— Verlēna revolveris

 

Kristjans Haljaks (Kristjan Haljak, dzimis 1990. gadā) ir igauņu jaunākās paaudzes dzejnieks un tulkotājs. 2009. gadā viņš beidza Tallinas Franču liceju un no 2009. līdz 2015. gadam studēja Tallinas Universitātē romāņu valodas, paralēli gadu Ēksas-Marseļas Universitātē Francijā mācījās mūsdienu literatūru.

2015. gadā Kristjans Haljaks Tallinas Universitātē aizstāvēja maģistra grādu ar darbu L’itération et les errements surréalistes: la porte à la clairière d’ Andres Ehin (Iterācija un sirreālistu klejojumi: Andresa Ehina durvis klajumā).

Viņš ir mācījis franču valodu un literatūru Tallinas 32. vidusskolā, Franču licejā un Tallinas Angļu koledžā.

Kristjanam Haljakam ir četri dzejoļu krājumi. Pirmā grāmata Drudzis (Palavik) iznāca jauno autoru sērijā, tā uzreiz piesaistīja lasītāju un kritiķu uzmanību kā spilgts, sirreālistisks darbs. Kritiķis Indreks Ojams (Indrek Ojam) recenzijā par šo grāmatu raksta, ka Kristjana Haljaka dzejā var saskatīt „[..] no vienas puses, vēlēšanos stāstīt (notikumi, situācijas), no otras puses – spēlēties ar skaņu un brīvajām asociācijām”. Pats autors atzinies, ka ir izmēģinājis automātisko rakstību un publicējis tekstus, kas radīti bezapziņas stāvoklī, ārpus prāta kontroles.

2017. gadā iznākušajos Kristjana Haljaka dzejoļu krājumos Jauns cilvēks (Uus inimene) un Conceptio Immaculata jūtama ietekme no avangardiskās literatūras un 19. gadsimta beigu dekadentiem. 2018. gadā iznākušais dzejoļu krājums Verlēna revolveris (Verlaine’i revolver) sākas ar Šarla Bodlēra sapņa aprakstu, ko Haljaks ir pārveidojis, radot mistifikāciju. Šajā krājumā autors nosacīti izmanto soneta formu bez atskaņām un pantmēra, saglabājot raksturīgās 14 rindas.

Viņš ir tulkojis Andrē Bretona Sirreālistu manifestu, Šarla Bodlēra grāmatas Mana kaili izmocītā sirds, Mākslīgās paradīzes u. c. darbus.

Atdzejotājs

 

No grāmatas Verlēna revolveris

 

Dārgais lasītāj,

ja sapņi jums dod prieku, tad ir viens, kurš jums noteikti patiks. Pulkstenis ir pieci no rīta, tāpēc sapnis vēl ir diezgan svaigs. Jūsu zināšanai – tas ir viens no tūkstoš sapņiem, kas nomāc mani, un ir jāteic, ka sapņu pilnīgā unikalitāte, to vispārīgais raksturs, kam nav saistības ar manām pūlēm un mīlas piedzīvojumiem, liek atkal un atkal noticēt, ka šie sapņi ir uzrakstīti hieroglifu valodā, kurai man nav atslēgas.

(Sapnī) bija pulksten divi vai trīs no rīta, kad viens es pastaigājos pa ielām. Satikos ar Kristoferu, kam, es ticu, bija daudz darāmā, teicu, ka es pavadīšu viņu un labprāt paņemtu taksi, lai varētu nokārtot arī kādu manu personisko lietu. Mēs paņēmām taksi. Es uzskatīju par pienākumu vienai liela bordeļa saimniecei uzdāvināt savu grāmatu, kas nupat bija iznākusi. Grāmatu turēju rokā, un, to šķirstot, izrādījās, ka grāmata ir neķītra, un tas izskaidroja vajadzību to uzdāvināt šai sievietei.

Kristoferam par to es neko neteicu, pavēlēju takša šoferim pieturēt pie kādas mājas un atstāju Kristoferu mašīnā, apsolot, ka nebūs ilgi jāgaida.

Tiklīdz biju piezvanījis pie durvīm un iegājis iekšā, pamanīju, ka mans rīks ir izslējies laukā no neaizpogātās bikšu priekšas, un man šķita, ka šādā izskatā ir nepiedienīgi ienākt pat bordelī. Bez tam, sajūtot, ka manas kājas ir ļoti slapjas, pamanīju, ka tās ir basas, izkāpjot no taksometra, es biju ieslampājis peļķē. Ko tur daudz, pie sevis nodomāju, nomazgāšu kājas pirms mīlēšanās un arī pirms tam, kad iziešu no šīs mājas. Kāpu augšā pa kāpnēm. Kopš šī brīža grāmata vairs neattiecās uz lietu.

