telpu lejasstāvā, kas atveras uz iekšpagalmu un kur visus logus aizsedz rozes, un kurai ir tik glīti vecmodīgi kokvilnas aizkari! Bet Džons par to pat dzirdēt negribēja.

Viņš teica, ka tur ir tikai viens logs un nav vietas divām gultām, un tuvumā nav citas istabas viņam, ja viņš tādu gribētu.

Viņš ir ļoti gādīgs un mīlošs, un neļauj man pat pakustēties bez īpašiem norādījumiem.

Katrai dienas stundai man ir sarakstītas rekomendācijas; viņš noņem visas rūpes no maniem pleciem, un tālab es jūtos zemiski nepateicīga, ka nepietiekami to novērtēju.

Viņš teica, ka esam te atbraukuši tikai manis dēļ, lai es varētu tikt pie kārtīgas atpūtas un tik ļoti vajadzīgā svaigā gaisa. „Tavas fiziskās aktivitātes ir atkarīgas no tava spēka, mana dārgā,” viņš teica, „un tava pārtika zināmā mērā no apetītes, bet gaisu tu vari uzņemt visu laiku.” Tā nu mēs paņēmām bērnistabu mājas augšstāvā.

Tā ir liela, plaša telpa, kas aizņem gandrīz visu stāvu, ar logiem, kas atveras uz visām pusēm, un papilnam gaisa un saules. Sākumā tā bija bērnistaba un tad rotaļistaba, un tad sporta telpa, tā es spriežu, jo logi ir aizrestoti, sargājot bērneļus, un sienās ir iedzīti riņķi un tā.

Krāsa un tapetes izskatās tā, it kā tās būtu izmantotas zēnu skolā. Tās – tapetes – ir lielām strēmelēm noplēstas ap manu galvgali, apmēram tik augstu, cik varu aizsniegt, un lielā gabalā otrā istabas pusē, lejāk. Es mūžā neesmu redzējusi sliktākas tapetes.

Tas ir viens no tiem greznajiem, plašajiem rakstiem, kas visos veidos grēko pret mākslu.

Tas ir pietiekami garlaicīgs, lai acs apjuktu, tam sekojot, bet pietiekami izteikts, lai pastāvīgi uzbudinātu un liktu to pētīt, un, kad tu kādu laiku esi sekojusi neveiklajiem, nepārliecinātajiem lokiem, tie pēkšņi izdara pašnāvību – metas lejā neiespējamos leņķos, iznīcina sevi neiedomājamās pretrunās.

Krāsa ir riebīga, gandrīz atbaidoša: dūmaini, netīri dzeltena, savādi izbalojusi saules staru ceļā.

Dažviet tā ir blāvi, bet dedzinoši oranža, ar slimīgu sēra notoni citur.

Nav nekāds brīnums, ka bērniem tās riebās! Es arī tās ienīstu, ja man būtu ilgstoši jādzīvo šajā istabā.

Nāk Džons, un man viss jānoliek nost – viņš necieš, ka es rakstu kaut vārdu.

* * * * * * *

Mēs te esam bijuši divas nedēļas, un kopš tās pirmās dienas es neesmu jutusi vēlmi rakstīt.

Tagad es sēžu pie loga te, augšā, šajā drausmīgajā bērnistabā, un nekas nespēj mani atturēt rakstīt pēc sirds patikas, ja nu vienīgi mans nespēks.

Džons visu dienu ir projām, un dažkārt, kad gadījums ir nopietns, arī naktīs.

Es priecājos, ka mans gadījums nav nopietns!

Bet šīs nervu problēmas ir briesmīgi nomācošas.

Džons nezina, cik ļoti es patiesībā ciešu. Viņš zina, ka man nav iemesla ciest, un ar to viņam pietiek.

Protams, tā ir tikai nervozitāte. Ir tik smagi zināt, ka es nekādi nepildu savu pienākumu!

Es gribēju būt palīgs Džonam, sniegt atelpu un atvieglojumu, un te nu es esmu – gluži kā nasta!

Neviens neticētu, ar kādām pūlēm es daru to savu mazumiņu – apģērbties un izklaidēt, un savest lietas kārtībā.

Labi, ka Mērija tik labi tiek galā ar zīdaini. Sirdsmīļo zīdainīti!

Bet es nevaru būt ar viņu, tas mani padara tik nervozu.

Domāju, ka Džons nekad mūžā nav bijis nervozs. Viņš smejas par mani tapešu dēļ!

Sākumā viņš bija domājis tās pārlīmēt, bet pēc tam teica, ka es pārāk ļauju sev vaļu un nervu slimniecei nekas nevar būt sliktāk kā ļaut vaļu šādām iedomām.

Viņš teica, ka pēc tapešu nomaiņas kārta pienāktu smagajai gultai un tad aizrestotajiem logiem, un tad vārtiņiem pie kāpņu augšgala, un tā tālāk.

