— Tēls un paštēls

Par Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu Strops (Neputns, 2020)

Nav brīnums, ka Ivara Šteinberga pirmajam dzejoļu krājumam dots nosaukums Strops: bites saldo medu šūnās sanes pamazām, un arī šī grāmata tapusi desmit gadu. Cita asociācija ar bišu namiņu ir paša autora intervijā piesauktā daudzo balsu džinkstoņa, kas saklausāma starp Stropa vākiem, – būdams ne tikai poētiski, bet arī intelektuāli apdāvināts, Šteinbergs daudzos dzejoļos labprāt ļaujas dažādu balsu skanējumam. Ja atļauts izmantot salīdzinājumu no aktiermākslas, tad Šteinbergs savos dzejoļos brīžiem ir tēlā un brīžiem – paštēlā.

Par „tēla” dzejoļiem gribas saukt tos, kuri rakstīti, iemiesojoties kādā raksturā, bieži vien veidojot tam stilizētu izteiksmes veidu un apveltot to ar konkrētu profesiju vai koncentrēti iezīmējot kādu dzīves situāciju. Starp šiem tēliem ir muzeja gids (Nāves triumfs), literatūras vēstures pētnieks (Kopsavilkums), tulkotājs (Tulkojums), skolas absolvents (Anakreontiska variācija), bojfrends (Jauna dzīve), jaunais tēvs (Pirmie seši mēneši) un jaunā māte, dzejnieka dzīvesbiedre (Savvaļā). Šos tēlus acīmredzami ietekmējusi personiskā pieredze, tādēļ tie nav uzskatāmi par bezkaislīgiem svešu cilvēku dīvainību skicējumiem. Iemiesošanās šajos tēlos palīdz Šteinbergam reljefāk izcelt kādu dzīves pieredzes šķautni vai arī ar stilizētas valodas palīdzību atklāt mūslaiku komunikācijas īpatnības. Piemēram, steidzīgais muzeja gids/gide gleznas Nāves triumfs priekšā apmeklētājiem atgādina, ka laika nav daudz un ātrāk „jātiek galā”, bet tulkotājam, kurš meklē ideāli skaistu frāzi latviešu valodā (Tulkojums), galva piebāzta ar angļu valodas vārdiem. Pie šīs dzejoļu grupas gribas pieskaitīt arī iemiesošanos Italo Kalvīno un mūsdienu latviešu dzejnieku ādās, kas Šteinbergam izdevusies visai trāpīgi (14.–17. lpp.), turklāt šiem dzejoļiem papildu metatekstuālu līmeni piešķir nojaušamā atsauce uz Olafa Stumbra ciklu à la manière de… viņa debijas krājumā Etīdes, kur tādā pašā veidā stilizēta priekšteču Strēlertes, Ādamsona, Čaka un Virzas dzeja.¹ Šī stilistiskā elastība ļauj uzskatīt krājumu par sava veida dzejnieka meistarības eksāmenu, kurā, pašam savu balsi meklējot, tiek pielaikotas daudzas citas.

Otra puse dzejoļu attiecīgi uzskatāma par paštēla dzejoļiem – tur stilizācijas ir mazāk vai šķietami nav vispār, bet dzejoļu balss runā no neitrālākām pozīcijām, bieži vien paliekot vērotāja statusā un nepadarot intonāciju par galveno poētikas elementu. Šo dzejoļu emocionālā temperatūra ir vēsāka un apcerīgāka, tāpēc tie līdzsvaro „tēla” dzejoļos bieži izmantoto sarunvalodu ar turēšanos pie literārās valodas normām. Protams, arī šajos dzejoļos ir iezīmētas konkrētas situācijas un arī tajos dzejas balss bieži vien apveltīta ar biogrāfijas elementiem, taču valodas pašvērtīgais skaistums tajos guvis virsroku: „Dīķī līdaka saceļ mirklīgus šļakatu ziedus, dārza dobes puto pāri malām. Viņš ieiet siltumnīcā kā bālgana vaļa rīklē un noplūc tomātu – salkanu un siltu sirdi” (31. lpp.). Šie dzejoļi pasargā Šteinberga Stropu no pārāk uzbāzīgas svešu balsu džinkstēšanas, ļaudami lasītājam atveldzēties meditatīvākās noskaņās pirms sastapšanās ar kārtējo stilizēto personāžu.

