— vīrs bez ceļa

 

Četrdesmit „saspridzināto sonetu” cikls vīrs bez ceļa tapis no 1939. gada novembra līdz 1940. gada augustam. To autors Ēriks Lindegrēns (Erik Lindegren, 1910–1968) līdz tam jau bija izdevis vienu dzejoļu krājumu (1935), publicējies arī pēc tam, taču tikai tagad īsti atrada savu sirreālistisko rakstības veidu, kur kara šausmu atplaiksnījumi un neziņa par paša un Zviedrijas likteni (viņš divreiz uz neilgu laiku tika iesaukts armijas t. s. „gatavības spēkos”) tika strikti iegrožota 14 rindās. Sākotnēji Lindegrēns krājumu izdeva par saviem līdzekļiem (1942), bet, karam beidzoties, viņu „atklāja” lielā izdevniecība Bonniers – un pārējais ir vēsture. Viņš strauji tapa atzīts par vienu no sava laika (un visu laiku) zviedru dzejas nozīmīgākajām figūrām.

Zigurds Elsbergs (1932) darbu ar šo grāmatu aizsāka 1968.–1969. gadā kopā ar Vizmu Belševicu (seši dzejoļi publicēti 1969. gada almanahā Dzejas diena). Sekoja 50 gadu pauzīte, līdz viņš, vijoļmeistars pēc pamatprofesijas, pie šī darba atgriezās un to pabeidza. Man bija prieks rediģēt un iesniegt izdevniecībai, nākamgad ceram uz grāmatu, bet pagaidām – vēl seši dzejoļi ieskatam. Cik man zināms, latviešiem gluži tāda dzejnieka – tik jaudīga sirreālista – nav, tāpēc ceru, ka šiem tekstiem būs ne tikai kultūrvēsturiska nozīme, bet arī sava loma šodienas dzīvajā dzejas procesā.

Jānis Elsbergs

 

vīrs bez ceļa (fragmenti)

 

III

kas gan vēršas vēl pie klejotāja ar riteni rokās
pie balsīm kas šūpojas ūdenī kur neviens nav nogrimis

kas gan nes ūdeni sietā no rīta līdz vakaram
un iet pa krēslas liego taku uz savu celli

kas satiek pats savu skatienu ceļojot apkārt visumam
un noliec muguru pie ubaga trauka

lietum kas negrib nākt un pacietībai kas ir nākusi
līdzīgi naksnīgiem palagiem nule ticībai pievērstos kokos

kas gan nemetīs savu vienīgo patiesību pie malas
lai atrastu kādu lielāku zaļāku gūstu

kas tic ka bez akluma viņš var sadauzīt spoguli
kas tic ka viņš vienlaikus var gan dzīvot gan mirt

tumsā mirdzēja ērģeles un grabuļi
no vienaces akas vilka jautājumus un dziesmu

 

IV

spoguļi pagriež muguru un gaisma dziest putekļos
laimes pakavs aizslīd griezdamies magoņu reibuma miegā

patiesība noveco un liek savu pasjansu
kamēr ainava stutē kopā savas drupas

svētība sauc pēc savas zaudētās balss
un taustās aklumā aiz gadsimtu aizvērtiem plakstiem

izdzišanas kāpnes bauda līdz pēdējam
pilnīgas aizmirstības maigo klimatu

pamestā atmiņa grimst cauri grīdai
un savērpj lielu caurumu gulētāja ausī

bojāeja šķaudot sazāģē ķermeni vienādās daļās
rūgta kā nolauzts zars novembrī

bet ar nāves pulksteni aiz nopulētās pieres
mani sagrābj nevaldāma niknuma kailā ilkss

 

VI

maska cīnās lai tiktu prom no sava uzticamā drauga
un marionete lai tiktu pie atpūtas

slimība atstāj savu vietu zem mikroskopa
nogurusi vērot samiegtos redzokļus

bezsakņu ciešanas atver savu izbalsināto aci
tikai lai tās satriektu bērnu bēgošās kājas

bet nerrs runā ar pērkonu un nāvei
gatavais pin dzeloņdrāšu kroni sev matos

un redz sirdi grimstam smagu kā akmens
asiņainā un dīvaini sildošā bezcerībā:

lai dusētu zem zemes ar šalcošiem kokiem mutē
lai runātu miegā ar visiem uzticīgajiem apkrāptajiem:

nē vēl nav laiks ieskatīties dieva acī
bet šo akmeni gribas lauznis nevar izkustināt

 

XII

diena ietērpjas vēja saburzītajās drēbēs
un es atkal nepaļaujos uz lietus klusajām lāsēm

kur tās atraisās no mīlošiem zariem un lapām
kas nevar tās paturēt nevar tās ienīst

bet kad es apgriežos tur neviena nav
tikai zemes virsa ieliecas un kaut kas smaida

un tomēr es baidos tikt nolaupīts no zemes
ar tās nedrošiem drudžiem un slepeniem ceļojumiem

kur viss šķiet pagurst un grib mani atstāt
kur pat mirāža atsakās parādīties

kur intrigu acij kas mani lietišķi vēro
nav pat vajadzīgs runāt vien iekārē aizvērties

kur ārprāts ir nepieejams un mute plešas
izmisuma kliedzienam kas sabrūk klusumā

 

XV

bungas klīst rīta gaismas durkļu lokā
un viens līķis mostas izdzisuša gara atspīdumā

viena roka aizrit un nezina kur tā piederas
līdz lēni sarūk visu acu priekšā

kādas cerību paliekas tagad cieši uzlūkos nāvi
kas plivinās naidīgo balsu aizā

visus tiltus saspridzina tikai šīs aizas paliek
un šis kauns ko apsedz ar spļāvienu drānu

lūk saule pasludina vienu izsmējīgu vienu bargu Pietā
bet kas pieceļ kritušo no viņas lūpām

kas tuvojas indīgajām bailēm kuras dzīvo
zem noziegumvietas ceļmallapām kolektīvā sirdī

nē labāk mirusi kaislība miris liktenis un pieviltas
asinis kas vāri pludo ap lakstīgalas avotu

 

XVI

nāvē gājējs paceļ savu kārno roku
kā brīdinājumu kas slīd pa spirāli pāri ielejai

tukšuma ledainās skaņas šausta tā skaidrību
sajauktu ar dzelošām sāpēm un šaubu gaismu

ieslodzītie tuksneši taustās pēc viņa pirkstiem
bet cerību spārnota dzied mūmijas piepildītā krūka

aiz akluma gadu gredzeniem plandās viņa vērotājs
un slēptuve dreb aklo vistiņu skatiena priekšā

drīz viņš no mākoņaino acu enkurvietas
varēs vērot akmeņu braucienu lejup krāču cirvjos

drīz klusuma nags nonāvēs viņa ēnu
un sniegs kritīs neaizmidzis uz visu baiļu rētaudiem

jo es sekoju vīram kurš ir vairāk nekā akls
kura pamatotās aizdomas nekad nevar pierādīt

 

No zviedru valodas atdzejojis Zigurds Elsbergs