„Tu zini, ka šī vieta nāk tev par labu,” viņš teica, „un nudien, dārgā, es nedomāju remontēt māju, kuru īrējam tikai trīs mēnešus.”

„Tad pārceļamies uz lejasstāvu,” es ieteicu, „tur ir tik jaukas istabas.”

Tad viņš satvēra mani rokās un sauca par mazo, svētīgo zostiņu, un teica, ka, ja es tā gribētu, viņš ietu kaut uz pagrabu un pie reizes liktu to izbalsināt.

Bet viņam ir gan taisnība par gultām un logiem, un tā.

Plašāku un ērtāku istabu nevarētu ne vēlēties, un, protams, es nebūšu tāda dumiķīte, lai sagādātu viņam grūtības tikai savu iegribu dēļ.

Man patiešām sāk iepatikties šī lielā istaba, tikai tās briesmīgās tapetes ne.

Pa vienu logu es redzu dārzu, tā noslēpumainās, dziļās ēnās tītās lapenes, mežonīgās, vecmodīgās puķes un krūmus, un mezglainos kokus.

Pa otru es redzu skaistu skatu uz līci un nelielo privāto piestātni, kas pieder pie nama. No mājas turp ved skaista, ēnaina aleja. Es allaž iztēlojos, kā pa šīm takām un cauri arkām staigā cilvēki, bet Džons ir mani brīdinājis nepaļauties tādām iedomām. Viņš apgalvo, ka ar manu iztēles spēku un paradumu veidot stāstus šis nervu vājums droši novedīs pie visvisādām satraucošām iedomām un man vajadzētu izmantot savu gribu un veselo saprātu, lai šo tieksmi apvaldītu. Tā arī cenšos.

Reizēm domāju – ja vien es būtu pietiekami stipra, lai spētu nedaudz parakstīt, tas atvieglotu domu spiedienu un dotu man atelpu.

Bet es atklāju, ka, mēģinot to darīt, ļoti nogurstu.

Manos ikdienas darbos nav ne padoma, ne atbalsta, un tas tik ļoti atņem pārliecību par sevi. Kad man kļūs pavisam labi, Džons apgalvo, ka mēs uz ilgāku laiku uzlūgsim ciemos brālēnu Henriju un Džūliju, bet viņš arī saka, ka tad jau varētu salikt petardes man spilvenā, tas pats vien būtu kā ļaut, lai šie stimulējošie cilvēki ir man tuvumā.

Es vēlētos, kaut spētu ātrāk atlabt.

Bet es nedrīkstu par to domāt. Šīs tapetes lūkojas uz mani tā, it kā zinātu, kāda ir to nelāgā ietekme!

Ir viena vieta, kas atkārtojas, kur raksts nokarājas kā pārlauzta spranda, un pretī ačgārni skatās divas izspiedušās acis.

Es kļūstu ļoti dusmīga par tā uzstājību un pastāvību! Tas ložņā augšup un lejup, un uz sāniem, un tās nejēdzīgās, stingās acis ir visur. Ir viena vieta, kur joslas nav saskanējušas, un acis iet visgarām līnijai uz augšu un leju, viena nedaudz augstāk par otru.

Es vēl nekad neesmu redzējusi tik daudz izteiksmes nedzīvā lietā, un mēs visi zinām, cik daudz izteiksmes tām ir! Bērnībā es mēdzu gulēt nomodā un sajust vairāk aizrautības un šausmu no tukšām sienām un vienkāršām mēbelēm, nekā lielākā daļa bērnu iegūtu rotaļlietu veikalā.

Atceros, cik draudzīgi aci miedza mūsu lielā, vecā skapja durvju rokturi, un viens no krēsliem vienmēr šķita kā sens draugs.

Man toreiz likās, ka es vienmēr varu ielēkt krēslā un būt drošībā, ja kāda no citām lietām izskatās pārāk dusmīga.

Mēbeles šajā istabā tomēr ir tikai nesaderīgas, jo mums tās visas bija jāuznes no apakšstāva. Domāju, ka tad, kad šī tika izmantota par rotaļu istabu, viņiem bija jāizvāc visas bērnistabas lietas, un kāds tur brīnums! Es nekad neesmu redzējusi tādus postījumus kā tos, kurus šeit bija radījuši bērni.

Tapetes, kā jau esmu minējusi agrāk, ir vietām noplēstas, lai gan tās turas pie sienām kā saaugušas – bērniem ir piemitusi arī neatlaidība, ne tikai naids.

Tālāk – grīda ir saskrāpēta, sagrebta un saskaidota, pat sienu apmetums šur tur ir izknibināts, un šī lielā, smagā gulta – kas ir viss, ko atradām istabā, – izskatās kā pārdzīvojusi karus.

Bet es nemaz par to nesūdzos – tikai par tapetēm.

Drīz būs klāt Džona māsa. Viņa ir tik jauka meitene, un tik gādīga pret mani! Nedrīkstu pieļaut, ka viņa redz mani rakstām.