Atrados atklātās, savstarpēji savienotās galerijās; tās bija slikti apgaismotas, bēdīgas un noplukušas, atgādināja nošņurkušas kafejnīcas, ciema bibliotēkas vai nabadzīgus kazino. Meitenes tur atradās izklaidus, viņas sarunājās ar vīriešiem, kuru vidū pamanīju arī skolēnus. Es jutos ļoti bēdīgs un vīlies; baidījos, ka kāds ievēros manas basās kājas. Bet, kad es paskatījos uz kājām, konstatēju, ka viena tomēr bija ieauta kurpē. Pēc kāda laika pamanīju, ka abās kājās ir kurpes. Mani saviļņoja, ka galeriju sienas grezno visādi neierāmēti zīmējumi. Neviens no tiem nebija neķītrs. Tur bija pat celtņu rasējumi un ēģiptiešu figūras. Es jutos vēl vairāk pārbijies un, neuzdrošinājies ne ar vienu no meitenēm uzsākt sarunu, iepriecināju sevi, vērīgi pētot zīmējumus.

Kādas galerijas aizmugures daļā atradu īpaši vienreizēju sēriju. Daudzās mazās piramīdās varēja redzēt zīmējumus, miniatūras un fotogrāfijas. Dažās fotogrāfijās bija redzami krāsaini putni ar ļoti spilgtām spalvām un dzīvu skatienu. Citās – tikai putnu pusītes. Vēl kādā bija saskatāmi jocīgi, briesmīgi un gandrīz bezformīgi radījumi, kas atgādināja meteorītus. Katra zīmējuma stūrī bija piezīme: attiecīgā meitene attiecīgā vecumā pasaulē laida augli attiecīgā gadā. Arī citas piezīmes bija tādā pašā stilā. Pieķēru sevi pie domas, ka šāda veida zīmējumi tomēr nerada žēlastības pilnu atmosfēru. Prātā iešāvās vēl cita doma: tiešām visā Igaunijā ir tikai viena politiskā partija, kas varētu būt pietiekami stulba, lai atvērtu bordeli, kas darbotos vienlaikus kā zināma veida medicīnas muzejs. Pēkšņi sev atzinos, ka patiesībā tā bija tā pati partija, kas finansēja šī bordeļa uzņēmumu, arī to, ka tur atradās medicīnas muzejs, izskaidrojot konkrētās partijas tradīciju, īsteno vērtību un apgaismības māniju. Tādā veidā es nonācu pie secinājuma, ka politiskajai glupībai un stulbumam vienmēr ir arī sava slepenā lietderība un tas šo rīcību padara skumju un dvēseliskās mehānikas kroplības iespaidā pat labu.

Es apbrīnoju sava filozofiskā gara neapgāžamību. Bet visu šo radījumu vidū bija kāds, kurš palicis dzīvs. Tas bija monstrs, kurš bija dzimis bordelī un tomēr paredzēts stāvēšanai uz pjedestāla. Neraugoties uz to, ka monstrs bija dzīvs, tas tomēr tika uzskatīts par muzeja eksponātu. Viņš nebija neglīts. Monstra seja bija pat skaista, iesauļota un austrumnieciska. Tajā bija daudz rozā un zaļā. Viņš tupēja, bet dīvainā un kroplā pozā. Turklāt ap viņa augumu bija vairākkārt apvijies kaut kas melns, kas atgādināja lielu čūsku. Es viņam uzprasīju: kas tas ir? Uz ko viņš atbildēja, ka tas ir briesmīgs apendikss, kas lien laukā no viņa galvas. Tas ir elastīgs kā kaučuks un tik garš, un, ja to aptin kā bizi ap galvu, ir neprātīgi smags, un to tiešām nav iespējams panest; tāpēc viņš šo apendiksu ir spiests nēsāt, aptītu ap savu ķermeni. Apendikss, starp citu, izskatījās diezgan jauks. Es ilgi runājos ar monstru. Viņš dalījās ar mani savā apnikumā un skumjās. Jau daudzus gadus viņam vajadzēja stāvēt uz šī pjedestāla, lai apmierinātu publikas ziņkāri. Taču vistraucējošākais šķita vakariņu laiks. Kā dzīvam radījumam monstram bija uzlikts par pienākumu ieturēties kopā ar iestādē strādājošajām meitenēm; ar savu kaučuka piedēkli viņam nācās aizgrīļoties līdz ēdamzālei, kur viņš bija spiests to kā virvi turēt apvītu ap sevi vai novietot pret krēslu kā auklu saišķi; tiklīdz ļautu tam vāļāties pa zemi, viņa galva rautos uz augšu.