Stropā izdevies sabalansēt abu veidu dzejoļus līdzīgās proporcijās. Šķiet, ja būtu kaut pāris „tēla” dzejoļu vairāk, varētu rasties iespaids, ka Šteinberga rakstīšanu pilnīgi nosaka jau reiz lasītu motīvu variācijas. Taču nelielais krājums kārtots, virzoties no intertekstualitātes paraugdemonstrējumiem uz personiskāku, klusāku intonāciju, tāpēc blakus citām poētiskajām kvalitātēm grāmata intriģē, liekot minēt, ko no šīs iespēju daudzveidības autors izvēlēsies padarīt par noturīgiem sava stila elementiem arī turpmāk. Protams, arī personiskāka skanējuma dzejoļos varētu meklēt ietekmes un atrast priekštečus, lai arī ne pārāk tiešus – Šteinberga ietekmes, šķiet, ir pārkausēti iespaidi no bezgala daudziem mūsdienu dzejniekiem Latvijā un ārzemēs. Viņš labprāt izmanto dzejprozas formu, taču raksta arī pantu dzeju verlibrā, dažkārt vajadzības gadījumā lieto arī atskaņas un, starp citu, neaizraujas ar rupjībām („nekādi „vot” un „tipa” nepiesmērē manu tēvu valodiņu,” 44. lappusē lepojas cilvēks ar humanitāru izglītību). Iespējams, būs cilvēki, kuru gaumei Stropā būs pārāk maz asaru, asiņu un spermas, taču nav nekādas vainas, ja lasītājam dažkārt pieklājīgi atgādina, ka ne jau visai dzejai jāsastāv no jūtu plēšanas un forsētām emocijām.

Šī recenzija būtu nepilnīga, ja nepieminēta paliktu vēl viena liecība par Šteinberga daudzveidīgajām dzejnieka prasmēm: poēma Rokenrols, kas tikko publicēta žurnāla Žoklis rudens numurā. 375 rindu garais teksts maigā heksametrā vēsta par kādas jauniešu rokgrupas mēģinājumu, iedzeršanu un koncertu, šķietami sadzīviskas situācijas paceļot līdz gluži episkiem apmēriem. Rokenrols šeit apveltīts gan ar nostalģiju pēc jaunības maksimālisma, gan ar vieglu ironiju par šī maksimālisma pārspīlējumiem. Poēmas žanru Šteinbergs izmanto ne tikai notikumu atstāstam – brīžiem viņš ar homērisku vērienu atļaujas vienu otru atkāpi, kas sīkāk izgaismo grupas varoņgaitas un atklāj muzikantu iekšējo pasauli. Tādas brīnišķīgas pasāžas kā bārmeņa tetovējumu apraksts vai koncentrēts The Doors dziesmas satura pārstāsts latviešu valodā liek aizkustinājumā smieties un raudāt vienlaicīgi, kā arī iztēloties, cik jauki būtu, ja Šteinbergs šo poēmu iekļautu savā nākamajā dzejoļu krājumā, kura iznākšana, cerams, nebūs jāgaida tik ilgi kā debijas grāmata. Strops un Rokenrols rāda, ka Šteinbergs ir gan spējīgs uz personiska pārdzīvojuma atklāsmi, gan arī gatavs vērienīgām mistifikācijām, stilizācijām un dažādām spēlēm ar intertekstualitāti. Un arī Preiļu dancis viņam nav svešs. Tai jābūt reibinošai sajūtai – visi ceļi vaļā!

Ja grāmatnīcā iegādājaties Šteinberga krājumu, tad, lūdzu, vispirms pārliecinieties, vai neesat sajaucis/-kusi šo koši sārto grāmatiņu ar Andra Buļa erotiskās dzejas izdevumu Erotērika, kura dizains ir visai līdzīgs (bet saturs nu galīgi nav!). Citi klupšanas akmeņi šīs dzejas izbaudīšanai pagaidām nav novēroti.

1. Stumbrs O. Etīdes. Čikāga: A. Kalnājs, 1960. 75.–79. lpp. Cita saikne ar latviešu trimdas modernisma dzeju ir dzejolis Koncerts Elles ķēķī (42.–43. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)