Viņa ir nevainojama un aizrautīga mājsaimniece un ij necer uz labāku darbu. Nudien ticu, ka viņa domā – tieši rakstīšana mani padarījusi slimu!

Bet es varu rakstīt, kad viņa ir izgājusi, un pa šiem logiem es redzu viņu nākam pa gabalu.

Viens no logiem pārskata ceļu, burvīgu, ēnainu, līkumainu ceļu, kamēr otrs veras pār laukiem. Un tie ir burvīgi lauki, ar gobām un samtainām pļavām.

Šīm tapetēm ir tāds kā zemraksts citā tonī, īpaši kaitinošā, jo to var redzēt tikai noteikta veida gaismā – un arī tad ne skaidri.

Bet vietās, kur tas nav izbalojis, un brīžos, kad saules gaisma krīt pareizi, es redzu tādu kā savādu, satraucošu, bezformīgu siluetu, kas šķiet ložņājam aiz tā muļķīgā un uzkrītošā priekšējā raksta.

Tur, kāpnēs, ir māsa!

* * * * * * *

Tā, ceturtais jūlijs ir garām! Cilvēki ir aizgājuši, un es esmu pārgurusi. Džons domāja, ka neliela sabiedrība man varētu nākt par labu, tādēļ šeit uz nedēļu ieradās māte un Nellija, un bērni.

Protams, es neko nedarīju. Dženija tagad rūpējas par visu.

Bet es tik un tā noguru.

Džons saka: ja es neveseļošos ātrāk, rudenī sūtīšot mani uz Viera Mičela slimnīcu.

Bet es nepavisam negribu turp doties. Man reiz bija draudzene, kura nonāca viņa rokās, un viņa teica, ka Viers ir tieši tāds pats kā Džons un mans brālis, tikai vēl vairāk!

Turklāt tik tāls brauciens ir tādas klapatas.

Es negribu pakustināt ne pirkstu un kļūstu briesmīgi nemierīga un ķildīga.

Es raudu ne par ko un raudu lielāko daļu laika.

Protams, ne tad, ja te ir Džons vai kāds cits, bet vienatnē gan.

Un es tagad diezgan daudz esmu viena. Džons ļoti bieži paliek pilsētā nopietnu gadījumu dēļ, un Dženija ir laba un atstāj mani vienu, kad es tā vēlos.

Tā es nedaudz pastaigājos pa dārzu vai pa to burvīgo aleju, sēžu verandā zem rozēm un daudz guļu šeit, augšā.

Man patiešām sāk iepatikties šī istaba, pat par spīti tapetēm. Varbūt tapešu dēļ.

Tās tā iemājo manā prātā!

Es guļu šajā lielajā, neizkustināmajā gultā – manuprāt, tā ir pienaglota pie grīdas – un stundām ilgi sekoju rakstam. Tas nav sliktāk par vingrošanu, varat man ticēt. Es sāku, teiksim, apakšā, pašā stūrī, kur tapetes nav aiztiktas, un tūkstošo reizi izlemju, ka tiešām sekošu tam bezjēdzīgajam rakstam līdz kādam noslēgumam.

Es mazliet saprotu raksta veidošanas principus, un es zinu, ka šis nav veidots saskaņā ar radiālo vai virknes, vai atkārtojuma, vai simetrijas, vai jebkādu citu likumību, par ko esmu dzirdējusi.

Joslās tas, protams, atkārtojas, bet citādi ne.

Šķiet, ka ikkatra josla pastāv par sevi, to uzblīdušie loki un greznojumi – tādā kā „lētas romānikas” stilā ar delirium tremens – ļodzīgi ložņā augšup un lejup izolētās, bezjēdzīgās kolonnās.

Bet, no otras puses, joslas savienojas diagonāli, un to plašās līnijas aizvirmo milzīgos, slīpos optisku šausmu viļņos kā līganu jūraszāļu milzums pilnā plaukumā.

Tas viss turklāt turpinās arī horizontāli, vai vismaz tā šķiet, un es pārpūlēju sevi, cenšoties izprast šīs virzības kārtību.

Viņi ir izmantojuši horizontālu joslu frīzei, un tā brīnišķīgi papildina jucekli.

Vienā istabas galā tapetes ir gandrīz neskartas, un tur, kad pazūd krusteniskā gaisma un zemā saule spīd tieši uz tām, es gandrīz vai varu tomēr iedomāties radiālu formu – bezgalīgā groteska šķiet veidojamies ap vienu centru un tad traucas prom, metoties ar galvu iekšā vienlīdzīgā sajukumā.

Es nogurstu no sekošanas. Droši vien nosnaudīšos.

* * * * * * *

Es nezinu, kāpēc man tas jāraksta.

Es negribu.

Es nejūtos spējīga.