Tāds mazs un bemberains pie ēdamgalda viņš sēdēja blakus lielai un stipras miesasbūves meitenei. Starp citu, viņš visu man paskaidroja bez jelkāda sarūgtinājuma. Es neuzdrošinājos viņam pieskarties, lai gan viņš manī raisīja lielu interesi.

Pēkšņi (tagad vairs ne sapnī) mana sieva guļamistabā norībināja kādu mēbeli un pamodināja mani. Es pārguris atvēru acis, man sāpēja mugura, kājas un gūžas. Domāju, ka biju aizmidzis, sarāvies čokurā kā monstrs.

Es nezinu, vai jums arī tas šķiet tikpat jocīgi kā man. Pieņemu, ka mūsu draugiem tradicionālistiem radīsies lielas grūtības uztvert šī stāsta morāli.

Ar cieņu,
autors

 

Lapsas maskā apbērēšana

Visas nelaimīgās traumas ir vienādas, visas laimīgās traumas ir citādas.

Ļevs Tolstojs

I

tava gludā čuvaša miesa vīdēja cita starpā
skaidri acī tūlīt pat es biju mazliet cits
cilvēks šodien krastā tāpat kā tagad tu šajā
tekstā tavs mīkstais cimds spieda manu plaukstu un

vadīja cauri simtu stilīgām ballēm reiz kad
staigājām manā bērnībā mans galvaskauss atkal
izskatījās labāk jūra nomāca mani es klusēju kā akrils
tagad tu šajā tekstā meklē balsis nemeklē

neesi kā domkalns klausies radio
esi atkal labāks cilvēks netverams sāļš
un tavs mīkstais cimds spiež manu plaukstu

un vada cauri simtu stilīgām ballēm meklējot
zarus kuros ieķerties manā galvaskausā
nodilusī bērnība atkal izskatās labāk

 

II

jā droši vien esmu labāks par agrāko tai
naktī kad eju apglabāt vāveri caur māras
zeķu caurumiem garš dienas ceļš
ved uz nakti smieklu lāmām dīķiem ezeriem

es stiepju savas ciešanas kā rotaslietas ne-
zinu kur nav baznīcas pēc kā var
vadīties vakari iestiepjas naktī
un no vīna gandrīz zilganā krāsā

ir divas meitenes divas glāzes tā vēl labāk
un arī galvu var lieliski sakārtot pilnīgā stilīgumā
kad slīkstu es stiepju savu slīkšanu kā rotaslietu

mēs neesam vainīgi pēc kā var vadīties
ir lieliski sakārtot galvu šajā naktī pilnīgā
stilīgumā kad eju es apglabāt sevi

 

III

vāveres ienāk pilsētā man pietrūkst ciešanu
tikai pirms nedēļas redzēju kādu domkalnā
dziedam dziesmas manā galvā mūsu paradumos nav
bēru ar kremēšanu ne arī drauga atstāšanas

putniem ir tikai dienasgrāmata tajā naktī
gaudo vējš virs novāktiem laukiem kad
atkal pastaigājos tur lielā kaunā mēs bijām
agrāk aizgājuši no manas dzimšanas dienas un

ir neiespējamības ekstāze un drauga atstāšana
putniem tas nav mūsu paradumos ciešanas
ienāk pilsētā un katra no tām šķiet neiespējama

es zinu kādu nežēlīgu darbu no mājām tālu tartu
manos sapņos un apziņā es zinu es redzēju
domkalnu putnus tavā mutē bet nu labi redzēju

 

IV

grūti ir to apliecināt pie loga uz ielas
es gan esmu tikai skuķe uz kāda puiša
pleca saulē atstāta žūt parasta
skuķe mani nepametīs nemūžam atšķirībā

aiz skūpsta pie loga uz ielas pie blakus galdiņa
atpakaļ nauda šķiet viņai esot viņa kutina
manas trulās pēdas mūžīgā pakļaušanās vismaz
tai ir seja viņa kutina manas trulās pēdas

kā divi tomāti ak būtu vismaz man takta
izjūta līdztekus visai šai vājībai un kailumam
skūpsta pasta nemitīgi izsalkusi parasta nāve

kāpēc jūsu ciešanas sulīgās nav kā
tās divas tur lejā uz ielas gan es esmu tikai
skuķes skūpsts vismaz tas parasts smags kutina