Un es zinu, ka Džons to domātu absurdu esam. Bet man ir kaut kā jāpasaka, ko es jūtu un domāju, – tas ir tāds atvieglojums!

Bet pūles kļūst lielākas par atvieglojumu.

Tagad lielāko tiesu laika es esmu briesmīgi slinka un man visu laiku jāatguļas.

Džons apgalvo, ka es nedrīkstu zaudēt spēkus, un liek man dzert mencu aknu eļļu un daudz tonika un visa kā, nemaz nerunājot par eilu un vīnu, un pusjēlu gaļu.

Dārgais Džons! Viņš mani ļoti mīl un necieš, ka es slimoju. Vienudien mēģināju uzsākt ar viņu īstu, godīgu, saprātīgu sarunu un pateikt, kā es vēlētos, lai viņš ļauj man aiziet apciemot brālēnu Henriju un Džūliju.

Bet viņš teica, ka es nevaru turp doties un nespētu arī izturēt, ja tur nonāktu, un man ne pārāk labi izdevās pierādīt pretējo, jo sāku raudāt, vēl pirms biju beigusi runāt.

Man kļūst ļoti grūti spriest pareizi. Tas tikai nervu vājums, man šķiet.

Un dārgais Džons pacēla mani uz rokām un uznesa augšstāvā, un noguldīja gultā, un sēdēja man blakus, un lasīja priekšā, līdz tas sagurdināja man galvu.

Viņš teica, ka esmu viņa dārgumiņš un mierinājums, un viss, kas viņam ir, un man jārūpējas par sevi viņa dēļ un jāturas.

Viņš teica, ka es vien varu sev palīdzēt tapt vesela, ka man jāliek lietā sava griba un paškontrole un nav jāļauj muļķīgām iedomām aizraut sev līdzi.

Vismaz mani mierina tas, ka bērniņš ir vesels un priecīgs, un tam nav jādzīvo šajā bērnistabā ar briesmīgajām tapetēm.

Ja šeit nebūtu dzīvojuši mēs, tad tā piekristu sirdsmīļajam bērnam! Cik laimīga izglābšanās! Nudien, es pat par visu pasauli neļautu šādā istabā dzīvot savam bērnam, mazai, ietekmējamai radībiņai.

Es nekad nebiju par to tādā veidā domājusi, bet tomēr tā ir veiksme, ka Džons mani te paturēja, jo, redziet, es to varu izturēt daudz labāk nekā zīdainītis.

Protams, es par to viņiem nekad vairs neieminos – esmu pārāk gudra –, bet tik un tā turu acis vaļā.

Šajās tapetēs ir kas tāds, ko nezina un nekad nezinās neviens cits kā vien es.

Aiz ārējā raksta tumstošie silueti jo dienas kļūst skaidrāki.

Tas vienmēr ir viens un tas pats siluets, tikai to ir ļoti daudz.

Un tā ir kā sieviete, kas noliekusies ložņā aiz raksta. Man tas nemaz nepatīk. Es prātoju – es domāju – es gribu, lai Džons mani aizved no šejienes!

* * * * * * *

Ir tik grūti runāt ar Džonu par manu situāciju, jo viņš ir tik gudrs un tik ļoti mani mīl.

Bet pagājušonakt es mēģināju.

Bija mēnessgaisma. Mēness iespīd iekšā visapkārt, tāpat kā saule.

Es reizēm to ienīstu, tas iezogas tik lēni, bet allaž ienāk pa to vai citu logu.

Džons bija aizmidzis, un es negribēju viņu modināt, tā nu es paliku mierā un vēroju mēnessgaismu uz līkumojošajām tapetēm, līdz sajutos bailīgi.

Rēnā figūra aiz raksta šķietami to tricināja, it kā vēlētos tikt ārā.

Klusītēm piecēlos un aizgāju pataustīt, lai redzētu, vai tapetes tiešām kustas; kad es atgriezos, Džons bija nomodā.

„Kas noticis, meitenīt?” viņš jautāja. „Nestaigā tā apkārt – saaukstēsies.”

Es nodomāju, ka šis ir labs brīdis sarunai, tādēļ pateicu viņam, ka man šeit tiešām nekļūst labāk un es gribētu, lai viņš aizved mani prom.

„Bet dārgā!” viņš teica. „Mūsu īres līgums beigsies pēc trim nedēļām, un es neredzu iespēju doties projām pirms tam.

Remonts mājās nav beidzies, un es šobrīd nekādi nevaru pamest pilsētu. Protams, ja tev draudētu kādas briesmas, es varētu un tā arī darītu, bet tev patiešām ir labāk, dārgā, vienalga, vai tu pati to saskati vai ne. Es esmu ārsts, dārgā, un es zinu. Tu esi pieņēmusies miesās un sārtumā, tava apetīte ir uzlabojusies, un es nudien mazāk uztraucos par tevi.”

„Es nesveru necik vairāk,” es teicu, „pat ne tikpat, un mana apetīte varbūt ir labāka vakarā, kad šeit esi tu, bet sliktāka no rīta, kad tu esi prom!”

„Ak tu, sirsniņa mana,” viņš teica, mani cieši apskaudams, „esi tik slima, cik vien kāro! Bet nu, lai mums būtu vairāk gaismiņas, iesim gulēt un parunāsim par to no rīta!”

„Un tu neaiziesi?” es drūmi jautāju.

„Kā gan es to varētu, dārgā? Vēl tikai trīs nedēļas, un tad mēs dosimies jaukā dažu dienu ceļojumā, kamēr Dženija sagatavos māju. Patiešām, dārgā, tev ir labāk!”

„Varbūt fiziski labāk…” es iesāku un tūlīt aprāvos, jo viņš piecēlās sēdus un uzlūkoja mani ar tik stingru, nosodošu skatienu, ka es nevarēju pateikt vairs ne vārda.

„Mana dārgā,” viņš teica, „es tevi lūdzu, manis un mūsu bērna tiklab kā tevis pašas dēļ, lai tu vairs nekad, ne uz mirkli neļautu šai domai ienākt prātā! Tādam temperamentam kā tavējais nav nekā bīstamāka, nekā fascinējošāka. Tā ir aplama un muļķīga iedoma. Vai gan tu nespēj ticēt man kā ārstam, kad es tev to saku?”

Tā nu, protams, es par šo lietu vairs nerunāju, un drīz mēs aizgājām gulēt. Viņš domāja, ka es aizmigu pirmā, bet tā nebija, un es stundām ilgi gulēju, cenzdamās saprast, vai priekšējais un aizmugurējais raksts patiešām kustas kopā vai atsevišķi.

* * * * * * *

Šāda veida rakstā dienas gaismā ir manāms secības trūkums, likumību noliegums, kas normālam prātam ir pastāvīgs kairinājums.

Jau pati krāsa ir gana pretīga un gana neuzticama, un gana tracinoša, bet raksts ir vienkārši mokošs.

Tu iedomājies, ka esi to apguvis, bet, tikko esi sācis tam sekot, kā nākas, tas apmet salto atmuguriski, un te nu tu esi. Tas iesit tev pļauku sejā, tas nogāž tevi gar zemi un samīda kājām. Tas ir kā slikts sapnis.

Ārējais raksts ir pārblīvēta arabeska, kas atgādina sēņotni. Ja varat iedomāties suņusēni ar savienojumiem, bezgalīgu suņusēņu virteni, kas asno un pumpurojas nebeidzamos savijumos – nu, tas būtu kas tāds.

Tas ir – dažkārt!

Šīm tapetēm piemīt viena īpaša iezīme, ko, šķiet, nemana neviens cits kā vien es – tā mainās līdzi gaismai.

Kad saules stari šaujas iekšā pa austrumu logiem – es vienmēr gaidu šo pirmo garo, taisno staru –, tās mainās tik ātri, ka es nekad nespēju tam īsti noticēt.

Tāpēc es to vienmēr vēroju.

Mēnessgaismā – kad mēness ir debesīs, tas šeit iespīd visu nakti – es neticētu, ka tās ir tās pašas tapetes.

Naktī jebkāda veida gaismā, pusgaismā, sveces gaismā, lampas gaismā un, visļaunākais, mēnessgaismā tas kļūst par restēm! Es domāju ārējo rakstu, turklāt sieviete aiz tā ir skaidri redzama.

Ilgu laiku es nesapratu, kas bija tas, kas rēgojās aizmugurē, tas blāvais zemraksts, bet nu esmu visnotaļ pārliecināta, ka tā ir sieviete.

Dienasgaismā viņa ir klusa, pavājināta. Es iedomājos, ka viņa ir tik mierīga raksta dēļ. Tas ir tik savādi. Tas liek man klusēt stundām ilgi.

Es tagad guļu tik daudz. Džons apgalvo, ka tas man nāk par labu, lai es guļu, cik varu.

Patiesībā viņam ir paradums pēc katras maltītes likt man stundiņu atgulties.

Esmu pārliecināta, ka tas ir ļoti slikts paradums, jo, redziet, es neguļu.

Un tas veicina mānīšanos, jo es viņiem nesaku, ka esmu nomodā – o, nē!

Patiesībā es sāku nedaudz baidīties no Džona.

Reizumis viņš šķiet ļoti savāds, un pat Dženija izskatās nesaprotami.

Reizēm gandrīz kā zinātniska hipotēze man ienāk prātā – varbūt pie vainas ir tapetes!

Esmu vērojusi Džonu, viņam to nezinot, un esmu ienākusi istabā pēkšņi un ar visnevainīgākajiem attaisnojumiem, un vairākas reizes esmu viņu pieķērusi skatāmies uz tapetēm! Un arī Dženiju. Reiz es pieķēru Dženiju, kad viņa bija pielikusi tām roku.