 

V

gan izeja atnāks kā palaidnis runcis nezinu
acu zīlītēs mazliet morbīdiska ir ēna
ap acīm un rokām kā linogriezums
klusums tomēr ir solīds tas daudz ir pieredzējis

nav zināms kas ir tas vīrs kurš vienā rāvienā
vairs nespēj uzslieties no dīvāna it kā būtība
izmainītu sienas un grīddēļus acu zīlītēs
atspoguļojas vētra nav zināms kas ir tas vīrs

caur tavām acīm acu zīlītēs atspoguļojas vētra
un kad tā iet zūd vakarā kā tāds vēlīns
kaķis it kā viņa būtība izmainītu sienas

kad no priekšnama galda viņš paņem atslēgas labāks ir
tavs klusums tas tomēr ir solīds un agrāk bija daudz
vairāk ēnu gan linogriezumā gan vētrās gan acīs

 

VI

savā atmiņā es nesu kādu portretu mana drauga tēvs
karā piedzīvoja nāvi viņš bija kluss kā vienmēr lai gan
daudz precīzāk šķiet mēs bijām pie viņa laukos
draugs neko neizrādīja un tad viņš teica

uzgleznota zeme ir daudz paviršāka zeme ir klusa
kā vienmēr mana drauga tēvs karš piedzīvoja nāvi
agrāk te nebija izlietnes un pindzeles piesitiena
es pierakstu viņa mazliet skumjo skaistumu vecais okeān

viņa lauku virtuve ir paviršāk uzgleznota es
apbrīnoju viņa mazliet skumjo miesu man padomā ir atvērt
izstādi vecais okeān lauku virtuve taču kurš gan

to spēs pamanīt un pierakstīt mazliet skumīgo skaistumu
sēž pirts priekšā un tad viņš klusē skūpsta mazliet vairāk
mūsos pirms simtiem ciešanu esot kļūdas

 

VII

diemžēl agrāk šeit nebija ciešanu kā vienmēr
viņš pārtrauca simt gadus pirms cilvēka
galvā nav nekas cits kā pabiras un atbiras augusts
lietus gaida rītu bet jūs dārzā neredzat ziedus

un vispār ciešanas virs tās vietas bija jau iepriekš
un tauvas neiespiežas manā gultā tā ir bezgalīga
un kaislībām šaura un virs ciešanām bija durvis
uz lielo istabu es varēju ļaut sevi nest līdzi

naktī plīkšķ lietus es mostos un maiga grāmata dilst
viegli tāpat kā jaka ar kuru ziemā eju
uzvilkt dūmu bezgalīgajām kaislībām ir par šauru

tas vīrs ir precīzi tāda izskata kurš mīļi
tup piazza signoria skvērā sāk jau krēslot
piazza signoria skvērā tu uzvelc jaku un ej čurāt

 

VIII

patiesi un tad kļūst vēsi kaut kāds raidījums saule
mūzika tik augstu laikam nepaceļas esmu tev elle
mana dārgā kur ziemā tu ej dūmu uzvilkt lai gan
labāka vieta tomēr te ir vecā lauku virtuve

kur dažreiz šķiet forši ciemoties un tad kļūst
vēsi blenzt birstošajā krāsā un domāt jā kāpēc
man vajag tevi uzskatīt vienkārši par stulbu mērkaķi
tagad tas tuvojas un vispār te bija krievija

simt gadus pirms šiem cilvēkiem un gāja uzvilkt
dūmu un gāja čurāt kad atkal ies zinu ka
tas drīz notiks augusta klusumā augusta gaismā

ja gribi dzirdēt īsto patiesību tad zini ka agrāk te
virs krievijas un ciešanām īstā patiesība ir mazliet
pārbūvēta tik tiešām te literatūrā kļūst vēsi

 