Viņa nezināja, ka esmu istabā, un, kad es viņai pajautāju klusā, ļoti klusā balsī, visapvaldītākajā veidā, kāds vien iespējams, ko viņa dara ar tapetēm, viņa pagriezās, it kā būtu pieķerta zādzībā, un izskatījās gluži dusmīga – jautāja man, kamdēļ es viņu tā biedēju!

Tad viņa teica, ka tapetes notraipa visu, kam pieskaras, un viņa ir atradusi dzeltenu šmuci uz visām manām un Džona drēbēm, un viņa gribētu, lai mēs esam piesardzīgāki!

Vai tas neizklausījās nevainīgi? Bet es zinu, ka viņa pētīja rakstu, un esmu apņēmusies, ka to neatklās neviens cits kā tikai es!

* * * * * * *

Tagad dzīve ir daudz aizraujošāka nekā agrāk. Redziet, man ir vairāk, ko gaidīt, kam gatavoties, ko vērot. Es patiešām ēdu labāk un esmu klusāka nekā agrāk.

Džons tā priecājas, ka man ir labāk! Citudien viņš nedaudz pasmējās un teica, ka viņam šķiet – es atplaukstu, par spīti tapetēm.

Noraidīju viņa pieņēmumu ar ķiķināšanu. Man nebija ne mazākās vēlēšanās pateikt, ka tas ir tapešu dēļ, – viņš mani apsmietu. Iespējams, viņš pat gribētu aizvest mani prom.

Es negribu doties prom tagad, pirms esmu to atklājusi. Palikusi vēl nedēļa, un es domāju, ka ar to pietiks.

* * * * * * *

Es jūtos daudz labāk! Naktī neko daudz neguļu, jo ir tik interesanti vērot notikumu attīstību, bet es labi izguļos dienasgaismā.

Dienasgaismā tās ir nogurdinošas un mulsinošas.

Sēnēm allaž ir jauni dzinumi, un tās visur noklāj jaunas dzeltenā nokrāsas. Es nevaru tās saskaitīt, lai gan esmu centīgi pūlējusies.

Tās ir tik dīvainā dzeltenā krāsā, šīs tapetes! Tās liek man domāt par visām dzeltenajām lietām, ko esmu redzējusi, – ne skaistām kā gundegas, bet vecām, nešķīstām, sliktām dzeltenām lietām.

Un tapetēm ir vēl kaut kas – smarža! Es to pamanīju uzreiz, ienākot istabā, bet gaisa un saules dēļ nebija tik traki. Tagad mums ir bijusi nedēļa ar miglu un lietu, un vienalga, vai logi ir atvērti vai ne, smarža paliek.

Tā ložņā pa visu māju.

Es manu to karājamies gaisā ēdamistabā, slapstāmies viesistabā, slēpjamies priekšnamā, uzglūnot man no kāpnēm.

Tā iesūcas man matos.

Pat tad, kad dodos izjādē, ja es pēkšņi pagriežu galvu un pārsteidzu to nesagatavotu – tur tā ir!

Un tas ir tik dīvains aromāts! Esmu stundām ilgi mēģinājusi to analizēt, noskaidrot, pēc kā tas ož.

Tas nav nepatīkams – sākumā – un ļoti viegls, nudien tas ir visnemanāmākais un pastāvīgākais aromāts, kādu esmu sastapusi.

Šajā mitrajā laikā smarža ir šausmīga, es pamostos nakts vidū un atklāju to karājamies pār mani.

Sākumā tā mani uztrauca. Es nopietni apsvēru iespēju nodedzināt māju – lai sasniegtu smaržu.

Bet tagad es pie tās esmu pieradusi. Vienīgais, par ko domāju, – tā ir kā tapešu krāsa! Dzeltena smarža.

Uz sienas pašā apakšā, netālu no grīdlīstes, ir ļoti savāda zīme. Līnija, kas stiepjas visapkārt istabai. Tā iet aiz visām mēbelēm, tikai ne aiz gultas, tāds garš, taisns, vienmērīgs šmūksts, it kā tas būtu berzēts un berzēts.

Es prātoju, kā to varēja izveidot un kas to izdarīja, un kamdēļ. Visriņķī un riņķī, un riņķī – riņķī un riņķī, un riņķī – man no tā reibst galva!

* * * * * * *

Es nudien beidzot esmu kaut ko atklājusi.

Tik daudz vērojot naktī, kad tās tik ļoti mainās, es beidzot esmu atradusi.

Priekšējais raksts patiešām kustas – un kāds tur brīnums! To krata sieviete aiz tā!

Reizēm es domāju, ka tur ir ļoti daudz sieviešu, un reizēm – ka tikai viena, un viņa žigli ložņā riņķī, un to visu krata viņas ložņāšana.

Tad ļoti gaišajās vietās viņa paliek mierā, bet ļoti ēnainajās vietās viņa vienkārši sagrābj restes un rausta no visa spēka.