IX

pieprasu bezkaunīgus romānus kur pa vidu ir elles viduspunkts
neiznākušo mākslas darbu salonam kur ciešanas tiek iemainītas
pret kronām pret nemirstīgi lieliem vārdiem uz burtnīcu malām
rocca al mare mašīnu stāvvietā sieviete sāk strīdu zini strīds

tas tagad ir beidzies vīrieši dodiet sāpes dodiet
skumjas te nekas nav līdzams nemirstīgi lieli
vārdi uz burtnīcu malām vīriešiem vajag krāsainas
bildes un ciešanas nu ko jā paldies dievam

visvairāk es ienīstu un baidos no neiznākušām grāmatām
no nebijušas lielās mākslas es negribu neko jaunu
bet es ienīstu šo nabadzības sajūtu un dievs dod sāpes

sāpes par eļļu manai blāvajai gaismai vai tās tagad ir sāpes
un strīds abi stāv klusi un lasa grāmatas zeme
pieprasa ciešanās lielas krāsainas sievietes dievietes

 

No topošās grāmatas Elektra domina

 

No okupantiem baidāmies mazāk nekā no sevis

mīlestība ir sabiedrības produkts uz piena ceļa
gaiši zilā krāsā nakts nav nekas no tā tikai mīlētājs
dara darbu mājas durvis uzgriežņu atslēga Heidegera
svīteris viņa reālo ražošanas attiecību tamborēšana

nekādas īpašas mākslinieciskās vērtības tikai
kaut kas no sevis liels vēders muguras sāpes
atveda divas tonnas brikešu nekādas īpašās
mākslinieciskās vērtības mīlestība nemaz nepieprasa

trivialitāšu veiksmes mehānisms kā zināms ir ļoti
vienkāršs ābeles miglā klusums honorārs svārstās
ieskaitot mīlētāja slavu un produktivitāti ziemas
mēteli nē ieslēdz pumpi heidegers ir auksts

veiksme ir ļoti ļoti tālu tāpat kā dzeja ieslēdz
televizoru vienā no tiem pavasariem no uzbrukuma
naktīm kur fugasa bumba nonāca mīlētāja
dārzā izraktajā patvertnē un tur apraka

visu literatūru pumpuri uzplauka kokos gaisā
bija pavasara vairākums apakšējo stāvu ieņēma atbrīvotā
bankas vadītāja lielais klusais dzīvoklis varas pārņemšana
norāde uz vienkāršu lietojumu tikai kolektivizēt visu personiski

tā kā pirmais kareivis bija sieviete tad arī beidzamais
būs ja kolektivizēto vīru pieradina sākas lietus
tikai personas verdzībā trivialitātes ideālu
mācība māca darbu darīt māca darbu darīt

personas verdzībā aug miers īpašas grūtsirdības
ābece māca lasīt strādājot aug tieksme strādājot
aug vispār tas ir zināms kā radās neatkarīgas
sievietes kuru darbu nespēja īsti pakļaut

un neparastas sievietes kuras visas kā pamesti lidlauki
paveras skatītāja acu priekšā nemainīgi pāri tavai galvai un virs
muguras vēdera kalniem virs zemienes kur iepriekš bija mežs
kur dzirdēja tagad nedzird nav kur skanēt izmisumam lietum vējam

 

Stikla biroja ēku iekšpagalmos

prasu ierēdnim sistēmas analītiķim kad prom devās pēdējā
pajūgu rinda cauri šejienei uz bābeli citur pasaulē pret cilvēkiem ir
laipni un atklāti bet šeit viena un tā pati karaspēka birokrātija
vārdu veidošana baidīšanās no atbildības laikam nav jēgas garāk skaidrot

mūsdienu politikai māj nošņurcis karogs uz kura ir uzrakstīta traumas politika
divas figūras mušhušu gara galva starp ragiem naudas paka ikkatrs redz ko viņam
dervišs dervišs tu neizlokies tev nevajag prāta piezīmju atbiras naudas paku
atpūtu maķedonijā daiļgriezumu atgādinājumu no pagājušā gadsimta

citur daudz pētnieku ir norādījuši ka turpinās izgāšanās un nepatīkamā
sabiedrībā dzīvošana sistēmas analītiķiem aizsardzības ministrijas ierēdņiem
izraisa apātiju alkohols atbildība tizlā gadsimta priekšā kādam liek risināt bumba atsitas smagie metāli mājas teātris privātpersonas atbildības mazais baltais buda ģipsis un stieple

teātra mākslas atbaidošais brīnums izpleš rīta godīguma necaurspīdīgo
membrānu gaiss nesmilkst vējš nevaid tikai cilvēki rūsē un čīkst
kļava klausās gruntsūdens pieraksta plaušu karsonim ir bail stroncija priekšā
mālam silto pirkstu aizslietnim pretī dvēseles gaisam stumjošie patskaņi nāve elektra

sabiedriskā dzīve Berlīne apātija ekoloģiskā bojāeja man ir tikpat sveša kā
tie dzimumorgāni stara gaismā starp divām taktīm bits ir bākas sapņa politika
sapņa politique un peuple un règne manī ir daudz ticību helischrysum atveseļojošo
aromu smērēju to eļļu ūsās svarīgi ir būt godīgam ibumetīns xanax ibumetīns

vienpadsmit tagad drūmi skatās fotons elektrons elektra smagā metāla durvis
ļoti maza istaba mīksts paklājs gramofons silta pavarda priekšā sēž arhitekts
viņa fotonu armāda glāsta elektru vilkvalodas žurkas ir laukā televizors
vienmēr ir atvērts šeit arī ir daba stāv kaila manā priekšā kā objekts

grīda griežas vai tie ir griesti manī neaug augi esmu konservs
helichrysum helios hermafrodīts hephaistos āmurs homo homo homo
esmu konservhomo erectus ar konservatīvu pasaules uzskatu man patīk nēģeri
tie griesti ir no stikla kāpēc jūs dejojat man tik tuvu kāpēc man ir jādzer ūdens

nē es negribu smēķēt labi dod šurp jā man ir karsti es novilkšu kreklu turpinās izgāšanās neiedziļinās mana apātija gara galva starp ragiem acis ir divi diski discobolus vecā modes skaistums kāda vaina ir nest ragus kāda vaina ir nest ragus ja sabiedrība ir tik tīkama saruna vācu valodā es neprotu vācu valodu neatceros vārdus ebreji slava džemperis arhitektūra

 

Sabiedrība kas beidza darbu pēc rūpnīcas spiediena

diazepāms mirdina sabiedrības nervus interesi par astroloģiju
un svētajām grāmatām mefedrons ikdienas poētikas vienkāršie
miesīgie prieki nesamajā tīkliņā zip pudeles vasaras dienā zip
tīklos varenas miesas būves sievietes gaisā bezsamaņas miesas smarža

gaisā bezsamaņas sabiedrība vācas kopā pie zvaigžņu torņa
dvēsele kāro skaņas un krāsas un asas skaņas un krāsas un vēl
asākas vēl vēl vēl viens prieka braucējs plātās trenūzenes
līdz pusstilbiem acis divi vērša lieluma melni diski

nesamajā tīkliņā pudele zip sabiedrība kopā bundža kopā glāze kopā
miesa kopā ar miesu aci pret aci muti pret muti tavs vācu vīruss garšo
šeit pavasarī kā madžnuns ar saldinsaldo medu kas klausās tur zem
mākoņiem ikdienas saldo poēziju kas stumj mani uz moku brīnumzemi jūlijā

jā labi ir aprīlis jūs nepiekasieties es atceros un man vienmēr ir auksti
un man ir trīs scenāriji kādā veidā šis dzīves gads beigsies
nu gan ņirgāšanās ak ziedošā tā kunga vica gaišie gurni sāls pipars
milti saldumviela ketamīns tik gaiši dupsīši tas tomēr ir jūlijs

tas tomēr ir vācijas klajums made in poland kas ir tas lietus
un ceriņi nezied tas ir aprīlis ir bargibargibargais aprīlis
tā ir ezera krastā drebošā apse trenūzenes līdz pusstilbiem
nu gan ņirgāšanās maita kurš atļāva tām sievietēm tik daudz trokšņot

kāpēc viņas nav mājās vai es kāpēc neesmu mājās tās ir manas sievas
viena no viņām ir elektra domina kas ieslīgst mierā somugru sapnī
vai es kādreiz esmu apņēmis sievu vai no manis ir iznācis kārtīgs vīrs šlipse kaklā
kakls zem lepnas zoles ieslīgst mierā sapnī acis melnas zilas elektrība zvaigžņu lietus

un kādu slimību es tev atvedīšu no viļņas mal franzos uts melanholija
par kādu vīni par kādu barselonu tak aizmirstam bēdu ziedi iesvētām šo šķūni
debesu telti iepriekš neredzēto celli kur tava un mana bērnība brauc pa
autobāni gada visgaišākajās vistumšākajās beigās pa kāpnēm lejup

tajā tālajā pagrabā ir viena maza meitene un viens mazs zēns
divi jaunieši viens grib smēķi otrs uzmundrinošu vārdu
viens uzmundrinošu vārdu otrs smēķi viens grib otru otrs
otru smēķi stimulantus
                             patiesību
                             mīlestību

 

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

 

Foto: Dmitri Kotjuh