Un viņa visu laiku cenšas izrāpties ārā. Bet neviens nevar izrāpties cauri tam rakstam – tas tik ļoti žņaudz; manuprāt, tieši tāpēc tam ir tik daudz galvu.

Viņas tiek cauri, un tad raksts tās nožņaudz un pagriež ar galvu uz leju, un pataisa viņām acis baltas!

Ja tās galvas būtu aizsegtas vai noņemtas, šis viss nebūtu ne uz pusi tik slikti.

* * * * * * *

Es domāju, ka pa dienu sieviete tiek ārā!

Un es varu jums pateikt, kāpēc man tā šķiet, – tikai starp mums – esmu viņu redzējusi!

Es redzu viņu pa visiem logiem!

Es zinu, ka tā ir tā pati sieviete, jo viņa nerimst ložņāt, un lielākā daļa sieviešu dienasgaismā neložņā.

Es redzu viņu tajā garajā, ēnainajā alejā ložņājam šurpu turpu. Redzu viņu zem tumšajām vīnogulāju arkām, kad viņa ložņā pa visu dārzu.

Es redzu viņu zem kokiem uz tā garā ceļa, lienot uz priekšu, un, kad brauc kariete, viņa noslēpjas zem kazeņu zariem.

It nemaz viņu nevainoju. Tas noteikti ir ļoti pazemojoši – tikt atklātai dienasgaismā ložņājot!

Es vienmēr aizslēdzu durvis, kad ložņāju dienasgaismā. Naktī to nevaru darīt, jo zinu, ka Džons uzreiz kaut ko nojaustu.

Un Džons tagad ir tik savāds, ka es negribu viņu aizkaitināt. Kaut viņš atrastu citu istabu! Turklāt es negribu, lai kāds naktī dabū sievieti ārā, tikai es.

Bieži prātoju, vai varētu viņu redzēt pa visiem logiem vienlaikus.

Bet, lai cik ātri grieztos, es viņu reizē redzu tikai pa vienu.

Un, lai arī es vienmēr viņu redzu, iespējams, viņa spēj ložņāt ātrāk, nekā es griežos!

Reizēm esmu vērojusi viņu tālu atklātā laukā, kur viņa lien ātri kā mākoņa ēna stiprā vējā.

* * * * * * *

Ja vien virsējais raksts varētu tikt noņemts no apakšējā! Es domāju to mēģināt, pa drusciņai vien.

Esmu atklājusi vēl vienu jokainu lietu, bet tagadiņ to neteikšu! Nevajag tik ļoti uzticēties cilvēkiem.

Ir vēl tikai divas dienas, lai dabūtu tapetes nost, un es domāju, ka Džons sāk to pamanīt. Man nepatīk, kā viņš skatās.

Un es dzirdēju, kā viņš Dženijai uzdod daudz profesionālu jautājumu par mani. Viņa sniedza ļoti labu raksturojumu.

Viņa teica, ka pa dienu es daudz guļot.

Džons zina, ka naktī es neko labi neguļu, lai arī esmu tik klusiņa!

Viņš man arī uzdeva visādus jautājumus, un izlikās ļoti mīlošs un jauks.

It kā es neredzētu viņam cauri!

Tomēr es nebrīnos, ka viņš tā uzvedas, trīs mēnešus gulējis zem šīm tapetēm.

Tās interesē tikai mani, bet esmu pārliecināta, ka tās nemanāmi ietekmē arī Džonu un Dženiju.

* * * * * * *

Urā! Šī ir pēdējā diena, bet ar to pietiek. Džons nakti pavadījis pilsētā un neatgriezīsies līdz vakaram.

Dženija gribēja gulēt pie manis – viltniece! Bet es viņai teicu, ka nešaubīgi varētu atpūsties labāk, ja šo nakti būtu viena.

Tas bija atjautīgi izdomāts, jo patiesībā es nemaz nebiju viena! Tiklīdz parādījās mēnessgaisma un tas nabaga radījums sāka rāpot un kratīt rakstu, es piecēlos un skrēju viņai palīgā.

Es vilku, un viņa kratīja, es kratīju, un viņa vilka, un pirms rītausmas mēs bijām noplēsušas jardiem to tapešu.

Sloksni apmēram manas galvas augstumā un pusi istabas apkārtmērā.

Un, kad parādījās saule un tas šausmīgais raksts sāka smieties par mani, es paziņoju, ka šodien to piebeigšu!

Rīt mēs dodamies prom, un viņi pārvietos visas manas mēbeles atpakaļ lejā, lai atstātu visu, kā bija.

Dženija pārsteigta lūkojās uz sienu, bet es viņai līksmi pateicu, ka to izdarīju tikai tālab, lai iespītētu tam nejaucenim.

Viņa pasmējās un teica, ka viņai nebūtu iebildumu to izdarīt pašai, bet es nedrīkstot nogurt.

Kā viņa sevi tad nodeva!

Bet te nu es esmu, un neviens cits cilvēks nepieskarsies šim rakstam – neviens dzīvs cilvēks!

Viņa mēģināja dabūt mani ārā no istabas – tik caurredzami! Bet es teicu, ka tagad tā ir tik klusa un tukša, un tīra, ka man šķiet – es atgulšos un gulēšu, cik varēšu, un lai mani nemodina pat uz pusdienām – es pasaukšu, kad pamodīšos.

Tā nu tagad viņa ir prom un kalpotāji ir prom, un viss ir prom, un nekas nav palicis, tikai lielā gulta, kas pienaglota grīdai, un audekla matracis, ko atradām uz tās.

Šonakt mēs gulēsim lejā un rīt ar kuģīti brauksim mājās.

Tagad, kad tā atkal ir tukša, es pat izbaudu šo istabu.

Kā tie bērni te plosījušies!

Gultas gals ir krietni nograuzts!

Bet man jāķeras pie darba.

Esmu aizslēgusi durvis un izmetusi atslēgu ārā, uz priekšējās taciņas.

Es negribu iet ārā un negribu, lai kāds nāk iekšā, līdz ieradīsies Džons.

Gribu viņu pārsteigt.

Man te augšā ir virve, ko pat Dženija neatrada. Ja tā sieviete tiks ārā un mēģinās aizbēgt, es varu viņu sasiet!

Bet es aizmirsu, ka nespēju necik tālu aizsniegties, ja man nav, uz kā pakāpties!

Tā gulta nekust no vietas!

Es mēģināju to celt un grūst, līdz pārguru, un tad es tā sadusmojos, ka nokodu gabaliņu no stūra, – bet no tā man sasāpējās zobi.

Tad es noplēsu visas tapetes, cik varēju aizsniegt no grīdas. Tās ir briesmīgi cieši pielipušas, un raksts par to visu smejas! Visas tās nožņaugtās galvas un izbolītās acis, un ļodzīgās sēņotnes ņirdz vai ķērkdamas!

Esmu kļuvusi tik dusmīga, ka varētu pasākt kaut ko izmisīgu. Izlēkšana pa logu būtu izcils gājiens, bet restes ir pārāk stipras, es pat nemēģinu.

Turklāt es to nedarītu. Protams, ne. Ļoti labi zinu, ka tāds solis nav piedienīgs un var tikt uztverts nepareizi.

Man vairs pat nepatīk skatīties ārā pa logiem – tur ir tik daudz ložņājošo sieviešu, un viņas ložņā gauži ātri.

 Diezin, viņas visas iznāca ārā no tapetēm tāpat kā es?

Bet nu es esmu cieši piesieta ar virvi, kuru biju labi paslēpusi, – mani jūs uz tā ceļa ārā nedabūsiet!

Kad iestāsies nakts, man gan jau būs jāiet atpakaļ aiz raksta, un tas ir grūti!

Ir tik patīkami būt ārā, šajā milzīgajā telpā, un ložņāt, cik sirds kāro!

Es negribu iet ārā. Es neiešu, pat ja Dženija man lūgs.

Jo ārā ir jāložņā pa zemi, un viss ir zaļš, nevis dzeltens.

Bet šeit es varu ložņāt pa gludo grīdu, un mans plecs tieši iegulst tajā garajā šmūkstā gar sienu, tā ka es nepazaudēju ceļu.

Paskat, Džons jau ir pie durvīm!

Nekas nesanāks, jaunais cilvēk, tu tās nevari atvērt!

O, kā viņš sauc un dauzās!

Nu viņš sauc pēc cirvja.

Būtu nelāgi izgāzt šīs skaistās durvis!

„Džon, dārgais!” teicu es maigmaigā balsī, „atslēga ir zemē pie kāpnītēm, zem platānas lapas!”

Tas viņu uz brīdi apklusināja.

Tad viņš teica – nudien ļoti klusi: „Atver durvis, dārgā!”

„Nevaru,” teicu es. „Atslēga ir lejā pie durvīm, zem platānas lapas!”

Un tad es teicu to vēlreiz, vairākas reizes, ļoti lēni un maigi, teicu tik daudz reižu, ka viņam bija jāiet paskatīties, un, protams, viņš to atrada un ienāca iekšā. Viņš apstājās pie pašām durvīm.

„Kas noticis?” viņš iesaucās. „Dieva dēļ, ko tu dari?”

Es visu laiku turpināju ložņāt, bet paskatījos uz viņu pār plecu.

„Es beidzot esmu tikusi ārā,” teicu es, „par spīti Dženijai un tev? Un esmu noplēsusi tapešu lielumu, tā ka tu nevari mani iebāzt atpakaļ!”

Nudien, kāpēc tam vīrietim bija jānoģībst? Bet tā viņš izdarīja, un tieši pār manu taku pie sienas, tā, ka man ikreiz ložņājot jārāpjas viņam pāri!

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve